Pastaigas - Blogs

Kazahstāna, mazs stūrītis lielā valstī starp lielvalstīm Ķīnu un Krieviju

Fri, 22 May 2026 04:25:00 +0000

"Mēs ļoti baidāmies no Krievijas, tāpēc pakļaujamies viņu prasībām, jo negribam, lai ar mums notiek tas, kas ar Ukrainu" tā savas valsts politisko nostāju īsumā raksturo Altin-Emel (Altyn Emel) nacionālā parka gids Žormants, padomju laika gazikam kratoties pa smilšainajiem ceļiem plašā parka līdzenumos. Esam Kazahstānā, kas ir mūsdienīgām tendencēm atbilstoša centrālāzijas reģiona valsts ar nepārprotami jūtamu padomju laika piesitienu. Patiesībā gaziks ir tikai retumis ieraugāms relikts diezgan modernajā korejiešu, japāņu un citu mūsdienīgu automašīnu jūrā lielākajās pilsētās. Par spīti šoferīša atzinības vārdiem savam retro braucamajam, ekskursija vēl nav ne pusē, kad tajā kaut kas noplīst, un tiek izsaukts kāds radinieks, lai mūs pārsēdinātu viņa jaudīgajā Lexus. Šķiramies no runīgā Žorika un viņa zaļā gazika ar nožēlu, ka diez ko daudz vairs par Kazahstānu neuzzināsim no autentiska avota, jo Lexus šoferītis gandrīz nemaz nerunā krieviski, un tās nepieciešamās frāzes, ko pasaka, knapi var uztvert savādās dikcijas dēļ.

Ar atmiņām par Žormantu esmu aizsteigusies krietni notikumiem priekšā. Stāsts par ceļojumu uz Kazahstānu jāsāk pat vēl pirms ierašanās Almaty, Rīgā, kad ar feisbuk palīdzību centos savākt četru cilvēku grupiņu ceļojumam īrētā automašīnā. Izdevās piesaistīt tikai divus pirms tam nepazīstamus līdzbraucējus, tāpēc bija laimes spēle, kādi katrs un visi kopā būsim. Ceļojuma plānu sastādīju es, bet vislielākie nopelni tā realizācijā piekrita Gintam, kurš ne tikai sēdēja pie automašīnas stūres, bet arī navigēja staigāšanu un vietu atrašanu, iegādājās vietējo sim karti un ielādēja yandeks un citas nepieciešamās aplikācijas, kā arī bija tāds kā pozitīvais starpnieks starp divām konfliktējošām dāmām. Ivetai rūpēja tikai pašas komforts, kas kopā ar knauzerīgumu un piekasīgumu, kā arī varaskāri sagādāja daudzus nepatīkamus brīžus - esmu priecīga, ka ceļojumam beidzoties, šo cilvēku varēju izsvītrot no savas atmiņas. Ir gūta kārtējā mācība līdzbraucēju izvēlē - labāk doties vienam, nekā uzkraut sev kaklā vērtību un paradumu ziņā atšķirīgus cilvēkus. Bet ir tikai ceļojuma sākums, un vēl esam tīri draudzīga trijotne.

Rīta stundā izejot no Almaty lidostas, pirmie kā allaž šādās vietās mūs uzrunā taksisti. Nosauktā cena līdz pilsētas centram 23 eur šķiet par augstu, taksisti pārāk neuzbāžas, kad sakām, ka mums par dārgu - autobusa biļete maksā tikai aptuveni 30 centus, un arī zaļš autobuss jau gaida. Kad esam tajā iekšā, noskaidrojas, ka biļetes pērkamas caur šajā valstī daudzās situācijās noderīgu aplikāciju, ko tomēr nevaram ielādēt, jo ar mūsu kartēm nav iespējams veikt apmaksu. Biļetes pie šoferīša iegādāties nevarot (vēlāk gan izrādās, ka viņam var iedot naudu - brauciens skaitās apmaksāts, kaut biļetes netiek izsniegtas). Trīcēdama bailēs no nežēlīgiem kontrolieriem, izturu līdz pārkāpšanas vietai nākamajā autobusā. Te pie cilvēkiem noskaidroju, ka braukšanai sabiedriskajā transportā ir arī taloni, ko var iegādāties un uz tiem uzskaitīt naudu braucieniem, taču svētdienā talonu pārdošanas kioski slēgti. Toties ieraugām naudas maiņas punktu un tiekam pie Kazahstānas tengēm (KZT) - par 100 eur 54 000 KZT. Nu nākamajā autobusā uz viesnīcu varam dot šoferītim 200 tenges un braukt likumīgi bez biļetēm.

Rezervētais dzīvoklis skaitās puslīdz centrā, lai gan Almaatas tāpat kā Taškentas centrs ir visai izplūdis plašumā bez kādas konkrētas lokācijas, centrālajā daļā ir vairāki parki, baznīcas, teātri, bet nav vecpilsētas. Starp blokmājām līkumojot atrodam vajadzīgo ieeju, no kuras nāk pretī dzīvokļa saimnieks un šaurā liftā sastūķē mūs, bet pats uzbrauc 12.stāvā ar otru liftu. Saņemam instrukcijas, galvenā no tām - nekavējoties aiz sliekšņa novilkt apavus izskan paskarbi. Atvilkuši elpu, varam lūkot, ko no pilsētas apskatīt vispirms.

Izvēle krīt uz kazahu gvardiem - 1941.gada varonīgajiem cīnītājiem veltīto Panfilova parku, kas tomēr izveidots senāk, jau 1872.gadā. Ejam pa koku ieskautu avēniju, kas tērpti pavasarīgi svaigā zaļumā, toties ziedošus gandrīz neredz, tikai šur tur ieraugām pa kādam panīkušam ceriņu krūmiņam. Almaty ir zaļa pilsēta, nezinu, vai ir kaut viena iela bez apstādījumiem. Arī parks ir zaļāks par zaļu, taču tā centrā iekārtotais slavas komplekss stipri atgādina padomju laika memoriālus, tikai bez Ļeņina klātbūtnes. Acīm tīkamāks objekts šķiet daudzkrāsainā Vozņesenska pareizticīgo katedrāle, kas padomju laikā izmantota kā muzejs, nu atguvusi savu reliģiskās iestādes statusu. Katedrāli 20. gadsimta sākumā būvējis inženieris-celtnieks A.P. Zenkovs, tāpēc to sauc par Zenkova katedrāli. Almaty ir arī vēl vairākas pareizticīgo baznīcas un mošejas, taču tās diemžēl negadījās mums pa ceļam. Meklējot kafejnīcu, ieklīdām tirdzniecības kompleksā un ēstuvē ar nosaukumu "Stolovaja" (ēdnīca), kurā ēdienu sortiments un iekārtojums ļoti asociējās ar padomju laika ēdnīcām, bet garšoja labi.

Uzraksts uz ēdnīcas fasādes, tāpat kā pie citiem objektiem ir divās valodās - kazahu un krievu, abās kirillicas burtiem. Vēsturiski Kazahstānā lietots arābu alfabēts, no 1929.līdz 1939.gadam latīņu, bet 1940.gadā, lai tuvinātu kazahus Krievijai, te tika ieviesta kirilliskā rakstība. 2017.gadā prezidents N. Nazarbajevs izdeva rīkojumu par pāreju uz latīņu alfabētu, taču kā redzams pēc uzrakstiem, pāreja nav notikusi, Arī krievu valodai šajā valstī ir oficiālās valodas statuss, to lieto iestādēs un starptautiskos sakaros. Ikdienas saziņā Almaty katrs komunicē labā krievu valodā, taču ārpus lielajām pilsētām diezgan bieži sastopami cilvēki, kam grūtības sarunāties krieviski. Tūrisma jomā strādājošie pietiekami labi pārvalda angļu valodu,

Bet mēs no saules slēpjoties zam kokiem, sasniedzam tirgus apkaimi un arī Zaļo tirgu. Žāvēti augļi, rindām visādu augu tēju, gan mums pazīstamu, gan svešādu, tālāk virs galdiem karājas gaļas gabali, siera ejā degustējam pie vienas pārdevējas cietas siera oliņas, pie citas no brūna rituļa mums nogriež saldu pēc garšas mazliet jaunpienam līdzīgu sieru. Pārdod arī vietējās zemenes un pat agros ķiršus.

No tirgus ceļš cauri reprezentablām arkām ieved Centrālparkā, kur priecē simtgadīgi koki smagiem izlocītiem sakņu rituļiem, saulainos klajumos zied puķes, čalo strūklakas, pa ceļiņiem mašīnītēs braukā vai neskaitāmās viņiem domātās ietaisēs lēkā un čalo bērni. Kā lai nebūtu - kazahstāniešu ģimenēs pārsvarā augot 3-5 atvases. Mēs atrodam āra kafejnīcu blakus Dinozauru parkam un malkojam aukstu alu, spēcinoties gājienam gar mūros iekaltās upītes krastu uz zaļo kalnu Koh Tobe, kur augšā varot uzbraukt ar pacēlāju. Gājiens gar upīti ir relaksējošs, bet kalns iepretī tālumā mirdzošajām sniegotajām virsotnēm liekas par zemu neadekvāti augstajai pacēlāja maksai, tāpēc no brauciena augšā atsakāmies. Tā vietā izstaigājamies pa plašo laukumu, ko ieskauj dižas ēkas, gan mūsdienīgas, gan nedaudz vēsturiskas. Necik tālu slejas viesnīcas "Kazahstan" jumts ar karalisku kronīšu formas tornīšiem. Krēslai metoties, noslēdzam pastaigu lielveikalā un dzīvoklī. Gints ar Ivetu aiziet ēst gruzīņu šašliku, bet es pamielojusies ar veikala labumiem, atpūtinu nogurušās kājas čīkstošā gultiņā.

Kājas tiešām jāpataupa, jo nākamā diena izrādīsies tām nopietns pārbaudījums. Almaaty kā tādi lieli pilsētlauki ir izpletusies tālu uz visām pusēm līdz pat to iekļaujošiem kalniem, visai augstām Tjanšana grēdu sniegā mirdzošām virsotnēm. Vairāki autobusu maršruti ved līdz pašai to pakājei, sasniedzot apmēram pusotra kilometra augstumu, kur sākas Ile-Alatau nacionālais parks un pastaigu takas - ar virzienu norādēm uz koka plāksnītēm, taču bez marķējuma. Populārākais kalnu tūrisma mezgls ir Medeu, turp braucam ar 12.autobusu no viesnīcas "Kazahstan", kas atrodas vien pārsimt metrus no dzīvokļa. No Medeu pacēlājs uzved augstāk līdz Šimbulak ziemas sporta centram, no turienes kājām sasniedzams ledājs. Mums šī izprieca iet secen, jo pacēlājs nedarbojas, tāpēc kafejnīcas tūrisma informācijas centrā iegūtajās kartēs nolūkojam taku, kas ved uz ūdenskritumu, bet pārgājiena laikā kaut kā novirzāmies uz Furmanova virsotnes taku. Nezinu, vai izvēle bija pareizākā - lielākā daļa atbraukušo tūristu virzījās uz Šimbulak , bet mūs taka veda uz pretējo pusi. Tās galamērķis - Furmanova smaile (3029 m v.j.l.) prasītu 7-8 stundas un izrādījās mums nesasniedzama, bijām spējīgi pievārēt vien pusi no maršruta, sasniedzot mazo Butakovska ūdenskritumu. No Medeu virzoties pa asfaltētu ceļu gar upīti, pēc kāda kilometra taka iegriežas pāri saulainam klajumam. Ceļā sastopam dažus zemniekus, kādā atpūtas vietā pikniko bariņš vietējo sieviešu - atceramies kopīgos padomju laikus, kad bijām vienas no 15 republikām. Arī mēs piesēžam uz soliņiem kādā nojumē, atpūtai te nav jāmeklē akmeņi vai baļķi, jo soliņu un lapeņu iekārtots pa pilnam. Acīmredzot vasaras sezonā tūristu netrūkst, bet kad taka iegriežas egļu mežā un ved augšup uz kalnu pāreju, esam vieni uz tās. Gints, kā jau trenēts dejotājs, tiek uz priekšu bez grūtībām, mums ik palaikam jāmierina satrauktā sirds un jāatgūst elpa. Augšā uz pārejas atzarojas vēl viena taka tieši pa kori, tomēr mēs paliekam uzticīgi reiz lemtajam maršrutam un kāpjam no pārejas nost. Tālākais ceļš pa mežu, vietām atklājot arī zālainas nogāzes, vairs neprasa lielas pūles. Beidzot nonākam civilizācijā - kādā vietā ar dažām mājām, kafejnīcu un parkingu. Šurp sabraukušie dodas pa iebrauktu ceļu augšup - varbūt arī mēs noieto posmu būtu varējuši pārvarēt braukšus, taču nezinājām, kas un kā. Pēc pāris kilometriem šķērsojam upi un pa no tās atzarojoša strautiņa kanjonu turpinām ceļu līdz ūdenskritumam. Taka gan iemīta, bet daudzās vietās tā ir mitra, reizēm jāšķērso upīte vai jākāpelē pa akmeņiem, tā ka mazāk kā kilometra attālums prasa diezgan daudz enerģijas. Atalgo vien gleznainās kraujas visapkārt un pats ūdenskritums. Atpakaļceļam Gints nolūkojis kādu citu taku, bet mums bail no nezināmā, kas varētu būt vēl grūtāks, tāpēc ejam atpakaļ pa to pašu taku. Viegli nav, spēki izsmelti, tikai sakopojot pēdējos, sasniedzam autobusa pieturu. Par citiem nevaru spriest, bet man tā bija grūtākā diena ceļojuma laikā - varbūt tāpēc, ka nebija pietiekama atpūta pēc lidojuma, nonākot uzreiz kalnos 2400 m.augstumā.

Rītā pie viesnīcas mums tiek piebraukta ne bez problēmām Yandeks firmā īrētā automašīna. Hjunday gan skaitās SUV, bet motora tilpums ir tikai 1,6. Tā ir viena no lētākajām, ko varējām atrast un 6 dienas maksā 265 eur. Rīgā mašīnas īre sagādāja daudz galvassāpju, jo ne ar vienu kredītkarti nevarējām pārskaitīt priekšapmaksu, bet Almaty tas izdevās un nu īpašnieks mums rāda mašīnu, bet mēs pirms līguma parakstīšanas pētām un fotografējam to. Beidzot Gints sēžas pie stūres un arī mēs, sievietes, relaksēti atzveļamies sēdekļos. Izbraukšana no pilsētas norit lēni, jo ik pa laikam gadās sastrēgumi, lai ne ļoti lieli, tomēr bremzējoši.
Almati un tās apkaimē ceļi ir ļoti pieblīvēti ar automašīnām un satiksme notiek gausi. Cauri pilsētas kādai daļai gan iet metro līnija, bet tikai viena, un tā laikam nespēj mazināt autobusu un mašīnu skaitu ielās. Kad pilsēta beidzot aiz muguras, braucam cauri daudzām piepilsētām vai ciemiem, līdzīgi kā mūsu Mārupe vai Ķekava. Pirmās dienas galamērķis-pilsēta Issik atrodas vien 90 km no Almati centra - izskatās visai jauka centrā, taču pusdienām vēl par agru, tāpēc griežam vien pa zaļumu ieskautu ielu uz pirmo apskates objektu - Issik ezeru, kas bildēs redzams sniegotu kalnu ielenkumā. Tikko pilsēta aiz muguras, kad atduramies pret barjeru. Gints dodas samaksāt parka ieejas maksu (tāda te ir katrā nacionālajā parkā, kuros atrodas ievērojamākie un arī mūsu plānotie dabas objekti, taču nav liela, pāris eiro apmērā), bet atgriežoties sagādā vilšanos- līdz ezeram braukt nedrīkstot, jo esot bīstamība no krītošiem akmeņiem. Posta lieta! Es būtu ar mieru riskēt, bet to te neļauj. Jāgriež vien mašīna apkārt un jāmēģina laime nākošajā objektā.

Nākošais ieplānotais ir Turgen ūdenskritums un kanjons. Vispirms braucam uz Turgen pilsētu, kas izskatās haotiskāka un netīrāka par Esek, toties ceļš uz Turgen ūdenskritumu skaists, ved cauri zaļiem pakalniem un arī barjera uz to tiek laipni atvērta un pavēstīts, ka varam braukt 20 kilometrus. Braucam pa ceļu, kam vienā pusē zaļi kalni, otrā tek upe, kuras krastos makšķerēšanas centrs ar restorānu, kurā var pasūtīt paša noķertu vai jau pagatavotu zivi, tālāk jurtu nometnes ar desmitiem upes malā izkaisītu jurtu baltā krāsā. Arī mēs šonakt paliksim jurtā, bet ne šeit. Kad nobraukti 20 kilometri un divu upīšu satekā sasniegts apdzīvots punkts ar dažām mājām, ceļu aizšķērso tā vidū novietots galdiņš, arī turpat esošie parka sargi apliecina, ka uz Turgen ūdenskritumu tikt nevaram, arī šeit krītot nelaimīgie akmeņi. Turgen ūdenskritums esot lielākais un skaistākais šajā apkaimē, bet tā neredzēšanu kompensē iespēja apskatīt otru - Medvežij (Lāču) ūdenskritumu uz mazākās upītes. Tas sasniedzams viegli, jo taka tikai kādu kilometru gara un ved gar čalojošo upīti, to ik palaikam šķērsojot. Ūdenskrituma priekšā tiešām lāča skulptūra un arī kāda vāciešu grupiņa jau atpūšas un fotografējas uz akmeņiem un klintīm, bet viens vietējais noģērbies bauda ūdenskrituma šļakstus. Arī mēs kārtīgi baudām un atpūšamies, pirms doties atpakaļ. Lejā pie upītes Ivetai atņem noplūktu puķīti, bet manas zāļu tējas šķipsniņas tiek neatļauti iznestas no aizsargājamā parka, jo somā tās reindžeru acis nepamana. Uzēduši pie ceļmalas sieviņām pirktās vietējās zemenes, dodamies atpakaļ. Gints internetā ir atradis vīna muižu, kas tomēr izrādās klusa, nekādas degustācijas nenotiek, arī ražošana stāv mierā, jo nav vīnogu laiks. Sastopamas vien divas grāmatvedes, kas gatavas atnest no noliktavas vīnu, ja pasūtīsim to pēc saraksta. Saraksts fantāziju par vīna kvalitāti nerosina, tāpēc paliekam tukšā, bet pie vīna tiekam vēlāk kādā Turgen pilsētas veikaliņā.

Turgenā vienkāršā restorānā pie vaskadrānām klāta galda (vaskadrānas galdauti šajā valstī ir topā) paēdam labas pusdienas un nedaudz pasirojam pa tirgus bodītēm un veikaliņiem uz galvenās ielas, pirms doties uz nakšņošanu jurtu viesnīcā. Jurtas sasniedzamas pa grumbuļainu ceļu. Pie vienas rosās divi vācieši. Novietojam mašīnu ābeļdārzā, un jāpagaida vien nedaudz minūtes, kad reaģējot uz vacap ziņu šurp no kalna drāžas Aleksandrs. Viņš mums ierāda skaistiem daudzkrāsainiem paklājiem iztapsētu telti. Gulēšanai katram jānoceļ no kaudzes matracis un jāiekārto guļvieta. Vietas gana gan guļvietām, gan virtuves stūrītim ar traukiem un galdiņu. Tēju varam dzert arī pie koka galda ārpus jurtas. Ūdens tek no kokā iekārtas šļūtenes. Tualete - garens šaurs caurums grīdā, līdzīgi kā tas redzēts arī Uzbekistānā. Duša ar aukstu ūdeni arī vienkāršā koka aizslietnī - Gints pat saņemas nomazgāties. Gints un Iveta izmanto iespēju pavingrināties loka šaušanā. Citas izklaides te tobrīd nepiedāvā. Tāpēc sēžam teltī un degustējam vietējos vīnus -vienu sarkano, otru balto. Gints atzīst par labiem un dažas pudeles iegādājas arī uz mājām. Kad ir iestājusies tumsa, pie debesīm parādās apaļš mēness, bet naktī pa miegam vai nomodam dzirdams, kā ap jurtu sarunājas zirgi. Vakarā to te nebija un arī rītā ir pazuduši.

