Ceļš atver vārtus jaunam piedzīvojumam, jaunai izjūtai, skatam uz kādu vēl neizpētītu stūrīti. Šoreiz nolēmu pasērst Eksprovansā, Francijas dienvidrietumos netālu no Spānijas robežas. Tapa plāns: Rīga- Barselona-Nīma-Arla-Avinjona-Apta-Eksprovansa-Marseļa-Rīga.

Barselonas lidostā ielidoju vēlā nakts stundā, pačiloju līdz pēdējam nakts autobusam un vēl pirms sešiem esmu Katalonijas laukumā. Re, starp maldinoši izgaismotajām, bet slēgtajām kafejnīcām pie kādām durvīm pulcējas trokšņains jauniešu bariņš, citi nāk pretī, ēzdami pīrādziņus. Pievienojos tiem, pie rīta kafijas notiesājusi picas gabalu, lēnām, naksnīgo pilsētu baudīdama, dodos uz autoostu "Nord". "Flixbus" atiešanas laikā jau ir uzaususi gaisma, un tālajā ceļā uz Francijas dienvidu pilsētu Nimu var sākt baudīt skatus. Ārpus pilsētas tie ir brīnišķīģi, vietām līdzenumi, vietām kalni - sākumā Katalonijas, vēlāk Pireneji, kas to lai izšķir! Lai gan brauciens iet visu laiku paralēli Vidusjūrai, tās ūdeņi tomēr nav redzami. Uz Francijas robežas muitnieki pārbauda pases un Nimā izkāpju ap pusdienlaiku, autobusam turpinot ceļu uz Dženovu. Es palikšu Francijā, lai apskatītu daļu no piekrastes, apvidus, kas ietilpst Eksprovansā.

Uz vairākus kilometrus attālo hosteli kājoju pa pilsētas centru iekļaujošiem dzīvojamiem kvartāliem, līdz to sasniedzu zaļumiem ieskautā uzkalnā, viesu namiņi slēpjas kādā dārzā. Vienā no tiem man tiek ierādīta istabiņa, dabūju arī karti, kurā kā ierasts apvelku galvenos apskates objektus. Hosteļa darbinieks iesaka sākt ar dārzu "Jardins de la Fontaine", kas aizņem prāvu zaļu laukumu kartes pašā stūrī. Izskriešu to dārzu un tad uz vecpilsētu, nolemju, jo ir puslīdz pa ceļam,

Dārzs ievelk sevī, jo izrādās milzīgs un sens, tā sākumi meklējami vēl romiešu laikos, bet senā godība labi uzturēta ar jauniem un veciem stādījumiem. Paklausījusies baseina zaļumu ieskautas strūklakas čalās pie kāda no galvenajiem ceļiņiem, sekojot cilvēku plūsmai, virzos augšā kalnā, kur laukuma vidū atnācējus priecē liels antīks tornis, vecākā būve romiešu laika celtnēm bagātajā pilsētā. Otrs senais objekts - Diānas templis atrodas parka nogāžu lejas daļā, kad šķērsotas terases un ceļiņi. Parka lejas daļā lielā teritorijā stiepjas baseinu kabineti, skulptūru un dekoratīvu sienu iekļauti. Kāds no tiem kanāla veidā savieno dārzu ar vecpilsētu. Pa dzīvīgām ieliņām sasniedzu pašu pilsētas centru un uzduros romiešu templim, ko sauc par "Maisson Carree", bet turpat nedaudz tālāk pa visu plašo laukumu ieplētusies arēna jeb amfiteātris, kas būvēts nedaudz vēlāk par Romas kolizeju un ir līdz mūsdienām labāk saglabājies romiešu laika amfiteātris pasaulē. Arhitektūras brīnums tomēr jau ir slēgts, to no iekšpuses tā arī nesanāca apskatīt. Jau krēslo, un vēl puslīdz dienas gaismā izdodas apskatīt katedrāli, kas tāpat kā daudzas citas baznīcas šajā apvidū, veltīta Notre Dame. Viena no senākajām, vēl romieša Augusta dibinātajām Dienvidfrancijas pilsētām nu apskatīta. Hosteļa istabiņā ierodos jau dziļā tumsā. To dalām ar britu meiteni, kas studē politoloģiju un pašlaik Erasmus apmaiņas programmas ietvaros uzturas Lionā. Beidzot varu ar kādu parunāt, jo pilsētā patiešām grūti atrast cilvēkus, kas runātu angļu valodu. Franči godā savu valodu, kas ceļotājam sagādā nelielas neērtības.

Rītā vēlreiz izgājusi cauri vecpilsētai, nonāku autoostā. Nākamais pieturas punkts manā ceļojumā būs Arla, kas ir vien stundas brauciena attālumā no Nimas. Abas pilsētas savā ziņā līdzīgas, jo romiešu dibinātas. Arlas amfiteātris no ārpuses izskatās tikpat pievilcīgs un liels kā tā līdzinieks Nimā. Ielas otrā pusē katra garāmgājēja acij atklāti paveras tradicionālais romiešu teātris, arī labi saglabājies. Turpat netālu uzkalniņā arī kārtējā Notre Dame - viena no galvenajām pilsētas baznīcām. Mazliet tālāk no centra ir arī nekropole, termas un vēl citi objekti no romiešu laikiem. Bet viss centrs jau dveš vēstures elpu, ik nams, ik portāls uzrunā no gadsimtiem. Kāda no ielām aizved mani līdz dažām kapelām un Vincenta van Goga mediatēkai. Durvis no pagalmiņam apkār vedošās galerijas ir slēgtas, un tā arī nedabūju apskatīt iekšpusē slēptos mākslas darbus. Baudu lielisko pagalmu ar ziediem un suvenīru veikaliņu ar van Goga mākslas darbu motīviem. Jauka vieta! Nākošajā dienā apmeklēju arī "La fondation Vincent van Gogh", domādama to par namu, kur mākslinieks dzīvojis, taču izrādās, ka aiz baltajiem vārtiem ar uzrakstu "Vincent" slēpjas vien izstāžu zāle, kur apskatāmas tikai divas nelielas izcilā mākslinieka gleznas, bet visas telpas aizņem kāda vācu modernista izstāde. Baigais aplauziens! Tā arī neuzgāju, kurā vietā mākslinieks tieši dzīvojis un centos tvert viņa mākslas gaisotni pilsētas ielās un lauku apvidos tās apkaimē.

Kā Nima, tā Arla atrodas kādus 40 kilometrus no jūras. Pietuvoties jūras krastam ļauj ceļojums uz Kamargu, kas ir zemieņu teritorija starp Arlu un Vidusjūru. Ceļvežos rakstīts, ka apvidus bagāts ar melnām govīm, baltiem zirgiem un rozā flamingo dienvidu sālsezeros. Sālsezeri veidojušies mākslīgi, jo šajā vietā izsenis nodarbojas ar sāls ieguvi no jūras ūdens. Sākotnēji biju nolēmusi braukt uz pilsētiņu Saintes Maries de la Mer, taču pēc sarunas viesnīcā mainīju lēmumu un aizdevos uz Salin de Graund, pievilināja stāsts par šīs vietas mežonīgumu. Nezinu, vai tas bija pareizais lēmums - izstaigājos gar sāls ieguves vietām un plaši plūstošo Ronu, taču neredzēju sāls ezerus ar fazāniem, ne Vidusjūru, pa ceļam arī nevienu melnu govi un tikai pāris baltos zirgus. Lai apskatītu visu Kamargu, noteikti jāīrē automašīna, jo autobusu satiksme te nav tik laba. Ar tādu mazuma sajūtu gatavojos bagātīgākiem iespaidiem nākamās dienas braucienā uz Avinjonu.

Ceļš uz turieni zaļāks un košāks. Apmēram pusceļā starp Arlu un Avinjonu nolemju izkāpt un pāris stundas pakavēties pilsētā Tarascon, ko nenācās nožēlot ne mirkli. Izskrienu cauri galvenajai ielai līdz Ronai, kas te sadalījusies divās daļās, bet pa vidu starp tām - gatves ietverts pastaigu ceļš. Upes krastā pils un baznīca, bet kad šķērsots tilts, skats atduras dažādu laivu un kuģīšu pilnā kanālā, kura krastos kafejnīcu un nelielu veikaliņu rinda. Ļoti omulīga vieta. Pusdienām tā kā par agru, tās nolemju ieturēt Avinjonā un naski dodos atpkaļ uz staciju, kurai blakus pietur autobuss. Nepaiet ne stunda, kad jau izkāpju Avinjonas autoostā, no kuras netālu redzams mūris ar vārtiem, pa tiem taisni iekšpilsētā ved taisna iela. Dodod vārtiem cauri. Izrādās, Avinjonas centrālo jeb veco daļu apņem izcili saglabājies un skaists mūris, kura iekšpusē skatāmi apskates objekti. Galvenie no tiem - pils, baznīca un tilts "Pont Saint-Benezet". Meklējot noīrēto dzīvoklīti, izgājusi cauri vecpilsētai, caur citiem vārtiem nonāku tās ārpusē un dodos gar zaļumiem apaugušu kanālu. Izrādās, vajadzīgais nams atrodas kanāla pretējā pusē - navigācija tālāk neved, bet tiltiņa nav. Beidzot pa kādu tālāku tiltiņu šķērsoju kanālu un pa apkārtceļu nokļūstu pie dārza ieskauta savrupnama. Izpildot saimnieces norādījumus, dabūju atslēgu un tieku istabā, kuras terase iziet uz kanāla pusi. Kad soma pakrāmēta un atpūšoties pārbaudīta gultas ērtība, dodos pilsētas apskatē.

Sākumā tā šķiet garlaicīga, jo te vairs nav antīkās kultūras elpas, pie kuras bija pierasts Nimā un Arlā, toties te tāpat kā Arlā tieši cauri pilsētai tek Rona, un uz šīs upes ir manis minētais tilts- viens no tūristu magnētiem. Pils gan ir ļoti skaista no ārpuses, tomēr nemeklējot tās ieeju, nolemju apskatīt baznīcu un dārzus "Rocher des Doms". Tas daudz laika neprasa, jo lielākā daļa dārzu teritorijas slēgta kaut kādu rekonstrukcijas darbu dēļ. Toties tilts pieejams. Tas ir no 14.gs. vienkāršs mūra tilts, priekšējās platformās var iepazīties ar vēsturi, tehniskajiem parametriem un noskatīties filmu, bet nekur nav pateikts, kāpēc tilts ved tikai līdz upes vidum. Vēl pastaigājusi pa upes promenādi un pabrīnījusies par amerikāņu kalniņiem trakoti dinamiskajā atrakciju parkā, pēc saules rieta dodos uz villu, kur smaržo pēc pastas un vīna, jo citas istabas kaimiņi itāļi ietur vakariņas. Arī es izmantoju virtuvi un pagatavoju savas. 

Nākošās dienas lielākā daļa aiziet Ronas otrā pusē, šo pilsētas daļu jau sauc par Villeneuve. Gar Ronu iet veloceļiņš un izrādās, paralēli arī vēl viena upīte, abi virzienā, kur tālumā redzamas paceļamies kalnu kraujas. Izstaigāju kilometriem garas takas un ceļus gar ūdeņiem, esmu pilna ar svaigumu, ko dod koki, ziedošas zilas puķītes - Provansas vijolītes, lēni plūstošais ūdens, saule un zilās debesis.

Esmu noilgojusies pēc kalniem. Avinjonas tuvumā stiepjas divas kalnu sistēmas - Voklīzes kalni un Liberoni. Ne vieni, ne otri nav necik augsti, tomēr daža laba virsotne sasniedz kādus 1000 metrus v.j.l. Es gan netiku pat tik augstu, jo mani saplānotie maršruti veda vairāk pa plašo ieleju starp abām kalnu grēdām. Mājās nebija labas reljefa kartes, bet biju izlasījusi, ka viens no pastaigām labākajiem apmešanās punktiem esot Apt. Uz šo pilsētu arī veda mans ceļš no Avinjonas.

Apt ir paliela pilsēta ar rosīgu centru, kur veikalos un kafejnīcās pieejams viss, ko sirds kāro. Pirmajai dienai izstaigāju taku līdz Saignon ciematam - kad pa ceļu sasniegti kalni, ar mēreniem kāpumiem pārvarama arī mērena piepūle. Visvairāk iepriecina pats ciematiņš ar autentiskiem ķieģeļu namiem, izeju tam cauri un paturpinu ceļu Augsto Liberonu virzienā pa taku gar olīvu dārziem ar plašām perspektīvām uz mežainu kalnu viļņiem, tomēr tuvojas vakars, tāpēc tālu netikusi, griežos atpakaļ.

Nākošajā naktī mani gaida Robion. Pa ceļam gribētos apskatīt pilsētiņu Rosijon (Roussillon), autentisku ciematiņu Gordes tuvumā un vakarā būt Robion. Arrālumi lieli, bez autobusa neiztikt, un tie nekursē bieži, tāpēc nolemju upurēt Rosijonu, braukt līdz Gordes un pārējo gabalu veikt kājām. Sēžu pieturā jau pirms 8. Braucam, pēc kādas stundas esam sasnieguši Rosijonu, kurā autobusam ir kādas trīs pieturas un man par prieku šī zaļā pilsētiņa ar sarkanajām klintīm tiek izbraukāta krustu šķērsu. Sarkanā taka, kas vedot gar aiz loga redzamajām iespaidīgajām klintīm, diemžēl iet secen. Vēl pēc 7 km ir Gordes- pilsēta kā apbūvēts kalns paceļas tālu pār apkārtni. Izkāpju pašā centrā tās augstākajā punktā laukumā blakus pilij un baznīcai. Senu mūra namu ieskautas ieliņas ved uz leju. Ir jau pāri 9, bet pilsētiņā valda sestdienas rīta miers, vaļā tikai viens bāriņš, kurā kūko daži dzērāji, bet kafijai nav ko piekost. Kādā no ieliņām izdodas atrast bulanžēriju, sapērkos maizītes un eju atpakaļ uz bāriņu. Kafija patiešām laba! Būs spēks izstaigāt takas. Pirmais mērķis - autentiskais ciematiņš Village de Borries dažu kilometru attālumā no Gordes. Dodos uz leju, fotografējot pilsētiņas blīvo un seno apbūvi. Skaista vieta. Pilsēta izbeidzas strauji, namus un ielas nomaina ceļš, kuru akmens sēta norobežo no olīvkoku dārziem. Eju viena pa šauro asfaltēto ceļu, ne mašīnu, ne cilvēku, ne suņu (Francijā tie vieni paši apkārt neklaiņo). Šķērsoju kādu upīti un tad kalnā augšā, lūk, akmens sētas ieskauts ciematiņš. Namiņi kā rūķu cepures būvēti no laukakmeņiem, ko 17.vai 18.gadsimtā zemnieki salasījuši izsvaidītus pa tīrumiem un izmantojuši ciemata būvei. Ielūkojoties iekštelpās, redzama ļoti primitīva iekārta, nav pat gultu, laikam cilvēki iemiguši uz kādas aitādas turpat uz klona. Vairākas durvis ved arī uz telpām, kur turētas aitas, un aitu mitekļi maz atšķiras no cilvēku apdzīvotajām istabām. Nav brīnums, ka jau 19.gadsimtā šāds trūcīgs iekārtojums neatbilda komforta prasībām un ciematiņš pamests. Tikai 20.gadsimta otrajā pusē tas atguvis jaunu elpu, kļūdams par tūrisma objektu.

Arī mani taka ved tālāk pa diezgan līdzenām vietām garām olīvkoku dārziem uz Cabrieres d'Avignon. Te ir vēl klusāks kā Gordes, un kartē norādītā bulanžērija ir slēgta. Pagrozos gar baznīcu, pasēžu galvenajā laukumā un uzņemu kursu uz Robion. Ainava daudz nemainās, pa ceļam vien ieraugu kādu kapelu, sāņus no takas redzami kādi skujkoku klāti uzkalniņi pārmaiņus ar olīvu dārziem. Pēc kāda laika izbeidzas arī tie un eju pa iebrauktu ceļiņu starp atmatā pamestiem tīrumiem, līdz sasniegta Robion. Pirmā doma - paēst kārtīgas pusdienas restorānā, taču jaukais nodoms atduras pret slēgto pasākumu, šķiet, vienīgajā šejienes sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Labi, ka ir lielveikals, tad nu sapērkos pilnas rokas un piknikoju kādā skvēriņā uz soliņa, piedzerot arī sarkanvīnu no tetrapakas. Tā ir pienācis laiks doties uz viesnīcu, kas izrādās privāta un durvis reģistrācijai paredzētajā laikā slēgtas. Sazinos ar saimnieci, drīz viņa ir klāt un ar goole tulkotāja palīdzību izstāsta visu, kas stāstāms. Esmu divstāvīgā villā blakus lielam kalnam. No kalna pakājes tieši augšup klintī ved takas, bet esmu jau gana staigājusi šajā dienā, nav spēka stipro kāpienam. Kad atgriežos villā, uzrodas franču jauniešu kompānija, kas dalīs ar mani viruvi, bet istabā ersmu viena un no augšējā stāva dzirdu klusas jauniešu čalas pie vakariņu galda.

Pa nakti esmu iedziļinājusies transporta kustības sarakstos un atklājusi, ka svētdienu rītos manis nolūkotie autobusi nekursē. Neko darīt, līdz ar gaismu esmu ceļā uz 7 km attālo Cavaillon, no kurienes pirms 10 varēšu tikt tālāk Marseļas virzienā. Gājiens izrādās jauks, diezgan pamatīgam vējam pūšot un koku zariem pa gaisu lidojot, pa veloceliņu paralēli upei dodos uz autobusu. Nemanot esmu sasniegusi autoostu un pārbaudījusi autobusu sarakstu, dodos kafejnīcas meklējumos. Te to netrūkst, vairums slēgtas, tomēr kāda ir arī vaļā. Sagaidu arī autobusu, kas mani aizvedīs uz Eksprovansu (Aix-en Provence). Autobuss laikam bija paaugstināta komforta, jo izrādās ļoti dārgs salkīdzinājumā ar cenām, par kādām braukāju līdz šim. Biju domājusi Eksprovansā tikai pārsēsties uz Marseļas autobusu, taču tā kā no šejienes autobusi kursē ik pēc pusstundas, nolēmu uzmest aci pilsētai. Pa platu avēniju dodos uz centru - te atkal ir pilnīgi cits stils, plašs, krāsains un grezns. Izmetusi līkumus gar centrālajiem laukumiem un katedrāli, izstaigāju arī kādu parku un, nelielam lietum smidzinost, dodos atpakaļ uz autoostu.

Prieku par ierašanos Marseļā aizēno lietus. Līst ne pa jokam. No stacijas de Sants pa galveno laukumu nonāku kādā kebabnīcā, kas pilna cilvēkiem, tātad - laba. Kebabs tiešām ir garšīgs. Stāvu ēstuves durvīs un gaidu, kad lietus mitēsies, taču tas pieņemas spēkā. Neko darīt, laipodama starp nojumēm, sasniedzu hosteli, kas par laimi izrādās tikai pus kilometra attālumā. Iekārtojusies un atpūtusies mēģinu vēlreiz baudīt pilsētu un aiziet līdz jūrai, taču drīz vien jaka draud pārmirkt un kurpes arī, tāpēc dodu priekšroku sausumam hostelī. Marseļu nedaudz apskatu rītā pirms došanās uz lidostu - ostu, dažas centrālās ielas, baznīcas. Sajūsmā neesmu, bet nav arī nesmuka.

Ar lidošanu viss iet kā pa diedziņu. Man patīk tādas mazas lidostiņas kā Marseļā, un ka laikā izlidojam un ka Trevizo ar divām stundām ir vairāk nekā pietiekami, lai paspētu uz Rīgas reisu. Itālijas lidostas man vienmēr saistās ar limončello, un arī šoreiz citronu liķiera pudele atceļo uz Rīgu kopā ar mani.

Polijā katoļu svētku diena – Visu svēto diena. Tāpēc arī visas daudzās baznīcas vērušas vaļā durvis uz svētajām misēm. Turpat laukumā Sv. Marijas baznīca. Pasēžu solā, paklausos mācītāja dzīvajā un skaidrajā poļu valdā un dodos atkal ārā. Laukumā uzradusies sieviete ar barankām, vienas ar magoņu, otras sezama sēkliņām, viņu terminoloģijā – bely un černy (baltās un melnās). Šoreiz nopērku balto un staigādama pa laukumu un pasēdēdama pie pieminekļa, ieturu sausās brokastis. Visapkārt laukumam, kā jau parasti, daudz restorānu, taču pagaidām vairums vēl nestrādā. Arī tūrisma birojs nestrādā, labi, ka karte ir, vairāk arī neko nevajag. Izpriecājusies par laukumu, pa kādu citu ielu dodos bulvāra virzienā, tīksminoties par veikalu skatlogiem un aplūkodama dažu atvērušos kafejnīcu piedāvājumu. Kūku sortiments kaut kā neuzrunā, tāpēc virzos pa bulvāra gatvi, klausoties lapu čaboņā zem kājām. Sasniedzu galvenos vārtus, kas nosaukti Sv.Floriana vārdā (te visi ir svētie!), blakus ir arī mūris un vēl kāda pilij līdzīga ēka. Brīnišķīga sajūta, vecai arhitektūrai miksējoties ar dabas klātesamību.