Rītā vācieši ir pasūtījuši piekūnu, dresēto un mācīto putnu atved firmas pārstāvji. Priekšnesums maksā 60 eur, ja mēs piedalītos, maksātu uz pusēm, bet mēs nolemjam nepiedalīties, tā ka vāciešu ģimenīte grozās ap putnu viena pati, mums pa gabaliņu noraugoties. Ķimerēšanās ieilgst, tāpēc nolemjam doties projām piekūna lidojumu nesagaidījuši. Nebūtu jau arī likumīgi noskatīties šovu nemaksājušiem.

Diena izrādās labāka tai ziņā, ka krītošie akmeņi vairs mūsu ceļus neaizslēdz. Attālums līdz nākošajam objektam garš - plānots nobraukt ap 250 kilometru līdz pilsētiņai Saty, pa ceļam apskatot Kaindi ezeru. Šosejas melnā lenta slīd pa tuksnesīgiem, sīkiem sausiem augiem un nelieliem akmeņiem klātiem smilšainiem līdzenumiem, kas stiepjas līdz pašam apvārsnim. Vietām redzami aitu bari ar ganu zirgā un suni. Govis un zirgi klīst mazākos un lielākos bartiņos, daži zirgi lec sapīti pāri ceļam. Vietām līdzenumus izvago mazāk dziļi un dziļāki kanjoni. Pakāpeniski tie kļūst dziļāki un gleznaināli. Lūk, arī melnais kanjons ar speciālu ieeju, taču mēs piestājam tāpat vien tā malā, lai ieskatītos cauri melnajām klinšu sienām tā dziļumā, kur plūst zila upe, ar zaļiem augiem tās krastos. Arī ceļā tuksnesīgo lauku vidū parādās pa kādai oāzei, kuru vietās ciematos iekārtojušies dzīvot cilvēki . Ap pusdienlaiku sasniegts krustojums, kur sākas zemes ceļš uz Kaindi ezeru. Blakus kapsēta - ieejam apskatīt. Apbedījumi lielākoties metāla žogu iekļauti, bet kapu kopiņas apaļu kalniņu formā, vietām pieminekļi un konusveidīgas mazas kapličas. Lai gan kapi nav veci, uzraksti vēsta par 20.gadsimta 70.gados mirušajiem, tomēr kapi netiek kopti, ekskrimenti liecina, ka pa tiem pat ganījušies lopi. Uz Kaindi ezeru zemes ceļa nelīdzenumu vēl vairāk sabojājuši ceļa labotāju rakumi, bet uz priekšu mūsu mašīna tiek. Kaindi ezera stāvlaukums sasniegts pēc kādiem 10 kilometriem. Blakus parkingam aploks ar kādiem 100 zirgiem, to saimnieki piedāvā izjādi līdz ezeram pa mežiem klāto kalnu nogāzi. Viņu pakalpojumus izmanto nedaudzi, vairums tūristu uz ezeru dodas pa pusotru kilometru garo ceļiņu gar upīti. Tuvojoties ezeram, celiņš pārtop labiekārtotās koka laipās un trepēs. Ezers izskatās tieši kā fotogrāfijās - tā zilajā ūdenī spoguļojas nokaltušie koki - acīmredzot kādreiz , kad tie auguši, ūdens te nav bijis, jo ezers izveidojies 1911.gadā zemestrīces rezultātā.. Skats mazliet atgādina kormorānu kolonijas nopostīto mežu Smārdes purvā, tikai te purva vietā ir ezers. Atpakaļceļā izvēlamies augstas trepes, kas izved uz egļu ieskauta meža ceļa, pa kuru sasniedzam parkingu.

Kaindi ezers atrodas pašā Saty ciemata pievārtē. Pēc neliela brīža piestājam pie ķīniešu restorāna. Saty atrodas diezgan tuvu Kirgiztānas robežai, nav tālu arī Ķīna, šejienes iedzīvotāji pēc mentalitātes, izskata un valodas ļoti atšķiras no almaatiešiem - īsti nevar atšīfrēt viņu nacionālo piederību, bet ir iespaids, ka esam nonākuši ķīniešu apdzīvotā vietā. Restorāna personāls krieviski nerunā un pat diezgan grūti tiem ko ieskaidrot, iebakstot ar pirkstu ēdienkartē. Es dabūju savu pelmeņu zupu pēc tam, kad divas reizes ir atnests kāds cits ēdiens, ko īstenībā pasūtījis kāds cits. Apkalpošanas haotiskumu kompensē ēdiena teicamā garša, ar to esam apmierināti visi, lai ko arī kurš pasūtījis. Vienīgi Gints nav apmierināts ar kafiju "3 vienā" un to nedzer, kafijas ignorēšanas iemeslu apkalpotājs nesaprotamā valodā gandrīz čukstus mēģina izdibināt no mums ar Ivetu, nevis jautā pašam Gintam. Kaut beigās personāls saprot, ka Gints tādu kafiju nedzer, no samaksas viņš tomēr netiek atbrīvots.

Nedienas ar kafiju tomēr noskaņojumu nesabojā un labi paēduši dodamies meklēt viesu māju. Aptaujājot veikala pārdevējas, izdodas atrast pareizo namu, pie kura nav uzraksta, bet atduramies pret uzņemošās meitenes atteikumu - mums neesot vietas, jo ķīnieši esot palikuši ilgāk, nekā paredzēts. Sašutuši meklējam bookingā citu viesnīcu, kamēr meitene zvana mammai. Kad mamma ierodas, izrādās, ka ir brīva gan trīsvietīga, gan mūsu pasūtītā četrvietīgā istaba. Māte norīko meiteni to uzkopt un pēc minūtēm 20 priecīgi ieņemam vietas. Katram pa gultiņai un viena brīva. Saimniece krieviski runā vāji, tomēr saprasties var. Saty skaidri pierādās vēlāk Žorika stāstītais, ka pašlaik Kazahstānā visu saimniecisko dzīvi pārņemot Ķīna, gan investējot, gan dibinot uzņēmumus, gan ieceļojot valstī arvien vairāk ķīniešiem.

Plašajā ēdamistabā dzeram tēju ar viņas sarūpētajiem cepumiem un ievārījumu. Šeit paliksim divas naktis, rīt visa diena aizies pie Kolsai ezera, bet parīt dosimies tālākā ceļā.

Kādi 15 kilometri līdz pirmajam Kolsai ezeram - Tjanšana ziemeļu daļas dārgakmenim - pa virāžam ceļš ved augšup. Asfaltētā ceļa malās puspabeigtās ēkas un jurtu nometnes liecina par tūrisma attīstības ieceru vērienu. No parkinga uz ezeru ved garum garas koka kāpnes - lejup tīri jauki, atpakaļ kāpjot augšup nebūs vairs tik jauki. Ezera galā kafejnīca un gar abām tā pusēm takas - iesākam pa to, kas iet uz katamarāna piestātni, sapratuši, ka esam kļūdījušies, griežamies atpakaļ un gar otru krastu dodamies 8 kilometrus tālajā ceļā līdz otrajam Kolsai ezeram. Pavisam tie ir trīs, otrais un trešais saniedzami vien pa gājēju taku, kas ved augšup (alternatīva - zirga mugurā). Pirmais ezers atrodas ap 1800 m.v.j.l. un ir apmēram kilometru garš, ejam gar tā krastu, vērojot dzidrajā ūdenī peldošās foreles. Barot tās nedrīkst, tomēr iemetam baltmaizes gabaliņu, mēģinot zivis pievilināt tuvāk, tomēr tās nereaģē. Kad sasniegts tālākais ezera gals, ejam gar ezerā ietekošo tāda paša nosaukuma upīti. Ezera un kalna nogāzē aiz tās priecē taisnas un asas kā zāģi egles - tik dekoratīvas, šauras un spicas egles nekur citur kalnos neesmu redzējusi. Klajākos zāļainos laukumiņos zied puķes - līdzīgas īrisiem zilas puķītes, savvaļas tulpītes un citas. Tuvojoties vidējam ezeram, jāpārvar diezgan krass kāpums augšup, jo otrais ezers atrodas 2252 m.v.j.l. Diezgan iespringuši apmetamies laukumiņā pie klints. Priekšā ir pieeja ūdenim, varam to pataustīt, bet peldēties gan aizliegts. Vidējais ezers ir mazāks, taču varbūt pat gleznaināks par pirmo, tā ūdens atmirdz dažādos toņos, bet tālumā aiz smailo egļu galotnēm spīd sniegatas virsotnes. Ja ietu līdz trešajam, alpīno pļavu ieskautajam augšējam ezeram, būtu jāveic vēl 7 km un augstuma metri (augšējais ezers atrodas 2850 m v.j.l.). Pie otrā ezera nav daudz cilvēku, daži ieradušies zirga mugurā, daži tāpat kā mēs. Vairums tūristu tomēr paliek turpat pie pirmā ezera lēnai īsai pastaigai un dīkai atpūtai. Mums spēku pietiek vien atpakaļceļam, tāpēc turpinājumuj uz trešo ezeru pat neapsveram. Arī kāpiens uz leju prasa sasprindzinājumu, bet neviļus esam iegriezušies citā takā tuvāk upītei ar strauju kritumu, līdzīgu ūdenskritumam. Kad esam tuvu ceļa galam, Iveta šo pārgājienu vērtē kā grūtāko, bet man tas šķiet viegāks nekā otrajā ceļojuma dienā veiktais. Atpakaļ esam vakarā un kad paēstas vakariņas jau pārbaudītajā ķīniešu kafejnīcā, nopirkta sula, ar ko atšķaidīt man vārdadienā Ginta dāvāto balzamu, viesnīcā ierodamies tumsā. Esam nogurušas, iedzeram pa glāzei ar sulu atjauktā balzama un atlūztam gultās. Daudz spēka manas vārda dienas svinībām nav atlicis.

Rītā attālināmies no Kirgiztānas pierobežas. Jāšķērso labs gabals valsts ziemeļu virzienā un jānonāk tuksnesīgā Altyn-Emel nacionālā parka plašumos. Taču pa ceļam apskatāms

Čarinas (Charyn) kanjons - viens no ievērojamākiem dabas brīnumiem Kazahstānas dienvidaustrumos. Brauciens līdz kanjona galvenajam apskates punktam - Pieminekļu ieejai, ved gar tuksneša iežos izvagotām gravām, kas ir kanjona malas, līdz sasniegts arī parkings un vārti uz Pieminekļu ieleju. Tā apskatāma pa diviem ceļiem - augšājo un apakšējo, ielejas ceļu. Pāris kilometrus garais ielejas ceļš ved pa kanjona apakšu, tās malās dienasvidus saulē mirdz dažādu formu sarkanīgas klintis, kurās pieliekot fantāziju, var saskatīt gan kā pilis un namus, gan dažādus dzīvniekus un pat cilvēku profilus. Takas galā ieleja beidzas pie upes, kas tek caur kanjonu, melnīgsnēju klinšu ieskauta. Taka gar upi gan bijusi, bet slēgta to pašu krītošo akmeņu vainas dēļ. Ar Gintu kādu gabaliņu paejamies pa to, par spīti aizliegumam, tomēr drīz atduramies pret sabirušu akmeņu kaudzi, kurai pāri rāpties negribas. Padzīvojušies pie upes, nolemjam pa kādu sānu taku rāpties pa kanjona sienu augšā, sasniedzot augšas ceļu. Iveta paliek lejā, lai brauktu atpakaļ ar te kursējošo elektrisko busiņu, bet Gints atrod kādu taku, kas vēlāk tomēr izrādās beztaka. Esam jau aizkūlušies tupus rāpus kādu gabalu uz augšu, kad saprotu, ka būs pavisam sūdīgi. Un tiešām, izrādās, milzu izaicinājums - jārāpjas kā alpīnistam pa klinšu sienu, bez ekipējuma meklējot kādu izcilnīti, kur uzlikt kāju un kur pieturēties ar roku, lai nenoripotu nost beigts vai sakropļots. Kad ceļgali asinīs un zilumos, laimīgi sasniedzam vietu, kur manāmas taciņas iezīmes un kāpšana kļūst manāmi vieglāka, līdz uzrodas jau taka - lai arī stāva, bet tomēr droši ejama. Pēc brīža jau varam priecāties par klinšu formām visapkārt un skatiem lejā pie upes. Pēc kādas stundas esam sasnieguši kanjona augšu un pa augšas ceļu varam doties uz parkingu.

Atkal ceļš mūs ved gar tuksnesīgiem sīkiem apkaltušiem klajumiem, arvien attālinoties no kanjona, līdz pēc kāda laika nonākam pie Čarinas upes. Te jau kanjons beidzies un upe plūst oāzē starp zaļumiem, kas atsvaidzina apkārtējo tuksnesīgo ainavu. Bet mūsu šīsdienas galamērķis ir kādus 200 km tālais Altyn-Emel nacionālais parks,kur Baši pilsētā rezervētas 3 istabas viesu mājā. Pēc kāda laika nonākam kādā pilsētā, kur ieturam pusdienas, sapērkam ēdienu vakartiņām un brokastīm un turpinām ceļu. Nepacietīgajam viesu mājas saimniekam pavēstu, ka mums vēl 160 km un pajautāju, vai šašliks jau top. Pajautā gan, cik katrs gribēsim, bet kad ierodamies, šašliks jau apēsts (visi svin 1.maiju un svinēs to trīs dienas) pretī atsūta savu māti, kas izrādās galvenā viesnīcas saimniece un pagatavojusi pelmeņus, no kuriem atsakāmies, jo liekas par dārgu. Ierādot istabas, rodas nākamā nesaprašanās - pasūtīto triju istabu vietā mums piedāvā tikai divas, bet beigās tomēr negribīgi piešķir trešo. Izrādās, mūsu istaba izdota kādam puisim no vietējo ģimenes - viena vecākiem, otra mums paredzētā dēlam. Puisis atduras pret manām mantām un protestiem. Konflikts izšķiras man par labu - saimniece ierāda puisim istabu savā mājā. Mēs varam baudīt ar neatlaidību izcīnīto privātumu katrs savā istabiņā.

Žormantu satiekam tikai rītā - viņš savā padomju laika zaļajā gazikā vedīs mūs ekskursijā pa nacionālo parku, Ekskursija maksā katram 60 eiro. Samaksājuši tūrisma informācijas centrā par parka biļeti, kāpjam gazikā un vieglas benzīna dvaciņas apņemti kratāmies pa caur tuksnesi iebraukto ceļu uz dziedošajām smilšu kāpām (singing duns). Dziedošā skaņa rodas, slidinoties pa smiltīm lejup, vienkārši kāpjot to nedzird. Kāpa diezgan augsta un tās virsotnes sasniegšana ar atpakaļceļu pras stundu laika. Man dziļās smiltis apnika un galu nesasniedzu, Gints ar Ivetu aizgāja līdz galam, bet tā arī nesapratu, vai viņi īsti dzirdēja dziedošo skaņu. Man šīs kāpas citādi nelikās unikālākas par citur, piemēram, Marokā un Omānā, redzētajām. Braucot atpakaļ, sāka zibsnīt kāda bultiņa gazika panelī. Uzticamajai mašīnai bija atgadījies defekts, ar kuru braukt tālāk nebija labi. Tāpēc runīgais Žurmants izsauca savu brālēnu un pārsēdināja mūs Lexusā. Cik Žurmants bija runīgs un stāstošs, tik brālēns kluss (klusēšanas iemesls esot bijis krievu valodas neprasme - mums vēlāk pastāstīja viesnīcas saimniece), lai gan brauca kruti, ātri un asi, tik asi, ka kādā virāžā ielaidās no ceļa ruksneša smiltīs un akmeņos, par laimi, nenodarot mašīnai nekādu skādi. Lexusā izbraucām trīs ieplānotos un apsolītos objektus - apmeklējām 700 gadus vecu vītolu un divus kalnu pieturpunktus. Bronzas laika petroglifi kaut kādā tālākā ielejā diemžēl netika ne solīti, ne apmeklēti.

Gints gan vītolu skeptiski saukāja par sakārni, tomēr tas izskatījās tiešām iespaidīgs un auga pat vītolu birzī starp vairākiem citiem teju tikpat veciem, relaksējošā zaļā oāzē. Pēc vītola devāmies uz Katatau kalniem - faktiski tā ir bordo krāsas visādu klinšu un akmeņu dekoratīva vieta, ko izspārdījis vulkāns. Viens pakalns tiešām izcēlās ar izlocītām formām, pārējie ļāva pakāpties un palūkoties ielejās un aizās. Katatau kalnos nav garāku pastaigu taku, tāpēc te pietika pabrīnīties, pafotgografēties un doties tālāk uz Aktau kalniem. Aktau kalni ir tiešām ļoti gleznaini, skaistumu tiem piešķir daudzās nokrāsas - baltas, rozā, dzeltenas, palsas, oranžas, brūnas. Te arī var pastaigāt pa ieplakām starp veidojumiem, ko varētu saukt par kalnu grēdām, ja vien tā var dēvēt zemu kalnu vaļņus. Tāpat kā krāsas, arī formas te diezgan daudzveidīgas un ļauj izjust tiešām acu prieku. Mēs ar Gintu izstaigājām 3 km garo masu tūristiem paredzēto pamata taku, bet ir iespēja doties arī garākos pārgājienos tālāk. Altyn-Emel parks ir karsta un sausa vieta, augu valsts, ja neskaita kādu sausu krūmiņu, te iztrūkst, arī saule cepina diezgan neatlaidīgi, tāpēc mums staigāšanas prieka nebija daudz. Mājās bijām diezgan agri. Es vēl paspēju salekties ar Ivetu, pirmo reizi tā pa īstam, un noslēdzos savā istabā. Viņi abi pēc Ginta pasūtītā šašlika gāja divatā un Gints atbesa arī manu pasūtījumu. Laikam Iveta man bija uzlaidusi ļaunu aci, jo ēdot šašliku izkrita nesen ieliktā plombe.

Rītā atkal cepām olas ar desu un es atskaņoju ukraiņu dziesmas, cerībā izraisīt negatīvas emocijas Ivetā, jo zināju, ka Krievijas-Ukrainas karā viņa ir urku pusē. Paēdām klusībā un devāmies tālāk, izlaižot Altin-Emel parka bronzas laika petroglifus, bet pa ceļam nolēmām izmest nelielu līkumiņu līdz Tamgali-Tass petroglifiem. Tos Ili upes krasta klintīs gravējuši kādas tur ieklīdušas tibetiešu nomadu cilts iedzīvotāji un kas ir savdabīga budisma kultūras liecība Kazahstānas teritorijā. Lai sasniegtu upes ieleju, bija jābrauc pa tuksneša ceļu. Pa ceļam sastapām zirgu baru, kas izskatījās pēc savvaļas, un Gints atcerējās, ka draugi brīnoties, kāpēc viņam neesot zirgu fotogrāfiju. Sabildējuši zirgus, braucām tālāk, un mūsu ne visai stiprā mašīna uzvilka visos smilšainajos pakalnos. Pie klintīm rosījās alpīnisti un vispār bija biezs no cilvēkiem - vai nu šis objekts ir ļoti iecienīts, vai drīzāk pilsētnieki vienkārši bija ieradušies atpūsties pie upes. Klinšu zīmējumi atradās vairāk vietās, kas bija apzīmētas, lai apmeklētājam nebūtu jāiespringst skatoties, un arī mēs sazīmējām pārsvarā daudzas apaļvēderainas Budas figūras. Ivetai paliekot atpūsties, mēs ar Gintu nogājām gar upi vēl gandrīz 3 kilometrus, kur parka reindžers solīja esam pārceltuvi uz nomadu pili. Tomēr izrādījās, ka pils gan ir upes otrā krastā, bet no pārcēlājiem ne smakas. Arī tilts tikai Konaev pilsētā. Pretējā krastā redzami cilvēku pulki un pa asfaltētu ceļu piebraucošas automašīnas - tātad jābūt interesantam apskates objektam.

Lai nokļūtu uz pili, mums bija jābrauc atpakaļ uz Konaev un tad pa otru upes krastu nonācām līdz pilij, ko šeit sauc "Nomadu cietoksnis". Pili būvējuši tie paši tibetieši, kas grebuši zīmējumus klintī. Cietoksnis atrodas labi nocietinātā vietā, no vienas puses to sargā upe, no otras - kalnu klintis. Lai gan pilī notiek remonts, visi neminstinādamies lodājām starp sastatnēm, apskatot iekšējās koka konstrukcijas, kas no ārpuses klātas ar kleķi. Interesanta būve!

No pils devāmies tieši uz Konaev pilsētas malā atrodošos ezeru, patiesībā mīlzīga izmēra mākslīgo ūdenskrātuvi. Mani abi ceļabiedri beidzot tika pie iespējas nopeldēties visai pavēsajā ūdenī, Gints pat tur uzturējās gana ilgi. Ūdens tiešām izskatījās zilzaļš un dzidrs, kā jau no kalniem nācis. Konaev izstaigājam arī parku un paejamies pa smuki dekorēto galveno ielu, apskatām pareizticīgo un katoļu baznīcas. Pilsēta slavena ar kazino, nekā cita ievērojama te nav.

Līdz Almaatai nav sevišķi tālu, tomēr pa ceļam sākas sen solītais lietus. Pirms pilsētas iebraucam maksas ceļa nepareizajos vārtos - var maksāt tikai ar aplikāciju, kuras mums nav. Izglābj mašīnas īpašnieks, attālināti samaksājot, tā tiekam uz priekšu paši un atbrīvojam ceļu mašīnām aiz mums. Tad vēl seko īsti stresains laiciņš, lietum gāžot pa tumšiem automašīnu piebāztiem pagalmiem lielpaneļu māju rajonā meklējam īsto namu - beidzot izdevies noparkoties netālu no vajadzīgās adreses un Gints atslēdz mums, slapjajiem, kodētās durvis. Aiz loga līst, bet mēs, svinot Ginta vārdadienu, malkojam vīnu un ēdam vīnogas. Nabaga pašaizliedzīgais Gints, lāga dvēsele, pa lietu gāja pēc vīna, kamēr mēs bijām pat aizmirsušas par viņa vārda dienu. Tikai nākošajā dienā atskārtu, ka 3. maijā, nevis 5.datumā tā svinama.

Rītā mašīnas īpašnieks auto nodošanu noteicis uz "lenča laiku". Pēc mūsu izpratnes, tas ir pa pusdienlaiku, tāpēc pa satiksmes pilnām ielām cauri pilsētai braucam uz Almatas Lielo ezeru, kas fotogrāfijās izskatās skaists, sniegotu virsotņu ieskauts. Esam jau iebraukuši Ili-Alatau nacionālajā parkā, bet kādā vietā 14 km no ezera mūs apstādina - tālāk braukt nedrīkstot, bet mēs varot braukt ar viņu traksportu, tas maksāšot ne vairāk ne mazāk kā 100 eiro. Otra opcija - doties kājām. Tomēr otro opciju lietot nevaram, jo mūsu mašīna aplikācijā izsekota, un redzot, ka esam aizbraukuši pie dabas, tiek prasīti 30 eur soda naudas par katru nokavēto stundu. Spriedelēdami, ka tas lenča laiks speciāli tika pasniegts, lai mēs uzķertos, dodamies uz yandex biroju, tiekam no mašīnas vaļā un ar autobusu braucam nu jau uz bez lielām pūlēm pieejamu vietu - yandex administratoru pieminēto Alma Arasan.

No autobusa galapunkta līdz Ayusai kanjonam 3 kilometri skaista asfaltēta ceļa gar upi, kuras krastos vairākas atpūtas vietas ar mājiņām, ietaisēm atrakcijām un smukumam, kafejnīcām. Atpūtas vietas vēl gan tādas patukšas, jo vasaras sezona īsti nav sākusies. Kad esam sasnieguši kanjona laipas, piepildās aplikācijas prognoze - sāk smidzināt lietus. Kad gar skaisto kanjonu sasniegti basaini ar karsto ūdeni un pēc tam Maiden's Tears ūdenskritums, līst jau diezgan krietni. Ūdenskritums ir mūsu galamērķis, lai gan skaisti iemīta taciņa vedina iet tālāk, tomēr lietus un laika trūkums attur - bija plānots pastaigāt pa pilsētu. Es gribēju to darīt viena, bet Iveta tēlo nevarīgu, pavēlošā tonī paziņojot, ka viena nespējot pastaigāt pa pilsētu, tāpēc Gints būs spiests viņu pavadīt. Tomēr pasākums izjūk, jo kamēr esam no ūdenskrituma atpakaļ autobusa pieturā (izrādās, ka arī te pienāk pilsētas autobuss, ar citu numuru), esam vareni izmirkuši un lielākā no vēlmēm ir tikt pie sausām drēbēm.

Ceļš uz viesnīcu ir ļoti garš, ar diviem autobusiem braucam kādas divas stundas. Tikmēr arī lietus mitējies. Vakariņas un iepirkšanos sarūpē katrs kur nu kurš tepat tuvumā. Gints kārto ar yandex soda naudas nomaksu, jo ir saņemta ziņa par ātruma pārsniegšanu, Iveta visu vakaru pako savu bezgala svarīgo čemodānu, es risinu krustvārdu mīklas - mantas somiņā sasviedīšu rītā pirms brauciena uz lidostu. Rītā ar taksi un tālāk lidojumi rit gludi. Vakarā vēl pa gaišo ar 22.autobusu un 1.tramvaju braucu mājās.

Kurzemē pie leišu robežām.

Thu, 21 May 2026 10:11:00 +0000

Sarmītes mašīnā drošu roku vadītas, divās dienās apskatījām pašu galējo Latvijas dienvidrietumu stūri, kas aptuveni sakrīt ar Dienvidkurzemes novada robežām.

Braucam cauri Pārdaugavai un tālāk nogriežamies pa Liepājas šoseju, slīd garām mums sakoptie Zemgales un Kurzemes lauki ar koši ziedošiem saules krāsas rapšu laukiem. Daudzas sievietes liktu pieturēt un nobildēties rapsī, taču ne mēs. Mēs priecājamies par dabu, neievietojot sevi tajā. Pirms Kalvenes nogriežamies pa zemes ceļu uz Embūti.

Embūte mūs sagaida ar atvērtu tūrisma informācijas centru pakalnā pie pils, darbiniece pie apvidus maketa izrāda, kā staigājamas takas un vēl arī karti dabūjam. Bruņojušās ar to, uzkāpjam sagruvušās pils kalnā un tālāk gar kādreizējo pilskunga dīķi pa iemītu taciņu sasniedzam ceļu, lai pa to dotos pie Induļa un Ārijas ozola. Kā nu bez tā, tieši te taču kūru virsaitis cīnījās un samīlējās pilskunga meitā, un kā vēsta leģenda un stāsta Raiņa lugas sižets, abi gāja bojā. Dabas parka apskates taka tālāk uzved baznīcas kalnā, dievnams arī gana laika zoba un kara postījumu saēsts, tomēr sienas un tornis turas savā vietā. .Tālāk nonākam pie pilskana, kura pakājē atpūtas laukums ar avotu un atkal sastopam Induli un Āriju koka skulptūras veidā. Tad kāpjam kalnā augšā un līču loču pāri upītei atpakaļ pie mašīnas. Kājas izlocītas, varam meklēt Lielbātas avotu kaut kur Vaiņodes virzienā.

Pie Lielbātas avota iegriežamies ceļā, ko navigācija rāda, bet pareizāk būtu bijis pabraukt uz priekšu līdz brūnajai zīmei. Tā nu līdz avotam dabūjam brist pa aizaugušu un dikti slapju meža ceļu, līdz sasniegts dīķis. Avotu atzīstam par labu, izlejam Rīgas krāna ūdeni un iepildām avota. Kalnā ir arī muiža un pa augšu būtu ejams uz Volzbaha kalnu, taču mums tuvāk sanāk pa leju gar ezeru. Kad esam sasniegušas vietu, kur ezerā daudz mazu saliņu, tam pāri uz kalnu ved ceļš, tomēr otrā krasta brikšņi nešķiet aicinoši, tāpēc Volzbaha kalnā augšā nekāpušas, dodamies atpakaļ.

Dikti jau visām gribas ātrāk tikt pie Vaiņodes pankūkām, ko saslavēja Embūtes TIC darbiniece. Pankūkas tiešām lielā izvēlē, ar dažādām piedevām. Mēs ar Sarmīti pasūtām speciālās Vaiņodes, Marīna veģetārās. Ir ļoti labas. Salds arī Bārtas alus, ko piedzeram klāt.

Stiprinātas dodamies uz Aizvīķu dabas parku. Te atkla pastaiga pa pauguraino reljefu, egļu meža ceļiņiem ar kāda pensionēta vietējā amatiermākslinieka darinātām koka skulptūrām. Laiks jau iegriezies uz vakara pusi, viesu mājas "Silavas" saimniece no Rucavas sūta jautājumu, cikos ieradīsimies, bet mums vēl jāizstaigā Dunikas purva taka, kas man šajā braucienā šķiet galvenā. Brauciens patāls, braucam kādu gabalu pa Lietuvas asfaltētajiem ceļiem, bet tikko iebraucam Latvijā, tie atkal kļūst tādi parastie, ar grants segumu. Laipas sākuma vietu atrodam tikai ar otro piegājienu. Tās starta vietā sazāģēti baļķīši un dēļi - notiek atjaunošanas darbi un takas sākumā uzraksts sarkaniem burtiem vēsta, ka laipa nav lietojama. Bet mēs nebaidāmies no izaicinājuma, strādnieku šodien te nav un arī parka reindžeri atpūšas. Sākumā mūs fascinē spilvu bagātība, kas purvu padara krāšņu. kad spilvas beidzas, tā virsma kļūst tāda pelēcīgi melna un dubļaina, jo augājs vēl īsti nav atmodies vasarai. Redz tikai pa retai andromēdai. Skaistāk kļūst, kad sasniegti ezeriņi. Laipas sākumā ir labi atjaunotas, pēc tam tām trūkst vidējā dēļa, kas atkal uzrodas pēc pāris kilometriem. Bet purvs ezeriņiem beidzoties kļuvis atkal tāds kā dubļu rezervuārs. Esam nogājušas kādus 4 kilometrus, kad nolemjam griezties atpakaļ. Rucava gaida.

Izgulējušās "Silavu" mīkstajās gultās pievēršamies Rucavas apskatei. Te jābūt vairākām takām - Sventājas upes ielejas taka sākas Rucavas muižas kalnā,esot arī Rucavas rakstu taka. Mēs tā īsti izstaigājam tikai Saules labirintu, ko sasniedzam braucot pa knapi iebrauktu sliedi gar vietējo saimniecībām. Pie skolas, re, šaha dēlis ar figūrām teju cilvēka augumā. Sarmīte ar marīnu uzspēlē šahu, kas izpaužas kā figūru pacilāšana - kāds no skolotājiem esot bijis labs šaha meistars, viņam par godu šis ietaisīts. Skolēni un skolotāji sastādījuši arī rododendru dārzu, dodamies izstaigāt tā ceļiņus. Dārzs skaists, bet vēl skaistāk būtu, ja tie visi ziedētu. Tikmēr durvis vēris arī speciālo garšu veikaliņš, tur nopērkams īpašais Rucavas baltais sviests. Izrādās, ka sviesta ir tikai 2 paciņas, es palieku bešā, bet vēlāk Sarmīte mani pacienā - garšo apmēram kā tas, ko bērnībā laukos gatavojām.

No Rucavas braucot jūras virzienā nokļūstam Papē, un tā mūs ļoti pārsteidz un iedvesmo ar savu savdabību un autentiskumu. Vispirms izbraukājot piejūras meža ceļiņus, nokļūstam Papes tālākajā galā pie dziļi mežā paslēptā putnu vērošanas torņa. Putni gan dzirdami kokos un redzami nav, toties var saskatīt lielā Papes ezera niedres. Tad nonākam pludmalē tieši pie bākas un nolemjam paieties pa liedagu līdz molam. Mols izrādās tāda vien apsūnojušu akmeņu kaudze, bet tālāk - pārsteigums. Uz steķiem sasēdušies simtiem kormorānu. Iepriekš nemaz nezinājām, ka Pape ir viena no šo putnu iecienītākajām apmešanās vietām. Par spīti kormorāniem, jūra skalojas tīra, dzidra. Papē ir arī ļoti interesantas autentiskas zvejnieku mājas , saimniecība "Vītolāji" pat Brīvdabas muzeja filiāle ar pilnu ēku komplektu, kur dzīvojamās mājas nelielajos logos karājas tamborēti aizkariņi. Papē ir arī vēl viens skatu tornis purva malā, ja caur mežu brauc Nidas virzienā, taču tas izrādījās sabrucis. Toties gar jūras piekrasti iet marķēta dabas procesu taka. Rucavā viens no lielākajiem uzņēmumiem ir kūdras pārstrādes rūpnīca - materiāls tiek ņemts no apkārtējiem purviem, taču tieši raktuves mūsu ceļā negadījās. Atgriezušās atpakaļ Rucavā jau pa ceļu gar Papes ezera pretējo krastu apciemojām savvaļas zirgus un govis, kur tie ganās brīvi, tomēr iežogoti plašos aplokos. Govis ar teliņiem turas savrup no pelēcīgi bālajiem zirgiem. Daži lopiņi iebriduši tālu ezera piekrastes kalmēs un niedrēs un manas biedrenes bažījās, vai tie nenogrimst. Iespaidīgs skats.

Pa ceļam uz Priekuli mašīna pati mūs aizveda uz Bārtu tieši pie alus darītavas, protams, alus baudīšana neizpaliek. Priekulē apskatām stalto skolu, baznīcu, pastaigājam pa kādreizējās pils parku, aizbraucam arī uz Valta birztalu. Ar to tad arī plānotais izsmelts, bet Marīna vēl ir lasījusi, ka Saldū asot atklāta jauna promenāde gar Saldus ezeru. Saulei taisoties uz rietu, paspējam izstaigāt arī to un tumsai tumstot esam atpakaļ mājās.

Izbraukums bija skaists un iespaidi neparasti, bija vērts mērot teju 600 km Latvijas lielceļu.

P.s. Attēlus var aplūkot manā fb profilā.

Līkijas ceļa mēģinājums

Sun, 22 Mar 2026 19:34:00 +0000

Apmeklētās vietas tādā secībā, kādā izvietotas ģeogrāfiski:*Antalya - 25 km *Goynuk - 10 km *Kemera -10 km *Phaselis - 5 km*Tekirova - 12 km*Beycik - 9 km*Ulupinar - 10 km*Cirali - 15 km*Adrasan - 10 km*Karaoz. Attālumi aptuveni.

Atkal ceļā. Uz Turcijas Vidusjūras piekrasti.

Pati par sevi brīnos, ka lidoju uz tik triviālu galamērķi kā Antālija, kas taču katram normālam cilvēkam saistās ar atpūtas standartu: sauli, jūru un šopingu, atsvaidzinot ikdienu ar organizētām ekskursijām uz Pamukali, Mira Kekovu vai pat Kapadokiju un to neatņemamo sastāvdaļu - paviesošanos kādā paklāju centrā vai juvelierizstrādājumu veikalā. Reiz pirms daudziem gadiem, kad biju ceļošanas iesācēja, pati esmu minētos priekus piedzīvojusi. Tagad, kad esmu pārvērtusies no atpūtas tūristes par klaidoni, uz Antāliju mani aizvilinājis mērķis iziet Līkijas ceļu (Likya yolu - Lycian way). Ceļa nosaukums atvasināts no vēsturiskā novada nosaukuma, kas izveidojies līkiešu apdzīvotajā vietā. Līkija tika iekļauta Romas impērijā, ko šodien varam pieredzēt, apmeklējot neskaitāmās ļoti labi saglabājušās arheoloģiskās senvietas. Pēc Romas impērijas sabrukuma Līkija izcīnījusi karus ar persiešiem, iekļaušanu Bizantijas impērijā, osmaņu hegemoniju un beidzot ietilpst Turcijas sastāvā. Līkijas taka sākas pie Fethiye pilsētas Turcijas Vidusjūras piekrastes rietumos un beidzas pie Antālijas, tas ir vairāk nekā 510 km garš pārgājienu maršruts pa kalniem un Vidusjūras piekrasti. Toreiz aizvadot atpūtas dienas Turcijā, nedaudz pastaigāju pa septembra 32 grādos izkaltušo priežu mežu netālu no Kemeras, tomēr pēdējā laikā dzirdot citu ceļotāju atsauksmes, gribējās seno vilšanos pārvērst pozitīvākā izjūtā. Nav jau arī daudz taku relatīvi netālu no Rīgas, kur martā ir silts, bet nav karsti. Un tā 12.martā par spīti Irānas raķetēm, kas raidītas arī Turcijas virzienā, lidoju uz Antāliju.

Eksperti kā labāko laiku Līkijas takas pārgājieniem iesaka aprīli un maiju, bet arī martam nav daudz trūkumu. Daži no tiem: zeme un ūdeņi vēl glabā diezgan daudz mitruma, augstāk kalnos var būt nedaudz sniega, daba gan ir zaļa un zied puķes (kā pie mums maijā), bet lapu koki vēl nav plaukuši un nezied arī krūmiņi kalnu nogāzēs. Biežāk nekā aprīlī var uznākt lietus, naktis ir pavēsas, peldēties jūrā kāds izturīgs varētu,bet normālam cilvēkam par vēsu, tāpēc domāju, ka aprīlis varētu būt pats labākais laiks iešanai, tomēr cilvēkam, kam karstums nepatīk, arī marts ir ļoti iespējams un derīgs. Tā kā šajā reģionā veģetāciju pārsvarā sastāda pīniju meži, zaļuma trūkumu lapu kokos pārāk nejūt, zied arī mimozas un daži citi ķiršu un plūmju koki, tā ka par krāšņuma trūkumu sūdzēties nevar.

Antālija. Pirmā diena

Ielidoju tumsā, esmu iepriekš izpētījusi, ka lētākais un labākais transporta veids uz viesnīcu vecpilsētā ir jaunā tramvaja līnija, ka iet cauri visai Antālijai no lidostas līdz autoostai (pa lielam). Sanāk neliels čp ar biļetes iegādi automātā, tāpēc pirmais brauciens notiek tā bailīgi par zaķi. Nākamajā dienā noskaidroju, ka tramvajā (ir divi -jaunais zilais un vecais sarkanais) un autobusos var braukt, pieliekot pie reģistratoram kredītkarti, ko vietējie pat nezina, jo viņi brauc ar Antālijas karti. Antālijas kartes taloniņš maksā 2 eur, uz tā tad var uzskaitīt vajadzīgo skaitu biļešu par 40 centiem. Braucot ar kredītkarti, biļete maksā 81 centu. Tātad katram iespēja sarēķināt, vai ir vērts iegādāties Antālijas karti. Viesnīca Sunrice Hotel savu nosaukumu neattaisno, jo ir nemīlīgi auksta un dušā ūdens tikai auksts. Sildos ar tēju un tikai otrajā dienā attopos, ka istabu var iesildīt ar kondicionieri. Šķiet, esmu šeit vienīgā un lejā segās snaudošajam administratoram ir garlaicīgi, tomēr savu posteni viņš neatstāj, bet pavada mani ar bateriju uz tumšo terasi pēc krūzītes.