Apmetusi kārtīgu loku pa aleju, aizvirzījos uz Grodzka ielu, lai pa to taisnā vīlē dotos uz Vāveles pili (Wawel castle). Krakovas ielu tīkls organizēts ģeometriski precīzi, tāpēc orientēties pilsētā viegli un vienkārši. Reku jau pilskalns ar pils celtņu kompleksu. Pa slīpu gājēju ceļu virzos augšup. Kad izlodāti ceļiņi augšā un skatiens izlaists gan pāri vecajām ēkām un laukumiem, gan lejā plūstošo Vislu, dodos pastaigā gar upes promenādi. Tai piegulošajos mauriņos daudz pilsētnieku ar bērniem, ir silts pat krekliņā.

Atceļā no pils vēl sameklēju botānisko dārzu, taču tas ir slēgts. Tad dodos izpētīt staciju un braukšanas iespējas uz Zakopani. Lielais tirdzniecības centrs, kuru šķērsoju vakar, slēgts, stacijā var iekļūt no otras puses. Informācijas birojā laipns vīrietis paskaidro, ka vilcieni turp vairs nekursē, tāpēc dodos uz autoostu, kas atrodas blakus stacijai, kur nopērku biļeti uz 9.00 rītā. Maksā 22 zlotus (mūsu naudā apm.4-5 eur). Vakarā virtuves vīru gatavotā ēdiena garšvielu piesātinātajā gaisā mielojos ar saviem salātiem un cenšos nomierināt drusku iekaisušo kaklu ar siltu zāļu tēju.

Armēnija - kalni un kultūra

Augusta beigas. Armēnijas kalnienes klāj rudenīgi ruda rūsa, ko veido izsausējušu stiebru klajumi ar pavisam retiem zaļu krūmiņu ceriem, ko cenšas sagrābstīt tikpat reti šeit sastopamās aitas un govis. Savās fantāzijās atgriežos šeit pavasarī, kad kalnus vajadzētu apņemt maigam zaļumam. Taču visticamāk Armēnijā vairs neatgriezīšos, esmu šeit pabijusi pirmo un vienīgo reizi. Šī zeme un cilvēki nenāk pretī tik atvērti un saprotami kā Gruzijā, daudz cietušās tautas vēsture šos cilvēkus veidojusi noslēgtākus un atturīgākus par dažiem citiem dienvidniekiem,tāpēc atklāt armēņus un viņu zemi nebūt nav tik vienkārši. Skarbā pagātne tomēr nav atņēmusi viesmīlību un dāsnumu. Nelaimīgu genocīdu, pārvietošanu, deportāciju, pa pasauli izsvaidīto tautiņu liktenis saaudis kopā ar turkiem, irāņiem, krieviem un citiem, tomēr vēsturiski senā kultūra ir un paliek Armēnijas neatņemama iezīme. Arī tas bija iemesls valstiņas apmeklējumam. Tātad kalni un kultūra, un skumjas armēņu acīs.

Ceļojumā uz Armēniju devāmies sešas sievietes- visa grupiņa, kas pērn kāpām kalnos Kazbeka apkaimē Gruzijā, tikai šoreiz izpaliek mūsu vienīgais vīrietis. Grupu vada tā pati Līga, viņa arī visu organizē, plāno un rezervē, tāpēc es šoreiz esmu vairāk vai mazāk pasīva dalībniece, Tiesa, Līga ir ņēmusi vērā arī kādas manas vēlmes par apskatāmiem objektiem. Braucienus pa valsti nodrošina nolīgti busiņi, ko Līga dabū caur man nezināmām tūrisma firmām. Šoreiz mūs pa valsti vada Ašots, viņš arī ir ekskursiju vadītājs, Ašots centās radīt prieka un bezrūpības atmosfēru, koncentrējot tūristu uzmanību uz dzīves jautrajām pusēm, dimdinot busiņu ar skaļu mūziku armēņu un krievu mēlē, liekot dejot un priecāties, it kā ceļotāji dotos pa pasauli nevis to iepazīt, bet pēc prieka. Daļēji varbūt tas tā arī ir, bet šāda attieksme liedz iepazīt tautas īsto noskaņu. Bet vispār Ašotam nav ne vainas, un ik uz soļa jūtama pretimnākšana un vēlme palīdzēt, pacienāt, parādīt un piedāvāt pat sevi, ja kādai no dāmām būtu vēlme iet tālāk par flirtu. No armēņu kultūras un vēstures gan viņš maz ko saprot.

Erevānā valda vasaras svelme, pirmajā naktī viens uz divām istabām viesnīcas ventilators (kondicioniera vietā) maz atvēsina. Savārgušas pēc pusgulētās nakts neērtajās gultās dodamies brokastīs, kam vajag būt servētām astoņos, bet kas tomēr ir gatavas tikai deviņos. Pērējie viesnīcas iemītnieki, Krievijas pilsoņi, ar lielu skubu steidzas pie bļodām, un kad mēs kā pēdējās pie tām tiekam, dažam pietrūkst omletes, citam saldās maizītes vai vēl kas, tomēr ēdiens ir garšīgs, salāti bagātināti ar Armēnijai raksturīgām garšām. Desmitos ir klāt Ašots un ,sakrāmējušās sešvietīgajā busiņā, dodamies prom no saules apspīdētās Erevānas.

Pa ceļam Ašota iemācītos armēņu labdien un paldies grūtās galvas nevar saturēt, tāpēc piefiksējam telefonos un iegaumējam pakāpeniski. Pēc kādas stundas esam pie Sevana ezera. kamēr puse grupiņas bauda peldi, pārējās sēžam ēnainā terasē un baudām Ašota uzsaukto kafiju turku gaumē un tarhūnu, kura garšu vēl atceramies no padomju laikiem, kad šis dzēriens bija populārs arī pie mums. Arī peldētājas dabū dzērienus un visas uzkožam ceptus kartupeļus armēņu gaumē, lai spēcinātas dotos tālāk. Mūs paredzēts nogādāt kalnu kūrortā Diližanā (Dilijan) un tur atstāt, tomēr braucot pieņemam Ašota piedāvājumu līdz vakaram paceļot pa kalniem valsts šai pusē. Braucam tālu starp mežu ieskautiem kalniem, vērojot klintis un vecus aprūsējus tiltus, līdz nonākam kādā pilsētā netālu no Gruzijas robežas, novietotai tuvu kalnu smailēm, kur apskatām 9.gadsimta klosteris -Haghpat monatery. Tas ir viens no vairākiem šajā apvidū un pirmais Armēnijā, bet ne pēdējais, tāpēc apskatām ar lielu interesi. Baznīcā starp vecajām apmelnējušajām sienām skan klusināta mūzika, bet gaisma spīd pa griestos būvētu apaļu caurumu - logu, kas raksturīgi šejienes klosteriem. Apskatām arī kapsētu, kur apbedījumus iekļauj mūra aplodas. Apskatām arī kādu alu, no kuras terasēm paveras skati uz kalnu ieleju. Tepat restorānā notiek saderināšanās ballīte, kur pie galdiem mielojas un zālē dejo kāds pussimts viesu, caur stiklotajiem logiem mūsu novērots. Viesnīcā nonākam jau tumsā.

Mūsu naktsmītne ar itālisku nosaukumu "Rossi guest hause" atrodas kādā vēl līdz galam nesakoptā īpašumā, kuras saimnieks uz mūras sienas krāso mozaīku no krāsainiem kvadrātiņiem. Ieņemam otro stāvu - trīs istabiņas ar plašu viesistabu un labierīcībām. Meitenes tūlīt pat no supermārketa sanes dārzeņu un augļu bagātības, kā arī citus ēdienus, arī turpmāk ēsts ārpus mājas tiks visai reti un vietējo pagatavoti armēņu virtuves labumi man nedaudz pietrūks. Diližana atrodas vairāk nekā 1000 m virs jūras līmeņa, tāpēc karstums te vairs nav mokošs. Rīta svaigumā pēc kontinentālām brokastīm ar mazu, bet pašķidru armēņu kafiju dodamies pirmajā pārgājienā. Pie grieķu teātra paliekām mums piesitas kāds suns un tā pavadībā dodamies meža takā, līdz sasniedzam kādu atklātu nogāzi ar skatiem uz ielejas pretējā pusē mežiem klātajām nogāzēm. Te blakus teltij sēž armēņu sievietes un mūs pavadošais klaidonis sadraudzējas ar citiem suņiem un man par prieku, bet citām par bēdām no mums atstājas. Ejam caur kādu ciematu pa zemes ceļiem, kuru abās pusēs dāsni savu bagātību pretī sniedz neskaitāmu zilo plūmju rindas. Rauju mīkstākās un baudu plūmes, kuru Latvijā šoruden trūkst. Tālāk taka līkumo pa mežu starp nātrēm, gluži kā pie mums Latvijā. Kaut ko jaunu baudām vien galamērķī, kas ir pie koši zaļa ezeriņu, pa kuru braukā laiviņas, pāri laižas ziplainā iekārti adrenalīna ķērāji, bet pa Mežakaķim līdzīgām ietaisēm kāpelē bērni. Ieturējušas vieglas pusdienas no līdzpaņemtā, puse no grupiņas braucam atpakaļ ar taksi, bet pārējās izvēlas iet atpakaļ kājām vēl vienus 15 kilometrus.

Aiga paliek pusceļā gaidīt gājējas, uz viesnīcu atbraucam ar Vinetu. Vakarā mazā restorāniņā ēdam soļanku, kas armēņu gaumē ir riktīgi koncentrēta un asa, Paņemam arī vīnogulāju lapās ietītus gaļas rullīšus. Pēc labām vakariņām pastaigājam gar ezeriņu un ejam mājās. Drīz vien ierodas gājējas - jau naktī, esot saēdušās plūmes. Līga pēc vakariņām spaida telefonu un cenšas tikt skaidrībā par rītdienas taku. Paliek pie vieglākās, kur būs skatāmi divi klosteri.

Rītā mums piesitas klaiņojošie suņi, šoreiz četri. Tie laikam jūt, ka mūsu kompānijā visas viņus mī, visas, izņemot mani. Arī suņi laikam jūt, ka esmu noskaņota pret to sabiedrību negatīvi, tāpēc melnais metas mani agresīvi apriet, pārējiem piebalsojot. Esmu izmisumā, bet Līga smejas un filmē. Vienīgi Aiga saprot manas izbailes un iedod vienu no savām nūjām, Eju, to šūpodama, un man tieši aiz muguras velkas riktīgs bonza teļa lielumā. Melno, kas man uzbruka, pārējie aizdzen projām. Turoties pēc iespējas nostāk no suņiem, eju sunīgajai kompānijai pakaļ. Suņi mūs pavadīja visu pārgājienu, jo bija iepriecināti, ka tika bužināti, glaudīti un laipni pasaukti, ja taisījās atstāties. Līga ļoti mīl pamestos suņus! Arī es esmu nomierinājusies un stress atkāpies, jo tie mani liek mierā tāpat kā es suņus. Ejam caur pilsētu, līdz nonākam līdz klosteru takai, kur drusku jāpakāpjas kalniņā. Pirmais klosteris ir parasts, līdzīgs jau redzētajam, bet otrs tāds ļoti interesants, pamests un nolaists, ar dīvainu figūru-krustu uz jumta. Vēlāk uzzināju, ka Diližanā apskates objekts numur viens esot ūdenskritums, ko Līga bija palaidusi garām un paļāvībā uz viņas vadību es tāpat kā citi to neiedomājos pameklēt. Līga ir gan laipna, bet pašpārliecināta par savu taisnību un necieš pat vismazāko kritiku. Gruzijas ceļojumā man viņa likās jauka, bet tagad arvien vairāk kaitina tas dežūrsmaids aiz diezgan aprobežotas un ne visai smalkas dvēseles dzīves. Vispār jau grupas meitenes ir jaukas, bet tie nav kultūras cilvēkii, 4 no visām grāmatvedes.  

Pēc pārgājiena sapērkam paiku un sagaidām mikriņu, kas vedīs mūs uz nākamo apmešanās vietu - pilsētiņu Byurakam, kas atrodas 25 km attālumā no Armēnijas augstākā kalna Aragata. Aragatam ir 4 virsotnes, augstākā no tām nedaudz virs 4000 m v,j.l. Mūsu mērķis ir uzkāpt kādā no tām, vēlāk izrādās - populārākā kāpēju vidū ir Dienvidu smaile. Rītā mūs smaidīgs mikriņa šoferis pa maziem, bet asfaltētiem lauku ceļiem nogādā uz kāpšanas starta vietu, kas atrodas pie kāda aizsprosta ezera. Visapkārt atkal nokaltusi zāle un brūngani pakalni, tomēr šāds reljefs ir interesantāks par Dilijan mežainajām nogāzēm. Kāpjam. Līga ar divām ātrkājēm drīz vien atraujas un pazūd aiz takas pakalniem,es kopā ar Vinetu un Aigu lēnām virzāmies uz priekšu. Aiga sūdzas par sliktu dūšu un čābisku pašsajūtu, tomēr no kāpšanas atturēties nedomā. Taka nav marķēta, reizēm tā šķietami sadalās vairākos atzarojums, bet Vineta ir ietaisījusi navigāciju un es viņai uzticos. Kad esam uzkāpušas pirmajā uzkalnā, satiekam vienu armēni, kas kapitulējis kalna priekšā, atdalījies no grupas un devies atpakaļ. Mēs virzāmies starp akmeņiem. Es atraujos, lai gan daudz sēžu, lūkojoties kalnu plūdenajās līnijās un krāsās, kas zaigo rīta saulē. Šajos mirkļos sāku iemīlēt Arm;enijas plūdenos kalnus. Gājēju nav daudz - Vācijas armēņu grupa, daži atsevišķi pārīši vai nelielas grupiņas. Pēc kādas ilgākas sēdēšanas sagaidu Vinetu, bet Aiga ir atpalikusi arī no viņas. Nu jau tuvojos virsotnei, satieku divus vāciešus, šie stāsta, ka augšā esot ļoti skaisti. Kāpšu. Pirms virsotnes takas tāda labi iemīta un pārredzama līkumo zigzagveidā un augšu vien. Drīz vien esmu uz tādas kā kraujas, kur redzama kalnu otra puse - plaša aiza ar brīnišķīgām dažādu formu un krāsu klintīm. Pajūsmojusi pa taisnu taku virzos uz augšu, kur plīvo karogs un uzstādīta virsotnes zīme. Te uzkāpšanas priekus bauda kāda grupiņa, kas mani arī nofotografē. Ir ļoti skaisti, tomēr ilgi augšā nekavējos, jo tirpst rokas - sirds un asinsrite liek sevi manīt augstumā. Kad esmu nokāpusi no galvenā uzkalna, satieku Vinetu un skubinu nepadoties. Arī Aiga nepadodas, viņa vēl ir labu gabalu no galamērķa. Kad esmu nokāpusi no kalna slīpumiem un sasniegusi plato, kurš jāšķērso līdz finišam, pazūd taka. Klimstu starp akmeņiem šurpu turpu, līdz ieraugu citus gājējus un saprotu, ka taka ir tur. Kad esmu līdz tai aizkūlusies, sākas lietus. Mana mazā jaciņa nav mitrumizturīga, slapjš ir arī krekliņš, kad esmu lejā. Lietum vēl līstot. cenšos sasildīties restorānā. Taču tur mielojas dažas kompānijas, pret vientuļu ienācēju nekādas pretimnākšanas nav. Paņemu kafiju automātā un to dzerot zem āra kafejnīcas lietussarga, lietus mitējas. Atspīd saulīte, žāvēju jaciņu virs akmeņiem un krekliņu mugurā, līdz smaidīgs piebrauc mūsu šoferis. Sēžu mikriņā un gaidu pārējos - pārpratuma dēļ sarunā ar Līgu viņš ir atbraucis pāragri. Līga ar divām ātrajām atnāk pēc kādas stundas, bet Vinetu ar Aigu gaidām vēl kādu stundu. Šoferītis tikmēr izdomājis aizvest uz restorānu, kur visām uzsaukt bezmaksas vīnu, bet Līgai - arī pusdienas. Man šķiet, tā ir ievērība viņai kā vadītājai,taču Līga ir pārliecināta, ka viņai piecērt. Mūsu grupā daudzām gribas domāt, ka te ik uz soļa viņām piecērt, taču pa īstam piecērt vien Ašots Aijai. Tas nu ir nepārprotami, par pārējiem gadījumiem - manuprāt, vēlamais tiek pieņemts par esošo. Laikam daudzām Latvijas sievietēm ir uzmanības deficīts, kas tiek kompensēts dienvidu zemēs.

Viesnīcā visas ēd bagātīgi sapirktos krājumus, tāpēc uz pilsētiņu pameklēt restorānu dodos viena. Kādā dārzā mani sagūsta iekšā saucējs un ieved bungalo, kur esmu viena. Man nepatīk tāda sistēma, kur neredzu pat dārzu, tikai mājiņas sienas. Bet protestēt par vēlu, jo pasūtīju zupu. Zupa šoreiz nav garšīga, ilgi tā jāgaida un vēl ilgāk - rēķinu. Neapmierināta dodos uz veikalu sagādāt ko ēdamu brokastīm un tad - gultiņā.

Rītā braucam ar taksi - mikriņu, kas sanāk tikai nedaudz dārgāk par maršruta mikriņu. Pēc stundas jau esam Erevānā, izdodas iekļūt viesnīcā un atstāt somas. Saimniece izskatās laipna, zinoša un diezgan inteliģenta. Man ir jau lidostā iegūta karte - vienā pusē Armēnija, otrā Erevāna. Došos uz Matenadaran - slaveno seno rokrakstu krātuvi. Pārējās taisās uz tirgu. Līdz Matenadaranam ir apmēram 3 kilometri, bet ceļš ved cauri pašam pilsētas centram. Republikas laukumā valdības ēkas staltos brūnganos namos, muzeji un vēl kas svarīgs, bet lielā laukuma centrā sparīgi strūklaka sprakstina ūdeni. Pēc laiciņa garām baseinam un operas namam nokļūstu vēl vienā parkā, bet aiz tā taisnas ielas ar kafejnīcām un saldējumu. Beidzot kāpju kalnā līdz muzeja kāpnēm un iespaidīgajam portālam. Te ir ne tikai senie manuskripti, bet arī citas izstādes: fotogrāfijas vēsture, senas kartes un kāda Irānā dzimuša armēņu mākslinieka gleznas. Esmu ļoti iedvesmota un iespaidiem pilna apskatos vēl antīkajās drupās iegūtus tēlniecības darbu fragmentus āra izstādē, pabaudu sajūtu, stāvot kalnā pašā pilsētas malā, un dodos atceļā.

Republikas laukumā izčākst iecere apmeklēt arī mākslas muzeju, jo tas nezināmu iemeslu dēļ ir slēgts. Skatos pēc kafejnīcas, bet kaut kā nav un nav, līdz paēdu lielveikalā un dodos uz viesnīcu. Satieku pārējās meitenes, visas jūsmo par mošeju - tirgū tomēr neesot bijušas, iešot pēc tam. Vakarā vēl nostaigājam labu gabalu līdz terasēm - tas ir tāds interesants komplekss, vieta mākslai. Jākāp augstu pa trepēm, kur izvietotas modernistiskas skulptūras un instalācijas. No augšas paveras skats uz pilsētu, bet ir jau tumšs un to var izbaudīt tikai gaismu mirdzuma veidā. Mēs četras kāpjam lejā, kur gaida vēl joprojām ar nelabumu sirgstošā Aiga un Madara, kas sastāda viņai kompāniju. Atpakaļceļā ar Vinetu gribam atkārtot armēņu virtuves baudīšanu, taču tā arī neatradušas piemērotu restorānu, sapērkamies ēdienu vienā no nedaudzajiem lielveikaliem, kas vēl vaļā. Un tad gultiņā, jo rīt agri gara ekskursiju diena.

Atkal ir klāt Ašots un braucam. Pirmā pietura ir kādā ceļmalā, no kurienes tālumā aplūkojamas Ararata aprises. Pa ceļam ik pa laikam izvietojušies pārdevēji , bet sortiments vienveidīgs: arbūzi, persiki, mājas vīns. Degustējam - vīns skābs un tā ne visai. Tālāk nonākam pie klostera, uzkāpjot pakalnā līdz tam, arī redzamas Ararata aprises. Klosteri te tiešām ļoti seni un iespaidīgi, taču kad apmeklēti kādi trīs, rodas sajūta, ka tie visi līdzīgi viens otram. Tāpēc prieks par alu pilsētu, kuru sasniedzam pēc daudzu stundu brauciena cauri visai it kā nelielajai valstiņai. No stāvlaukuma pa kalnu nogāzi nokāpjam dziļi aizā, kuras nogāzēs klinšu alu dzīvokļos vēl pirms dažiem desmitiem gadu dzīvojuši cilvēki, bet tagad valda pamestība un apskates objekts līdz galam nav uzspodrināts, trūkst pat informatīvu plāksnīšu. Pa taciņu no viena alas cauruma pie cita mūs izvada kāds vietējais pēc alkohola smakojošais gids-pašdarbnieks, kurš pats kādreiz šajos alu dzīvokļos mitis. Katrā alas ieejas nišā gids uzņem fotogrāfijas - vai nu viņam patīk fotografēt, vai tas domā, ka tūristiem patīk fotografēties, bet tiek uzņemtas kādas 20 grupas bildes, kurās manis nav. Jo tāda eksponēšanās nu jau noriebusies, eju mazliet savrup no citiem. Taka nobeidzas pie baznīcas, kas ir pašā lejā uzcelta ēka, tagad, protams, pamesta. Pēc alu pilsētas Līgai bija paredzēts vēl kāds objekts, bet daprotam, ka līdz turienei nokļūsim jau tumsā, tāpēc nav jēgas braukt. Dodamies atceļā. Mājās esam ap pusnakti.