Rītā uz ielas nesezonu vairs nejūt un taisni labi, ka pārsteidzoši autentiskās vecpilsētas ieliņās neredz rozā iesauļojušos krievu, vācu un britu barus. Nejaušība aizved mani uz zupas restorānu sektoru kāda liela tirgus teritorijā. Cilvēki sēž pie ar maizi, zaļumiem un garšvielām servētiem galdiem, manis izvēlētā zupa izrādās ķirbju biezzupa, bet ir pamatīga bļoda un ļoti sātīga. Maksā tikai 50 turku liras jeb 1 eur. Vēlāk restorānos redzēju zupas par 3 eur un dārgākas, bet šo tirgu vairs neatrastu (labas vietas der iegaumēt!). Kad nejaušība izvedusi no vecpilsētas kādā lielā ielā, kartē noskatu parku jūras krastā (arī vecpilsēta atrodas jūras krastā, ko vēl īsti neesmu aptvērusi), maps.me aizved uz turieni. Baudu jūras klaidu no skatu platformām, stāvot uz augsta krasta, kas iekļauj pilsētu, vietām pa trepēm var nokāpt arī līdz pašam ūdenim. Nedaudz cilvēku, milzums kaķu pārsvarā oranži baltās krāsās (bet ir arī pelēki, toties tikpat kā nav melnu), Antālija un varbūt visa Turcija noteikti ir kaķu paradīze! Tā kā ziemas ar salu te nav, viņi dzīvo brīvā dabā un tiek sabiedriski uzturēti, laikam iedzīvotāji pret tiem ir pietiekami dāsni, jo kaķīši nav izkāmējuši un ir ļoti draudzīgi, šur tur kādā zāļainā laukumiņā redzamas bļodas ar ēdienu un dzērienu, kā arī kaķu mājiņas. Arī klaiņojošie suņi te ir draudzīgi un apātiski, tomēr skaitā tie stipri atpaliek no kaķiem. Mājdzīvnieki šajā zemē ir labsirdīgi un draudzīgi tāpat kā cilvēki. Kaķītis pienāks tev klāt, nemanāmi apsēdīsies blakus, bet cilvēks pieturēs mašīnu, ja iesi pa ceļu.

Senā Perga

Kādā tūrisma biroja vitrīnā esmu paņēmusi prospektu ar piedāvājumiem un noskatu divus ar sabiedrisko transportu sasniedzamus objektus. Šodienai izvēlos Pergu (Perga, nejaukt ar Pergamonu), senās Pamfīlija laika sengrieķu pilsētas paliekas Līkijā, to kopš 1946.gada pēta Stambulas universitāte. Artefakti par apmetni saglabājušies no 13. gadsimta p.m.ē., tomēr pilsētas plānojums ir no romiešu laikiem 2.gs.p.m.ē.- 3.gs. Uz turieni dodos ar zilo tramvaju, kas pirms lidostas sadalās divos zaros, Expo zars aizved uz ar Antāliju saplūstošo Aksu ciematu. Esmu lasījusi, ka līdz senvietai esot 2 km, tomēr maps.me man rāda 3 km un ved pa lauku ceļu, kura malās saimniecības ar siltumīcām, apelsīnu (gribētos jau kādu noplūkt, bet daudzi iežogoti un arī neērti) un olīvkoku dārziem, bet vienā pusē kanāls vai upīte. Aiz tās redzamas vecas pilsētas drupas, aizdomas, ka tur ir mans galamērķis, tomēr uzticos navigācijai un neeju pāri pa kādu no tiltiņiem pār kanālu. Kad esmu tuvu mērķim, tomēr šķērsoju tiltiņu, izlaižot pamatīgo līkumu pa ceļu, un tiešām esmu ļoti prātīgi rīkojusies, jo taciņa ieved tieši senpilsētas tālākajā galā. Vēlāk izrādīsies, ka samazinot attālumu esmu nošāvusi vēl vienu zaķi - iegājusi objektā, apejnot kasi un tātad negribot ietaupot uz biļetes rēķina. No visām pusēm, izņemot to gar kanālu, Pergi apņem augsts valnis, kurā dažās vietās var uzkāpt un noskatīties uz tiešām iespaidīgo arhitektūru no augšas. Bet lejā ved trīs centrālās ielas, ko alejas veidā ieskauj ļoti labi saglabājušās kolonādes un dažādi nami vai to drupas, visas kolonāžu ieskautās ielas izstaigājot, jūt pilsētas plānojumu. Iespaidīgs dizaina elements ir ūdens kanāls un divas pirtis tā tuvumā. Perge atklājas ar plašumiem ļoti spēcīgu vizualitāti, tā ka labi saglabājies stadions tās beigās šķiet vien tāda jauka, bet jau iepriekš kaut kur redzēta piedeva. Senpilsētu atstāju pa tās oficiālajiem ieejas vārtiem, kurus apsargā laisks suns. No šejienes uz Aksu tiešām ir tikai nepilni 2 km un ceļš tāds dekoratīvāks, ar soliņiem un krauju valni otrā pusē. Pēc izstaigāšanās baudu rīsus ar "čikenu" kādā restorānā, atkal labi, atkal garšīgi un tad vēl skati pār satumsušo jūru. Rītā startēšu Līkijas ceļā.

Sākums no maršruta tālākā gala. Čirali un senā Olimpija

Iepriekš bija plāns maršrutā pavadīt sešas dienas, sākot ar kādu trešo posmu no Goynuk pilsētiņas apmēram 25 km attālumā no Antālijas, taču iepriekšējā vakarā mainīju domas sākt no tālākā gala Čirali (Cirali) ciematiņā. Viens no iemesliem nodomu maiņai bija arī iespēja šajā vietā norezervēt istabu privātā pansijā caur vietni Expeditia.com. Dīvaini, ka no Turcijas interneta bookings nemeklē Turcijas viesnīcas. Nākamajās dienās izrādīsies, ka arī expedicia.com tās gan meklēs, bet rezervēt vairs neļaus. Laikam kādi augstāki spēki uzlikuši liegumu, iespējams, Irānas kara dēļ. Agoda gan meklēs, bat rezervēt nemēģināju, jo tur jāveic iepriekšēja samaksa, taču pie kādas nolūkotās komentāros izlasīju, ka viens esot samaksājis, bet viesnīca nedarbojoties un agoda nereaģējot uz naudas atgriešanas pieprasījumu. Tā nu ceļā uz Čirali atkal kāpju zilajā tramvajā, tikai šoreiz braucu pretējā virzienā uz centrālo autoostu. Sākumā iemaldos neīstajā, tālo maršrutu ēkā, un kad esmu izlaidusi somu caur skeneri, kāds dežurants paskaidro, ka jāiet uz citu mazāku ēku. Turcijā labi tas, ka autoostās u.c.iestādēs vienmēr pastaigājas kādi uniformēti ļaudis, kas gatavi paskaidrot, pakalpot, aizvest. Tai otrajā autoostā arī kad neizpratnē lūkojos pēc kases, atrodas viens, kas aizved tieši pie autobusa, kas pēc 20 minūtēm došoties uz Čirali. Autobusa galamērķis ir Kumluca- pagaidām nezinu, kur tā atrodas, jo uz Līkijas ceļa šādas vietas nav , bet uz plāksnītes kā starppilsētas minētas man zināmās Goynuk, Kemera, Senā Olimpija, Adrasan un, protams, Čirali. Vēlāk noskaidrosies, ka autobuss nenovirzoties sāņus kursē pa lielceļu, kas kartē iezīmēts ar sarkanu krāsu, bet ne visas minētās pilsētas un ciemi atrodas uz tā, daža laba pat 10 km sāņus. Labā ziņa ir tā, ka šoferītis pēc kādas 1,5 stundas brauciena skaļi paziņo, ka nu ir Čirali - tas nozīmē, ka šajā vietā piezarojas uz Čirali braucamais ceļš, kura galā jau gaida balts mikrobusiņš dolmus, tāds pats kādus postpadomju valstīs sauc par maršrutkām, bet Latīņamerikā par kolektivos. Dolmus kursē pa visiem mazajiem ceļiem, taču kad tas nāk un iet, nekur nav rakstīts. Pie vietējierm to kādreiz var noskaidrot, ja izdodas atrast cik necik angliski saprotošu šādu busiņu lietotāju. Ir arī vietējie iedzīvotāji, kas pārvietojas ar savām mašīnām un par dolmus neko nezina - ne kur tie piestāj, ne kad iet. Vēlāk attapos, ka vietām uz ceļa ir stabiņi ar burtu D - tās laikam ir transporta pieturas (no vārda durak - pietura) , taču nav nekādu sarakstu un pat nav uzzīmēts autobuss. Šoreiz dolmus aizbrauc bez manis, jo 7 km līdz pansijai esmu nolēmusi iet kājām: šodien plānota tāda vieglāka diena - aiziet uz Čirali, apskatīt jūru, paēst restorānā, piereģistrēties viesnīcā un apmeklēt Seno Olimpiju.

Skaisti ir iet pa lauku ceļu ar ziedošām grāvmalām - mazas margrietiņas, āboliņš, vanagnadziņiem līdzīgi un daudz citu sīku ziediņu, vietām sarkanas savvaļas tulpes. Ceļš nav cilvēku pamests, ik pa laikam kādas mājas, bet jo tuvāk Čirali, jo biezākā slānī arī dažādas viesnīcas, tūristu bāzes un izīrējami apartamenti, tas viss gaida vasaru, kad te atgriezīsies atpūtnieku simti un dzīvība. Kādā ceļmalas restorānā nopērku pudelīti svaigi spiestas apelsīnu sulas un pasēžu pie galda, klausoties upītes burbuļošanā. Atlikušos pāris kilometrus upīte mani pavadīs, līdz šķērsojot to pa tiltu, iesoļošu ciematā. Tā kā viesnīcas laiks vēl nav pienācis, dodos pie jūras. Vidusjūras piekrastes ciematiņi parasti izvietoti upju līcīšos, kur starp kalniem uzrodas lielāki vai mazāki līdzenas zemes gabali. Čirali pludmali vienā pusē ierobežo upe, otra aizstiepjas tālāk līdz nākamajai klintij pie paša ūdens. Pret krastu sitas jestri viļņi, pamēģinot temperatūru, laikam nāk tieši devītais, saslapējot bikses. Uzvelku otras un izstiepjos uz guļamlāvas. Kāds no piekrastes viesnīcas nāk piedāvāt ēst un dzert, tikai es neesmu viņa kliente. Kliente esmu kādā centrālās ielas restorānā, kur ēdu šašliku ar visu, kas nāk tam klāt. Čirali nemanīju nevienu lētā gala ēstuvi, restorāna cenas pamatēdienam sākas no 10 eur. Centrs gan te ir nosacīts, jo ciemats grimst zaļumos un galveno ielu šķērso zaļas ieliņas, kur krūmājos un puķēs slīgst izīrējamie apartamenti. Mans Roselily pansionāts ir tieši tāda romantiska un jauka vieta. Brīnišķīģi un dāsni izrādās arī tās saimnieki, kas darbojas pa siltumnīcu, bet kad ierodas ciemiņš, visu nepieciešamo rūpi un uzmanību velta tam. Mana plašā un mājīgā istaba ar televizoru un āra balkonu atrodas 2.stāvā. Bez manis te ir vēl viena krievu ģimene - satikušies vecāki no Maskavas ar Vācijā dzīvojošo dēlu. Krievi nezin kā prot atrast īstās viesnīcas, jo saimniece izrādās labi runā krieviski. Ilgi jaukajā namā tomēr netusēju, jo senā Olimpija gaida. Maps.me reizēm ir tāds dīvains, tas ved pa pludmali , līdz atduros pret upi, kas ietek jūrā, sadaloties divās lielās straumēs. Var jau būt, ka vasarā varētu brist pāri, bet pašlaik tas nav pat domājams. Eju līdz tiltiņam atpakaļ un meklēju norādi Līkijas ceļam. Norāžu šai maršrutā nav daudz, arī marķējums nekonsekvents, tāpēc kaut kāda navigācija noteikti vajadzīga. Šoreiz eju pa taciņu pēc izjūtas un tiešām nonāku pie senpilsētas vārtiem. Biļešu kase ir gan šeit, pakaļgalā pie jūras, gan pretējā galā pie galvenās ieejas. Senpilsēta izvietota upes krastā, otrajā pusē to ieskauj mežainas klintis. Biļete maksā 10 eur - iznāk, ka arī Līkijas ceļa gājēji spiesti maksāt šo nodevu, pat ja senpilsētu apskatīt nevēlētos. Olimpija pēc platības ir daudz mazāka par Pergi un arī stilistiski pilnīgi no tās atšķirīga. Lielu vietu te ieņem apūdeņošanas kanāliņi, kas ieurdz upē, kā arī plaša nekropole. Apskatāmi arī daži nami ar mozīkām. Šķiet, daļa no senpilsētas vēl grimst apaugumā, arī upītes pretējā krastā manāmas namu acis- logi vai durvis, kā arī augstākas ēku aprises. Taču tikt tur nevar, jo tilta pār upi nav. Pa galvenajiem vārtiem ārā neizgājusi, devos atpaka· Līkija taka ved tālāk gar upītes krastu uz Adrasan. Savukārt es atgriezos mājīgajā Roselily jau tumsā.

Pa Līkijas ceļu uz Beycik

Rītā pagalmiņā tiek noklāts pilns galds ar turciska dāsnuma pilnām brokastīm - olīvas, sieri, desa, citroni, marinēta paprika, šķīvis ar zaļumiem, šķīvītis ar turku saldumiem, silta maize un saldas bulciņas, kā arī tiek pienesta panniņa ar omleti. Dabūju arī divas kafijas tases. Pēc brokastīm saimnieks sazvana kādu viesnīcu vietā Beycik uz Likija ceļa, kur mani gaidīs Panorama pansija ar restorānu. Beycik atrodas divu ceļa posmu attālumā, un pirmo līdz Ulupinar nolemju neiet - tajā galvenais ir tāds interesants dabas brīnums, ko sauc par himaira - no zemes dzīlēm plūstošā gāze pašaizdegas un veido lauku ar ugunskuriem. Esmu šo parādību redzējusi iepriekšējā ceļojuma laikā, tāpēc saimnieks noskaidro, kad būs dolmus un piesaka šoferim savākt uz ceļa. Dolmus savāc mani turpceļā, izbrauc cauri visam ciematiņam un dodas atpakaļ pa vakar ieto ceļu. Braucējas esam divas, otra sieviete samaksā 100 liras un es tāpat, laikam tāda ir cena. Esmu pāris kilometru attālumā no Ulupinar, kur sāksies mans 9 km garais Līkijas ceļa posms. Ulupinar ir pavisam neliels ciematiņš ar zaļumos slīgstošām mājām. Cauri tā centram tek upe, veidojot skaistu ūdenskritumu - laikam tā pati upīte, kas pie Čirali ietek jūrā.

Sākumā ceļš ir šaurs asfaltēts, vēlāk tas pārvēršas zemes ceļā un iet cauri pīniju mežiem, ēnām mijoties ar saulainiem klajumiem un atklātām panorāmām. Vietām mazāki un lielāki kāpumi augšup, bet vienā posmā taka ieved slapjā strautā, pēc tam jātiek pāri otram strautam un tad akmeņu krāvumiem. Šķiet, šis sarežģījums radies, lai apietu kādu saimniecību, kas bijusi pret staigāšanu pāri tās īpašumam, jo tālāk virzīšanās atkal notiek pa labu meža ceļu un vienīgā grūtība ir kāpumi augšup. "Panorama" atrodas pašā ciemata tālākajā galā, kad paiets garām mošejai ar slaidu spicu torni, kapiem u.c. un sasniegta otra līdzīga mošeja, kurai blakus uz tādiem kā pāļiem būvēta terase un restorāns. Tāds paaugstinājums tieši dzīvojamo namiņu priekšā ļauj baudīt kalnu skatus. Bez manis te ir vēl trīs vācieši, kas ies tālāk 14 km uz Yayla Kuzdere. Bet es?

Gājiens atpakaļ. Adrasan un Karaoz

Ja gribētu, viesnīcu varētu norezervēt pa vacap vai ar saimnieka palīdzību, bet nu mani pārņem nopietnes šaubas par savu varēšanu. Kājas sapampušas, soma spiež, vai spēšu pārvarēt 1200 kāpuma metrus un tikt līdz pārejai, kas iet tieši gar Tahtali (2365) virsotni Olimpa kalna nacionālajā parkā? Nešaubos, ka maršruta posms sola skaistākos Līkijas ceļa dabas brīnumus, taču nolemju kapitulēt un tālāko izšķirt gandrīz kā ar kapeikas mešanu - doties atpkaļ uz lielo ceļu un atkarībā no tā, kurā punktā to sasniegšu, braut tālāk uz Adrasan vai iet atpakaļ uz Tekirovu. Kapeika uzmetās par labu Adrasan, un liktenis nospēlēja pareizo kārti. Autobusu nebija ilgi jāgaida un jau ap 10-11 biju vietā, no kuras līdz Adrasan 9 km. Baltā dolmus nebija, bet stāvēja pelēks mikroautobuss un šoferītis neatteicās paņemt mani līdzi. Kartē biju izpētījusi, ka braukšu uz ciemata centru, kur biju atzīmējusi dažas viesnīcas, jūra atradās kādus 4 km tālāk. Te radās nesaprašanās ar šoferīti, jo viņš bija noskaņots vest mani līdz jūrai, kur iet Līkijas ceļš, bet atstājusi šoferīti samulsumā, jo angliski teikto viņš nesaprata, devos nodomātās viesnīcas virzienā. Līdz tai tomēr netiku, jo iegriezos kādā no ceļmalas mājām ar apartamentu piedāvājumu. Saimniece mani ieved dārza mājiņā, kas gan neesot sen lietota, tāpēc vēsa,bet man patīk. Pie durvīm pāris soliņi un skats uz dārzu un kalnu nogāzēm aiz tā. Saimniece par cenu liek vienoties ar vīru pa telefonu, prasītos 40 eur nokaulēju uz 30 un palieku uz divām naktīm - šodien apskatīšos tepat apkārt, bet rīt izstaigāšu Likija ceļu uz Karaoz. Tad ejam uz viņas māju padzert tēju. Uz paklāja istabas vidū klāts zems galdiņš ar brokastu paliekām, kas tiek atsvaidzinātas un papildinātas, saņemu arī siltas maizes plāceni un svaigi pagatavotu omleti. Saimnieces gadus septiņus vecais puika trinas tepat mums apkārt, tomēr angliski runā sliktāk kā māte. Viņai esot tikai viens bērns, un vispār turku ģimenēs to vairs reti esot vairāk par trim. Es viņai patīku, lielā sirsnībā viņa apgalvo, ka mani mīlot. Ar mīlestību svētīta garām nebeidzamiem apelsīnu dārziem dodos uz jūrmalu. Šoreiz nenoturos un noplūcu kādu te vienā, te citā saimniecībā. Viens gandrīz uz ceļa augošais izrādās sīvs un ar biezu mizu, otrs brīnumsulīgs, salds un garšīgs. Kad tas apēsts un prasās vēl, dabūju citu, tikpat labu. Tā par apelsīniem un to ziediem priecājoties sasniegta upe un tālāk gar tās krastu arī pludmale. Dārzos slīgst apartamenti un viesnīcas, tomēr par spīti siltajai saulei, no kuras mans deguns kļuvis sarkans, visos valda aizejošās ziemas pamestība. Tikai vienā otrā vietā saimnieks šo to pieremontē un piekopj. Tiltiņi uz pār upi esošajām mājām slēgti ar aizliedzošām auklām. Restorāni un kafejnīcas stāv ciet, tā ka nav pieejama pat turku kafija, bet esmu jau saradusi ar šajā zemē populāro tēju apburoši elegantajās stikla glāzītēs.

Adrasanu dēvē par Turcijas Maldīvām un dzidri zilais klusais ūdens līcītī reāli to apliecina. Eju pa pludmales ceļu līdz pašam galam, kur tiltiņš pār vēl vienu jūrā ietekošu upīti un ceļš pagriežas gar sarkanīgajām ļoti dekoratīvajām klintīm. Dažas kompānijas izvilkušas saliekamos galdus ar krēsliem un pikniko, es piesēžu pie divām sievietēm, māte un meita, viena dzīvo tepat, otra atbraukusi uz dzimteni no Vācijas. Parasts Turcijas stāsts, bet nu varam parunāties par dzīvi, jo reiz ir satikts cilvēks, kas runā angliski. No ceļa mežā iegriežas vairākas sarkanbrūnas augsnes klātas takas, ļoti dekoratīvas starp ziedošiem krūmiņiem un tulpēm. Viena ir Līkijas ceļš un apliecoties puslīdz gar jūras krastu ved uz Karaoz. Tās garums 20 km, tāpēc rītam esmu izvēlējusies citu taisnāku 10 km ceļu - jātiek taču arī atpakaļ, bet transporta nav.

Rītā saimnieki vēl guļ, kad dodos ceļā, kas no šosejas cauri namiem izlīkumojis, pārvēršas labā meža ceļā. Būves drīz beidzas un mani apņem meža miers un klusums. Iešana ar somu, kurā klunkst vien ūdens pudelīte, vieglāka par vieglu, arī skaistuma diezgan. Kā parasti, esmu nodrošinājusies ar mežā atrastu nūju pret suņiem un nezināmiem uzbrucējiem. Nesen fb redzēju,kā viens ar mietu slānī vilku un viņam izdodas to aizdzīt no aitām. Nez, vai man izdotos tikt galā ar vilku? Tomēr mani sabiedroti ir tikai putni līdz brīdim, kad sasniedzu divas ceļmalas saimniecības. Pirmajā aiz žoga plosās trīs pamatīgi briesmoņi, un viens slaidākais pat pārmetas pāri žogam pie manis. Labi, ka sētā rosās saimnieks. Uz brīdi esmu glābta, kad no otras saimniecības olīvkoku dārza manā virzienā dodas vēl viens milzenis, bet sētā rej koris. Par laimi, arī milzeņa gaitu aptur nez kā uzradies saimnieks, kas laikam apgriež kociņus. Ar bažām sasniedzu nākamo ciematiņu ar vairākām mājām, taču mans ceļš aizvirzās tam sāņus garām, nepamodinot suņus. Toties ceļš pārvēršas par akmeņainu izaicinājumu, daži milzeņi nogāzušies no klints, citur ceļa vidū bedre kā Salaspilī pēc karsta kritenes. Atlikuši vien pāris pa akmeņiem ejami kilometri, līdz sasniegts ciemats un arī pludmale ar vienkāršu patukšu kafejnīcu, kur pie āra galdiņa veču kompānija spēlē kaut ko kārtīm līdzīgu, tikai ar koka dēlīšiem, kas izvietoti uz katra paneļiem. Spēlē četri, pārējie skatās un komentē. Dzerot labu turku kafiju, vēroju veču kaislības, tad pasildos pie jūras saulītē - šeit nav tik mierīgi kā Adrasan, tomēr vilnīši tikai nelieli, ūdeni var pamēģināt un noskalot seju un rokas. Kāds aukstumizturīgs varētu arī izpeldēties, jo kājas nesalst. Pēc laiciņa atgriežos kafejnīcā, kur man pagatavo vienīgo te pieejamo ēdienu - lielu tosterētu sendviču, izvēlos ar sieru. Klāt nāk arī trauciņi ar kāpostu salātiņiem, olīvēm, marinētu mazo papriciņu. Lieliski pamielojusies dodos uz pludmales otru galu, kur līcītim beidzoties jūrā ietek upe un sākas braucamais ceļš uz Adrasan. Tas ir pat nedaudz garāks par šurp ieto, toties varbūt bez suņu briesmām. Ceļš izrādās grūts, jo vairāk nekā pusi garuma virzās augšup. Tas gan ļāva baudīt panorāmas skatus pāri kalniem līdz pašam jūras līcim, līdz iegriezās lejup un caur zaļiem apelsīnu dārziem ieveda Adrasan. Nekur nebiju redzējusi tik milzīgus apelsīnu dārzus ar tādu augļu bagātību. Soļu skaitītājs rāda noietus 23 km. Vakarā mājas saimnieks atnāk iepazīties ar apelsīniem un citroniem, bet saimniece ar gurķiem, tomātiem un kuskusa bļodiņu turku gaumē. Centos mazināt gaidāmo somas svaru, atdodot puikam vismaz nule pirkto saldējumu. Apmainījāmies ar saimnieci telefoniem un mīlestības apliecinājumiem un labi,ka tā, jo rītā novilku promiešanu līdz 9, tomēr māja grima klusumā, tāpēc aizgāju neatvadījusies. Ar saimnieci Klemetu apmainījāmies vēstulītēm jau no Rīgas.

No Adrasan uz Tekirovu, Faselis un Kemeru

Lēnām čāpojot un pa brīžam pasēžot gaidu parādāmies dolmus, taču pagājusi jau kāda stunda, tā nav. Toties ne lūgta ne prasīta piestāj mašīnīte pagalam apskretuša moskviča līmenī. Laikam spēkrats pirkts gadus 80 vecā braucēja jaunībā, blakus sēž melnā lakatā ietinusies večiņa. Mašīnīte pastiprināti rūcot uzrauj mūs kalnos un pie lielā ceļa nonākam gan. Šoferītis samaksu ņemt tā kā negrib, tomēr kad uzstāju, noglauda 100 liru banknotīti gar vaigu - domāju, naudiņa viņam ļoti noderēs. Vecītis laipni rāda, lai pasēžu uz sola, tomēr jau tuvojas autobuss un mēs abas ar sieviņu rāpjamies tajā, atstājot vecīti vienu. Sieviņa laikam dodas uz Antāliju pie ārsta vai kārtot kādas darīšanas, savukārt es tieku izlaista Tekirovā tieši pie pilsētas zīmes.

Nezinu vai izkāpts pareizajā vietā, rokas brīvas, jo viesnīcas nav. Pa zaļumu ieskautu ceļiņu un garām dārziem dodos uz 5 km attālo senpilsētu Ancient Phaselis. Pusceļā nonāku līdz jūrai, bet maps.me mani virza pāri lielai upei, kuras grīvā daudz laivu, bet neviena pārcēlāja. Nolemju griezties atpakaļ un meklēt pārcelšanās iespēju. Pēc metriem 50 redzu divus jauniešus, laikam Likijas ceļa gājējus, kas iet pāri upei. Tiešām, te pat uz krastu redzama taciņa, bet pāri dziļākām vietām pārmesti dēļi, bet seklākās var pārlaipot pa akmeņiem. Priecīga tikusi otrā krastā pat nenoaujot kājas, turpinu ceļu. Phaselis izrādās aiz pludmales un nākamā kalna. Tas ir senpilsētas pakaļgals ar kases būdiņu, kurā nav cilvēka. Phaselis no redzētajām senpilsētām lieku pēdējā vietā, tomēr te ir liels teātris augstu kalnā un interesants arī pilsētas izvietojums uz jūrā ievirzītas pussalas. Ūdeņi daiļi kontrastē ar senajiem mūriem.

Iešanas prasās pēc vēl, nolemju iet uz 10 km attālo Kemeru, kur jābūt daudz viesnīcām, dažas pat esmu piefiksējusi. Izlīkumojusi pa piekrastes kāpām, nonāku uz asfaltēta ceļa un tālāk tas mani ieved kādā pilsētā, kas izrādās diezgan plaša. Tai beidzoties, pa tiltiņu jāšķērso upe un tad cauri mežam jāsasniedz Kemera. Te tev nu bija tltiņš! Izrādās, tas ir tāds kā betona valnis, kuram pāri gāžas plata upe - nav ejama, tāpēc katram muļķim tas paskaidrots, aizšķērsojot celiņu ar betona klučiem. Kluči tomēr pārvarami, ūdens pār uzbērumu plūst plaši, bet neizskatās dziļš. Basām kājām tieku pāri kādai trešdaļai, bet priekšā izskatās dziļš un straujš, tāpēc griežos atpakaļ. Jāizmanto tomēr alternatīvā pāreja - lielais autobāņa tilts. Tas izrādās ļoti garš ar barjerām, kurām pieplokot jāvirzās pāri, šokējot garām joņojošo mašīnu straumi. Tilts ir virzījies slīpi un otrajā galā līdz ceļiņa sasniegšanai izrādās liels gabals atpakaļ ejams, bet alternatīvu nav un remdēju stresu atpūšoties uz kāda soliņa upes krastā. Kemirā man nepatīk, nesaprotu, kā pirms gadiem 15 varēju te justies labi. Industrializēta un standartizēta atpūtnieku meka. Vismaz nolūkotā viesnīca neliek vilties, cena nedaudz zemāka kā agodā, arī istaba normāla ar terasi un pagalmā baseins. Vienkārši, bez sevišķas glances, bet klusi un labi. Aizeju vēl līdz jūrai un paēst.Līdz šim solītais nelielais lietus tikai reizēm pasmidzināja, bet rīt būšot liels. Izskatās tomēr, ka Turcijas sinoptiķi nesasniedz mūsu Briča līmeni, jo nākamā diena neko lielāku par sīku smidzināšanu nenes.

Nesasniegtais Goynuk kanjons

Man lietu nevajag, jo plānā ir apmeklēt Goynuk kanjonu, kas esot ļoti skaists, uz Līkijas ceļa atrodas 5 km no pilsētas. Turp-atpakaļ 10, tātad maniem spēkiem pietiks iešanas. No Kemiras busiņa izkāpju Goynuk jūrmalā. Te ir jaukāk un dabiskāk nekā Kemerā un te noteikti dotu priekšroku atpūtai salīdzinājumā ar Kemeru. Līdz pilsētas centram eju pa klusām ielām, bet centrā atrodu rstorānu, kur padzert turku kafiju un pasūtu arī garšīgu šniceli. Pēc pāris kilometriem cauri privātmāju apbūvei un nekur neiztrūkstošajiem apelsīnu dārziem sasniegta upe. Apelsīni mani vairs nekairina, jo knapi esmu pievārējusi Adrasas saimnieka dāvātos, lai nebūtu lieks smagums somā. Ceļiņš virzās gar pašu upi, kas plata un akmeņu pilna lēni tek uz jūru. Beidzot atduros atpūtas vietā ar galdiem un soliem, kur sēžu un domāju, vai brist pāri upi un sasniegt kanjonu vai tomēr samierināties ar tā neredzēšanu. Noauju kājas, akmeņi spiež, ūdens auksts, soma velk lejup, nav nūjas, uz kā noturēt līdzsvaru. Nolemju pagaidīt, vai neredzēšu kādu gājēju pārejam upi. Viens vīrietis arī ierodas, taču apgriežas un dodas atpakaļ. Klausos , kā aiz upes visādām balsīm gāgina mājputni un domāju, ka savā dzīvē esmu redzējusi daudzus kanjonus. Karte rāda, ka līdz paplašinājumam jeb kanjona ezeriņam upe būs jāšķērso vēl vairākas reizes. Turklāt debesīs savelkas solītā lietus mākoņi - kārtīgs lietus mēdzot stipri paaugstināt ūdens līmeni upēs. Kārtējo reizi kapitulēju un lietum lēnām līņājot, velkos atpakaļ. Pametu pēdējo no apmeklētajiem Turcijas ciematiņiem un mazpilsētām, kas tik ļoti jauki ar savu dabiskumu, lauciniecisko dabas bagātību un cilvēku sirsnību. Vakarā esmu Antālijā un dabūju mazu istabiņu viesnīcā, kas saucas lielā - Grand hotel. Pagalmiņā ir zaļumi, galdiņi un dabūjama karsta tēja, bet skats uz apkārtni tāds postīgs.

Antālija: Duden ūdenskritums un vecpilsēta

Pēdējo dienu Antālijā paredzēts apmeklēt Arheoloģijas muzeju, kas glabā Līkijas arheoloģiskos artefaktus, un aizbraukt papriecāties par Duden ūdenskritumu. Par laimi, pirms brauciena ieskatos internetā, lai noskaidrotu, vai muzeja biļetes nav jāpērk iepriekš. Te atklājas, ka muzejs slēgts uz rekonstrukciju. Nu atliek vien ūdenskritums. Tas atrodas Antālijas nomalē un sasniedzams ar pilsētas autobusu. Ūdenskritums veidojas, straujai kalnu upei pie ietekas jūrā gāžoties pār piekrastes klinti. Tas tiešām skaists, sadalījies vairākos vēdekļos un jūrā veidojot šļakatu mākoni. Plašajā parkā virzoties gar jūras krasta klintīm, ūdenskritums baudāms no dažādiem skatu punktiem. Beigās vēl izeju upes promenādes taku, kas beidzas pie lielās ielas, pa kuru kursē autobusi. Ēstuves šajā galā dārgas, bet iegriežo džokerkluba kafejnīcā, kur turku kafiju piedāvā par 30 lirām (60 centi). Tā ir zemākā kafijas cena, ko šajā braucienā pieredzu, bet izrādās, nemaz nav turku, bet ir pavāja šķīstene. Toties krūzīte paliela un slāpju dzesēšanai der. Tā jau otrā reize, kad prasītās turku kafijas vietā pasniedz ko tādu. Nesaptotu, vai tiešām daži nezina, kas ir turku kafija, vai tas ir vienkārši apmāns. Centrā pa ceļam uz vecpilsētu kādā vienkārša kafejnīcā ēdu labākos makaronus ar pesto mērci ko savā dzīvē esmu ēdusi. Iznākot no kafejnīcas, pārsteidz nenormāls lietus gāziens- beidzot prognoze par lielo lietu piepildījusies. Tas tomēr ir tikai pērkona lietus, kas drīz beidzas. Pēcpusdienā krustām šķērsām pastaigājoties baudu vecpilsētu un skatus no tās uz jūru, līdz atkal krēslai tuvojoties sāk līt. Vakaru pavadu viesnīcā un pat negribas iet uz pagalmiņu pēc tējas, jo lietus aiz loga plakšķina neatlaidīgi.

Rīts pēc lietus pilns svaiguma, izmetu līkumiņus pa tukšajām vecpilsētas ieliņām. Viss slēgts, jo ir sestdienas rīts, nav pat turku kafijas, nerunājot par kebabu. Nolemju līdz Rīgai ievērot diētu, neiešu jau ēst lidostas kebabu par 20 eiro gabalā. Lidojums rit raiti, saules ekspresis (Sun Express) Vīnē ielido pusstundu agrāk, un nu man stundas vietā sanāk pusotra, lai paŗsēstos un pat izdzertu tasi kafijas. Ne uz pasu elektronisko kontroli, ne drošības cilvēku nav daudz. Par spīti Irānas karam, Rīgā nonāku laikā. Cik labi atgriezties mājās!

Šoreiz Omāna

Sat, 13 Dec 2025 14:29:00 +0000

Ceļošana ir kā svētki uz svešas ielas. Reizēm arī bēgšana no savas vientulības, nespēka vai nespējas atrast piepildījumu, dzīvojot uz vietas. Nu jau mana dzīve sāk veidoties kā tāds skrējiens pa pasauli - tikko esmu pievērsusies pārdomām un vēlmei iedziļināties kādā tēmā, kaut ko uzrakstīt, tā atduros pret biļeti datora failā. Šoreiz pat piecas biļetes, jo esmu saorganizējusi vēl četrus cilvēkus kopīgam braucienam uz šo sauso valsti, kurā šķietami nekā nav, izņemot naftu un kazas. Plānojot braucienus uz kādu pleķīti kartē, apaužu konkrēto vietu ar savu iztēli un sapņiem, līdz tā kļūst par īstu Eldorado. Arī šoreiz iedomājos Omānu kā skaistāko vietu uz zemes.

Kad pēc nakts brauciena pa kādu no platajām Maskatas maģistrālēm aust gaisma, iestājas neliels aplauziens. Izkaltušu lauku plašumos izsvaidītas baltas plakanas mājas bez jumtiem, šur tur pa kādai pavītušai palmai vai pat izlolotam ziedošam krūmiņam. Lielās mošejas apkārtnē, kur sagaidām uzlecam sauli, to vairāk. Pulksten 8.00, kad mošeja ver durvis, jau izstaigāti plašie apstādījumi, aiziets līdz skolai un hospitālim. It kā kompensējot dabas dāvanu skopumu, dievnama lūgšanu telpas pārsteidz ar izcilu greznību. Smalkajos paklāju rakstos vien ne noskatīties. Iekšā fotografēt nedrīkst, bildējam ārpusi un Sandri, kurš vieglprātīgi ieradies šortos, tāpēc par 10 riāliem (22 eur) spiests izīrēt balto garo arābisko sutanu ar cepurīti.

Pēc mošejas apskates dodamies meklēt labāko naudas maiņas kursu, iepriekš ievāktā informācija tādu sola bankā. Man somiņā kopīgie grupas eiro, Sandris asistēs kā labākais angļu valodā un vispār vīrietis (musulmaņu pasaulē tam var būt nozīme). Bet ak vai, musulmaņu pasaule izrādās stingra arī pret galveno dzimumu, un iekšā laidējs policists bankā liedz ieeju šortos. Nu Sandris saprot, ka šajā valstī bez garajām biksēm neiztikt un stūrē tieši uz “Mall of Oman” - milzīgu tirdzniecības centru. Bikses gan tiek nopirktas, toties izdevīga maiņas punkta meklējumi daudzstāvīgās iepirkšanās paradīzes gaiteņos mums ar Dzintaru beidzas bez rezultāta. Beigās samainām tai pašā maiņas punktā, ko izbrāķējām sākotnēji. 1 Omānas riāls = aptuveni 2,25 eur. Par 1500 (300 no katra) eur esam dabūjuši vairāk nekā 600 riālus, ar ko vajadzētu pietikt viesnīcām, degvielai un ieejas biļetēm. Pietiek arī, un pat vēl dažām kopīgām pusdienām restorānos. Ar naudu somiņā dodamies apskatīt citas vietas - Operas namu, karaļa pili, kas tāda maziņa novietota starp iespaidīgām un koptām ministriju ēkām. Vairāk par fasādi redzēt nevar, bet turpat netālu ir arī vecais forts. Kāpjam augšā un fotografējam pilsētas jumtus un jūru, kā arī forta mūrus, protams.

Maskatas ēkas izsvaidītas plašā teritorijā pie Arābijas jūras Omānas līča un īsti pat nevar identificēt galvaspilsētas administratīvo centru. Kad vakarā esam ieradušies viesu mājā kādā klusā ieliņā, nobraukti savi 100 kilometri. Vīru istaba vienā koridora galā, sieviešu otrajā. Beidzot varēsim tikt gultā pēc nakts lidojuma savārguma.

Rītā ievērojami možāki iekārtojamies mūsu karietē - pilnpiedziņas Toijotiņā un dodamies kalnu virzienā. Attālumi lieli, pa ceļam apskatot dažus ciematus un Lielo Čūsku kanjonu, vakarā nonāksim viesnīcā Al Hamra pilsētā. Braucam pa labu asfaltētu ceļu, re lielveikals. Sapirkušies labumus, ko katrs vēlas, ierauga un spēj izvēlēties, dodamies tālāk cauri drūmiem pelēkiem laukiem un kalniem, kas atgādina milzīgus pelēkus kurmju rakumus, kuru nogāzēs pavīd pa sausam asam sakaltušas zāles ceram. Šur tur manām pa kādai kazai vientuļniecei, bariņam te arī nebūtu, ko ēst. Arī vientuļniecēm te ēst nav ko, tomēr ja jau tās ir dzīvas, tātad kaut ko atrod. Janīna domā, ka pavasarī te varētu būt kāds zaļums. Nezinu, varbūt, bet līdz šim zaļi redzami tikai cilvēku ieaudzēti koki vai krūmi, daļa no tiem pašiem uz nokalšanas robežas. Kā lai ne? Marija izlasījusi, ka te esot 350 saulainas dienas gadā. Arī pašlaik saulīte spīd spoži un šķiet tāda stipra un it kā urbjas cauri drēbēm un visam ķermenim, lai gan pēc grādiem nav tik daudz, kādi 25.