Pēdējā diena Armēnijā atkal ar Ašotu un ekskursijām. Braukāts tiek turpat Erevānas apkaimē, bet objekti šķiet iespaidīgāki un neparastāki nekā pirmajā dienā. Apmeklējam vietu, ko sauc par dziedošajām klintīm. Labiekārtots ceļiņš ved gar ļoti skaistām klintīm, kam forma līdzīga ērģelēm. Ceļiņa otrā pusē šalc upīte, laikam visam kopā jāveido skaņu mežam, kas devis vietai nosaukumu. Aiga ir klāt pie zirgiem un vizinās, mēs pārējie ejam līdz ceļiņa beigām un tālāk pa taku nolemjam iet kājām līdz nākamajam objektam - pilij, kur Ašots mūs sagaidīs ar busiņu. No pils ir labi saglabājies tāds kā mauzolejs un pirts, pārējās ēkas vairs tikai drupu veidā. Toties skati no augšienes uz ieleju ļoti baudāmi. Vēl aizbraucam pie kāda skaista ezera, kur var arī peldēties, bet mēs tikai paveramies uz romantisko ainavu un apsveicam Aigu vārda dienā. Aiga mums pie kāda klostera tirgotājiem ir nopirkusi lielu rituli ar saldo armēņu pīrāgu ar riekstiem, Ašots pasniedz torti un rauj vaļā šampanieti. To izdzeram, bet ēdienus baudīsim vakarā, jo esam ielūgtas uz Ašota drauga vasarnīcu ar peldbaseinu, kur pavadīsim jautru vakaru.

Pēc ekskursijas, kamēr citi pa tirgu, vēl paspēju aizskriet uz mākslas muzeju. Te ir remonts, liela daļa ekspozīcijas slēgta, tomēr pašu galveno- viduslaiku mākslas zāli, ir iespēja apskatīt. No turienes nākas pārlekt uz mūsdienu abstrakcionismu, jo vidusposms nav pieejams! Steidzos atpkaļ, lai paspētu. Tomēr vēl dabūjam pagaidīt, jo Aiga ar divu kleitu pirkumu krietnu brīdi aizkavējas.

Vasarnīcā pūš auksts vējš, tāpēc peldi bauda tikai rūdītākie. Ēdam gan torti, gan pīrāgu, gan augļus. Mūs vēro divas tītaru mātītes un dažas vistas. Pēc tam sākas dejas, kas manuprāt velkas bezgalīgi, jo es nedejoju, bet klimstu apkārt. Līdz beidzot dodamies mājās un uz lidostu. Žēl, ka nepaliku Erevānā pastaigāt pa pilsētu!

                                                 Ierašanās

    Piejūras parkā pastaigājoties atvados no Lanzarotes, tomēr klusajā lidostiņā nonāku stipri pāragri. Lidojam pāri okeānam, kurā skatam no augšas izplatījumā bez neviena mākonīša paveras skati uz ūdens zilumu un man nezināmām salām. Rosīgajā Grankanārijā nolaižamies pēc kārtīgas pusstundas, atrodu ceļu cauri tunelim uz autobusu pieturu. No 1.autobusa, kas arī brauc uz galvaspilsētu, mani aizraida prom, jo tūristiem jābraucot ar 60. 60.autobuss pietur tikai dažās vietās un aizrauj uz Las Palmos centru nemanot. Šosejas vienā pusē okeāns, otrā nami. Las Palmos nav šāda tāda, bet eleganta pilsēta ar skaistu daudzkrāsainu centru, āra kafejnīcās naski oficianti apskraida galdiņus ar laiskiem tūristiem, kuru te netrūkst. Redzams, tūrismam pavisam cits atvēziens salīdzinājumā ar Lansarotes mieru. Hostelī čalis laipns, parāda virtuvi, labierīcības un āra terasi, beidzot ierāda vidējo no trīsstāvu gultām. Līdz tumsai vēl paspēju izstaigāt centru, paēst ceptus rīsus ar vistas gaļas skrandiņām, izdzert mango smūtiju un izsēdēties skvēriņā, kur katrs trešais garāmgājējs vēlas parunāties (vai tas kāds sarunu soliņš?), uz ko diemžēl varu vien atsacīt "ņo hablo espanol".

     Grankanārija atšķiras no Lansarotes pēc formas - tā ir apaļa gandrīz kā pankūka, tikai dažviet ar kādiem ragiem vai pussaliņām iestiepjoties dziļāk okeānā. Apkārt salai austrumu, dienvidu un ziemeļu piekrastēs iet lielā šoseja, bet rietumu piekraste tāda mazāk apdzīvota un tur iet tikai mazāki ceļi, arī ne visur gar pašu okeānu. Sākumam pamanāmi pazemie kalni un akmeņu un smilšu tīrumi atgādina Lansarotes skatus, tomēr tāda ainava sastopama tikai vietumis, kopumā salā ir gana bagātīga veģetācija. Salas lielāko daļu aizņem kalni, no tiem brīva zona ar pludmalēm un apdzīvotām vietām aptver samērā šauru joslu starp okeānu un kalniem. Kalni te tādi savādi pēc struktūras, kā jau vulkāna izsvaidīti, tie neveido kārtīgas grēdas ar skaidri saskatāmām pārejām, bet mikslīgi mijas zemas apdzīvotas lejas ar augstām šķautnēm un klinšu stabiem turpat blakus. Lai gan dažās piekrastes vietās kalni uzņem augstumu diezgan krasi, tomēr lielākais augstums virs jūras līmeņa izmērīts salas sirdī (vidū), kur augstākās smailes pietuvojas 2000 m (augstākais kalns Pico de las Nieves 1949 m). It kā augstākajās vietās arī vajadzētu būt grūtāk ejamām takām, tomēr viss atkarīgs no reljefa un takas labiekārtojuma. Ja vēlas tikai gūt vizuāli emocionālu iespaidu par kalniem, netērējot daudz spēka, pietiek izbraukt salu krustām šķērsām ar automašīnu, jo asfaltēti ceļi te uzved pašās augstākajās vietās, atstājot nesasniegtas vien atstatas klinšu radzes.

                        Mani plāni - iziet Grankanārijas Santjago ceļu jeb camino

       Mans skatiens uz šīs salas, ignorējot pludmales, tika vērsts kalnu virzienā - biju nospraudusi mērķi iziet Kanāriju salu camino no ziemeļiem uz dienvidiem pa salas centrālo, kalnaino asi, trases kopgarums 76 km. Kur gan tik tagad nav iekārtoti Santjago ceļi, atdarinot Spānijas pirmdzimto! Camino oficiāli sākas ziemeļu pilsētā Galdar un beidzas Maspalomas dienvidos (var virzīties arī pretēji), taču biju nolēmusi maršrutu mazliet individualizēt un sākt no blakus esošās pilsētiņas Ajeites (Agaete), jo vēlējos apskatīt šo pievilcīgo vietiņu.

Mans ceļojums uz par “Eiropas zaļo pērli”’ dēvēto Slovēniju sākās no Vīnes. Lai izvairītos no pārsēšanās un stundām ilgas gaidīšanas lidostās (tiešo reisu no Rīgas uz Ljubļanu nav), iegādājos Flixbus biļetes diviem nakts braucieniem. Pulksten 11-os vakarā, lietum smidzinot, pie Vīnes centrālās stacijas, kurai blakus atrodas arī autoosta, gaidīju autobusu. Tas pienāca 10-15 minūtes agrāk. Šai firmai raksturīgi garie reisi dažreiz cauri pus Eiropai - nezinu, no kurienes manējais devās ceļā, bet tā galamērķis bija Venēcija Itālijā. Pirms autobusa atiešanas sākās pamatīgs gāziens, jau baidījos, vai autobusa braucienu tas neaizkavēs (pirms tam bija lasīts par pamatīgiem postījumiem ar plūdiem un vētrām kaut kur Klāgenfurtes apkaimē), tomēr 4 stundu garais brauciens netika kavēts. Snaužot un pieturās pamostoties (tās bija divas, Grācā un vēl kaut kur), jo pa logu tumsā neko saskatīt nevarēja, Ljubļanā iebraucām pat pusstundu pirms paredzētā laika, 3-jos naktī. Tomēr autoostā uz soliņiem sēdēja diezgan daudz cilvēku, arī es pievienojos tiem, lai sagaidītu kaut nelielu rīta rosību pilsētā. Izrādās, Ljubļana ir caurbraucamā vieta daudziem Flixbus maršrutiem, kas no Itālijas un Albānijas puses dodas uz Austriju, Rumāniju, Ungāriju un vēl nezin kur, tāpēc ik pēc pusstundas vai biežāk piestāja kāds Flixbus, izlaida un uzņēma pasažierus, lai atkal dotos tālāk.

Sēžot pamanīju ielas pretējā pusē kāda nama izgaismotus logus ar uzrakstu “Buločnica”. Izrādās, maizes veikals atvērts visu nakti. Iegādājos lielu ar biezpienu pildītu pīrāgu, ko apēdu tūlīt, un kruasānam līdzīgu maizīti, ko pataupīju rīta kafijas rituālam. Tas varēja sākties plkst.5, kad atvēra dzelzceļa staciju un tās kafejnīcu (stacija atrodas tieši blakus autoostai). Kad bija izpētīts vilcienu saraksts un norakstīti Jesenicas vilciena atiešanas laiki, gaismai lēnām svīstot, pēc stacijā iegūtās kartes devos centra virzienā.

Pēc kādu 10 minūšu gājuma pa Miklošičeva cesta (Slovēnijā lielāko daļu ielu sauc cesta, citas -ulica, atšķirību nezinu), sasniedzu Prešeroy trg (laukumu) ar rozā baznīcu un pieminekli ar strūklaku. Šeiit arī no stūra izlīkumo upīte Ljubljanica, lai tālāk virzītos cauri pilsētas galvenajai, vecajai daļai. Abās upītes pusēs iekārtots promenādes ceļš. Devos gar vienu krastu baudīt miera pilno pilsētu. Kafejnīcas slēgtas, soliņi mitri pēc naktī lijušā lietus, pretī uz darbu nesteidzīgā solī dodas mierīgi cilvēki, vicinot aizvērtos lietussargus. Jūtos gandrīz kā Rīgā, ejot no kanāla tiltiņa Nacionālā teātra virzienā, tik ļoti man šī vieta un cilvēki asociējas ar Latviju un latviešiem. Laikam tas pats ritms. Kartē manu uzmanību piesaistīja pils ar lielu parku - nolēmu no upītes krasta uz parku nogriezties tā tālākajā galā, lai pa parka ceļiņiem sasniegtu pili. Cauri zaļajam dārzam un lekniem zālājiem sasniedzu augsto kalnu, uz kura slejas no jebkura pilsētas skatu punkta redzamā vēsturiskā celtne. Tā ir no 12.gadsimta, taču vairākkārt pārbūvēta. Apgāju apkārt mūrim un ieskatījos pagalmā. Vārti uz pili slēgti,biļešu kase tāpat, tikai sētnieks ar lapu pūtēju dzenā apkārtnē nobirušās lapas. Paskatos pulksenī, pili atvērs tikai pēc stundas, tas arī atrisina jautājumu par iekšpuses apskati. Pagriežos pa kādu citu ceļiņu, lai ietu atpakaļ. Necik tālu neesmu tikusi, kad strauji atveras pār parku savilkušies mākoņi un sāk gāzt lietus aumaļām. Knapi paspēju nokļūt līdz kādai arkai, kur lietus netiek klāt. Stāvu zem tās, klausoties lietus šļakstos. Garām paiet daži cilvēki ar lietussargiem un suņiem. Acīmredzot pilsētnieki pieraduši pie tādiem dabas untumiem. Kad gāziens pārgājis mierīgā čaboņā, atstāju arku, taču necik tālu netieku, kad lietus atkal pieņemas straujumā, bet man laimējas atrast citu nojumi. Tā tas turpinās stundas trīs, mainoties gāzieniem ar mierīgākām epizodēm, bet man laimējies

sasniegt pilsētu un upīti. Slēpjoties zem kāda nama balkona, vēroju debesis kļūstam cerīgi gaišākas, līdz parādās arī saule. Pa peļķēm gar upīti dodos uz centru. Eju cauri Kongresa parkam, piestāju pie universitātes strūklakas, apēdu siltu tikko ceptas picas gabalu. Re, pie ilūziju mājas jau sastājusies rindiņa. Tas ir tāds rets objekts, bet nav mans žanrs. Laikam pietiks Ljubļanas, braukšu tālāk, jo mans mērķis nav Slovēnijas pilsētu kultūras apskate, bet daba un kalni.

Pēc stundas jau esmu iekārtojusies vilcienā, kas iet uz Jesenicu, bet mans rezervētais hostelis atrodas Lesce, nelielā pilsētiņā 4 kilometru attālumā no Bled ezera - šo slaveno Slovēnijas pērli esmu nolēmusi apskatīt pirms došanās uz kalniem. Bleda gan atrodas Triglava nacionālā parka pievārtē, tomēr neietilpst tā teritorijā, Re, vilcienā parādās pavecāks vīrs kontroliera formas tērpā. Pārbaudījis biļeti, viņš pavēsta, ka man jāizkāpjot Kranj, tālāk būšot jābrauc ar autobusu. Kas un kā, vīrs plašākos skaidrojumos neielaižas, vai nu negrib, vai tik labi nepārvalda angļu valodu. Kad sasniegta Kranj, iztukšojas viss vilciens un sapulcējas pie stacijas stūra, arī biļešu kontrolieris grozās turpat. Pēc kādām 15 minūtēm pienāk divi autobusi, sakāpjam tajos un braucam. Domāju, ka vedīs visus līdz pašai Jesenicei, taču nē. Pa skaistiem zaļumu ieskautiem un mazliet līkumaini kalnainiem ceļiem tiekam nogādāti līdz nākamajai stacijai, te atkal autobuss iztukšojas un visi dodas uz vilcienu, kas stāv uz sliedēm. Saprotu, ka kaut kāda ķibele vai remonts ir starp šīm divām stacijām, tālāk brauciens atsāksies vilcienā. Patiešām, Lesci sasniedzu bez sarežģījumiem un atrodu hosteli kalniņā pie baznīcas. Man nav nekādu iebildumu pret baznīcām, un tā kā rītos mostos agri, arī šoreiz to nav. Ja vēlētos ilgāk pagulēt, tad gan būtu. Jo baznīca zvanīšanu sāk septiņos rītā ar skaļu un enerģisku kononādi, atkārtojot to ik pēc 15 minūtēm ar mazāku spēku. Citādi hostelis jauks ar atsaucīgiem cilvēkiem un plašu dormitorija istabu, kur visas gultas ir vienstāvīgas. Hosteļa priekšā terase ar galdiņiem un krēsliem, bet no lietus aizargāts esi tikai pie dažiem galdiņiem gar sienu. Te arī paēdu zupiņu, ko esmu aplējusi no paciņas. Brokastis maksā 3 eur, bet neiekļauj kafiju, tā kā bez dzēriena nekādi, patiesībā izmaksā 4.50 eur un ir diezgan patrūcīgas. Toties hostelis piedāvā bezmaksas braucienu uz Bledu - rītā aizved, vakarā atved. Nolemju šo ērtību izmantot, un kad mikriņš ieripo hosteļa pagalmā, sakāpjam pilns, es un jaunieši, jo šajā hostelī vecāku cilvēku ir ļoti maz.

Arī Bledā līņā lēns un miermīlīgs lietutiņš, bet tā kā jakas izturība pret lietu ir pārbaudīta un uzvilktas jaunās mitrumu atgrūdošās biksiņas, gājumu uz Vintgar aizu lietus nekavēs. Blakus autoostai atrodas tūrisma informācijas centrs ar kartēm un ļoti laipniem jauniešiem, kas piedāvā gan braucienus, gan kolektīvus gājienus uz šo aizu, bet man nekādu kolektīvu nevajag, iešu bez pavadoņiem. Puisis no centra parāda virzienu, taču pilsētas ietvaros un izejot no tās norāžu trūkst. Eju pēc izjūtas, man pa priekšu iet arī četras meitenes, kas izskatās pēc tūristēm un noteikti iet uz aizu, tāpēc diezgan droši dodos pa viņu izvēlētajiem ceļiem. Pēc pāris kilometriem sasniegta apdzīvota vieta Podhom, no kurienes tad sākas norādes uz aizu. Parādās arī vairāk gājēju un braucēju aizas virzienā. Aiza skaitās ievērojamākais objekts Bledas tuvumā, un cilvēku te savācies daudz, kaut ieejas maksa nav maza, 10 eur. To attaisno ar koka tiltiņiem labiekārtota trase gar upes krastu, kura plūst pa zaļumiem un klintīm ieskautiem augstiem krastiem. Pirms 1,6 km garās aizas beigām sasniegts neliels ūdenskritums, bet pašā tās noslēgumā vēl viens, pastaigu noslēdzošais plats un skaists ūdenskritums, kura galā arī

kafijas namiņš ar atpūtas vietu. Atpakaļ uz Bledu dodos pa citu ceļu - cauri mežam, garām nelielai kapelai, vecai pilsētiņai Zasip, tad pa lauku ceļu ar ābeļu dārziem un sīvām bumbierēm ceļmalās , līdz sasniegta Bleda.

Ezers atrodas pašā pilsētiņas centrā. Tā ūdens spogulis atmirdz dzidrā zaļumā, apkārt ved promenādes ceļš, esot apmēram 7 kilometri. Nolemju lēnām apiet apkārt. Drīz vien no promenādes augšup kalnā parādās takas ar norādēm uz pili. Sākumā domāju nekāpt, bet tomēr pavelkos un eju pa krūmu un koku ieskauto taku, kuras malās spēcīgu aromātu izplata ciklamenēm līdzīgas puķītes tumši violetā krāsā. Kāpiena grūtumu gandarī skats no augšas pār ezeru un Bledas pilsētu un apkārtni. Pilī iekšā negājusi, nokāpju pa kalna pretējo pusi, lai turpinātu ceļu ezeram apkārt. Lai gan lietus nav mitējies, daži bauda peldi. Pataustu ūdeni, vilinoši silts! Tomēr lietus laikā īsti līst ūdenī nekārojas. Kad sasniegts ezera tālākais gals, no vairākiem skatu punktiem redzama saliņa ar klosteri, tā sasniedzama ar laivu vai peldus. Laivu noma pieejama, tomēr kaut kā neredz nevienu vizināmies, laikam lietus dēļ. Divās stundās ezers apiets un nopelnīta kafija, ko baudu kādā kafejnīcā iepretī autoostai, līdz pienāk mikriņa atiešanas laiks.

Atlikušās četras dienas Slovēnijā esmu nolēmusi pavadīt kalnos Triglava nacionālajā parkā Jūlija Alpos. Triglavs ir Slovēnijas augstākā virsotne (2864 m). Esmu iepriekš lasījusi, ka ir iekārtota taka, kas 4 dienās ļauj apiet apkārt šim kalnam (tāpat kā Monblānam). Kad esmu ieguvusi kalnu karti ar iezīmētām takām un braucamiem ceļiem, nākas pārliecināties, ka ne no viena piebraucamā punkta šo virsotni saskatīt nevar, to var vienīgi izejot kādu no takām cauri diezgan nopietnām kalnu pārejām. Arī pacēlāju, kas katram dīkdienim ļautu sasniegt virsotni, šeit nav pacentušies ierīkot. Vēl nezinu, ka šīs takas ir krietni grūtākas, nekā iedomājos, tāpat kā neesmu īsti izpētījusi kalnu ģeogrāfiju. Vienkārši Sočas ielejā ir norezervēta kādā naktsm

ītne kalnu mājā Tičarjev dom. Dienu sāku ar braucienu uz šo namu. Tas izdarāms ar diviem autobusiem. Lescē iekāpju autobusā uz Kranjska gora. Tā ir redzamākā kūrortpilsēta uz ceļa, kas iet gar Triglava nacionālā parka robežu tuvu Austrijas robežai. Kad autobuss sasniedzis Jesenicu - lielāko pilsētu šajā ceļa posmā, tas turpina ceļu pa ieleju, kuras abās pusēs slejas mežiem apauguši kalni. Hrušica, Dovje, Mojstarana, Belca, Goza Martuljek - ciemati seko viens otram, Kādā no tiem iekāpj biļešu kontrolieris, bet man autobusa šoferis to nav iedevis, lai gan samaksāju (vēlāk ielāgoju, ka no aparāta iznākušo biļeti šeit pasažieri paņem paši). Varbūt to nebiju izdarījusi? Kontrolieris noprasa biļeti trīs reizes un ar mani skaidrojumos neielaižas, tomēr beigās pēc sarunas ar šoferi problēma atrisinās man par labu - tiek izprintēta biļete, ko kontrolieris pasniedz man ar atvainošanās vārdiem. Turpmāk ar biļetēm būšu uzmanīgāka! Drīz arī sasniegta Kranjska gora.

Pētu autobusu sarakstu, taču tāda maršruta, kā hosteļa meitene norādīja, tajā nav. Ar kuru lai braucu uz Vršič kalnu pāreju? Negaidīti man blakus uzrodas kāda sieviete, kura pastāsta, ka maršruts esot Bovec. Viņa arī braukšot ar šo pašu līdz Trentai, bet pašlaik gribot kafiju. Savukārt es nolemju apjautāties viesnīcā laukuma otrajā pusē par brīvajām naktsmītnēm parītam. Administratore solās paskatīties, bet kaut kur pazūd. Ierodas arī mana ceļabiedre painteresēties par kafiju. Kafiju viņa dabū un pat bez maksas, bet es ieraugu viesnīcas piecas zvaigznes un tinos lapās, cena nebūs manējā. Pieturā viens pēc otra sarodas tūristi, pa pāriem, bariņos un lielos baros. Arī mūsu autobuss ir pilns, tomēr sēdvietu pietiek visiem. Braucam cauri mežam

līkumodami arvien augstāk, kur nav apbūves, tikai pabraucot augstāk mašīnu pilnas ceļmalas - cilvēki krāmējas gar tām, gatavojoties doties takās. Kāds bariņš izkāpj arī pirms manis, bet es sasniedzu Vršič pāreju. Stabiņš vēsta par 1615 m augstumu. Klaja vieta - maza būdiņa ar suvenīriem un našķiem, mašīnu jūra un vēl arī mana kalnu māja. Gaiss auksts, no visām pusēm velk vējš, tomēr parādījusies saule - patīkama sajūta pēc lietus dienām. Reģistrācijas laiks vēl nav pienācis, tomēr kāds vīrietis no personāla mani uzņem. Novelku kalnu zābaciņus, apauju gumijas iešļūcenes un tieku lielā istabā ar kadām 8 gultām. Arī te visas vienā stāvā, tomēr īsti omulīgi neliekas. Lejā ir bārs ar restorānu un āra terase ar soliem un galdiem, kur var iemalkot alu vai vīnu. Es tomēr meklēšu kādu taku, tik ļoti gribas kāpt kalnos!

Viesnīcas džeks iesaka taku uz Šlemenova špica, tā ir virsotnīte 1911 metru augstumā. No pārejas uz ceļa abām pusēm neliela zaļu krūmāju josla, aiz kuras slejas baltas stāvas klintis. Lai kuru taku izvēlētos, pa krasu stāvumu kāpjot jātiek šīm klintīm pāri, citādi kalnu panorāmu acu priekšā neatvērsi. Manis izraudzītā taka arī ir visvairāk iecienītā, plūsma gandrīz kā pilsētā - jauni, veci, ģimenes ar bērniem, ar zīdaiņiem plecu somās, ar suņiem, pārsvarā vietējie slovēņi, angļu un citas valodas dzird krietni mazāk, lai mazākā skaitā tomēr arī ārzemnieki ir klātesoši. Jūtos labi, lai gan esmu viena, tomēr tāda kompānijas un solidaritātes sajūta ar kalnu draugu sabiedrību. Šķērsojot zemiem kociņiem un krūmiem klāto joslu, taka paceļas stāvus kalnā, lai tiktu uz pārejas ar nezināmu nosaukumu, ascents varētu būt kādi 200-300 metri. It kā nav daudz, tomēr ņemot vērā kraso pacēlumu, sākums ir grūtākais posms šajā takā. Augšā taka sadalās, no Šlemenova špica takas atiet taciņa pa sīkiem akmeņiem klātu nogāzi uz Mala Mojstrovka - virsotnī 2332 m.v.j.l. Nolemju tomēr iet vieglāko, kā dara citi. Tālākais ceļš nav sarežģīts, nelieli pacēlumi mijas ar descentiem, visumā vienmērīgi, palaikam nelieli akmeņi un skati uz klinšu veidojumiem, kā arī pār ieleju, aiz kuras atrodas Dom Tamaru (uz kurieni arī ir taka, bet es gan lejup kāpt atturēšos). Taku krustojumā neliels pacēlums kalniņā, un vieglam lietutiņam sijājot, sasniegts mērķis. Tikai nepilni 2000 metri, tomēr mazas uzvaras sajūta, stāvot kalna galā un veroties apkārt.

Atpakaļceļu mēģinu atrast pa citu ceļu, sekojot aitām. Tomēr kad nokāpts no kraujas lejā, nonāku sīkiem akmeņiem klātas slīpas nogāzes gūstā. Taciņa izrādās tikai aitu iemīta, jo pāri akmeņu nogāzei nav ne marķējuma, ne takas turpinājuma pazīmju. Šādos akmeņos var iekulties lielās nepatikšanās, tāpēc kāpju kraujā atpakaļ un atpakaļceļā baudu jau izieto ainavu. Izrādās, ejot pretējā virzienā, skatam paveras jauni veidojumi, jauni iespaidi!

Esmu agro rītu cilvēks, sevi liek manīt nogurums, nolemju gaidīt vakariņas, kas esot servētas no 19.30. No restorāna gan nāk tīkamas smaržas, tomēr pacietīgi gaidu norādīto laiku. Kad tas ir sagaidīts, oficiantes paziņo, ka no ēdieniem esot palikusi tikai zupa, jo vakariņu laiks jau beidzies. Kā tā? Kurš te ko pārprata? Par laimi, zupas bļoda ir krietni liela un jūtos paēdusi.

Rītā pēc 10 eur vērtajām viesnīcas brokastīm (citu alternatīvu te nav) dodos meklēt kādu taku pretēji vakar ietajai ceļa pusei, cerot iegūt atšķirīgu panorāmu. Kad caur egļu ieskautu ceļiņu sasniegts taku sazarojums - viena taka uz Poštarski dom, kuram jābūt tepat netālu, otra virzienā uz Prisank virsotni (2547). Vēl nezinu, ka šie Slovēnijas zemie kalni var būt izaicinājums maniem vājajiem spēkiem, tāpēc jestri līkumoju starp skujeņiem ar drošu pārliecību pēc dažām stundām (norādes vēsta - pēc četrām) vērot panorāmu no Prisank augstumiem. Pēc kādām minūtēm taka uzlīkumo zālainā uzkalnā, no kura plakanās virsmas paveras skats uz

klinšu sienu, gar kuru tālāk vijas taka. Žēl, ka jākāpj no uzkalna atkal nost, bet to apiet nevarēja klints dēļ. Kā jau kalnos - ne vienmēr un lielākoties jau nevari iet, kur acis rāda, jāpaļaujas vien uz taku, kura kā allaž izraudzīta ar gudru ziņu. Labi, ka nav biezs mežs, caur kādiem braucu ar autobusu. Esmu sasniegusi klinšu sienu, kas slejas vienā pusē, bet eju pa nogāzi zem tās, kas piebirusi mazizmēra akmeņiem līdz pašai ielejai. Nezinu, vai šī skaitās ieleja, izskatās, ved uz pāreju, tomēr pēc brīža viens takas zars aiziet uz leju, bet es turpinu pa akmeņiem. Klinšu formas un vispār poanorāma būtiski neatšķiras no vakardien redzētās, tomēr iešanas prieks lielāks, jo esmu uz citas takas. Akmeņu Jūlija Alpos ir Dieva svētība! Īsta sodība sākas, kad tie kļūst arvien lielāki, sākumā vēl apejami un izlienami pa spraugām, līdz beidzot sasniegtas vietas, kad rāpus jālien tiem pāri, lai lecot nesalauztu kādu kaulu. Esmu ceļmalā atradusi egles nūju, uz kā atsperties, un šeit tā labi palīdz tikt pāri akmeņu krāvumiem. Mazi krūmiņi, zāles kumšķi, pa retai puķītei, balti akmeņi pie kājām un baltas klintis starp zaļajām eglēm. Klusums, ne putnu dziesmu, ne murkšķu vai ķirzaku, ne protams kalnu kazu. Esmu nomocījusies un spilgtās saules nokausēta, pulkstenis ir tieši 13 dienā, un es no paredzētajām 4 ceļa stundām esmu nogājusi tikai vienu, lai gan reāli ietas jau trīs! Un taka kļūst arvien akmeņaināka un stāvāka, nu ne gluži 90 grādu leņķī, bet tomēr stipri vertikāla. Ja pa šo pašu nebūtu jāiet arī atpakaļ, varētu vēl aizkulties līdz augšējam punktam un palūkoties , kas aiz tā, bet tā... Lejā tikšana arī nebūs viegla. Nolemju kapitulēt. Lēnā pastaigas solī dodos atpaka· Ir vēl tikai trīs, kad tuvojos viesnīcai, pat ēst īsti negribas. Pastaigāju gar Poštarski dom - eleganta viesnīca ar sarkaniem logu rāmjiem, šarmantāka par manējo. Bet ēdienkarte gandrīz identiska, laikam reģionam raksturīga. Nolemju palikt uzticīga savai ēdnīcai. Varbūt nevajadzēja, jo reģionam tipiskās desas nebija garšīgas, arī piedevas ar neizteiksmīgu garšu. Tā arī neaizbraucu ne uz Trentu, ne Bovec, bija laikam kūtrums, ko veicināja aukstums hoteļa lielajā istabā un dušā, un pārāk liela vēlme tikt no šejienes prom.

Rītā viesnīcu pametu jau septiņos, lai gan autobuss būs tikai pirms 11. Soļoju pa ielejas ceļu lejup Kranjska gora virzienā, līdz pilsētai 14 km. Gar ceļmalām piestāj automašīnas viena pēc otras, vairums gan brauc man pretī, lai no stāvlaukumiem uzsāktu trekingu. Pa kādai dodas arī uz leju, tomēr neviena nepiestāj. Jau zaudēju cerības kādu apturēt, kad viena tomēr apj. Jauks vidēja vecuma holandiešu pāris, kurš apceļo Eiropu ar savu auto un pašlaik gatavojas triju dienu trekingam apkārt Triglavam. Tieku aizvesta tālāk par Kranjska Gora, tieši līdz Mojstrana, kas ir mana šārīta ceļojuma galamērķis. Esmu internetā izlasījusi, ka no šā nelielā ielejas ciematiņa ir bezmaksas tūristu autobusi pa Vrata ieleju līdz Šlajmerjev dom. No turienes tad atkal var ņemt taku Triglava virzienā un varbūt pat sasniegt punktu, no kura var ieraudzīt Triglava aprises. Nu jaukie holandieši pietuvināja cerētajam mērķim, atgādājot šurp jau pirms deviņiem, kamēr ar satiksmes autobusiem kuļoties tiktu tikai pirms pusdienlaika.

Mojstrana kaut kā iepatikās no pirmā mirkļa. Kāds melnādains pretimnācējs norāda, kurā virzienā centrs, bet mana intuīcija ved uz pretējo pusi, un tā ir pareizā. Nonāku tieši autobusa pieturā, tajā, no kuras atiet vajadzīgais tūristu autobuss, pus desmitos. Vēl paspēju izdzert labu kafiju turpat aiz stūra, picas un citi ēdieni gan būšot tikai no 12. Nekas, apgādājos ar maizītēm un persikiem "Spar"ā un iestiprinājusies sagaidu autobusu. To ieņem vairāk vecāka gadagājuma cilvēki, kas vairs nav autobraucēji, un tiešām dodamies kalnu virzienā, nemaksājot neko. Tāpat kā Vršič, arī Vrata sākumā iet cauri egļu mežiem, un arī galapunkta laukumiņš egļu ielenkumā.

Tālāk kalniņā daži restorāni un kalnu viesnīcas, un arī taku sākumpunkti. Vēl nezinu, cik tālu iešu, bet neko smagu uzņemties negribas, lai gan saulainā diena kā radīta pastaigām kalnos. Draudzīgi pa pulciņiem vai vienatnē visi dodamies gar upīti uz priekšu. Klausos ūdens šalkoņā, vietām atkāpjoties no takas, piestāju palūkoties tās tecējumā. Takai sadaloties, galamērķi ir divi - viena taka uz Luknja, kas ir tikai 1758 m, otra vedīs gar Triglavska severna stena līdz pašam Slovēnijas kalnu karalim. Ja man nebūtu lieluma mānijas, prātīgāk būtu bijis doties Luknja virzienā, kur varbūt pavērtos pat skats uz Triglavu, bet es nebūtu es, ja izvēlētos vieglāko. Šķērsojusi upīti, varonīgi minu akmeņaino taciņu, pagaidām nekas grūts. Pretī nāk pārsvarā jaunieši, redzu, kā tie kāpj nost no sānis no manis atrodošās masīvās un pilnīgi vertikālās klinšu sienas, kas pilnīgi noteikti izskatās klāta akmeņiem, kam jārāpjas pāri. Nu nē! Pasēdēšu padomāšu. Tomēr padomāšana perspektīvu vieglāku nepadara, un vēl nedaudz pakāpelējusi, nolemju doties atpakaļ, lai vienos brauktu atpakaļ. Pieturā nonāku pusstundu pirms autobusa atiešanas un kopā ar padzīvojušajām sievietēm no rīta brauciena nonākam atpakaļ Mojstranā.

Picērijā jau pilnā sparā tiek servētas pusdienas. Apsēžos pie koka galda un pasūtu vīnes šniceli. Ir garšīga gan šnicele, gan alus. Bet vēl ir tikai pusdienlaiks, par agru doties uz Lesci, kur rezervēta viesnīca. Ko sadarīt, uz kuru pusi pastaigāt, ja kāpt augšup īsti nevelk? Apskatos kartē, ka no Mojstaranas Jesenicas virzienā iekārtots veloceļiņš. Varētu pa to noiet kādu gabalu, piemēram līdz nākamajai autobusa pieturai Hrušicai. Blakus ceļiņam iezīmēta upe, un tieši gar kalnu upēm man taču tik ļoti patīk staigāt. Līdzens ielejas ceļš, varbūt pat asfaltēts, un upes burbuļošana blakus. Ekselenti!

Pilsētiņas namiem paliekot aiz muguras, saniedzu nelielu baznīcu, kas lepni slej savu slaido torni pretī debesīm. Tādas, ne visai lielas un slaidiem torņiem te visas baznīcas, laikam luterāņu, kontrasts ar nesen Gruzijā redzētajām plakanajām baznīcām. Tālāk ceļiņš ieved tieši zaļajā dabā, lai gan ne tieši gar kāroto upi. Ik pa laikam iekārtotas atpūtas vietas ar soliņiem, riteņotāju maz, tā ka netraucē ne viņi man, ne es viņiem. Esmu sasniegusi tiltiņu, kas pāri upei ved uz kādu plašu kempingu ar visādām ietaisēm glītumam, puķēm un kafejnīcu. Relaksējusies starp kokiem uz kāda soliņa, turpinu ceļu. Vienā brīdī tas pagriežas krasi nost no upes. Man nepatīk mest līkumus, tāpēc soļoju pa pļavu gar krūmu ieskauto pļaviņu. Vietām mitri zemes ceļi pieved pie upes. Arī es esmu nonākusi tās akmeņainā krastā ar interesantu panorāmu, kur upe izplūst plata. Ceļiņi un taciņas ir pazuduši, bet meklēju izeju tālākajam ceļam pa pļaviņām, cenšoties neiekulties biezos krūmos vai egļu mežā, kas plešas pār ieleju kalnu nogāzes virzienā. Kur veloceļiņš, nezinu, tomēr pēc krietnas izpēršanās pa bezceļiem tas atkal uzrodas. Iestājies jau neliels nogurums, noieti kādi seši kilometri, bet nekas neliecina, ka Hrušica būtu manā priekšā. Tomēr beidzot sasniegts īstais tiltiņš, aiz kura jābūt autostrādei ar autobusu pieturu. Tā arī ir, laika kāju pūtināšanai gana daudz, jo autobuss uz Lesci tikai pēc stundas.

Lescē esmu vēl agrā pievakarē. Ir svētdiena, pilsētiņa kā izmirusi, slēgta gan iekārotā buločnica, gan arī lielveikals un vairums kafejnīcu. Tikai bārā pretī pieturai iestiprinās vīru bariņš. Rezervēto un apmaksāto hosteli neviena navigācija nemeklē, nesaprotu pat, kurā virzienā doties, tāpēc saņemu dūšu un uzrunāju dzērienu baudītājus. Viens no kompānijas tūlīt atsaucas, ka zinot šo hosteli, tas esot tieši pāri pretī dzelzceļam, un vedina mani līst cauri stāvošā vilciena vagonu apakšai. Atsakos, un nu palīgs vedīs pa apkārtceļu. Esmu īsti neticīga vecim zem grādiem, tomēr pēc kādiem 300 metriem tiešām atrodas industriālās apbūves vidū

paslēpies bāriņš ar hosteli. Tikai viss ir kā izmiris, durvis slēgtas. Mans palīgs tur rūpi līdz galam, un saskatījis uz durvīm numuru, sazvana saimniekus. Tie dzīvojot citur un tūlīt būšot ceļā uz šejieni, 10 minūtes jāpagaidot. Sēžu uz trepītēm 10, 20 minūtes. Garām aizbrauc vairākas automašīnas, bet neviena nepiestāj pie hosteļa. Nolemju atkal meklēt cilvēku palīdzību, un arī atrodu kādu vīru pie blakus ēkas. Arī šis slovēnis ir izpalīdzīgs un vēlreiz sazvana saimniekus. Braucot, būšot pēc laiciņa. Pēc diviem zvaniem tā kā vajadzētu reaģēt, un tiešām vēl pēc kādām 20 minūtēm viņi ir klāt, krietni iereibis vīrietis un sieviete, jauni un laipni cilvēki. Izrādās iečekošanās līdz 24 vakarā darbojas darbdienās, kad atvērts bārs, bet tagad bārs ciet un tāpēc ar hosteli par ierašanās laiku jāvienojas. iepriekš. Es bez interneta neesmu varējusi izlasīt pēdējā dienā saimnieces atsūtīto vēstuli, kur tas bijis rakstīts! Kaut kā nav pirmā reize, kad hosteļu īpašnieki nesaprot, ka ceļā var nebūt interneta. Bet nu laimīgi esmu tikusi svaigi izremontētā dzīves telpā virs bāra, viena pati lielā istabā. Vēlāk būšot vēl viens viesis, bet kamēr tā nav, nokāpju lejā uz virtuvi blakus bāriņam. Tējas nav, bet ir kafija un popkorna paka. Ledusskapī atrodu pusēstu pamestu riekstu sviesta bundžiņu. Tā kā nav cerību kaut kur šajā miestā tikt pie pārtikas, piekožu pie kafijas popkornu un panašķojos ar riekstu sviestu, un dodos sērfot interneta plašumos un labi izgulēties šo pēdejo nakti, jo nākamā un pēdējā nakts Slovēnijā atkal aizritēs klaiņojumos un braucienos.

Bet man vēl priekšā ir viena skaista diena. To esmu nolēmusi izmantot braucienam uz Bohinj, lai apskatītu slaveno ezeru un varbūt iemestu aci arī Piecu ezeru ielejā, kas izdaudzinātā kā skaistākā ieleja Triglava nacionālajā parkā. Slovēnija ir neliela valsts, arī kalnu masīvs nav liels, un uz Bohinju jābrauc tikai kādu stundu vai nedaudz vairāk. Autobuss, izbraucis cauri vairākām nelielām pilsētiņām vai ciemiem, izlaiž pie paša ezera. No dambja augšas pārredzama ūdenskrātuve visā garumā. Tepat no kalniem ezerā ietek arī upe Mojstrica. Bleda man patika labāk, bet arī šim var apiet apkārt. Ieņemu Stara Fužina virzienu pa iebrauktu celiņu cauri pļavai.Ceļam pārveidojoties par taciņu, sasniedzu mežu. Garām slīd koki, ezers kaut kur aiz tiem. Civilizācija sākas tikai pēc kādas stundas, kad sasniegts ezera tālākais gals, Te ieraugu virzienrādītājus uz Savičas ūdenskritumu, kas meklējams augstāk kalnā uz tāda paša nosaukuma upes. Eju atkal kādus divus vai trīs kilometrus. Šķērsojusi upīti pa tiltiņu, sasniedzu parkingu un kafejnīcu, bet līdz ūdenskritumam vēl jāpārvar krietns kāpums, varbūt kādu kilometru garš, bet ļoti stāvs. Cilvēku pulki, vecākie atvelk elpu katrā kāpņu laukumiņā, tomēr varonīgi turpina ceļu. Ūdenskritums skaists kā visi, taču nekas savdabīgs tur nav. Tomēr panorāma uz ezeru no augšas priecē.

Pēc kāpiena jūtos izsmēlusi kāpšanai nepieciešamos enerģijas krājumus, un piecu ezeru ieleju apmeklēt negribētu, pat ja redzētu taku uz to. Bet nav arī takas, tāpēc nav citas alternatīvas kā gar otru ezera krastu doties atpakaļ. Atpakaļceļā sākumā eju pa asfaltēto ceļu, bet tad ieraugu virzienrādītāju uz Ukanc. Taka pusaizaugusi un nolaista, laikam retais gājājs te iet, bet tomēr enerģētika nav slikta, vietām redzama arī upīte laužamies caur krūmiem. Ukac izrādās nevis pilsētiņa, bet milzu kempings. Te atrodu arī kādu restorānu, kur baudu nacionālā tradīcijā pagatavotu zupu. Ezera krasts izrādās civilizētāks par pretējo, eju pa asfaltētu kājnieku ceļiņu. Centrs, rītā tik kluss, tagad čum un mudž no atpūtniekiem. Nobaudu vietējo saldējumu, spēcinos ar kafijas tasīti un dodos meklēt autobusu. Ap pieciem esmu atpakaļ Lescē, hostelī paņemu somu un dodos uz autoostu un staciju - braukšu ar to, kas pirmais vedīs. Pirmais ved

autobuss, un vēl nav pat satumsis, kad esmu Ljubļanā.