Pēc pāris stundu brauciena Sandris iestūrē džipu zemes ceļā Wakan ciema virzienā un pa stāviem uzkalniem mašīna mūs uzrauj augšā. Atstājuši to pie ciemata vārtiem, dodamies apskatē. Cilvēku tikpat kā nav, tomēr drīz vien uzduramies mazai kafejnīcai un sēžot uz terases dzeram labāko kafiju, ko šajā valstī esmu dabūjusi. Šķērsojot apbūvi, marķētā taka ieved mūs dārzā, kur takas malā aug koki un zirņi un citi kultūraugi, bet pretī nāk kaza. Laikam tā te piestrādā par modeli, jo labprāt fotografējas ar mums. Dzintars uzrāpjas katrā akmenī, kur vien var, mēs pārējie iemūžinām viņa varoņdarbus un zaļās terases ar skatiem pār kalniem. Relaksējoši. Pēc kāda gabala iebraucam vēl vienā ciemā, kas nav tik skaists, bet arī te iet marķēta taka cauri un tālāk uz kalniem. Kārtīgi izstaigājušies, turpinām ceļu uz Čūsku kanjonu.

Ceļš uz Lielo Čūsku kanjonu (Snacke canyon) ved arvien augšup, tomēr mašīna varonīgi pārvar augstuma metrus. Palaikam pretimbraucošie mūs ietin putekļu mākoņos - vietējie, jo nevienu traku tūristu te neredz. Janīna sēž gar kanjona malu un uztver to ar apbrīnu, bez bailēm. Visi esam gana drosmīgi tāpat kā mūsu izcilais šoferītis Sandris. Apkārtne nu ir skaista - klintis un akmeņi ieguvuši krāsas un formas, vairs neatgādina kurmju rakumus, parādījies arī vairāk veģetācijas nelielu pelēcīgu krūmiņu veidā. Vietām šajā vidē iedētas mājas un ciemati - kā gan te var dzīvot? Biju gaidījusi, ka Čūsku kanjonam ir kāds centrs, kur var izkāpt un pastaigāt, taču tādu neredzot, turpinām ceļu cauri kanjonam. Tas ir diezgan garš, un kad izbraukts uz šosejas, laiks doties uz Al Hamru. Pēc kādas stundas jau tumsā sasniedzam namu, taču saimnieks nav atstājis ziņu, kā tikt dzīvokli. Pēc neilga laiciņa viņš uzrodas vacapā, tiekam pie atslēgas un ieņemam gultas plašajā un tīrajā trīsistabu dzīvoklī.

Nākošā ir kalnu diena, ko aizvadīsim augstākās Arābijas pussalas kalnu virsotnes Džabals Šams (Jabel Shams) apkaimē. Pirmā apstāšanās paredzēta pie takas “Balkona pastaiga”, šis maršruts ved gar Lielo kanjonu un ir populārākais šajos kalnos. To var redzēt, jo uz takas neesam vieni, te ir arī citi tūristi. Akmeņainās takas vienā pusē slejas monumentāla klinšu siena (gribētos tikt tās korē, bet tādas iespējas nav), otrā - kanjons, kura dibenu var tikai vietām saredzēt. Skaistums slēpjas akmeņu un klinšu daudzveidībā un krāsās. Maršruta beigās jābūt ūdenskritumam, sazīmējam pat vietu, kur tas varētu būt, bet tagad ir sausā sezona un ūdens nav ne piles arī oāzē, kas ūdenskrituma apkakšā. Izkāpelējušies pa lielizmēra akmeņiem, dodamies atceļā. Starta-finiša punktā Marija jau uzodusi kādu nojumi-kafejnīcu, kur mums pienes melno dziru māla krūzītēs. Espresso dzērāji slavē, mans amerikano gan nevar pat attāli līdzināties Wakan ciematā baudītajam. Nekas, jāiztiek,kā kur ir un gadās.

Pēc kafijas pauzes dodamies uz augstāko punktu, no kura skatāma Jabel Shams virsotne, taču pēc laiciņa ceļu aizšķērso kāds militārs objekts. Apbraukt to nav iespējams. Samierinājušies riņķojam pa smilšainajiem ceļiem un priecājamies par kalniem, kas kļuvuši skaistāki un zaļāki,bagātīgi klāti pelēcīgiem sausiem krūmiņiem. Iztēlojos skatu, kad būtu mitrais periods un krūmiņi zaļi. Izbraukājušies pa kalnu ceļiem bez mērķa, dodamies uz Nizvu.

Nizva ir senākā Omānas galvaspilsēta un tāda kā liela oāze starp kalniem. Mūs sagaida villa, kurā iebūvēts baseins ar ūdenskritumu, bet viesistabā uz galda servēti trauki skaistos arābu rakstos. Jūtamies aizkustināti. Pārējie dodas uz pilsētu paēst, es jūtos savārgusi un baudu mājas atmosfēru cerībā, ka rītā pietiks spēka kazu tirgus apmeklējumam.

Kazu tirgus Nizvā notiek reizi nedēļā piektdienās. Tajā satiekas kazu pārdevēji ar pircējiem, vienlaikus tūristu un vietējo iecienīta atrakcija. Esam tirgū jau ap 6.30. Jo 7.00 jāsākas pārdošanas pasākumam. Lopiņi - kazas un arī nedaudz liellopu jau savesti un piesieti aplokos. Iespaidīgāki par kazām ir vietējie cilvēki. Skatītāji novietojas apļa centrā, ap kuru tiek vestas kazas, vai arī kur kurais pa malām, Sandris pat pamanās uzrāpties uz kāda jumtiņa un safotografēt no augšas. Ir ļoti saistoši vērot cilvēku reakcijas. Kazas tiek vestas pa eju, bet tas, kurš kādu noskatījis, met īpašniekam ar akmentiņu. Pēc šīs zīmes darījums var sākties.

Kazu kaislības ilgst kādu stundu. Cilvēkiem izklīstot, arī mēs atstājam tirgu. Turpat netālu ieraugām tramvajiņu, kas mūs izvadās pa pilsētu. Izbraucam ielas un nedaudz ieskatāmies arī vecajā pilsētas daļā. Samērā vecāks viss nekā galvaspilsētā un autentiskāks, bet kaut kā man sirdi nepaņem šī arhitektūra. Dodamies uz fortu, kas te skaitās galvenais apskates objekts un tiešām arī ir gana sens un interesants. Pagalmā apmeklētāju pārsteidz muzikāls uzvedums, ko soļojot izpilda vīri baltos tērpos. Skatāmies to, ēdot turpat pagalma kafejnīcā iegādātas interesantas pankūkas ar olu. Tad kāpjam augšā, izstaigājam pagalmus un terases, kā arī dārzu. Ap 11 esam apguvuši pilsētu un varam doties tālāk. Programmā vēl vairāki apskates objekti Nizvas apkārtnē un līdz vakaram jātiek tuksneša beduīnu nometnē, kur rezervēta apmešanās teltīs.

Esam nonākuši Bālā - parastā pilsētiņā, taču man atzīmēts, ka jābrauc uz veco Bālu ar fortu. Tiešām, drīz sasniegts arī forts. Atšķirībā no Nizvas forta, te tiekam vairākās telpās iekšā, taču vecā pils nav aprīkota ar interjeru. Turpat blakus atrodas arī mošeja, kuras apakšējos slāņos notikuši izrakumi, atrastās vērtības izvietotas vitrīnās un informatīvi stendi vēsta par vienas no senākajām Omānas mošejām vēsturi. No Bālas nav tālu līdz Džabrīnas pilij (Jabreen Castle), kura ir labāk aprīkota par fortu, redzamas pat gleznas un vēl šis tas. Tomēr jau esam noguruši no fortiem un pilīm un Sandris arī izskaitļojis, ka laiks doties uz beduīnu nometni, lai paspētu tur ierasties līdz reģistrācijas laika beigām.

Maps.me rēķina laiku, it kā pēdējos 10 km pa tuksneša smilšu ceļu ietu kājām, bet mums veicas itin raiti, un brītiņu pēc saules rieta tumsai biezējot, iebraucam nometnes pagalmā. Ar saimnieku iznāk nesaprašanās, jo mūsu nometne esot kaimiņos, bet tur neesot mājās saimnieka, jo viņš esot tuksnesī ar tūristiem. Jūtam, ka kaut kas tiek vērpts, izrādās, ka mūsu teltīs ielikts kāds cits - puisis, kas izbailēs kliegdams atskrien no turienes, jo ir nedaudz ieskrambājis kāju. Mūsu aptieciņas dezinfekcijas līdzeklis tiek izbrāķēts, jo tam esot beidzies derīguma termiņš, arī plāksteris nederot. Puisis gandrīz raud, tomēr neviens negrasās saukt ātro palīdzību. Traģēdijas gaisotnē tomēr tiekam savās teltīs un arī dabūjam labas vakariņas un rītā arī brokastis, viss gards un par ļoti zemu ceniņu. Rītā Janīnas modinātājs ceļ trauksmi vēl dziļā tumsā, jo līdz saules lēktam jāpaspēj uzkāpt augstākajā kāpā. Iešana pa smiltīm nav viegla, tomēr Dzintars skraida pa kāpām kā vējš, Janīna cenšas tikt viņam līdzi, jo jau kopš Balkona pastaigas sākusi novērtēt puišu spējas un cenšas tiem līdzināties. Mēs ar Mariju kāpjam, cik varam. Savukārt Sandris dzenā džipu pa smiltīm, lai pēc brokastīm mūs vizinot, varētu justies kā profesionāls tuksneša nomads. Beidzot arī sarkana saule parādās virs kāpas vispirms Janīnai, pēc brītiņa arī man. Varam doties brokastīs.

Nometnē pieejamas vairākas atrakcijas - izbraucieni tuksnesī ar džipiem vai kvadracikliem, kā arī zirgu un kamieļu izjādes. Janīna izmanto iespēju izjāt ar kamieli, jo nekad to nav darījusi, mēs skatāmies viņas triumfu un fotografējam. Tad salecam mašīnā un Sandris sāk ceļojumu pa tuksnesi. Ir forši, kaut dažos uzkalniņos mūsu auto nepietiek jaudas uzvilkt. Sandris jūtas mazliet apbēdināts, tomēr kad pa kādu no apkārtceļiem izdodas tikt virs gana augstas kāpas, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni, visi gandarīti dodamies atpakaļ pa tuksneša "autobāni" - iebrauktu ceļu starp divām kāpām. Tuksnesī esam nobraukuši apmēram 50 kilometrus un varam doties uz nākamo apskates vietu.

Izbraukuši cauri pilsētiņai, kas ir vārti uz tuksnesi un mums atgādina Indiju, dodamies Wadi Bani Khalid virzienā. Aprakstos biju lasījusi, ka vadi ir brīnumskaistas nelielas oāzes starp klintīm, kas pildītas ar ūdeni un kurās var peldēties. Precizējot varu teikt, ka tie ir kanjoni, viscauri vai vietām pildīti ar ūdeni. Parasti tās ir tādas kā upītes aizas dibenā, ar paplatinājumiem dīķīšu jeb ezeriņu veidā, kuros cilvēki bauda peldes. Tāds ir arī mūsējais. Aktīvākie peldēties gribētāji izrādāmies es, Janīna un Dzintars. Šajā vadi izvietoti informatīvi dēļi ar atgādinājumiem par dreskodu - abiem dzimumiem jābūt ģērbtiem šortos, bet sievietēm aizsegtai dekoltē zonai. Kā par nelaimi, neatrodu savu peldēšanai paredzēto krekliņu, nākas peldēties ar atsegtu augšdaļu. Laikam tāpēc indiešu bariņš cenšas mani uzrunāt, bet tā kā nereaģējot baudu vasarīgi siltā ūdens priekus, jaunieši pievēršas spāņu meitenēm, kas ir peldkostīmos. Te nav tā kā bankā un neviens netiek ne izraidīts no vadi, ne arī sodīts.

Kamēr peldamies, Marija izstaigājusies pa palmu un kādu citu koku, iespējams, olīvkoku, dārzu. Mēs nolemjam nekavēties, jo līdz viesnīcai garš gabals, tā rezervēta netālu no bruņrupuču pludmales Arābijas jūras krastā. Saimnieki nav atsūtījuši precīzas koordinātes, arī adreses nav, bet vietā, ko google.maps uzrāda, viesnīcas nav. Riņķojam starp līdzīgo māju pagalmiem, līdz griežamies pēc padoma kādā viesu mājā. Saimnieks sākumā nezina, vēlāk parāda kādu neapdzīvotu namu. Izskatās, neapzināti vai speciāli bija parādījis neīsto, lai mēs apmestos pie viņa. Triks arī beidzas ar palikšanu viņa viesu mājā - diezgan padārga opcija, bet nevienam negribas meklēt ko citu. Saimnieks, jauns puisis, runā lieliskā angļu valodā un izstāsta, kā varam dabūt redzēt bruņrupučus. Iespēja ar 90% varbūtību ir braukt uz kādu viesnīcu 15-20 km attālumā, kur tiek organizētas tūres. Ar 20% garantiju var gaidīt tepat. Mēs ar Dzintaru gaidām tepat, pārējie aizbrauc. Plkst.22.00 saņemam ziņu, ka mums bruņrupuču nebūs, ap to laiku atgriežas pārējie - redzējuši gan vienu lieieielu bruņrupuci!

Atlikušās divas dienas pavadīsim, apceļojot jūras piekrastes objektus virzienā uz ziemeļiem . Pirmajai dienai paredzēta Sūras (Sur) pilsēta un Wadi Shabs. Līdz Sūrai ir tikai kādi 20 kilometri un jau paagrā rītā kāpjam bākā, pēc tam dodamies uz kuģu būvētavu. Tā ir interesanta darbnīca, kur redzami gan pabeigti arābu stila koka kuģīši, gan noskatāms to tapšanas process, jo amatnieku roku darbs norisinās turpat būvlaukumā. Dažās telpās ir arī informācija un suvenīri. Pagalmiņā var padzert tēju un uzkost dateles, kas te ir populārs produkts un tiek kā našķis piedāvāts visur. Dzerot tēju no dekoratīvas glāzītes, pamanu plakātu ar piedāvājumu izbraukt jūrā ar arābu kuģīti. Darbinieks pastāsta, kurā vietā atrodas osta, bet mani līdzbraucēji kaut kā skeptiski raugās uz šo izklaidi, tomēr beigās Sandris sarunā vienu no laiviniekiem, kas mūs stundu vizinās par 20 riāliem, kas ir lētāk nekā oficiāli. Laivas tūre beigās visiem patika, jo te lēnāk, te ātrgaitā izbraucām lielus attālumus, vērojot apbūvi līča krastos un mums parādīja pat jūrā peldošos bruņrupučus. Gandarīti cauri vecpilsētai devāmies uz zivju restorānu. Zivju zupa izrādījās ļoti pikanta un daži pat nespēja to apēst, savukārt zivis pavāram bija izdevies apdedzināt. Labi bija salāti ar šejienes saldajiem gurķiem un rīsi, bet tāpat bijām paēduši un neviens pārāk nebēdājās.

Laidām uz vadi Šabs. Tikko bijām izkāpuši no mašīnas, mums piesitās kāds vīrs, kas sāka bērt informāciju, ko un kā mums darīt. Jutu, ka biedrs vēlas piesisties par gidu un to atšuvu, par ko Sandris bija dusmīgs, jo centās iegalvot, cik nesavtīgs padomdevējs tas bijis. Lai tiktu uz kanjona takas, jāpārbrauc pāri upītei ar laivu. Brauciens ilgst dažas minūtes, bet pārcēlājs beidzot darbu 5 vakarā. Tā kā bija jau ap 3-iem, mums bija jāpasteidzas, lai paspētu izstaigāt taku, kas prasot 45 min vienā virzienā, un izpeldēties. Sākumā Janīna braši turējās puišiem līdzi, mēs ar Mariju gājām katra savā tempā, jo līdz galam tikt necerējām. Vienā brīdī kanjonā ir ezeriņš, kurš jāpārpeld vismaz 100 metru garumā, lai rāptos tālāk pa kanjona sašaurinājumiem. Kad nonācu pie ezeriņa, Janīna jau bija kapitulējusi un baudīja peldi. Arī es pievienojos viņai, lavierējot starp dziļumiem un lieliem glumiem akmeņiem gandrīz līdz ūdens virsai. Pārpeldējām ezeriņu līdz sašaurinājumam, palaikam atvelkot elpu pie kāda piekrastes akmens, tad atpeldējām atpakaļ. Bija interesanti. Puiši mūs panāca atceļā. Sandris laikam ticis līdz galam, Dzintaram tomēr tas neesot izdevies. Lai arī cik kurš bija paguvis, visiem šis kanjons patika vairāk par visiem. Tas arī ir vispilnāks ar cilvēkiem, varbūt arī tāpēc, ka atrodas lielceļa malā un ir sasniedzams ar mazjaudīgu mašīnu. Vakarā bez grūtībām tikām viesu mājā pie pašas jūras, ar skatu no terases uz to.

Tā kā iekārtojoties viesnīcā satumsa, peldi atlikām uz rītu, ieplānojot to kā obligātu, jo nevar taču braukt mājā, neizpeldējies Arābijas jūrā. Tie aktīvie peldētāji bijām mēs trīs - es, Janīna un Dzintars. Mēreni viļņi rotājās piekrastē, un padziļinājums sākās turpat pie krasta. Brīnišķīģi ir tā šūpoties viļņos dzidri zilzaļajā jūrā un pēc tam ar svaigumu ķermenī doties brokastīs, ko no saimnieku produktiem gatavojām paši.

Dodoties pēdējā braucienā gar jūras krastu, jutu, cik ļoti man iepatikusies ši dabas skopiem, bet izteiksmīgiem vilcieniem veidotā vieta, šie izteiksmīgie,bet atturīgie un smalkjūtīgie cilvēki savos baltajos arābu tērpos. Omānu tūristi nav samaitājuši, un Sandris kodolīgi noformulēja cēloni: ko lai tie te darītu, ja nevar dzert un staigāt pliki.

Pa ceļam uz Maskatu pēdējo reizi devāmies dziļi putekļainajos kalnu ceļos uz Salmah plato. Ieraudzījām atkal savādāku kalnu pasauli. Ceļa galā ciemats ar dažām mājām un vīri rosās ap dziļu bedri, aprīkojot to ar mehānismu, kas ļaus nolaisties alā iekšā vairāk nekā 100 metru dziļumā. Vīri jautā, kā mēs te tikuši un bažījas, vai tūristiem gribēsies doties pāri visam plato pa putekļainajiem ceļiem. Pagaidām nevienu citu te neredz. Vēl apmeklējam arī Bimmah Sinklole -arī tā ir dziļa bedre ar kaļķakmens sienām, kurā var nokāpt pa trepēm, lai izpeldētos zaļajā ūdenī. Izpeldas Dzinars, mēs ar Janīnu noskatāmies maliņā, bet pārējie tikai ieskatās bedrē no augšas. Trešā vieta bija kāds vadi, kuram nezinu nosaukumu, jo to Sandrim ieteica viesnīcas saimnieks. Cauri putekļainiem kalnu ceļiem nonācām tiešām skaistā vietā, un ceļa galā Sandri sagūstīja gids, ierādot vietu mašīnai. Pat nemanīju, kad bija jau vienojušies par takas parādīšans cenu 5 riālu apmērā. Taka gāja caur palmu birztalu un vēlāk gar levadas malu. Saprotams, citi gājāji, kuru gan nebija daudz, gāja bez gidiem. Taka esot pusstundas garumā, taču man uzradās nogurums un apnikums kāpelēt pa akmeņiem, tāpēc kādā brīdī nolēmu ceļu neturpināt. Janīna ar vīriem turējās braši un kā atalgojumu dabūja peldi. Peldēties varēja arī takas sākuma galā, ko arī darīju. Kad gida vadītie bija atgriezušies,šamējais sāka sūdzēties, ka 5 riāli esot par maz un ka vācieši maksājuši vairāk. Sandris nevēlējās izskatīties nabagāks par vāciešiem un nu gids dabūja vēl 5 riālus. 22,50 eur par stundu vienkārša darba - nav slikta peļņa. Vajag tik atrast maksātājus.