Flixbus uz Vīnes lidotu atiet divos naktī, priekšā garš vakars Slovēnijas galvaspilsētā. Pa kādu dzīvu ielu dodos centra virzienā. Mērķis smuki paēst, pastaigāt pa pilsētu, vēlreiz atgriezties pie upītes, maksimāli izbaudot pilsētas iespējas. Pārstaigāju pirms nedēļas staigātās ielas, tumsai sabiezējot, izstaigāju Kongresu parka ceļiņus un atkal nonāku pie upītes, ko izgaismo tiltiņi un krāsainas kafejnīcu gaismiņas. Līdz pašai pusnaktij kavējos kādā āra kafejnīcā, klausoties dzīvajā džeza mūzikā. Ap vieniem nobaudu pēdējo Slovēnijas pīrāgu jau pazīstamajā buločnicā. Un tad jau arī autobuss ir klāt.

Nakts sirojumi pa Memmingeni

Lai kur es aizceļotu, lai kādus kalnus redzētu, vienmēr domās atgriežos Alpos. Tie ir kalni, kurus neapmeklējusi neiztieku nevienu vasaru. Šopavasar nevarēju sagaidīt jūliju, kad normāli var sākt pastaigas šajos kalnos, un jau 30.maijā devos ceļā uz Bavāriju. Šo izvēli galīgi noteica arī lētas biļetes uz Memmingeni. Nelielajā Memmingenes lidostā nosēdāmies vakarā, kad ārā jau krēsloja vasaras nakts. Apsēdos vienīgajā kafejnīcā uzlādēt telefonu un padomāt, kur pavadīt nakti, jo viesnīcu dārdzības dēļ neko nebiju rezervējusi. Telefons necik nebija palādējies, kad kafejnīcas apkopēji sāka celt uz galdiem krēslus un slaucīt grīdas, projām nedzina, bet palikšana te nebija. Mierīgāk pagaidām varēja pasēdēt uz soliem blakus ieejai lidostā, tomēr rosība lika domāt, ka arī ieejas durvis varētu drīz slēgt. Lidostas priekšā pēdējie apmeklētāji gaidīja autobusu, bet man priekšā bezpajumtes nakts. Nolēmu doties kājām uz 4 km attālo centru un sagaidīt rītu dzelzceļa stacijā, kam taču vajadzētu būt atvērtai visu nakti.

Sekojot maps.me norādēm, pastaigas solī izgāju cauri kādu kilometru garajai automašīnu stāvvietu zonai un sasniedzu ielu, kam ejot tikai taisni uz priekšu vajadzēja aizvest uz pilsētas centru un staciju. Ceļa malās pārsvarā privātmājas ar dārziņiem, vietām arī kāda zālaina pļava vai neliels skvērs. Ielas tukšas, tikai automašīnas un pa kādam retam riteņbraucējam. Centram tuvojoties, ceļa malā ieraudzīju skaistu parku ar soliņiem - varētu atstiepties un mazliet pasnaust uz kāda krūmiem aizsegta soliņa, taču pamanīju sēžam pārīti. Netraucēšu, nolēmu, iešu vien uz staciju. Izgājusi cauri tunelim un ziedošam skvēram, sasniedzu peronu un arī stacijas ēku. Tā izrādījās slēgta , un viss bija slēgts. Biļetes var nopirkt automātos. Uz klusā perona kāds vīrietis gaidīja pēdējo vilcienu. Tad uztenterēja vēl kāds, kurš šļupstošā dzērāja balsī uzsāka ar mani sarunu. Sapratu, ka šajā vietā nav ko darīt un ka vispār šī pilsēta jau devusies pie miera. Varbūt tomēr izdosies atrast kādu izgaismotu viesnīcu ar vaļējām durvīm? To meklējot, devos virzienā, kur domāju esam vecpilsētu, un tā arī bija. Pa klusajām ieliņām un gar upītes krastu izstaigāju kvartālu pēc kvartāla, taču negadījās ieraudzīt darbojošos viesnīcu un vispār centrs nav ar viesnīcām piebāzts, tās pat te nav vispār redzamas. Laikam tāpēc bookingā cenas pārsvarā ar trīsciparu skaitli. No vecpilsētas pāri dzelzceļa tiltiņam pārejot iegriezos tādā jaunākā un mazliet industriālā rajonā. Ceļa malā tukšs stāvlaukums, bet automašīnas kaut kur tālāk garāžā. Stāvlaukuma vidū būda ar vienu vaļēju sienu, galdu vidū un soliem apkārt. Atpūtas telpa, izskatās. Atstiepos horizontāli uz sola, jakai pildot matrača lomu. Jaka tomēr slikti pildīja šo funkciju, cietais sols spiedās kaulos, miegs arī nebija ne acī, kaut bija jau vismaz 1 naktī, tāpēc nolēmu turpināt apskatīt naksnīgo pilsētu.

Stacijas priekšā ieraudzīju kādu iestādījumu, kas darbojās, kā izskatījās. Tā bija vienkārši kebabnīca. Pavēru durvis, telpa ar koka galdiem un dažiem spēļu automātiem. Pie viena no tiem kāds vīrs nodziļinājies vērās ekrānā, bet pie galdiņa divi citi dzēra alu. Pārējā telpas daļa ar gariem koka galdiem atstāta pusizgaismota. Pie letes grozījā bāra saimnieks, kurš mani ieraudzījis, paziņoja, ka nekā ēdama vairs nav. Palūdzu gaišo alu. Tika atvērta pudele un lielā glāzē izliets puslitrs tiešām laba bavāriešu gaišā ar dabīgu mājas alus garšu. Bārmenis, kas izskatījās vairāk pēc turka nekā vācieša, mani bija labi sapratis. Man te patika, jo bija silti, klusi un omulīgi. Patika arī, ka ne šajā bārā, ne vispār šejienieši, kad sāku runāt vāciski, nepāriet uz

angļu valodu, bet mani saprot un turpina sarunu vācu valodā, pat ja viņi ir turki kā šis. Tie divi alus dzērāji pie blakus galdiņa arī runāja turciski. Arī tas spēlmanis pie datora drīzāk jau izskatās pēc turka, lai gan stundas laikā, ko pavadīju bārā lēnām malkojot alu, neizdvesa ne skaņu ne turku, ne vācu valodā. Tāda vāciska atmosfēra ar turkiem. Apsvēru domu, ka labi būtu telpas pusizgaismotajā daļā atstiepties uz garā sola un piemigt, jo siltums un alus iedarbojās iemidzinoši. Varbūt lūgt atļauju pagulēt? Tomēr neiedrošinājos, bet devos baudīt naksnīgo pilsētu.

Ejot gar upīti, šķērsoju kādu tiltiņu, aiz kura upītes otrā pusē gar māju biezi apstādījumi un privāta teritorija ar galdu un krēsliem. Māja grima nakts klusumā un mierā. Pārbaudījusi, ka no upītes otras puses cauri apstādījumiem nekas nav redzams, nolēmu te iekārtoties uz naktsguļu līdz brīdim, kamēr sāks aust gaisma vai tā iedegsies mājā. Tikko biju iekārtojusies uz no krēsliem sakombinētā zviļņa, pretējās mājas priekšā sākās rosība un iedzērušu cilvēku balsis. Rosība ilga kādas 20 minūtes, uz manu pusi pāri tiltiņam neviens nenāca, līdz beidzot aizdevās projām. Iestājoties mieram, mēģināju iemigt, līdz sāka salt, un jo tālāk, jo vairāk. Džemperis un lietus jaka jau bija mugurā, vairāk sildošu drēbju nebija. Drebinoties vērsu uzmanību kādam ar brezentu pārvilktam ledusskapja lieluma aparātam pie galvagaļa. Beidzot sadūšojos aparātu noģērt, lai brezentu izmantotu segas vietā. Tas gan īsti nesasildīja, tomēr mazliet aizturēja aukstuma spiešanos līdz kauliem. Cīnoties starp aukstumu un vēlmi pagulēt pamanīju, ka debesis no pelēkmelnām pamazām iegūst rudzupuķu zilu toni. Nolēmu, ka esmu sagaidījusi rītu, lai gan bija tikai nedaudz pēc četriem, uzvilku atpakaļ brezentu uz aparāta, sakārtoju krēslus ap galdu un devos dienas gaitās. Izejot jau pelēkajā krēslā pāri tiltiņam upītes otrajā krastā, pie uzejas uz tiltiņa ieraudzīju uzrakstu, ka šeit uzturēties aizliegts. Labi, ka netiku pamanīta. Vēlāk, staigājot pa Memmingeni, bija jāsecina, ka līdzīgi brīdinājumi te sastopami ik uz soļa, katrā stūrītī, kur kāds neapdomīgais varētu iedrošināties spert kāju vai novietot savu velosipēdu.

Pelēkais rīts pirms saules lēkta vēl nebija atmodinājis pilsētu, un staigājot tālāk uz Sv. jaunavas baznīcas pusi, secināju, ka klusu zaļumu ieskautu soliņu pie labākas redzamības te nebūtu grūti atrast, kur nosnaust nakti itin omulīgi un bez aizliegumiem, ja līdzi būtu guļammaiss. Kad bija izmesti vairāki līkumi pa kādu parku, devos stacijas virzienā, jo nu jau tai vajadzēja tikt atvērtai, taču durvis tika atslēgtas ar 20 minūšu nokavēšanos - netipiski Vācijai. Aiz stikla jautri gozējās picas, gan saldas, gan sāļas, taču kad biju par vienu izšķīrusies pie kafijas, nopriecājos, ka nepasūtīju divas, jo tās izrādījās aukstas un mazliet apkaltušas kopš vakardienas. Arī netipiski Vācijai. Preses veikals un ceļojumu centrs vēl slēgts, bet stacijas pretējā galā vientuļš stūris ar soliem gar sienu. Nu taisni kā radīti, lai atstieptos siltumā. Pa miegam dzirdēju, ka telpās rosās apkopēja, kas tomēr mani netraucēja. Pēc neilgā snauda jutos atspirgusi dienas baudīšanai.

Cilvēki pilsētā saradās pamazām, bet pilsēta atklājās visā tās zaļumā un skaistumā. Kādas ielas galā ceļš veda gar mūri, pēc tam ieveda zaļajā ceļā - tādu klusu gājēju un riteņbraucēju ceļiņu tīkls te caurauž pilsētu no visām pusēm. Nogājusi gar mūri, nogriezos apslūkot vēl vienu baznīcu, tad pili un citas dižākas ēkas nekā vecpilsētā,kur vēsturiskā apbūve netiecas debesīs. Izejot no vecpilsētas, arī upītes dzidrais ūdens ieguva dažādas nokrāsas - te zaļu grunti, te baltu, bet vietām peldēja forelēm līdzīgu zivju bari. Tā pamīšu baudot namu

šarmu un ziedošo pļavu pilnbriedu, pienāca laiks doties uz autobusu.

Ar Flixbus autobusu došos uz Fuessen, pilsētu Vācijas dienvidu un kalnu virzienā, bet galvenokārt, lai pirms došanās uz kalniem šeit apskatītu divas ievērojamas pilis. Pieturā rekur jau stāv Flixbus autobuss, lai gan atiešana tikai pēc pusstundas. Tomēr šoferītis paskaidroja, ka viņš braucot uz Minheni un noņēma no loga uzrakstu " Fuesen". Viena pati stāvēju pieturā un jau sāku šaubīties, vai autobuss būs, jo sarakstā tā nebija un arī citi braucēji klāt nenāca. Tomēr autobuss pienāca paredzētajā laikā un es izrādījos vienīgā pasažiere, lai tik ieņemot vietu, kādu vien vēloties, atvēlēja šoferītis. Arī ceļā nevienam neiekāpjot, viena pati kā taksometrā pēc pusotras stundas sasniedzu galamērķi.

Tiku izlaista pilsētas nomalē, līdz vecpilsētai, kur atradās rezervētais hostelis, jāiet pa galveno ielu teju trīs kilometri. Vecpilsēta sagaidīja ar siestas laika mieru, šekureku garām baznīcai sasniegts neliels trīsstāvīgs namiņš, kurā iekārtojies hostelis. Tikai durvis ciet, bet atveramas tās uzspiežot kodu, kuram bija jābūt atsūtītam uz e pastu. Tomēr tādu neesmu saņēmusi. Interneta telefonā nav, pārbaudīt nevaru, tāpēc zvanu uz viesnīcas numuru, bet tur leijerē automātiskais atbildētājs. Arī uz īsziņu atbilde neseko. Domājot, ko darīt, pamanu uz durvīm wifi paroli. Kad nu tikts pie interneta, atrodu gan uz watsapu atsūtītu īsziņu, gan šorīt sūtītu e pastu ar durvju kodu. Tā,luk, bez interneta pat hostelī netiek. Kad esmu iekšā un ar visiem kodiem tikusi arī istabā, iestādījums izrādās itin omulīgs. Plaša guļamtelpa, tīras sanitārās telpas, lejā omulīga atpūtas istaba ar iespēju uzvārīt kafiju un panašķoties. Atpūtusies dodos mazliet iepazīt pilsētu un paēst pusdienvakariņas. Kāda iela pilna ar restorāniem un kafejnīcām, bet es izvēlos ķīnieti - lētāku, bet ne labāku. Dārzeņi ūdeņaini, vistas gabaliņi bezgaršīgi, bet izsalkums remdēts un var doties pilsētiņas izpētē. Aizeju uz pili, sameklēju autoostu, pasēžu parkā, pastaigāju gar skaisto upi. Pilsēta nav slikta, tomēr Memmingene patika labāk. Atrodu arī pieturu pirms upes tilta, kur rīt jau 7 gaidīšu autobusu, lai līdz pusdienlaikam apskatītu pilis un līdz vakaram pagūtu aizbraukt uz nākamo apmešanās vietu - Ērvaldi, kas jau ir kalnos Austrijā.

Rītā viss notiek pēc plāna un jau pēc septiņiem esmu Švangavā (Schwangau) , vietā, no kuras startēt uz abām pilīm - Hochschwangau un Neuschwanstein. Piļu popularitāti un tātad arī vērtību apliecina diezgan prāvā rinda uz kasi. Uz abām pilīm biļetes var iegādāties iepriekš internetā, taču mans mēģinājums bija neveiksmīgs, jo biļetes bija izpārdotas jau vairākas dienas uz priekšu. Taču kasē tās ir, turklāt lētākas nekā internetā. Esmu nolēmusi no iekšpuses apskatīt tikai Neušvanšteinas pili, bet Hochschwangau iztikt ar apskati no ārpuses. No ciematiņa, kur ir autobusu pietura, tūrisma informācijas centrs, vairākas greznas mājas un skaists ezeriņš, kurā var arī baudīt peldi, redzama tikai Hochschwangau pils, Neuschwanstein ir aiz meža. Cauri ciematam pa galveno ielu aizeju uz ezeriņu, kur arī beidzas apbūve, tad eju atpakaļ un nogriežos pa ceļiņu uz kalniņā redzamo pili dzeltenā krāsā. Ceļiņš virzās uz augšu uzkalnā. Nelaižu garām iespēju iegriezties kapelā, kas atrodas pusceļā, lai pārrliecinātos, kāpēc citi tūristi šo objektu ignorē - nekā ievērojama nav ne pašā būvē, ne interjerā. Bet pils gan ir skaista, jauna, neoklasika vai kas tamlīdzīgs dzeltenos un brūnganos toņos. Man drusku asociējas ar Penas pili Sintrā (Portugālē), tomēr atšķirībā no Penas pils šī nav kičīga, bet vairāk klasiska vērtība. Izstaigāju pagalmus, pakāpjos pa trepēm līdz ieejai, pakavējos dārzā un terasē ar nedarbojošos strūklaku. Ļoti baudāmi rīta dzidruma apņemti skati ciemata virzienā un uz

mežu ielokā snaudošo noslēpumaino ezeru. Pa gatves un vecu koku iekautru ceļiņu var uzņemt arī tālāku pārgājienu, kur starp kokiem paveras skati tālumā un gājums varētu būt omulīgs. Taču šoreiz to nevaru atļauties, laiks spiež doties uz otro pili, jo tieši pulksten 10.00 man ir nozīmēts ekskursijas laiks tās iekšpusē.

Neišvanšteinas pils pa meža ceļu, kas virzās mazliet stāvus kalnup, no ciemata centra sasniedzama apmēram 40 minūtēs. Gājums ir patīkams, ceļš asfaltēts, taču mašīnām ir cits maršruts - kārtīgi, kā jau pie vāciešiem. Esmu pils priekšā jau labu laiciņu pirms ekskursijas sākuma. Šī izmēros mazāka par iepriekšējo pili un arī neizskatās tik monumentāla, toties greznumā neatpaliek, omulīgāka un tāda kā mīlīgāka, atrodas tāpat meža ieskāvienā. Līdz ekskursijas sākumam vēl atliek laiks uzkāpt pils terasē un pabaudīt skatus uz pagalmu un apkārtni no augšas. Ik pēc noteiktām minūtēm pie ieejas uz tablo parādās norādes grupām, tad nopīkstinot biļetes tūristi iziet caur barjeru pils pagalmiņā, kur jau gaida gids. Ekskursija pa pils gaiteņiem un istabām nav gara un ar informāciju pārsātināta, taču jauka. Pakavējamies stāstos par būves iniciatora Ludviķa II mērķiem, izbūvējot šo jauno romantisko ēku uz senas viduslaiku pils pamatiem, apskatām gleznas ar Ludviķi II zirgā un citas, grezni iztapsētus kabinetus un relikvijas. Kad pils izstaigāta, vēl var pakavēties kafejnīcā, taču es vien iemetu aci suvenīru veikalā un dodos tālāk. Mērķis ir pa pastaigu taku aiziet līdz tiltam, kas atrodas kādas stundas attālumā. Pārgājiens tiešām bija skaists un pūles atmaksājās ar neaizmirstamiem skatiem pār mežiem klātajām kalnu nogāzēm un plašajiem Bavārijas pakalniem un pļavām ar ezeru acīm pa starpām.

Atpakaļ no Švangau uz Fuessen nolēmu iet kājām, jo no rīta autobusā braucot šķita, ka ceļš nav garš. Tā arī būtu bijis, ja būtu aizgājusi pa to pašu ceļu, kur gāja autobuss, taču man kā nereti arī šoreiz gadījās ieņemt citu, iztaisot krietnu līkumu un līdz ar to viesnīcā nonākot vēlāk par plānoto laiku. Ceļš priecēja ar lekniem laukiem un ziedošām pļavām tā malās. Bavārijas vasara zaļuma un ziedu pilnbriedā, kā mums ap jāņu laiku. Tikai te viss tāds leknāks un bagātīgāks, un zaļāks. Pilna dabas iespaidu, sasniedzu hosteli. Iekšā tiku sekmīgi ar to pašu vakar dabūto paroli - biju drusku šaubīga, vai tā nebūs anulēta, jo uz manu īsziņu ar jautājumu, vai drīkstu nokavēt izrakstīšanos, atstājot numuriņā savu mugursomu, netiku saņēmusi atbildi. Numurā visi bija projām, gultas saklātas un istaba uzkopta, un mana mugursoma mierīgi stāvēja, kur to atstāju. Personāla vairs uz vietas nebija, un atļāvos vēl izmantot virtuvi un izdzert tasi kafijas.

Ielās visur pasniedza pusdienas, un šoreiz paveicās ar ēdienu gan cenas, gan kvalitātes ziņā. Kādā ēdienu veikalā, kur var iegādāties siltu ēdienu gan līdzņemšanai, gan baudīt uz vietas, pasūtīju gulaša zupu un presētas gaļas šķēli ar maigu kartupeļu pireju. Svaigs un gards ēdiens, nevienā restorānā tādu nedabūsi. Ar labi paēduša un apmierināta cilvēka sajūtu līdz autobusam atlikušajā laikā izstaigāju pils pagalmus, pagājos gar upi, kas šajā pilsētā ir plata un skaista, un sagaidīju autobusu.

Tas mani uzņēma turpat, kur rīta Švangavas autobuss, pie upes. Uz Ērvaldi nav tālu, tomēr braukšu ar pārsēšanos vietā, kas saucas Reuz. Varbūt tas tāpēc, ka šķērsošu valsts robežu, Ērvalde ir jau Austrijā. Šo Alpu pilsētiņu izvēlējos pastaigām pa kalniem, jo tā bija Fuessen tuvākā, tur kartē atzīmēti vairāki pārgājienu maršruti, bet galvenais - ir iespēja uzbraukt Vācijas augstākajā kalnā Cugšpicē (nevajag asociēt šo nosaukumu ar cūkām, vāciski Zug taču nozīmē:

vilciens, bat vai domāts vilciena smaile, to jājautā zinātājiem). Ērvaldē bija iespēja dabūt lētākas viesnīcas nekā Garmišā Partenkirhenē, no kurienes arī var uzbraukt Cugšpicē no Vācijas puses ar speciālu vilcieniņu. Bet šo sistēmu nepārzinu, jo es braucu no Austrijas puses ar vienkāršu pacēlāju, un tas notiks jau rīt.

Bet šodien mans 39 eur vērtais hostelis diemžēl pavēstīja, ka nākamajām divām naktīm viņiem tiešām vietu neesot, viss esot pilns ar kādas lielas grupas rezervāciju. Pagaidām esmu hostelī uz vienu nakti un te man patīk. Četrvietīgajā istabiņā esam divi, es un kāds amerikānis. Padzērusi terasē kafiju, nolemju vēl līdz tumsai pastaigāt pa pilsētu naktsmītnes meklējumos un cerot ieraudzīt alpu mājas ar uzrakstu " Zimmern frei"(brīvas istabas). Pakāpjos pa ceļu kalniņā, pastaigāju pa galveno ielu, taču neviens iekšā laidējs nav manāms, pat ja viesu mājas ir. Beidzot tieku vienā, kur turklāt uzraksts vēsta, ka tiek piedāvātas lētas nakšņošanas iespējas, tomēr viņu lētums izrādās 120 eur par nakti. Tad sākas pamatīga lietusgāze, kas aizdzen mani atpakaļ viesnīcas dieva ausī. Vakarā bookingā laimējas, blakus ciematiņā Lermoos ir parādījusies istaba ar brokastīm par 44 eur, ko naski norezervējusi mierīgi liekos uz auss, lai rītā baudītu agrās dabas svaigumu.

No rīta mans ceļš ved kalnup perpendikulāri galvenajai ielai. Esmu uzņēmusi kursu uz pacēlāja staciju, no kurienes var nokļut Cugšpices virsotnē. Var uzbraukt par 56 eur, bet var arī kāpt pats saviem spēkiem, pēc izvēles un spēku rezervēm. Pēc iziešanas no pilsētas skuju smaržas elpodama dodos pa skaistu kājniekiem iekārtotu meža ceļiņu puslīdz paralēli šosejai. Ik pēc laiciņa iekārtoti saules apspīdēti soliņi, jau apžuvuši pēc vakardienas lietus, lai gan celmi un rasainā zāle sēdēšanai vēl par slapju. Kad sasniedzu pacēlāju staciju, saule jau apspīd klajumu un pie kases izveidojusies pat neliela rindiņa, lai gan gondolas vēl neredz virzāmies pa trosēm. Bet tās arī pārāk neredzēs, jo vagoniņš kursē tikai ik pēc 20 minūtēm, tāpēc ir ļoti ļaužu piebāzts. Bet es pagaidām papētīšu pastaigu takas. Tās no šejienes ir divas - viena ved uz Cugšpices virsotni, otra tepat pa mežu. Iesākumam ievērtēju to uz virsotni, tomēr kāpums jau sākumā ir diezgan krasi pa vertikāli, sāk aptrūkt elpas un parādās sāpe apakšstilbos, virsotni nu nesasniegt, tāpēc drusku pagājusies pa meža malu, griežos atpakaļ ieņemt otru taku. Kur tā ved, nezinu, bet sākumam no līdzenā meža ceļa paveras panorāmas skati ar kalnu smailēm, līdz ieved eglēs. Te no biežņas atskan stirnas vai āža brēcieni, kas kļūst aizvien tuvāki, skaļāki un agresīvāki, it kā censtos atvairīt ienaidnieku, kas nevar būt neviens cits kā es. Apstājos šauboties, vai iet taisni zvēram rīklē, tad paeju mazliet atpakaļ, līdz uz ceļa parādās vēl divi gājēji. Dīvainā kārtā ar viņu parādīšanos arī zvēra balss aprimst, laikam no trim cilvēkiem zvērēnam ir respekts, un palaidusi abus garām, arī es turpinu ceļu. Aiz egļu audzes taka ieved mežā un starp kokiem, izmētātiem zariem un celmiem virzās augšup. Nekas interesants, tāpēc metu mieru un dodos atpakaļ uz pacēlāju staciju.

Vagoniņš ir ļoti piebāzts un starp cilvēku mugurām un galvām snaikstoties cenšos saskatīt apkārtējo panorāmu. Tā ir pietiekami skarba, vietām ar akmeņainām stāvām klinšu kraujām un dziļām aizām,ejamā taka laikam iet pa apkārtceļu, jo te būtu sarežģīti izkāpelēt pat kazām. Pēc kādām 20 minūtēm esam augšā. Te uzvelku jaku, jo esam iebraukuši ziemā. Visapkārt saules apspīdēts sniega klajs un tikai pa vienu nogāzi saskatāmas pēdas - kāds tomēr gājis uz virsotni vai kāpis nost. Šodien gan neviena staigātāja neredz, tikai ar diviem pacēlājiem atbraukušie - mēs no Austrijas puses un tie no Vācijas, no Garmišas Partenkirhenes. Vācijas puse izskatās

tāda mīlīgāka, tur lejā spīd arī meža ieskauts ezeriņš. Cugšpices virsotne ir labi aprīkota ar skatu platformām, ceļiņiem, kefejnīcām. Laukumiņā pirms virsotnes zīmes uzstādītas dažas skulptūras, viena no tām kalnu kazai. Laukumiņa vidū izveidots sniega kalniņš, pilns aktīviem bērniem. Aiz barjerām pilns ar sniegu, pēc pāris mēnešiem tas visticamāk būs nokusis, bet pagaidām nekādus ēdelveisus vai māllēpju ziedus te neredzēt. Pēc kādas stundas izbaudījusi skatus pār apkārtni uz visām pusēm meklēju pacēlāju, vispirms iemaldījusies nepareizajā, nonāku arī savā, kas aizrauj mani atpakaļ uz Austriju.

Atpakaļ uz Ērvaldi eju pa to pašu meža ceļiņu, egles sniedz atveldzi no uzstājīgās pēcpusdienas saules. Pēc kādas stundas esmu sasniegusi to Ērvaldes stūri, kas tuvāks Lermoos, tomēr kartē atrodu, ka tuvumā jābūt ūdenskritumam. Pa taciņu no kalna nogāzes nokāpju ielejā. Takas vienā pusē krūmi, aiz kuriem jābūt dzelzceļam un upei, sasniedzu kapellu, tālāk vajadzētu būt ūdenskritumam, tomēr uz norādītājiem tas nav atzīmēts, nezinu arī, vai no šīs takas būs iespēja tikt pāri upei, tāpēc nolemju griezties atpakaļ. Drīz sasniedzu dzelzceļa staciju, no kuras pēc dažām dienām braukšu uz Vācijas Alpu centrālo pilsētu Garmišu Partenkirheni, tad nonāku pie galvenās šesejas, pa kuru vakar šurp atbraucu un kas ved uz Lermoos. Tomēr norādītājs vedina uz Lermoosu iet pa ceļiņu cauri pļavai gar upīti, kas jau ir labāk nekā haivejs. Gājiens cauri ziedošām pļavām gar upītēm izrādās ļoti jauks, uz soliņiem zem zaļoksnām kļavām un ozoliem atpūtinu somas siksnu nospiesto muguru un kādus 20 kilometrus pieveikušās kājas. Lermoosā pa taisno izeju kādu aizliegto ceļiņu cauri kempingam, kur mani neviens neaptur un projām nedzen, tad pa tiltiņu šķērsoju upi un drīz jau arī dzīvs ielu krustojums klāt, kura vienā stūrī redzams manas viesnīcas uzraksts.

Reģistratūrā saku, ka vienas dienas vietā vēlētos te palikt divas. To varot, bet maksāšot vairs nevis 44, bet 95 eiro. Ar karti. Ja maksāšot skaidrā naudā, tad 80. Tik ļoti apnicis vazāties ar somu, vienu atslodzes dienu mugurai tik ļoti vajag, ka esmu ar mieru. Vēlēk ceturto nakti Ērvaldē norezervēju iepriekšējā hostelī, kuru laikam grupa jau atbrīvojusi. Šis nu ir nokārtots, varu baudīt atsevišķo numuru. Kad esmu sakopusies un atpūtusies, steidzos uz veikalu, jo tos tādās nelielās pilsētiņās mēdz agri slēgt. Sapērkos avokado, tomātus, aprikozes, desas, maizītes un kūciņas, alu, kā arī lielo kārbu ar saldējumu. Dīvainā kārtā izdodas visu saldējumu pievārēt, ik pa laikam visu vakaru našķojoties uz terases un vērojot, kā jautra kompānija lejā cep gaļu. Kaimiņi apjautājas, vai mani netraucēs dūmi. Neesmu tik cimperlīga, lai liegtu cilvēkiem pikniku. Istabai ir logs arī otrā pusē, kur dūmi nenonāk. Un es taču esmu izelpojusies labu gaisu ar uzviju!

Rītā turpat aiz stūra ieraugu pacēlāja staciju, kas piedāvā uzbraukt vēl vienā virsotnē - Graubigstein. Šodien izplānota ezeru taka, kas beigās aizvedīs mani uz ciematu Biberwier. Pacēlāju stacija iekļaujas nodomātajā maršrutā, tāpēc nolemju uzbraukt pašā augšā 2233 metru augstumā. Te vagoniņi slīd viens pēc otra, visi tukši, es esmu vienīgā visā to virtenē. Kalna smaile nav ne tuvu tik labi aprīkota kā Cugšpice - virsotnes zīme ar būdeli, neliela āra kafejnīca, kur kāds vācu pāris malko alu, un skatu platformas. Un sniegs visapkārt. Vācieši pastāsta, ka viņi izmetīs aplīti tepat pa virsotnes taku un brauks atpakaļ ar pacēlāju. Uz šo taku aiziet arī kāda tikko ieradusies jauniešu kompānija. Bet es, iztīksminājusies par skatiem uz visām pusēm un pa sniegu aizkūlusies līdz virsotnes zīmei, nolemju pieturēties pie vakardienas plāna un iziet ezeru taku, sasniedzot Biberwier, kas ir jau apmēram vienādā augstumā ar Lermoos un Ērvaldi,

tas ir lejā, kādu 1400 m,v,j.l.

Pa velosipēdu iebrauktu ceļu virzoties lejup, sniega lauks saplok līdz nelieliem pleķīšiem, ko drīz vien nomaina slapja zeme ar ziedošām māllēpenēm. Kad galvenais kritums no virsotnes pārvarēts, sāku lūkoties pēc kartē iezīmētās takas, kurai jāatzarojas no galvenā ceļa starp virsotni un pacēlāja starpstaciju. Iegriežos kādā taciņā, kas atzarojas, bet uz kuras rakstīts, ka velosipēdistiem tur nevajadzētu braukt. Tomēr tie tur uzrodas un pastāsta, ka šī nav vis ezeru taka, bet pa mazliet citu trajektoriju ved uz virsotni, no kuras esmu nupat nokāpusi. Staigāju tālāk šurpu turpu starp pamesto taku un pacēlāju staciju, bet nevienas apzīmētas takas te nav. Beidzot atrodu kādu iemītu taciņu, kurai vajadzētu būt pareizajai, bet kurai trūkst virzienu norādītāja. Vai tiešām kartē iezīmēta taka nav marķēta? Kad arī maps.me apstiprina manu aizdomu pareizību un kad pa taku kāds puskilometrs noiets, parādās arī marķējums. Virzos tālāk pa meža stigu pa tādu kā kalna muguru, vietām nelieli kāpumi vai kritumi, tomēr nekāda grūtuma. Meža plašumi, klusums un pilnīga vientulība. Nez, vai lāči un vilki te dzīvo? Nekur nav redzēti brīdinājumi par tiem. Taču arī mežacūkas sastapt nebūtu nekāds prieks, ja jau pat kazas brēcieni var mani iebaidīt. Šoreiz nekādu zvēru balsis netraucē, arī brikšņos nav dzirdami no nezināmā soļiem lūztoši zari. Pat putni iemiguši, jo nevītero koku zaros. Kad taka kļūst skrajāka, zemiem skujeņiem un akmeņiem apņemta un grūtāk ejama, toties interesantāka, tomēr jūtos atbrīvojusies no bailēm. Tā sāk virzīties krasi lejup, līdz noved pie neregulārā ezera viena stūra. Pirmais ezers, ko sauc par Blindsee (Aklais ezers) šajā maršrutā ir lielākais un arī skaistākais. To ieskauj mežs, bet virs tā redzamas sniegotu kalnu virzotnes. Ezara spoguli augu valsts iekrāsojusi zili zaļā tonī,

Pieiet pie ūdens tomēr te nav iespējams. Pa taciņu virs augstā krasta nokļūstu ceļu krustojumā un viens no tiem aizved uz automašīnu stāvvietu. Te jau valda rosība, ezera skatu baudītāji bariņiem dodas uz krastu. Bet es ieņemu meža taku, kuras nosaukums tieši sola baudīt ezera skatus. Taka pa mežu uzved augstu virs gar ezera krastu ejošā ceļa. Arī šeit nesastopu nevienu pašu pastaigu cienītāju, bet pa ciņiem un saknēm cīnos augšup lejup, ellīga diezgan iešana. Bet pūles atalgo iespēja vietām pa no koku apauguma brīvajām spraugām baudīt skatus uz ezeru zemāk zem klintīm.Iespējams, braucot pa lielceļu, ezers redzams nebūtu, jo to ieskauj koki, bet šeit, no augšas, skati labu labie. Esmu nogājusi attālumu visa ezera garumā un nokļuvusi atkal uz meža ceļa, kurš vedīs pie nākamā ezera - Weisensee (Baltais ezers).

Weisensee lai gan arī ir ar kalnu skatiem, tomēr parasts ezers ar ūdens krāsu apmēram kā mūsu Latvijas ezeri, un arī tā zāli un niedrēm apaugušie krasti atgādina dzimtenes ezerus. Atpūtinājusi kājas peldvietā,meklēju ceļu uz trešo ezeru- Mittersee. Ceļiņš ved gar upes paplatinājumu un tiltu, līdz nonāk slīkšņaina ezera krastā, kas tomēr tikai meklētā ievads, tālāk ir īstais ezers, atkal atšķirīgs no abiem iepriekšējiem. No ezera krasta pagriežas taka uz Bieberwier gar upītes krastu, kas laužas cauri biezam mežam un vietām ir tīri interesanta. Palaikam līņā, tomēr lietus nav īpaši nopietns, tāpēc Bieberwier nonāku diezgan sausa, bet pamatīgi izsalkusi un izslāpusi, jo ūdens beidzies jau pirms kāda laika. Ciemata vidū gan ir skaista baznīca, bet nav redzama neviena kafejnīca, diezgan izmiris ciemats, pat pie vienīgā veikala neapgrozās necik daudz cilvēku. Veldzēju slāpes ar pepsikolu un izsalkumu ar pāris banāniem. Pēc ieturēšanās atrodu meža celiņu uz Lermoos, esot trīs kilometri. Ceļiņš tiešām

izrādās ļoti jauks un labiekārtots ar soliņiem - sākumā iet pa mežu, pēc tam pa laukiem starp govju aplokiem un izbeidzas Lermoos. Pamanu kafejnīcu, kur varētu ieturēties, taču uz durvīm uzraksts, ka tā slēgta personīgu iemeslu dēļ. Tā, lūk. Būs jābauda vakariņas no vakardienas pārpalikumiem. Dzeru kafiju uz terases, līdz manim atkal uzkāpj grila dūmi un skan kaimiņu saviesīgās dzīves čalas. Jauka vieta, žēl, ka šis vakars šeit pēdējais.

Trešā pasteigu diena Austrijas daļā ir arī pēdējā. Ceļu atkal plecos mugursomu un pa jau vakar atklāto ceļiņu dodos uz Bieberwier, no kurienes sākas šīsdienas taka. Ja paveiksies, uzkāpšu līdz vietai, kur redzams tāds kā ledājs vai vismaz kārtīgs sniega un klinšu lauks. Bet pirms tam vēl jāšķērso lauki un meži. Bavārijas pļavas mirdzošajā rīta rasā vienkārši lieliskas, pa to ieskautu ceļiņu esmu pagriezusi muguru Bieberwier un pa stāvu nogāzi, ar kādu kapellu takas malā, dodos augšup meža virzienā. Šķērsoju ceļu, tad garām kādai smirdīgai vietai, kas laikam izbijusi zvēraudzētava, lēnām čāpoju augšup pa meža taku. Pat nepamanu, kad palaidu garām takas sazarojumu, aizgāju, protams, ne turp, kur domāts. Bet te arī ir skaisti, no takas vietām paveras lieliski skati pāri Bieberwier uz pretējās kalnu grēdas sniegotajām virsotnēm. Vakardienas ezeri gan no šejienes nav saskatāmi. Tomēr kāda iekšējā balss man liek griezties atpakaļ un iziet iecerēto taku. Pūles izrādās tā vērtas. Starp mētrām un skujeņiem sasniedzu kādu krauju ar akmeņu nobirumiem. Varbūt šīs vietas dēļ takai noņemtas norādes un manāms tikai vecs marķējums? Man pretī nāk daži jaunieši, bet es ik pa laikam atvelku elpu, padzeros un virzos augšup. Tur tālāk jābūt skatam uz kalnu panorāmu tuvplānā. Tomēr solītā lietainā prognoze draud piepildīties, gaiss elektrizēts un arvien vairāk starp sauli savelkas tumši mākoņi. Līdz viesnīcai tālu, tāpēc nolemju tomēr griezties atpakaļ. Tā kā man svarīgāk par mērķi izbaudīt procesu, neko daudz neskumstu par kapitulāciju, kad esmu nokāpusi uz meža ceļiņa, kas ved uz Ērvaldi. Gājējiem un velosipēdistiem te ierīkots tiešām jauku meža ceļiņu tīkls starp ciematiem, kas ļauj sasniegt taku starta vietas neizmantojot autobusu. Tā ka pat nezinu, kā un cik bieži tie te kursē.

Līdz viesnīcai vēl 4 kilometri, bet sāk jau rasināt lietutiņš, palaikam vairāk, laikiem mazāk, tāpēc nebaidos samirkt, pat pasēžu uz soliņa egļu ieskautā laukumiņā, tomēr lietus pieņemas spēkā. Kad sasniegts govju aploks, līst pamatīgi. Pelēku buļļu bariņi flegmatiski noraugās, kā planckājos pa pielijušo garas zāles ieskauto taku. Tā kādu kilometru, līdz aploks beidzas pie upītes, kuru šķērsojot, esmu kaut kādā pilsētas nomalē. Nolemju pagaidīt, kamēr pierims, pasēžot kādā malkas nojumē uz pēc svaiga koka smaržojošiem bluķīšiem. Jaka lietu nav izlaidusi cauri, arī zābakos kājas nejūt mitruma pieskārienus, slapji tikai šorti, kuri nu lēnām žūst . Kad lietus pārvērties vieglā smidzeklītī un arī šorti vairs nav nepieklājīgi slapji, dodos iedomātā centra virzienā. Tur tas arī ir ar restorānu. Dodos iekšā un ieņemu vietu. Dzeru alu, ēdu šniceli, baudu siltumu un mūziku, un laipnajai oficiantei atbildu, ka viss ir kārtībā un ēdiens labs.

Hostelī mani sagaida jau iepriekš satiktais recepcijas jauneklis un smaidīgs piešķir gultiņu taiā pašā istabā. Tur neviena nav,taču apakšējās gultas rādās aizņemtas. Uzrāpjos augšā un skatos, kas jauns pasaulē noticis, kamēr staigāju pa kalniem.

Rītā dodos uz vilcienu jau agrumā, lai kaut cik paspētu baudīt Garmišas-Partenkirhenes jaukumus un vakarā aizbrauktu uz MInheni, kur pavadīšu pēdējo nakti Bavārijā. Ērvaldes stacijā biļešu kases nav, biļetes pārdod konduktors. Brauciens ilgst kādu pusstundu, un vēl tīri agrā stundā izkāpju Garmišā. Esmu piefiksējusi vairākus maršrutus, kur varētu baudīt šejienes

dabu, tomēr izšķiros par aizu ...Partnerklamm, ceļa norādes sākas no ielas stacijas priekšā. Eju gar upi, apkārt izkaisītas zaļumu ieskautas privātmājas, bet panorāmas ceļa malās izvietoti dažādi akmeņi, kuru uzdevums iepazīstināt ar vietējo ģeoloģiju. Kad pilsēta aiz muguras, uz aizas ceļa parādās arvien vairāk cilvēku, kājnieku un autobraucēju, bet pie ieejas pulcējas cilvēku bari. Ieeja aizā maksā 7 eur, nolemju šoreiz tos pietaupīt, bet iziet pa taku virs aizas, lai palūkotos uz to no augšas. Ja ietu pa aizu, taka vestu gar pašu upītes krastu gar klintīm, baudot dabas skatus, kas dažos ceļvežos nodēvēti par skaistākajiem Vācijā. Šķērsojusi tiltiņu, ārpustaka virzās arvien augšup, un arī aiza redzama tikai tās sākumā, vēlāk tā pazūd skatienam. Kad taka atkal atgriežas pie tiltiņa, tas izrādās gājējiem slēgts remonta dēļ, tāpēc jāiet vien pa to pašu krastu, aizvirzoties arvien tālāk no upes un aizas. Pēc kāda laika izeju mežmalā ar privātmējām un kafejnīcu. Tajā pagaidām dabūjams alus, bet pusdienas došot tikai no 12. Tūristi te sarodas no vairākām citām pusēm. Lejā pa nogāzei arī es ieņemu vienu ceļiņu, taču nezinot, kurp tas aizvedīs, metu mieru dabas jaukumiem un griežos atpakaļ. Nu kāpšana sanāk lejup. Pēc kādas stundas esmu pilsētā.