Lidojums paredzēts 4.10. Kad vienos esam augšā, atrodu savā telefonā īsziņu par reisa kavēšanos. Lidostas mājas lapā sarakstā vēstīts, ka izlidosim 7.48. Ak tu negals, Stambulā uz Stokholmas reisu skaidri netiekam. Sandris arī pēta sarakstu un konstatē, ka norādītie dati attiecas uz vakardienu. Taisni neticami, bet tā par laimi izrādās patiesība. Izlidojam pirms 5iem un paspējam visus savienotos un nesavienotos reisus un esmu mājās vēl pirms pusnakts, savā mīkstajā un pierastajā gultiņā.

Senajā slāvu zemē Bulgārijā

Thu, 20 Nov 2025 21:28:00 +0000

Nu jau esmu tiktāl pārņemta ar ceļošanu, ka ilgi nespēju nosēdēt mājās. Domāju, ka darbīgiem un harmoniskiem cilvēkiem vispār nevajadzētu bez vajadzības atstāt savu dzīves vietu. Ceļošana ir kā tāda narkotika - tā kompensē kaut kādu trūkumu cilvēka dzīvē. Ar bažām domāju, ka arī ar mani tā noticis. Vēl knapi mēnesis pagājis kopš atgriešanās no Fanu kalniem, kad jau pakoju somiņu Bulgārijai.

Kāpēc Bulgārija? Fanu kalnos viens no populārākajiem ir Septiņu ezeru maršruts. To apgūstot, internetā uzdūros citam septiņu ezeru maršrutam Rila kalnos Bulgārijā. Tos taču arī vajag apskatīt! Laikam tādēļ šeku reku Airbaltic biļete kabatā un no Sofijas Rila kalni teju ar roku sasniedzami.

Nu neteiksim gluži, ka ar roku. Pašam ar sabiedrisko transportu turp nonākt nav tā, ka iesēsties autobusā un klāt esi. Vispirms jāņem vilciens vai autobuss uz Dupņicu, tad vēl viens autobuss uz Sapareva Banja un visbeidzot atlikušie kilometri vai nu ar jelkādu automašīnu vai kājām. Braukšus pa kalnu serpentīniem saskrien 23 km, bet ejot pa meža ceļiņiem kādi 10-12 km. Turklāt ceļš ved kalnup, jo Sapareva Bania atrodas ap 800 m.v.j.l., bet Rilas ezeru pacēlājs - ap 1700. Tāpēc pieteicos braucienam Sofijas tūrisma aģentūrā. 7 rītā mikriņš mūs savāc Sofijas centrā, lai aizvizinātu tieši līdz kalniem. Esam 7: divas meitenes no Beļģijas, 4 jaunu, anliski runājošu puišu kompānija un es. Un šoferis ar ļoti jauku zinošu gidu. Ap 9iem esam pie pacēlāja, kurš devies vēlā rudens atvaļinājumā. Bet kas grib pelnīt, tas meklē un atrod alternatīvu. Gidi saorganizē vietējos ar džipiem, kas uzved gandrīz līdz pacēlāja augšējai stacijai. Ekstrēmais brauciens pa akmeņaino ceļu maksā tikpat cik lifts. Kratīdamies pa bedrēm caur logiem noskatāmies uz dažiem nabadziņiem, kas šo attālumu veic kājām. Kārtīgi izkratīti, padzēruši kafiju kalnu namiņā, dodamies ceļā.

Sākumā taka virzās krasi augšup, paņemot visu spēku, tomēr kaut kā tieku jauniešiem līdzi. Tās ir tikai ugunskrustības, tālākāk pārgājiens virzās te augšup, te lejup, te pa horizobntāli, tā ka tādā ziņā tas vairs neliek aizsisties elpai. Nedaudz lielāka problēma ir sniegs un apledojums, kas vietām klāj kalnu nogāzes. Pašās augšās sniega kārtiņa jau ir pabieza, un tieši tādēļ jāatsakās no septītā ezera apmeklējuma. Gan arī ar sešiem pietika skaistuma pārpārēm. Rila kalni ir augstākie Bulgārijā un laikam pat Austrumeiropā, to augstākā virsotne sasniedz teju 3000 m. Mēs gan šo virsotni saskatīt nevaram, tā slēpjas aiz citām. Pastaiga ap ezereiem ir aptuveni 2200-2400 m. augstumā. Tātad ir vēls rudens, kad ziedu paklāji vītuši, to vietu ieņemot pelēkam grīslim, zaļākai sūnai un sniegam. Vasarā ainava būtu savādāka, bet arī tagad ir skaisti. Ezeri pārsteidz katrs ar saviem krāsu atspulgiem un formām. Līdz sestajam ezeram ejam pa pilnībā sniegainu taku, sniegs gan nav dziļš, bet slidens, sevišķi virzoties lejup. Bet puiši atskaņo mūziku marša ritmos, spīd saulīte, tek mirdzoši strautiņi un visiem priecīgs prāts, veroties sniegainajās kalnu smailēs teju mums blakus. Skaists maršruts.

Dažkārt dzīvē gadās pārsteidzošas nejaušības. Tā arī šoreiz. Lai paildzinātu atrašanos kalnos par vēl dienu, biju rezervējusi viesnīcu kalnu kūrortā Panichisthe 7 km iešanas attālumā no pacēlāja stacijas. Noskaidrojās, ka mūsu džipa šoferis ir tieši šīs viesnīcas īpašnieks! Tā tiku aizvizināta līdz plašās villas pagalmam un iemitināta labā numurā (nevis dormitorijā par samaksātiem 15 eur). Tika ieslēgta apkure, uz tumstošo mežu varēju noskatīties pa logu vai izejot terases dzestrajā gaisā. Vakarā pastaigāju pa plašajiem gaiteņiem - viesnīcā biju vienīgā, nesezona. Bet restorānā kurējās kamīns un man tika pasniegtas vakariņas. Jutos kā karaliene.

Rītā pēc gardām brokastīm, kas sastāvēja no olā apceptām maizītēm un mīkstā siera gabaliņa (Bulgārijas viesnīcās ir tāda dīvainība, ka brokastu cenā nav iekļauti dzērieni), devos vispirms pie ūdenzālēs ieaugušā Panichiste ezeriņa, tad uz Saparava Bania (4,5 km). Taka sākumā virzījās krasi lejup, pēc tam izlīdzinājās tikai nedaudz lejupejošā un blakus čalojot nelielai upītei, gājums kļuva ļoti omulīgs un patīkams. Gandrīz gribējās iet vēl, kad jau garām dabīgo minerālūdeņu mākoņos kūpošajam baseinam iegriezos pilsētas mazajās ieliņās.

Sapareva Bania īpašā pievilcība saistīta ar dabīgajiem un ārstnieciskajiem ūdeņiem, tāpēc tādi kūpoši tvaika mutuļi šur tur redzami ārpus pilsētas centra. Tieši blakus autobusa pieturai arī neliela kapela un artefakti no romiešu laikiem. Vairāk neko ievērības cienīgu te neredzēju. Par divām levām (1 eur) busiņš aizveda uz 23 km attālo Dupnicu, no kurienes pēc stundas ir autobuss uz Sofiju. Dupnica caurbraucot nešķita ievērības cienīga, tāpēc turpat pie stacijas iebaudīju pusdienas ar bulgāru ēdienu, kaut ko līdzīgu kotletām, un kāpu autobusā. Agrā pievakarē jau minu Sofijas ielas.

Jaukajai noskaņai darvas pilienu iepilināja atlikušajām 3 dienām norezervētasi hostelis. Booking.com nebiju pamanījusi aiz bannera paslēpto informāciju, ka hostelī drīkst uzturēties tikai 18-55 gadus veci cilvēki. Uz to man norādīja skarbi un pazemojošā formā parādīja durvis. Šokēta devos uz to, kurā paliku pirms kalnu brauciena un kur bija auksti un diezgan nekārtīgi, bet neko citu meklēt nebija jaudas. Vecajā vietā uzņēma laipni un sāku jau arī adaptēties apstākļiem. Rīt būs jauna diena!

Jaunā diena veda uz Rilas klosteri, kas atrodas tajos pašos kalnos, tikai citā ielejā. Iepriekš biju ieplānojusi divu dienu pārgājienu uz klosteri caur kalniem, taču tas izrādījās neiespējami, jo ziemīgo apstākļu dēļ slēgti kalnu namiņi. Tūrisma aģentūra šoreiz bija savākusi vairākus autobusus ar tūristiem, mūsējā nospiedošais vairākums bija itāļi, bet mēs, angliski runājošie, kādi pieci. Gida vēstījums izskanēja abās valodās. Pa ceļam apmeklējam netālu no Sofijas esošo Boijonas (Boyona) baznīciņu - ļoti senu mūra ēciņu, kuras iekšpuse slēpj unikālas freskas.

Klostera nosaukums saistīts ar atrašanās vietu Rila kalnos, kur kādā alā apmeties tā dibinātājs pareizticīgo mūks Svētais Jānis, bet ēkas uzbūvējuši viņa mācekļi. Tās laika gaitā vairākkārt sagrautas un lielākā daļa ēku celtas vēlāk, 19. gs.sākumā. Klostera teritorija iekļauj baznīcu un pagalmus, taču mūku celles ir slēgtas un pašlaik netiek apdzīvotas, nezinu, ko tās slēpj. Kaut cellēs netiek, ir pietiekami daudz iespaidu no bagātīgajiem fresku gleznojumiem, kas redzami ārpusē un baznīcā. Neskaitāmās arkas un kupoli savienojas vienotā ansamblī un drusku traucē vien milzīgie cilvēku pūļi, Uz brīdi no tiem atrāvos, pa taciņu apmeklējot veco kapsētu, uz turieni ceļiņš ved gar upīti, kas traucas lejā no kalnu augstuma. Kalni apņem nocietināto klosteri no visām pusēm, un virs rudenīgi krāsaino mežu galotnēm saredzamas to sniegotās virsotnes. Ja ir vēlēšanās, pa mežainiem ceļiņiem var doties pastaigā gar upīti uz augšu.

Bulgārija vairumam tūristu saistās ar kūrortiem, tomēr zelta smiltis, viss iekļauts viesnīcas un saule nav tas, kas pievelk mani. Pievelk visvairāk kalni, Paši pieejamākie Sofijas iedzīvotājiem un tūristiem, kas nevēlas braukt tālu, ir Vitoša (Witosha) dabas parks turpat pilsētas pievārtē. No metro stacijas ar tādu pašu nosaukumu - Vitosh kursē vairāki piepilsētas maršruti tieši uz kalniem. Internetā biju noskatījusi taku ar nosauklumu Kikish trail, taču kad caur mežu iekļautiem kalnu ceļiem esmu aizbraukusi līdz Aleko kalnu namiņam, maršrutu kartē tādu neatrodu. Namiņš atrodas ielejā, bet pa nogāzi ved taka tieši augšā, līdz kādai no virsotnēm. Taka vietām slapja un dūksnaina, apkārt rudens vītusī zāle, priecē vienīgi panorāmas skati, kas paveras lēnām virzoties augšup. Nepaiet ne stunda, kad priecīgi uzelpoju nogāzes augšā. Pa kalna kori iet ceļš, šur tur melnē virsotnes - nav pārāk augstas, bet iekarot virsotnes mani neinteresē. Pa augšas ceļiem un takām eju Kikish namiņa virzienā, kur iedomājos esam arī autobusu pieturu. Taču kad pēc kādām četrām stundām to esmu sasniegusi, namiņš izrādās pamests un līdz tuvākajai pieturai, kas atrodas pie klostera, jāiet vēl kādu stundu. Par laimi, taka iet lejup, gan ļoti krasi, starp rudenīgi iekrāsotajiem bērziem un lapu paklāju zem kājām. Uz ceļa esmu tieši nedaudz pirms autobusa atiešanas. Pēc stundas jau varu mieloties ar gardumiem, ko esmu sapirkusi lielveikala "Bille" silto ēdienu nodaļā.

Sasniedzamā attālumā no Sofijas ir arī kaut kādas alas ( kurām tūrisma sezona beigusies) un Rožu ieleja. Rožu ielejas kolorītu baudu kādā no rožu veikaliņiem, kur sarkanīgi rotātās kārbiņās nopērkami dažādi kosmētikas izstrādājumi no rožu eļļas. Vesels maisiņš izmaksā nepilnus 20 eiro. Viesnīcā izmēģinu sejas krēmu un atzīstu par ļoti labu!

Savā ceļojumā iekļāvu vienas dienas izbraucienu uz Plovdivu. Autobusi uz turieni kursē ik pēc stundas un ceļā jāpavada pāris stundas, tā ka šī senā un interesantā pilsēta viegli sasniedzama. Par pilsētu biju absolūtā sajūsmā. Ceļā no autoostas uz centru ieklīdu kādā parkā, no kura pavērās skats uz kādu statuju augstu kalnā. Protams, ka man līdz tai jātiek, lai gan kāpiens diezgan augsts. Statuja izrādījās Krievijas cara Aleksandra II piemineklis, galvenais objekts šīs personības memoriālai vietai. Skati no kalna uz pilsētu un vēl citiem kalniem tās teritorijā tiešām kāpiena vērti! Pirms doties vecpilsētā, nogāju kādu gabaliņu gar upi un tieši no turienes atdūros vēl viena kalna pakājē, un nu bija jākāp augšā cietoksnī. No turienes tad tieši uz brīnišķīgo vecpilsētu. Sakoptas skaistas ieliņas, vai katrs nams ar plāksnīti, kas informē par tā īpašo vērtību. Plovdivā saglabājušies arī vairāki objekti no romiešu laikiem - antīkais teātris, stadions un forums. Visu sameklējot un izbaudot, lēnām satumst. Cauri parkam, kura ezeriņā laistās daudzkrāsainas strūklakas, dodos atpakaļ uz autoostu.

Lai gan visi 10 punkti aiziet Plovdivai, arī Sofija man patika, tā ir diezgan mierīga pilsēta bez lielpilsētas nomācošās burzmas, bet ar daudz senas un greznas arhitektūras objektiem. Te jūtama pietāte pret antīkās kultūras pieminekļiem, pašā centrā zem metro stacijas jūties kā senā pilsētā. Šur tur starp sakoptajām drupām atjaunoti sienu fragmenti, freskas vai kas cits. Bet vērtīgākie artefakti savākti arhitektūras muzejā - gan stellas ar uzrakstiem, gan skulptūras un sadzīves priekšmeti, gan ieroči no antīkā laikmeta un pat grāmatas apzeltītos iesējumus. Ļoti skaistas arī pareizticīgo baznīcas, kur acis žīlbst gan no ārējo tornīšu spilgtuma, gan neiedomājami bagātīgā interjera un ikonu bagātīguma. Ne izpētīt, ne atcerēties tajās redzamos sižetus! Ir arī mošeja, ļoti skaista no ārpuses, taču iekšā vienkārša, kā jau tas mošejās mēdz būt. Apmeklēju arī Nacionālo bibliotēku un apskatu Kirila un Metodija pieminekli tās priekšā, bet iekšā netieku, jo ir svētdiena.

Vairākkārt nācās uzdurties muzicēšanai kādā no parkiem vai pagalmiem, reizēm dziesmas pavadīja dejotāji. Vasarā droši vien tādi ielu koncerti notiek vēl biežāk. Bulgāri laikam ir priecīga un dinamiska tauta, taču manai mentalitātei ne visai atbilda tās stipri jūtamais slāviskums, kas man šķita krievisks, mazliet robusts un ne visai sirsnīgs. Bulgārijā daudzi cilvēki saprot un kaut cik runā krieviski. Valodas ir diezgan līdzīgas un lasīto tekstu var pat diezgan labi saprast pēc līdzības ar krievu valodu, tomēr dzīvo runu uztvert nav īsti iespējams. Arī angļu valodu cilvēki ielās zina samērā labi, tomēr man radās iespaids, ka atšķirībā no kaimiņiem rumāņiem, viņiem ir mazāk sirsnības un vēlmes komunicēt. Kopā ar rupjajiem ļaudīm jau minētajā hostelī, tieši cilvēki bija tāds mazs mīnusiņš citādi iespaidiem bagātajā ceļojumā.

Pie lāčiem bez lāčiem. Rumānija

Sun, 14 Sep 2025 05:47:00 +0000

Traki lēna būšana

Parasti iebraucot kādā valstī pirmoreiz, iespaids man ir jūsmīgs un pieņemošs, bet ar Rumāniju gadījās pretējais. Pret šo valsti laikam noskaņoja tās lidsabiedrības Animawings reisa kavējums par nomācošām 5 stundām, kas nosēdētas Stokholmas lidostā. Par laimi, hosteļa saimnieki bija atsaucīgi un neiebilda pret ierašanos vēlā stundā. Rumāņiem transporta kavēšanās ir ierasta lieta. Šķiet, ka precīzi kursē vilcieni, bat Flixbus autobusi "kompensē" ļoti zemās cenas ar ierastiem kavējumiem. Piemēram, no Bukarestes uz Sibiu autobuss jau atiešanas vietā ieradās vēlāk, sekoja vairākkārtējas biļešu kontroles (startēja 50 min vēlāk nekā sarakstā) un pa ceļam kalnu ielejās pastāvot sastrēgumos, galapunktā pienāca ar vairāk kā stundu kavējumu. Ceļā pavadīju kopā 7 nomācošas stundas (vilciens ietu kādas 4), kas nemazināja īgnumu pret rumāņiem un viņu paradumiem. Dažreiz gan iekavēto šoferīši "iedzen" un galapunktā ierodas tikai kādas 15 minūtes vēlāk. Paši rumāņi ir pieņēmuši Flixbus sistēmu un iemanījušies izsekot autobusa gaitu vebsaitā, ierodas pieturā, kad autobuss reāli tuvojas tai. Man Rumānijas apceļošanai bija iepriekš iegādātas trīs Flixbus biļetes par apmēram 10 eur kopā ar kopējo veicamo attālumu ap 700 km garumā. Precīzāk plānot ceļojumu ļautu vilciena izvēle, kas gan sanāks mazliet dārgāk, toties drošāk.. Rumānijā ir iespējams gandrīz visur nokļūt ar sabiedrisko, kas ir lēts, pieejams un pietiekoši ērts. Toties organizētās tūres nesviež pakaļ ik uz stūra, tās labāk pirkt iepriekš internetā, jo cenas uz vietas nebūs zemākas. Šķiet, ka lētāk ir ņemt tūres no Bukarestes, jo no pārējām pilsētām, kurās pabiju, tās ir ļoti dārgas, lai gan atradās tuvāk apskates objektiem. Iemels varētu būt tas, ka no mazākām pilsētām ir mazāks pieprasījums, tāpēc tās notiek nelielās grupās vai privāti. Kopumā secināju, ka ceļojums izdotos raitāks, ja tas būtu jau mājās smalki izplānots un viss nopirkts, jo spontāni ceļojot šajā valstī var nedabūt redzēt šo vai to no iecerētā.