Pirmais darbs nu ir paēst pusdienas, šoreiz pa ceļam gadās kebabnīca, kas diezgan pilna ar cilvēkiem. Izrādās, ļaudis zina, kur iepērkas, un kebabs te izrādās viens no gardākajiem, ko jebkad esmu baudījusi. Pie galda vēl pienāk oficiante un apjautājas, vai man garšo (tā te, Bavārijā, laikam pieņemts). Kā nu ne, garšo gan! Ejot garām tūrisma informācijas centram, pamanu izkārtni ar piedāvājumu iegādāties Flixbus biļetes uz Minheni. Varbūt tā arī vajadzēja darīt, bet es kaut kā esmu uz vilcienu viļņa, lai gan biļete par pusotrs stundas braucienu maksā 29 eur. Būtu to braucienu ieplānots vairāk, varētu pirkt sezonas biļeti par 59 eur - tādas Vācijā piedāvā jau otru vasaru, lai vācieši un eiropieši varētu apceļot valsti. To dzimtenes apceļotāji laikam arī dara, hostelī satiku meiteni no Vācijas ziemeļiem, kas devusies šādā vilcienu tūrē. Man tomēr lielā Minhenes stacija ne visai patika, arī maps.me atteicās darboties, jo biju aizmirsusi ielādēt kartes. Labi, ka tūrisma ofiss gadījās turpat pie stacijas un darbinieks pa logu norādīja uz ēku, kas esot mans hostelis. Un uz Memmingeni ieteica doties ar Flixbus.

Tā ka visa mana Minhenes pieredze šoreiz apgrozījās stacijas rajonā. Izmetu tikai kādu loku pa ielām, šo to apskatīju, taču daudzās dažādu krāsu pilsētnieku nevāciskās sejas neradīja simpātisku iespaidu par šo pilsētu. Pārāk internacionāla, nejūt pamatnācijas vaibstus. Nu, vismaz uz pūli lūkojoties.

Arī hosteļa istabas biedri bija melnas ādas krāsas cilvēki. Kamēr piesaucu miegu, viņi tusēja uz terases. Savukārt rītā cēlos agri, padzēru lejā kafiju, patencināju meitenes, kas man vakar tik laipni izprintēja Flixbus biļetes, un lēnām devos meklēt autoostu. Turpat vien ne sevišķi tālu no stacijas tā atradās, ielādētās kartes rādīja precīzu ceļu. Nepagāja ne divas stundas, kad biju jaukajā Memmingenē. Staigāju pa nu jau atpazīstamajām ielām, gar dzidro upīti. Neatradusi neko labāku, nolēmu apēst kebabu un izdzert tādu pašu alu kā pirmajā naktī. Kebabs gan nebija tik gards kā Garmišā, bet jutos jau gandrīz kā mājās, saimnieks mani atpazina un smaidīdams aplūkoja, it kā būtu pārsteigts, ka blandīdamās viena pa naktīm, tomēr esmu palikusi dzīva.

Tā kā laika vēl bija daudz, uz lidostu devos kājām, lai vēlreiz no jauna atklātu tumsā skatītos ceļus. Man patīk tādas mazas un omulīgas lidostas ar tikai dažiem iekāpšanas vārtiem. Nezinu, vai būs lemts šurp vēl kādreiz atgriezties. Ja viesnīcu cenas būtu zemākas, varētu 

atbraukt un padzīvot vienkārši tāpat, bet 100 un vairāk eur par nakti liek padomāt.

Dienas vidū izkāpjam Fēsas lidostā (Fes) Marokas ziemeļos. Lidostas priekšā skatam paveras plašs garlaicīgs klajums ar piebraucamiem ceļiem, lielākiem un mazākiem automašīnu puduriem. Vai šāds būtu Marokas kopskats? Autobusa pieturu lidostas priekšā neredz, tomēr dodoties pāri laukumam un aptaujājot vairākus vietējos taksistus un citus ļaudis, atrodam pieturu uz piebraucamā ceļa. Tur mūs sagūsta balts mikroautobuss, jo brauciens tieši līdz viesnīcai par 5 eur no katras izskatās ne tik slikti. Izvadījis citus braucējus, mikriņš mūs izlaiž pie medinas (vecpilsētas) mūra, kur sarunā kādu vīru ar tačku, kurš nu būšot mūsu pavadonis līdz viesnīcai. Dodamies pakaļ melnīgsnējam tačkas stūmējam - pa šaurajām vecpilsētas ielām līkumojot, nav diezcik ērts pārvietošanās līdzeklis, tomēr tāds te vienam otram šķiet gana ērts gan preču, gan savu draugu un radu vizināšanai. Šoreiz ratiem nav nekādas funkcijas, tomēr tie tukši tiek stumti pa ļaužu pilnajām ieliņām. Ar uzsaucieniem pašķirot mūsu ekipāžai ceļu, tačkas īpašnieks cauri zigzagveida labirintiem, kas atgādina katakombas, sasniedz viesnīcu ar mums vajadzīgo nosaukumu “ Zahra”’. Jau iedodam vedējam pieprasīto samaksu, novērtējot viņa palīdzību ar 50 centiem un cenšoties apstrīdēt prasītos 2 eur, tomēr durvīs stāvošais zilā halātveida uzmetnī ģērbtais saimnieks apgalvo, ka mūsu rezervācija neesot vis šajā, bet citā “ Zahrā”. Atsākam riņķošanu pa medinas labirintiem, līdz vedējs pa ceļam apspriedies ar citiem ielās dirnējošiem vietējiem, iebrauc kādā caurumā, aiz kura slēpjas šaura ieliņa ar viesnīcu, kura esot “‘Zahra”─ kaut nosaukums rakstīts cits. Arī uz klauvējieniem pie durvīm, ne arī telefona zvanu neviens nereaģē. Mēs tomēr gribam viesnīcu ar īsto nosaukumu, tāpēc pastaiga turpinās, tomēr pēc konsultācijām ar apkārtējiem atkal atgriežas tajā pašā vietā. Kāds zina iekšā tikšanas noslēpumu - jāparauj aiz knapi pamanāmas aukliņas durvju caurumā, lai tās maģiski atvērtos un mēs tiktu iekšā. Pretī iznāk meiča, kas neko nezina, uz mūsu jautājumiem nereaģē arī riadas priekštelpā sēdošā melnas ādaskrāsas sieviete, kas izskatās kā letarģiskā miegā iegrimusi. Sireāla sajūta. Beidzot no kaut kurienes izlien samiegojies jauneklis, kurš atzīst, ka esot gan īstā “‘Zahra”. Esam gan pārliecinātas, ka neesam nonākušas pareizajā viesnīcā, tomēr nolemjam še palikt, gatavībā samaksāt booking.com noteikto soda naudu par neierašanos rezervētajā. Kad esam iereģistrātas un pa šaurajām un līkumotajām trepēm uzvestas riādas trešajā stāvā, viesnīcas puisis atgādina, ka pagalmā mūs gaidot “‘man”’ (vīrs). Sagrabinām prasītos 2 eur, lai vīrs var doties savās gaitās, un apgūstam telpas. Tās nav sliktas, istabas logu greznojumi bagātīgi ar lai svaigumu drusku zaudējušiem, bet pietiekami grezniem arābu rotājumiem, īsti karaliski rotāts arī lielās gultas galvas gals, otra, mazākā, gan vienkāršāka. Abas klātas sarkanām izrakstītām segām. Pa logu paveras skats uz riādas centru zem mums, kur joprojām snauž melnā sieviete. Ir ramadana laiks, varbūt tāpēc visi tādi pasīvi un miegaini, tukšiem vēderiem izguļot gavēni? Pēc saules rieta, agrā lidojuma nogurdinātas laicīgi iekārtojušās zem mīkstajām segām, dzirdam lielu rosību riādas apakšā, skan trauku šķinda un dzīvas sarunas. Nav šaubu, tiek bagātīgi izbaudītas ramadāna vakariņas.

Kad somas pakrāmētas un pilsētas drēbes uzvilktas, dodamies ielās, palaikam pafotografējot pa kādam ielas stūrim, lai noklīdušas atrastu savu dzīves vietu, jo kaut cik atmiņā varam paturēt atzarojumu, kas ved uz galveno ielu jeb kas nemaz nav galvenā, bet galvenāka par sāņu atzarojumiem. Galvenajā ielā uzjautājušas kādam no daudzajiem dīkā dirnošajiem ceļu līdz vietai kur paēst, ātri vien aptveram, ka jautāt ceļu te ir kļūda, jo te to nerāda, bet aizved, un par

Pēc nakts atpūtas esam mazliet pārvarējušas kultūršoku un ar baudu paēdam vakar sastaptā džeka sarūpētās brokastis, sastāvošas no kafijas, vārītas olas, pankūkām un maizes, kā arī krietna gabala saldās ruletes. Izejam ielās pilnas apņēmības nevienam nedot iemeslu mums pakalpot, tāpēc uzstādu maps.me navigāciju. Mērķis apmeklēt kādu mošeju, kur laistu iekšā nemusulmaņus. Uz lielās ielas nezinu kā tomēr uzrodas ceļa rādītājs, diezgan inteliģentsīrietis, kas turpat ap stūri parāda medresi " Medresa el Attarine",

Tūres vadītājs izrādījās jauns un priecīgs puisis, runā labā angļu valodā. Busiņā bez mums vēl ir trīs meitenes un kāds vīrietis, kas sēž priekšā un ar pārējiem īsti nekomunicē. Braucam cauri tuksnesīgiem klajumiem, kas atgādina nevīžīgi uzartus laukus, kas brīžiem pāriet pauguros un nelielās kalnienēs, vietām gar ceļu stiepjas olīvkoku un kaut kādu citu koku audzes, skraji meži. Kailajos laukos paretam izsprukuši sausas zāles kumšķīši, kurus cenšas noplūkt šur tur klīstošās aitas un kazas. Kā gan te lops var iztikt? Pārvarot vairāk nekā 500 kilometru ceļu līdz Merzougai, piestājam dažās atpūtas pauzēs: pie kādas aizas ar skatu pār kailām kalnu klintīm, pie mežiņa, kur pulcējas pie tūristu cienastiem pieradināti pērtiķi, kā arī nelielā ciematā ieturam pusdienas. Kamēr citi ieturas restorānā, mēs turpat pie stūra notiesājam riādas sarūpētās brokastu maizes. Merzouga atrodas valsts austrumos, vietā, kur sākas dienv idu tuksneši. Izrādās, pārējie ir tikai līdzbraucēji, kas vakara izklaidēs nepiedalīsies. Šoferītis mūs nodod kaftānos tērptu jauniešu rīcībā kādā riādā un pats aizbrauc projām. Ilgi sēžam foajē, nezinot, kas sekos, bez mums te vēl gaida jautra turku meitene un Pīters no Polijas. Beidzot pēc kādas stundas ierodas jauneklis, kas mūs uzņēma, un aicina nākt līdzi ar visām mantām. Sakāpjam džipā un ar to pašu jaunekli pie stūres dodamies iekšā oranžajā tuksnesī, džipam svaidoties pa smilšainajiem tuksneša uzkalniņiem. Jautri. Tiekam izsēdināti kādā vietā, kur apbrīnodami un fotografēdami tuksneša krāsas un perspektīvas, gaidām kamieļus. Beidzot karavāna ir klāt. Nebiju domājusi jāt uz kamieļa, bet esmu nolikta fakta priekšā bez izvēles iespējas. Karavānas vadītājs ved pirmo, kuram piesieti viens aiz otra vēl septiņi dzīvnieki. Ar somām uz muguras, tiekam uzsēdināti tiem mugurās un gājiens var sākties. Es esmu kaut kur pa vidu un aizmugurējais kamielis snaikstās gar sāniem, bet vadītājs mierina, ka tas neesot gaļēdājs. Sēdēšana neērta, kamielis iedams ļogās, krampjaini ieķeros sēdekļa turētājā, bet turku meitene plātās ar roku pa gaisu un kaifo, kamēr man spiež un grauž sēžamvietu un jācieš tīri vai mocības. Beidzot pēc kādas stundas, jau vieglai krēslai metoties, saniedzam nometni ar baltām teltīm tuksneša malā. Man viennozīmīgi nepatīk jāt uz kamieļa, tāpēc izvēlos atteikties no šīs iespējas rīt rītā, piesakoties braucienam ar džipu, kaut arī tas maksā papildus 10 eur. Iekārtojamies teltī ar divām milzīgām gultām. Laba naktsmītne, pat telefonu var uzlādēt, trūkst tikai interneta pieslēguma. Starp teltīm vējo ēdiena aromāti, pēc kādas stundas tiekam pie vakariņām. Uz mums divām atnes lielu šķīvi ar makaroniem, kas servēti ar dārzeņu salātiem. Nezinām, vai sekos vēl kāds ēdiens, tāpēc ēdu dūšīgi, lai neizietu tā kā slātavietim ar tiem kāpostiem. Tāpēc kad tiek atnesta liela kūpoša tadžīna, tīri vai jāpārblīvē kuņģis, jo atteikties taču no tāda garduma nevar. Puiši izrādās lieliski pavāri. Desertā vēl dabūjam augļus un pilniem vēderiem lienam gultā, jo rītā 5os jābūt uz brokastīm un 5.20 jādodas no jaukās vietas projām. Aiz telts sienām kāds muzicē. Nezinu, vai apklust muzicēšana vai to noklusina miegs. Nav ne odu, ne kādu rāpojošu mošķu. Tāds tīrs laikam ir tuksnesis, kurā satumsušās debesis pilnas ar zvaigžņu sietu.

Atstājot skaisto oranžo tuksnesi savā vietā, braucam cauri klajiem bālganiem laukiem no smiltīm vai kaļķakmeņiem un ļoti reti ieraugāmu zaļumu. Pusdienās kamēr citi mielojas ar trīs ēdienu komplektu, baudu dārzeņu zupu, kurai pa virsu spulgo argāna eļļas pleķīši. Diētiski un garšīgi. Visapkārt pilns ar kosmētikas veikaliem, kur pārdod produktus ar argāna un rožu eļļu un citām Marokai vien raksturīgām sastāvdaļām. Nopērku divus krēmus un argāna eļļas pudelīti, kas līdztekus jau agrāk iegādātajiem kalnu kristāliem veidos galvenos suvenīrus. Kristālus meistari noapaļojuši, nokrāsojuši un vidū iekrāsojuši dažādos toņos. Man vislabāk patīk violetais krāsojums. bet nopērku arī vienu ar zeltaini zaļganu. Varzāzātai laižam garām, bet pēcpusdienā tā paliek aiz muguras un garlaicīgo pustuksnesi nomaina kalni. Jo dziļāk tajos braucam, jo lielāki līkumi, pacēlumi un krāsu bagātība. Krāsu bagātības zinā man tā škiet skaistākā no ielejām, ko Atlasa kalnos redzēju. Marakešā esam jau pirms tumsas, bet vēl pirms esam aizvesti pa viesnīcām, busiņam notiek sadursme ar velosipēdistu. Velosipēdists ir tikai nedaudz nobrāzis kāju un sabojājis ritenim pedāli, bet busiņam nokritusi plāksne. Kā uz burvju mājienu busiņu ielenc kādi simts aktīvi un niknuma pārņemti jaunieši. Jau domāju, ka mūsu šoferīti nositīs un mēs paliksim dieva ziņā, tomēr palēnām liela daļa izklīst, bet bariņš ar kādiem desmit dodas braucienu uzsākušajam busiņam līdzi. Pēc kāda laika notiek jauna izskaidrošanās starp jauniešiem un šoferi. Nezinu, ar kādu lēmumu beidzas izlīgums, bet jaunieši atkāpjas un mēs dodamies uz galamērķi. Šoferītis mūs izsēdina laukumā pie iejas medinā un parāda, pa kuru ceļu sasniedzama viesnīca. To ar maps.me palīdzību atrodam bez grūtībām.

Riāda ir tīra ar zilos toņos izflīzētām sienām un mājīgu terasi. Mūs uzņemošais darbinieks paņem pases, iedod atslēgu un solās noformēt uzņemšanu vēlāk, jo viņam pašlaik esot lūgšanas. Ēdot vakariņās marokāņu salātus kādā no mazajām ielas kafejnīcām, nolemjam te palikt četras dienas, un riādā brīvas vietas atrodas. Riāda atrodas netālu no Marakešas centrālā laukuma, mēs esam klusā lielākas ielas atzarojumā. Tuvumā iegriežamies kādā ofisā un uz aiznākamo dienu pasūtām tūri uz Ūrikas (Ourika) ieleju, kur esot ūdenskritums, maksā tikai 15 eur. Nu var uzkāpt riādas terasē, uzkarināt izmazgāto veļu un palūkoties zvaigznēs.

Pastaigas pa dārzu organizē norādes ar bultiņām un konsultanti, kas palīdz savākt cilvēku pulkus, kas tomēr ir diezgan lieli, neskatoties uz to, ka ielaists tiek tikai noteikts cilvēku daudzums ik pēc pusstundas. Dārzos tiešām netrūkst lielā blīvumā augošu zaļumu un ziedu bagātības. kas kaut kā neļauj uztvert dārza arhitektūras ideju. Liekas, mākslinieks Žaks Mažoreli pārcenties ar tropu augu ieviešanu, tomēr vieta ir enerģētiski uzlādējoša. Mākslinieka agrākajā darbnīcā iekārtotajā berberu muzejā gan neieejam. Bet dārzu otrā īpašnieka, modes dizainera Īva San Lorāna piemiņas vietu gan apskatām. Kaps tas nav, jo modes mākslinieks vēlējis savus pelnus izkaisīt dārzā. Varbūt tāpēc viss te tik labi aug?

Pēc dārzu apskates paziņoju Zanei, ka došos uz Supratour autoostu pirkt biļetes uz Essoira, pilsētu pie okeāna, un viņa piesakās līdzi, laikam baidīdamās, ka aizejot viena nopirkšu biļeti tikai sev. Pēc taisnības un tiesas tā arī būtu jārīkojas, tomērt es vadījos pēc savām labākajām jūtām un standartiem. Vakar vakarā starp mums izraisījās konflikts, jo staigājot pa pilsētu viņa izteicās, ka negriboties neko domāt, tikai iet , kur es. To jau biju agrāk pamanījusi un atbildēju, ka staigāt aiz otra bez domāšanas ir ļoti ērti. Savukārt vakarā pēc tam, kad man bija ienākušas pāris īsziņas, viņa paģērēja man izslēgt telefonam skaņu. Tā kā visumā pa telefonu komunicēju ļoti maz un zvanījusi netiku nemaz, biju ļoti sašutusi un dusmīga. Patiešām, ļoti ērti izmantot manus enerģijas resursus visu biļešu iegādē, viesnīcu rezervēšanā un atrašanā, un vēl pietiek nekaunības ko tādu paģērēt! Nu pēc biļešu iegādes viņa paziņoja, ka staigās viena. Es pabrīnījos, kā šī neapmaldīsies, bet atvieglota devos savās gaitās. Izstaigāju nomaļu nomales, kur slējās lepni nami, ziedošu dārzu ieskauti, tostarp arī aiz žoga paslēta un apsargu uzmanīta karaliskā pils. Vakarā Zane jau gaidīja uz terases, jo atslēgu ņemt nevēlējās. Vēlāk teica, ka pa pilsētu staigājot pēc saules, kas bija melots. Izrādījās, ka telefonā ir gan kaut kāda karte, ko darbināja tikai palikusi viena. Kad bijām kopā, ērtāk bija iet pēc manis pat tad, kad mans telefons izlādējās, viņa paziņoja, ka viņai kartes uzstādīšana prasot daudz laika, kādu stundu. Nodēvēju savā prātā viņu par melīgu maitu un viena pati uz terases ēdu zemenes, viņai nepiedāvājot pat pacienāties. Ar Zani iepazināmies feisbukā, lai dotos kopīgā ceļojumā. Izrādās, mūsu izpratne par kopīgu ceļošanu atšķiras. Man tā ir prieku un rūpju dalīšana vienlīdzīgās daļās, viņa manā personā atradusi bezmaksas gidu, kas uzņemas visas rūpes un raizes par ceļojuma praktisko norisi. Jūtos viltīga un aprēķina pilna cilvēka izmantota, un tāpēc ar šo brīdi kopīgais ceļojums arvien vairāk sāks likties kā slogs, nevis dalīti piedzīvojumi. Zane nav patiesa, tāpēc arī īsti nesaprotu, kas viņu ceļojumā iepriecina un ko viņa no tā vēlas. Vienīgais, par ko nešaubos, patīk paēst, tur pat nejāj kapeiciņu, kā to dara citiem tēriņiem.

Ourikā šoferītis mūs nodeva gidam. Tas bija jauns un centīgs puisis, kurš pavadīja mūs kāpienā līdz ūdenskrituma pakāji. Taka, vietām slapja un slidena, vijās gar mājām un kokiem, pa kuru zariem lēkāja pērtiķi. Gids centās nobremzēt tos, kas aizsteidzās atrāk par pārējiem un rūpīgi pasniedzot roku uzmanīja, lai dāmas neiekristu strautiņos, kad tie bija jāšķērso pa kādu laipu vai akmeņiem. Tā ka vecās kundzes tika kārtīgi apcacinātas. Takas galā ūdenskrituma pakājē dzērām tēju kafejnīcā un fotografējāmies. Visiem uzmācās kāds berberu vīrs ar savu vienīgo kalnu kristālu, ko viņam tomēr nesekmējās pārdot neskatoties uz krāsu košumu. Atnāca arī melnā kaftānā ģērbies muzikants ar kādu tautisku instrumentu, kurš nespēlēja, bet par fotografēšanu prasīja samaksu. Atpakaļ devāmies pa to pašu ceļu, ilgāk pakavējoties tirgotāju nojumēs, tomēr liela tirdzniecība netika novērota. Kas gan viņiem izpērk to milzīgo suvenīru, somu, kurpju, apģērbu, paklāju klāstu! Pusdienas ēdām restorānā upes malā, kas te darbojās kā vienīgais tūristu ēdinātājs, jo mazās un lētās vietējo cilvēku ēstuvītes ramadāna laikā ir slēgtas. Upei atsvaidzinoši zaļgans un dzidrs ūdens un strauja gaita, kā jau kalnu upēm. Jauki te bija pakavēties, vērojot apkārtējās kalnu nogāzes ar zaļiem kociņiem uz brūna mālaina fona.

Marakešā atgriežamies savlaicīgi. Taisni nopriecājos, ka Zane vēlas staigāt stsevišķi, piebesījis jau, ka viņa nemitīgi dūc kaut ko līdzīgu melodijai, lai gan nav ne dziedātāja,ne vispār muzikāla. Vienīgais, ko viņa ceļojuma sakarā spēj izdvest, ir " Malači puiši" vai ka ēst iešot " pie puišiem"'. Varētu domāt, ka te kaut kur ēdināšanas uzņmumos strādātu arī sievietes! Kad paēdusi tadžīnu ar jēra gaļu un izdzērusi kārtējo apelsīnu sulu atgriežos viesnīcā, viņa jau sēž uz terases. Vienmēr ir pirmā, bet uzņemties atbildību un paņemt atslēgu gan atsakās.

Rītā autobuss uz Essoiru ir jau 9, līdz Supratour autoostai 4 kilometri iesim kājām, tāpēc jau pēc septiņiem pošamies ceļā. Ejam pāri lielajam laukumam, tad pa vienu no galvenajām ielām gar ziedošiem dārziem, beigās izlīkumojušas pa mazākām ieliņām sasniedzam autoostu. Autobuss ir liels un ērts, daba apkārt nedaudz savādāka, ne tik tuksnesīga, vietām redz zālājus un mazas panīkušas labības laukus, bet pirms Essoiras sākas nelieli kalni, kas laikam ir okeāna piekrastes kāpas. Balto smilšu uzkalniņus klāj zaļi asi krūmi un koki, dekoratīvi.

Essoiras piedzīvojumus nolemjam sākt ar brokastīm. Tās cenšamies nolūkot pirmajā ielā, pa kuru ieejam medīnā. Mazā ēstuvītē ar pāris galdiņiem ārpusē un leti iekšpusē pie kuskusa katliem rosās vecs un apdomīgs vīrs. Noskatāmies, kā viņš no visiem katliem nokomplektē ēdienu un nolemjam te palikt. Tas tiešām bija labākais un autentiskākais kuskuss, kāds vien var būt. Šķīvjos ieliktie putraimi pirms nonāca mūsu priekšā, tika papildināti ar vairākām dārzeņu piedevām, mērcēm un cāļa gaļas gabalu. Pamatīga porcija, sāta sajūta visai dienai. Pēc tādas baudas lēnām devāmies meklēt hosteli " Blue and whait" (Baltais un zilais). Hosteļa nosaukums acīmredzami atspoguļo pilsētas vizuālo seju - visas medīnas mājas ir baltā krāsā ar ziliem lodziņiem. Arī šajā pilsētā medīna nav tā vienkāršākā vieta, kur staigāt un nenomaldīties, tomēr pateicoties navigācijai atrodam naktsmītni itin sekmīgi. Tur jauns puisis ierāda istabiņu un vecāka sieviete pacienā ar tēju. Būtu jauki, bet apkārt klaudz un skan, jo visapkārt namā notiek remonts, kas aprimst tikai ļoti vēlu vakarā.

Bet mūs vairāk par pilsētu interesē okeāns. To meklējot, pa kādiem no vārtiem nonākm ostā. Tā ir sena zvejnieku ciema laivu piestātne ar sakrautām laivām krastā un ūdenī peldošām. Gar akmeņainām klintīm sitas viļņi. Turpat arī zivju tirgus, kur ož pēc svaigām un bojātām jūras veltēm. Apskatījušās ostu izejam okeāna brīvajā krastā, no kurienes var nokļūt tieši pludmalē. Peldas pārsvarā bērni, ūdens diezgan auksts un sākumā šķiet, ka nevarēs izpeldēties, bet kad Zane saņemas un pavada okeānā krietnu brīdi, arī es metos vilnim mugurā. Kad pierod, ir pat ļoti komfortabli un aizraujoši, skatoties, kā draudīgie zaļie viļņu briesmoņi nāk taisni virsū, lai aprītu. Bet esi tik veikls, ka uzkrīti tieši viļņa mugurā un šūpojies kopā ar to, līdz vilnis noplpok.Un tā neskaitāmas reizes līdz pagurumam. Ūdens peldvietā arī ir tīrs, bet ja esi gana aktīvs staigātājs un aizkājo līdz vientuļākai piekrastei vairākus kilometrus uz Agadiras pusi, tas jau ir dzidri zils un ļoti tīrs. Nākamajā dienā viļņi slējās vēl augstāk, laikam tāpēc arī saradās pilna pludmale ar sērfotājiem. Veselu kvartālu pie okeāna aizņem arī kamieļu un zirgu vieta, kur desmitiem šo dzīvnieku gaida jājējus. Zirgi auļo tieši gar ūdens malu vai pat nedaudz pa ūdeni, un pa gabalu tie izskatās kā no jūras putām izkāpuši teiksmaini jūras zirgi. Vakara saulrieta stundā tāds skats ir tiešām ļoti romantiski.

Ārpus pilsētas vientuļais okeāna krasts ir klāts baltām smilšu kāpām. Tādi kaili smilšu kalniņi izskatās ļoti dekoratīvi un daiļumā var sacensties ar oranžo tuksnesi, ko redzējām valsts dienvidos. Tālāk no krasta smilšu kāpas apaugušas ar asiem krūmiem un zemiem kociņiem, pa kuriem klīst kazas, govis un pat mežacūkas. Ārpus pilsētas robežas ceļš ieved kādā ciemā vai nelielā pilsētā, kas redzama tālu virs kāpām.Bet pirms tam pāri ceļam uz okeānu plūst kāda upe. Savā gultnē tā izplētusies plata un zaļiem augiem bagātais ūdens sekls, straumi te nejūt ne mazāko,veidojot pirms ieteksas vairākus kāpu ezeriņus un ietekot okeānā kaut kur pa pazemi. Upes tuvumā pulcējas milzīgi kaiju bari, kas kāda kvadracikla vai suņa iztraucēti, spārniem švīkstot, paceļas gaisā, lai nosēstos atkal pārsimt metrus tālāk. Ainava, kas tālumā pāriet kalnienē, ļoti dekotratīva, un nešaubos, ka braucot pa piekrastes ceļu no Essoiras uz Agadiru, varētu baudīt brīnišķīgus dabas iespaidus.

Nākamajā rītā visa musulmaņu pasaule līdz ar Essoiru svin ramadana beigas. Tomēr agrais rīts pilsētas ielās ir neparasti kluss. Ēstuvju un pārdotavu slēģi nolaisti, cilvēkus neredz, tikai šur tur svinīgi ģērbtas ģimenes dodas uz mošeju vai atpakaļ no tās. Šādā gaisotnē labi redzama medinas zili baltā arhitektūra. Tomēr intereses pēc pastaigāju arī ārpus medīnas, padzeru labu kafiju un beidzot kad pēc maniem kritērijiem laiks jau tuvojas pusdienām, tieku arī pie ēdiena. Pie okeāna vientulīgās daļas pavadu dienas atlikušo daļu, baudot sauli un viļņu dejas, kā arī skaistās tuksnesīgās kāpas, lai kājām grimstot siltajās un smalkajās smiltīs, atgrieztos pilsētā uz Supratour autoostu.

Brauciens uz Marakešu norit mierīgi, jau tumsā sasniedzam pilsētu un kad sasniegts lielais laukums, tiekam ierautas cilvēku pūlī. Paslēpjamies viesnīcā uz riādas terases, bet arī mūsu mazajā vecpilsētas ieliņā jautrība un ramadana beigu svinību troksnis aprimst tikai pret rītu. Beidzoties ramadanam, vietējie iedzīvotāji, kas bija tik klusi un atturīgi, uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Lai gan vaļā durvis vērušas neskaitāmas ēstuves, kas bija slēgtas, tomēr visas ir pilnas ar vietējiem cilvēkiem. Aktīvas sabiedrisku vietu apmeklētājas arī sievietes lakatos (seju aizsedzošās dželabas Marokā sastopamas ļoti reti), ģimenes ar bērniem, ik vietā jūt ģimenes galvu rūpes un uzmanību par sievām un bērniem. Nu nekādi nejūt, ka musulmaņu sievietes tiktu apspiestas vai diskriminētas, bet otrādi - celtas lielākā cieņā, godā nekā eiropietes. Vispār jau es arī pret sevi nevienu mirkli nejutu kādas necieņas vai paviršības izpausmes attiecībās ar apkalpojošo personālu viesnīcās,kafejnīcās, transportā un citur. Maroka un īpaši Marakeša ir toleranta, ļoti Eiropas civilizācijas noteikumus pieņemama zemes, kur katrs var justies labi un komfortabli. Ja vien pieņem dažas vietējo uzvedības īpatnības, piemēram, tieksmi kaulēties par cenām un arī vēlmi izdabūt no tūrista pēc iespējas vairāk naudas. Taču apmierinot elementārās vajadzības, piemēram, par viesnīcu un ēdienu, cenas ir fiksētas un nekāda sacensība par labāko cenu nenotiek.

Izkāpjam uz galvenās ielas. Ak, negals, maps me rezervēto viesnīcu neatrod. Tai jābūt 600 metru attālumā no centra, tomēr kā zināt, uz kuru pusi doties? Viens otrs no vaicātiem veikaliņu pārdevējiem nezina, bet atrodas arī tādi, kas zina norādīt virzienu,kurā jāiet uz viesnīcu. Izrādās, celiņš iet tieši augšup stāvā kalnā, tas arī ved uz galveno Imlilas apskates objektu - ūdenskritumu. Tā kā ir svētdienas diena, cilvēku uz takas netrūkst, atrodas arī tādi, kas zina mums vajadzīgo namu. Esam jau pagalam aizelsušās, kad beidzot kādā pagriezienā ieraugām arī uzrakstu ar mūsu viesnīcas nosaukumu. Nams, kas booking attēlā izskatījās tāda nožēlojama kleķa būdiņa, arhitektoniski tāds arī ir, tomēr gana liels un lepns, un iekšpuse, kā jau šajā zemes vietā parasti, daudzkārt pārspēj ārpusi. Bet pagaidām mēs uztraušamies pa līkumotām un stāvām trepītēm līdz augšājam stāvam un piesēžam pie slēgtām durvīm. Droši vien samulstu, ja priekšā jau nebūtu trīs vīri: viens spānis un divi vietējie marokāņi. Tie jau ir sazvanījuši viesnīcas saimnieku un paziņo, ka viņš esot ceļā uz šejieni. Saimnieks ierodas pēc kādas pusstundas kopā ar sievu. Mums tiek ierādīta liela istaba ar vienu ļoti dižu gultu. Pirmo reizi guļot vienā gultā, nejutīsim ne mazāko diskomfortu, tik ļoti liela un ērta tā būs. Mūsu istabai ir arī balkons, bet no kopējā foajē izeja uz vēl vienu ļoti plašu terasi. No terasēm paveras brīnišķīģi skati uz kalniem, un saimnieks parāda arī taku, kas ved uz ūdenskritumu un no turienes tālāk uz Tobkalu. Esam taisni mātes dabas klēpī, kalnu, zaļumu un klusuma ieskautas.

Zane vēlas sākt Imlilas piedzīvojumus ar pusdienām, bet es nekavējoties padodos kalnu aicinājumam, tāpēc katra ejam savus ceļus. Eju uz ūdenskritumu. Tur cilvēku pūļi, pārsvarā vietējie. Sievietes lakatos un garos tērpos vīri vai brāļi gandrīz vai nešus pārbīda pāri laipām vai

Labi, ka atgriezos savlaicīgi, jo no nomaldīšanaš nepasargā pat maps.me. Tieši otrādi, navigācija ieved akmeņos un slapjās attekās upes krastā. Kāds vietējais virs krasta kraujas sauc, lai griežos atpakaļ. Tā arī daru. Augšā labsirdīgais palīgs parāda īsto taku uz Imlilu. Eju un eju, un tas nav gar ūdenskritumu, bet pa otru upes pusi, izrādās. Esmu visu sajaukusi! Pa maziem ceļiņiem un takām, pāri strautiņiem, gar mājām un dārziem virzos uz priekšu. Meitenes kādu māju pagalmā apliecina, ka Imlilu sasniegšu. Uh, beidzot arī lielceļš klāt, pa kuru vēl pēc kāda kilometra sasniedzu centru. Protams, nav šaubu, ka te dabūšu vakariņas, jo pusdienās tikvien ēsts kā laipnā onkulīša rieksti.

Bet ar ēdienu nav tik vienkārši. Dažas kafejnīcas raida projām, jo ēdiena neesot. Beidzot kādā restorānā kur vīri skatās futbolu, piedāvā spageti Boloņas gaumē. Ne tadžīnu, ne grila, ne desertu neesot. Dzeru spraitu un gaidu, kad beidzot atnesīs spageti. Pēc krietnas pusstundas tie arī klāt, un kad tie apēsti, ir jau iestājusies tumsa. Tikai uzsākot ceļu uz viesnīcu redzu, ka uz takas tagad valda akla tumsa, nekur nevienas spuldzītes. Tikai man pretī no kalna pilnā gaitā nesas apseglots ponijs, bet neviena cilvēka. Poniju te netrūkst, pa dienu tie iznēsā nastas uz savām mugurām, un nu beidzot naktī ticis vaļā no pienākumiem, drasē pa takām viens pats. Laikam gan savu viesnīcu nebūtu atradusi, bet katrā naktī pamirdz kāds gaismas stariņš.brīnišķīģie kalnu ļaudis! Esmu mājās, sasaucu kaut kur tumsā uz terases sēdošo Zani un varu atstiept horizontāli savus nogurušos kaulus. Šoreiz tas ir kāds vīrietis, kas esot gids. Viņš, spīdinādams bateriju zem manām kājām, aizved līdz pašai viesnīcai un vēl ieved iekšā. Pat no samaksas atsakās. Palīdzēt tūistiem gidi uzskata par savu misiju. Tādi ir marokāņi, vienreiz cenšas tevi izspiest kā citronu, citreiz parāda dāsno un nesavtīgo pusi. Šodien dāsnums prevelē. Apelsīnu vecītis, tagad šis gids. Jaukā Maroka,

Nākošajā dienā kopā ar Zani paēdam brokastis. Es degustēju divas vietējās zupiņas - blenderētu zirņu zupu un berberu zupiņu, kur baltganā šķidrumā peld kaut kādi putraimi, līdzīgi mūsu miežu putraimiem. Tad seko omlete un kafija. Varēšu iztikt visu dienu, par pusdienām neko nevar zināt, jo došos kalnos, cik nu tālu varēs. Nekādas kalnu taku kartes te nav dabūjamas, jo arī tūrisma informācijas centrs nav redzams. Tā kā viesnīcā nav interneta, jātaustās uz aklo. Nolemju iet pa ceļu tālāk uz pārejas pusi un ieņemt kādu taku kalnos, līdzko ieraudzīšu kādu norādi uz to.

Virzos pa ieleju. Vienā pusē lejā zaļumos paslēpusies upe, otrā dārzos slīgstoši nami, uz kuriem ved piemājas ceļiņi. Nekādas norādes uz taku neredzu. Beidzot kad Imlila jau krietnu gabalu aiz muguras, redzu savā priekšā divus tūristus iegriežamies sānu taciņā. Lai gan nekādas norādes nav, sekoju tiem pa taciņu, kas ved par kalnu nogāzēm starp priedītēm, kas sniedz paslēptuvi no arvien augstāk kāpjošās saules karstuma. Pēc kāda gabala taka šķērso šoseju un atkal ievirzās kalnos. Ceļš tagad iet līkumu līkumiem, bet taka ved strauji un krasi kāpumā uz pāreju. Pēc kādas stundas vai divām arī pāreja ir manā priekšā. Te redzamas divas kleķa būdiņas kalnu brūnganajā krāsā (tāda Marokas kalnos ir parastā apbūve, laikam ēku materiāls ņemts turpat aiz stūra), kuru atvērtās durvis aicina ienākt. Atgūstu spēkus uz mīkstas sofas starp izklātiem paklājiem. Mājiņas saimnieks pienes kanniņu ar tēju. Pabaudījusi skatus pāri ielejai, griežos atpakaļ. Kādus pāris kilometrus pirms Imlilas pēkšņi sagriežas galva un gandrīz nogāžos gart zemi, tomēr izdodas noturēties kājās. Izsēdēšanās uz kāda celma mājas pavēnī uzlabo pašsajūtu tikai nedaudz. Galva reibst. sirds šļaugana, spēku trūkst.Domāju, ka pārkaršanas vaina, bet vēlāk izrādīsies, ka tās bija pirmās slimības nezināmas izpausmes, kas īsti pārņems savā varā ar vēdergraizēm,kakla sāpēm un klepu, atgriežoties mājās.

Ar daudzām pauzēm esmu sasniegusi pilsētiņas centru un nogruntējos kafejnīcā. Ēstgribas nav, tomēr pasūtu tadžīnu. Tiek atnestas maltās gaļas bumbiņas, bet pamats ir ceptu sīpolu un tomātu maisījums. Apēdu visu, ir garšīgi. Tad lēni aizvelkos uz viesnīcu pēc somas. Abas ar Zani paņemam somas, atslēgu atstājam durvīs, jo nodot to nav kam, un dodamies uz busiņu. Zane pa dienu jau izpētījusi, no kura punkta tie atiet. Brauciens noris tādā pašā stilā kā šurp, stāvošo braucēju varbūt pat vairāk. Marakešā karsts un pilns ar dzīvību. Rezervācijas viesnīcā nav, bet tiekam tajā pašā riādā mazā istabiņā par augstāku cenu. Tā ir pēdējā nakts Marokā, labs internets garantēts, lai rītā iečektoies lidojumam, tāpēc te paliekam.

Ar čekošanos iet lēnām, netieku pie Ryanair pieprasītā verifikācijas koda un Zane neko neprot vai negrib palīdzēt, atļaujot ieiet e pastā no sava telefona. Izpalīdz viesnīcas recepcijas čalis, tas pats, kurš ik pa laikam nododas turpat vestibilā lūgšanām. Kā jau musulmanis, izpalīdzīgs, izdrukā arī iekāpšanas kartes par nelielu naudiņu. Viņš arī sarunās mums taksometru braucienam vakarā uz lidostu. Pagaidām atstājam somas viesnīcā un dodamies ielās.

Zane ies ieprikties, bet es nolemju apmeklēt vismaz vienu pili. Viena ir no 12.gadsimta, otra jauna - 19.gadsimts. Izšķiros par vecāko, El Badi pili. Tā atrodas ārpus medinas mūra netālu no tirgus. Pa ceļam mani aptur kāds kafejnīcā iekšā rāvējs. Kad atbildu, ka eju uz pili, viņš stāsta, ka pašlaik pilī nelaižot, jo notiekot lūgšanas, vaļā būšot pēc stundas. Labi aprēķināts, lai iemānītu mani viņa kafejnīcā uz stundiņu. Protams, pilī nekādas lūgšanas nenotiek. Patiesībā šī pils ir diezgan sagrauta, un ja kāds meklē skaistu interjeru, tad sastapsies tikai ar veciem mūriem. Plānojums un pamata konstrukcijas labi saglabājušās, ir arī vairākas telpas, kurās ierīkotas muzejveida ekspozīcijas vai mākslas darbu izstādes. Patiesībā pili izbūvējusi dinastija, kas te mitusi 16.gadsimtā, tomēr laika gaitā pils bagātība un skaistums sagrauts, atstājot šodienai vien neskartus mūrus. Var uzkāpt arī jumta terasē, lai nolūkotos uz pilsētu. Vienā no pils mūra augstākajām vietām ligzdu uzbūvējis stārķu pāris. Slēpjoties no saules, izlodāju visus stūrus un ejas. Plašajā pagalmā ar iekšējo dārzu un baseinu gan ilgi negribas uzkavēties, jo te saules neizkarsētu stūrīti grūti atrast. No pils uz parku ejot, nopērku pudelīti kulinārijai paredzētās argāna eļļas un vēl vienu krēmu. Ar to arī atlikušās naudas iztērēšanas problēma atrisināta, atliek tik vien kā sendvičam, sulai, ūdens pudelītei un lidostas taksometram. Karstā diena pārvarēta, un vairākas stundas līdz reisam lidostas kondicionētajā gaisā ir vieglākas nekā parka koku ēnā. Ardievu, bagātā un dinamiskā Maroka, austrumu skaistule ar Eiropas piesitienu.