Viens no pārsteigumiem šeit bija augstais tehnoloģiju līmenis. Visos hosteļos un pensionos internets bija ātrs, visur varēja norēķināties ar kredītkati, ko atteicās pieņemt tikai vienā mazā bodītē ūdens pirkumam, tā ka nauda reāli noder vienīgi ielu tirdziņos un ja tos neizmanto, var ļoti labi iztikt bez skaidras naudas. Pilsētu un piepilsētu autobusos un metro var norēķināties par braucienu, pieliekot kredītkarti pie aparāta (tāpat kā Lielbritānijā), toties biļeti par naudu var nopirkt tikai kioskos, bet ne transportlīdzeklī. Arī piekļuve mazākām privātām viesnīcām un hosteļiem lielā mērā notiek pēc pašreģistrācijas principa, samaksājot iepriekš booking.com - ir jāpierod, ka pretī nenāks smaidošs viesu saņēmējs, bet pašam jāatrod kodi un atslēgu kastīšu durtiņas.

Cilvēki lielākajā vairumā ir nacionālas izcelsmes, varbūt ar piejaukumu no kaimiņvalstīm un čigāniem, bet eksotisku valstu ieceļotājus un tūristus te redz ne vairāk kā Rīgā. Arī ļaužu uzvedība un paradumi pavirši vērojot šķita diezgan radniecīgi mūsējiem, tā ka iekļauties šajā sabiedrībā varētu itin labi, ja būtu valodas prasme. Angļu mēlē nekomunicē nospiedošais vairums iedzīvotāju ielās, ar vecāko gadagājumu labāk nemaz nesākt sarunu, no vidējās paaudzes kaut kādas elementāras frāzes sapratīs viens no desmit, bet ja vēlies ko pajautāt, jāvēršas pie jaunatnes! Lielākais vairums no viņiem ar angļu valodu ir uz tu, arī policisti man par pārsteigumu pieprot angļu valodu. Rumāņu valodas skaņas man atgādināja romāņu valodas (itāļu, franču) ar krietnu slāviskuma piejaukumu (piemēram, jā viņiem ir - da), bet īsumā - saprast nevar neko. Par laimi, tehnoloģiju līmenis mūsdienās ļauj ceļot bez runāšanas. Uzraksti visur, pat pie viena otra monumenta, ir tikai rumāņu valodā, tā ka par tūristiem varētu padomāt vairāk, tomēr pāc nedēļas šajā valstī jau var pamanīties saprast, kas ir kas.

Tātad ierados hostelī vēlu vakarā, kur mani sagaidīja pēc alkohola "smaržojošs" darbinieks un puslīdz ar google tulkotāja palīdzību izrādīja sanitārās telpas, lielo virtuvi un atpūtas istabu, ierādija gultu četrvietīgā istabā, kur biju viena! Padzērusi brīnišķīgu sarkanu tēju, devos pie miera, ko traucēja vien čīkstoņa, kaimiņiem spaidot durvju kodus. Rītā izmetusi līkumu pa mirdzošām strūklakām pildītu avēniju līdz parlamenta ēkai un nobaudījusi strūdeli ar kafiju, teicu sveikas hosteļa pagalmiņam, devos uz metro. Te dežurants laipni parādīja peronu un ka biļete ir tikai kredītkartes pielikšana pie vārtiņiem. Ļoti raiti biju nokļuvusi autoostā Militari, no kurienes aties Flixbus uz Sibiu. Paklīdusi pa apkārtējiem parciņiem un gar tirgotavu letām, beidzot sagaidīju autobusu, kas, kā jau rakstīju, nesteidzās.

Vācisks kolorīts Sibiu pilsētā un klaiņojumi kalnos

Izbraucot no pilsētas, kādu laiku, 1-2 stundas šķērsojām garlaicīgus līdzenumus ar nopļautās labības apkaltušiem laukiem un tikai pa laikam redzamas vēl nenovāktas saulespuķes, kas ļāva iztēloties, cik skaisti tās kādreiz ziedēja. Tad iebraucām kalnos un desmitiem kilometru braucām laikam pa vienu un to pašu ieleju gar upi, piestājot uz atpūtu vairākās pilsētās. Vietām ieleja bija šaura un ceļš - gar klintīm, virs tām viļņojās mežiem klātas kalnu galotnes, bet satiksme intensīva ar daudz fūrēm, tāpēc autobusam šur tur nācās pastāvēt, lai tiktu uz priekšu. Kad jau biju sākusi besīties par garo ceļu, ap 7 vakarā izbraucot cauri Sibiu centram, nonācām autoostā. Pa garu ielu gar upi nosoļojot pusotru kilometru, pa tiltiņu iesoļoju centrā, kur vecpilsētas malā kādā ieliņā meklējams pensions. Bija adrese, bet ar nelielu iesvīšanu un mājas iedzīvotāju (kas ieradās) palīdzību tiku iekšā un laipna sieviete izbesītai ceļotājai palīdzēja atkodēt kastītes durtiņas, aiz kurām paslēpta dzīvoklīša atslēga! Pirmais darbs - atstiepties ērtajā gultā uz mīkstā pārklāja. Vēlāk atradu arī Carefour un sapirku pārtiku pāris dienām - dārzeņus, kaut kādus salātus burciņā, jogurtu...

Lai gan dzīvoklītī ļoti kluss, pieceļos agri. Klīstu pa vecpilsētas pārsteidzoši skaistajām vāciski šarmantajām ielām, kur vai katrs nams izceļas ar izsmalcinātiem rotājumiem, bet vietām paveras skati pār brūniem senatnīgiem jumtiņiem. Galvenā pilsētas dominante ir luterāņu katedrāle. Lai gan Rumānijā dominē pareizticība, neaizmirsīsim, ka šī ir vāciska pilsēta! Ortodoksālā pareizticīgo baznīca atrodas tālāk no centra un izceļas ar greznību un izsmalcinātiem gleznojumiem, taču jauniem! No pusēm, kas nav upe, vecpilsētu apņem ļoti labi saglabājies mūris ar torņiem ik pēc kāda attāluma. Bet aiz mūra kursē sabiedriskais transports. Uz turieni arī eju, jo mērķis aizbraukt uz stundas braucienā sasniedzamo kalnu pilsētiņu Paltinis, lai pastaigātu pa kalnu takām.

Maršruta autobusam piestiprināta piekabe riteņiem, un tā nestāv tukša, jo izskatās, ka starp rumāņiem netrūkst sportisku zaļā dzīves veida piekopāju. Arī pārējie pasažieri lielākoties izskatās pēc pārgājienu entuziastiem. Izbraukuši cauri piepilsētas parkiem un kūrortiem, kā arī autentiskai mazpilsētai Rasinari, nonākam galapunktā, kas atrodas pie pacēlāja stacijas. Paskatos, ka tas uzved mežainā virsotnē 1600 m v.j.l. Kamēr pētu kartes, visi izklīduši, nesaprotu, uz kuru pusi, tāpēc sekoju diviem jauniešiem, kas iet pa ceļu, kas ved uz diviem taku maršrutiem. Izvēlos to, kas ir apļveida un pēc 2,5 h pārgājiena atgriežas sākuma punktā. Man tas prasīs kādas četras, tātad vēl arī atliks kāda stunda atpūtai, gaidot vakara autobusu.

Eju pa egļu mežu, klusums, ne cilvēku, ne putnu. Arī lāči laikam redzami tikai sanktuārijos,

kur tos izrāda tūristiem. Tikai egles, caur tām skatu panorāmas paveras pēc kādas stundas gājuma, kur satieku arī dažus pretimnācējus. Sēžu piekalnē uz soliņa, kad pie manis ierodas klaiņojošs suns. Atrodu žuburiem klātu egļu mietu, ar ko aizsargāties, ja nu kas, jo bieziem zariem klātajā eglā uzskriet nevarēšu. Bet suns apošņājis secina, ka man ēdiena nav un ošņājas tālāk. Ar mietu tā apskādētā asiņojošā rokā sasniedzu mežu, kur atbrīvojos no tā, jo parādās sīkas mellenītes. Tādas retas, nezi, apēstas vai slikta raža tāpat kā pie mums šovasar. Maršrutā parādās vairāku pieturvietu nosaukumi, sasniedzami ik pāc pusstundas, un jau zinu, ka tur būs meža klajumi. Tos klāj veca dzeltēt sākusi zāle, puķes vai nu pārziedējušas, vai to nav bijis. Toties egles gan skaistas, simetriskas, kā uz Ziemassvētku pastkartītes. Kad esmu sasniegusi vietu, kurai vajadzēja būt galapunktam, izrādās, ka tā ir pacēlāja augšējā stacija. Taka beigusies, jāmeklē iespēja nokļūt lejā, un tā kā pa blīvu egļu audzi nav iešana, nolemju šķērsot nogāzi, pa kuru uz leju droši vien tiek slēpots. Virzos lejup ļoti sekmīgi,jau redzama pacēlāja lejas stacija, kad priekšā parādās liels aitu bars, gar kuru skraida liels suns. Esmu piedzīvojusi ganu suņu niknus uzbrukumus citās valstīs, tāpēc skatos pēc spraudziņas eglēs, lai iespruktu mežā, līdz beidzot tādu atrodu, kamēr suns nav mani pamanījis. Laužoties cauri skrajām vietām, beidzot sasniedzu kaut kādu taciņu, kas transformējas ceļiņā un aiziet līdz skaistiem namiem, no kuriem riedams izskrien - atkal jau suns. Izrādās vairāk tāds vaukšķis vien. Beidzot nonāku uz šosejas un pa to uz autobusa galapunktu. Atspirdzinoties ar kolu, pavadu stundu atpūtā uz kāda soliņa, kur atkal mani atrod suns, bet ļoti mierīgs un laisks, tas nostiepjas sausajā zālē. Atpūšamies abi.

Autobusu bez manis gaida tikai viena sieviete ar bērnu, ļoti atraktīvu puišeli. Autobuss gan ierodas laikus, ieņemam vietas mēs un vēl kādas trīs sievas ar paunām, kas te tirgojušās, bet šoferītis visādi stiepj gumiju, līdz dodas ceļā pēc krietnas pusstundas. Nezinu, tā paredzēts vai tā ir viņa ideja, bet te ir Rumānija un neviens nesteidzas. Arī es neesmu neko nokavējusi. Kājas pēc nosoļotiem kilometriem nevēlas turpināt pilsētas apskati, tāpēc paēdusi kompleksās pusdienas kādā ēstuvē, ar baudu atstiepjos pensiona mīkstajā gultā.

Rītā izvēloties vēl nestaigātas vecpilsētas ielas, dodos pie dabas muzeja, kur pie mūra ir stāvlaukums- firmas Balea Bus pasažieru uzņemšanas vieta, šīs firmas mikriņš mūs, piecus ceļotājus, aizvedīs uz slaveno augstkalnu ceļu - Transfagalsan, kas dažos ceļvežos nodēvēts par skaistāko Eiropā. Nevēlos gan tik augstam vērtējumam piekrist, bet blakus sēdošā vācu meitene domā, ka skaistam jābūt. Mikrinš izbrauc cauri mežam un izlaiž mūs tur, kur ceļa skaistumi tikai sākas. Mums atliek divas no izvēlēm- iet līdz ceļa galapunktam pie Balea ezera pa kalnu taku (ir divas- viena 2,5 stundas, otra 4 h) vai braukt ar vagoniņu, ko te sauc par teleferikum. Vācu meitene kaut kur pazūd, atstājusi jautājumu par nokļūšanu augšā vēlākai lemšanai, dodos pa taku uz ūdenskritumu. Skaitās, ka šī vieta ir pie ūdenskrituma, tomēr vēl krietni jāiesvīst, lai pie tā nokļūtu (rakstīts 30 min., eju stundu), taka ļoti akmeņaina un briesmīgi stāva. Grūtums gan attaisnojas, jo pār melnu klinti krītošais ūdens ir tiešām brīnišķīgs. Kad esmu atpakaļ redzu, ka vagoniņi tomēr kursē, bet reti gan, jo tie ir tikai divi. Cilvēku pūlis milzīgs, stāvēšana rindā prasa pacietību, bet nepaiet ne divas stundas, kad tieku kārotajā iekāpšanas laukumiņā un braucam sākumā virs mežiem, bet tad zem mums paveras tāds kā bļodveidīgs plato, klāts ar zāli, akmeņiem, klintīm un ložņājošiem skujeņiem, starp kuriem izlokās braucamais ceļš ar automašīnu rindām. Uzkāpjot vietas augstākajā punktā, ieraugāms ezers. Tomē šis nav augstākais punkts, jo gar tādu kā sienu var virzīties augstāk. Gribētos redzēt, kas aiz tās sienas ir un arī takas ir, bet kāpt īsti negribas. Kad izstaigāts tirdziņš, pasēdēts pie ezera un pakāpts pakalniņos, ieņemu kādu 2 h garu taku, lai dotos atpakaļ pa to. Tikai pēc laiciņa uz takas attopos, ka neesmu noskaidrojusi, kur atrodas sākumā norādītais galapunkts, līdz ar to nezinu, vai taka aizvedīs vajadzīgā vietā. Bet taka virzās tik augstāk vien, bet man gribas zemāk, kur lokās braucamais ceļš, un iet 9 km pa to, nevis mocīties pa akmeņiem. Un tad pieņemu vienu no pārgalvīgākajiem lēmumiem savā dzīvē - virzīties no takas nost un pa taisno noiet lidz ceļam. Zinu, zinu, tādu lēmumu taču varētu pieņemt tikai cilvēks, kas kalnos ir pirmo reizi un nepazīst to specifiku. Sākumā vēl virzos starp akmeņiem ciku caku puslīdz sekmīgi, bet atduroties pret klintīm, strautiem un 90 grādu stāvām nogāzēm un meklējot tām apkārtceļus, esmu nopērusies tā, ka kājas vairs neklausa. Reizēm pat šļūcu pa zāli uz dibena, piebremzējoties pie akmeņiem un pieturoties pie asiem akmeņiem vai dzelkšņainiem krūmiem. Kājas kā lupatas, sirds dauzās strauji un rokas asiņainas. Viena krauja apieta un atrasta izeja, teju jau būšu lejā, kad atklājas vēl nākamā tieši priekšā. Un tā nez cik reizes! Galīgi izpumpējusies pēc pāris stundām basām kājām brienu pāri upītei, aiz kuras ir ilgotā šoseja. Atpūtusies balsoju - nepiestāj ne viena, ne otra, ne trešā. Beidzot piestāj poilicisti, bet vest negrib, jo tas esot pret drošību. Saku, ka nevaru paiet. Viņi noklausās manu stāstu, paprasa ID un beidzot ielaiž mašīnā un atved līdz pašam restorānam, kur pienāks Balea Bus-iņš. Vēl stunda laika, lai restorānā iestrēbtu zupu. Sibiu nākas meklēt jauno hosteli, jo pansionātā nevarēja pagarināt palikšanu, bet arī jaunais hostelis izrādās ļoti jauks un viesmīlīgs, ar recepciju un dormitorijs ir nevis istaba, bet dzīvoklis ar guļamistabu, atpūtas istabu, virtuvi un labierīcībām. Šiki par nieka 12 eur.

Pilis un klosteri

Pieceļos 3 A.M, jo 4 A.M. atiet mans Flixbus uz Brašovu. Naksnīgā pilsēta klusa, bet izskatās droša. Pa ceļam saņemu īsziņu, ka autobuss būs par 46 min.vēlāk, tas nozīmē, ka benzīna tankā vēl varu padzert kafiju. Autoostā neesmu viena, kāds bariņš cilvēku jau priekšā un sarodas vairāk. Brašovā caur Maps me noskaidroju, ka pēc pusstundas no šīs pašas autoostas atiet 140.autobus uz pilsētiņu Zarnesti, kas atrodas 8-9 km attālumā no Bran jeb Drakulas pils, lai gan nav vēsturisku liecību, ka īstais Drakula tur būtu uzturējies. Fantāzijas paliek fantāzijas, bet es braucu, un aizbraucu līdz galam, lai gan vajadzēja izkāpt ātrāk. Izeju cauri daļai pilsētas un nogriežos uz kāda klusa ceļa. Jāmēģina balsot. Drīz vien izdodas nostopēt kādu jauku vietējo vīrieti, kas aizvizina tieši līdz pilij. Viņš neatsakās pacienāties ar šokolādi un šķiramies draudzīgi.

Pilsētiņa zaļa un skaista, pilna ar izklaidēties kāriem cilvēkiem, jo te bez pils tiek piedāvātas arī vēl kādas izpriecas. Pilī uz iekļūšanu nav lielas rindas, un biļetei ir pensionāru atlaide, tā ka tieku iekšā par 10 eur. Iespaidi labi - daudz tika kāpts pa šaurām trepītēm, pavērās smuki skati uz fasādes daļām un pagalmiņiem, redzētas gan regālijas, gan istabas un priekšmeti, seni un mazāk seni. Ir arī stāsti un video par Drakulu, jo lai nu kā, bet šā briesmoņa vārds ir pilij pielipis, kaut tikai leģendas tai šo vampīru piedēvējušas. Bet vispār es neprotu izstāstīt ne pilīs, ne baznīcās redzēto. Šajā mirklī acu priekšā stāv tikai aka kādā pagalmiņā, dekorēta ar skulpturāliem rotājumiem. Un pils ārpuse acu priekšā, sevišķi, kad esmu nolaidusies no uzkalna lejā un no dīķiša malas, sēžot mīkstajā zvilnī, vēroju tās bildēs redzēto veidolu dzīvu savā priekšā virs zaļā pakalna.

Dienas karstums uzņēmis apgriezienus. Īsākais ceļš uz transportu pēc navigācijas ir Zarnesti kantons (nevis pilsēta), 8,3 km. Eju cauri pilsētiņai, pa galveno ceļu uz Rasnov (tur atrodas cietoksnis, kuru var redzēt pa autobusa logu, bet kuru nebija spēka apmeklēt) drasē mašīna pēc mašīnas, nezinu, vai kāda no tām pieturētu, bet nav pat vietas, kur balsot. Nolemju paļauties uz savām kājām un nogriežos no galvenā ceļa uz kantonu. Tas ir kluss un ved cauri kādam ciematam, kur redzamas arī autobusa pieturas- tātad kaut kādi autobusi pieved tuvāk Bran. Beigās nonāku uz zemes ceļa, kas iet gar upi. Nomazgāju sasvīdušo seju, jo ārā 32 grādi, un čāpoju tālāk. Tad kādā māju pavēnī gaidu Brasovas autobusu, vērojot ainavu un tītaru baru, ko gana vecs vīrs. Brasovā izgājusi cauri vecpilsētai pievakarē nonāku nemājīgā hostelī, kur neoficiāli par noteicēju iekārtojies kāds šrilankietis. Padzeru viņa indiešu tēju, jo noturu to par hoteļa, bet viņš ļaunā neņem un piedāvā vēl citu šķirni. Vakarā hosteļa virtuvē līdz pat pusnaktij saimnieko un ēd jau bariņš indiešu, caur miegu klausos viņu mūziku un paklusas balsis, bet ejot uz tualeti mani sasniedz indiešu ēdiena smaržas, patīkamas.

Rītā vēl izmetu kādus līkumiņus pa pilsētas centru, katedrāle vēl ciet, dievkalpojums nenotiek, lai gan ir svētdiena. Kāds uzraksts vēsta par melno baznīcu, bet tobrīd nebiju piefiksējusi, ka tas ir slavens Brašovas objekts, tādēļ diemžēl baznīca palika neaplūkota. Man patīk iet cauri pilsētai, no vecās daļas nonākot vidējā un tad jaunā. Līdz dzelzceļa stacijai ir 3 km un tieku uz vilcienu jau pus 11. Mans mērķis ir pilsēta ar Bībelisku nosaukumu - Sīnaja (Sinaia).

Sīnaja ir ļoti zaļa pilsēta, vismaz tur kur biju, kā dārzs - pa vairākām trepēm un cauri dārziem nonāku pie pirmā nolūkotā apskates objekta. Mani te interesē divi - klosteris un Peles pils.

Klosteris aizņem salīdzinoši nelielu teritoriju un no iekšpuses apskatāmas divas baznīcas, viena galvenā jaunāka, otra mazāka un veca. Kā jau visās pareizticīgo baznīcās, te acis žilbina ikonu skaistums un zeltu un sudrabu spīdums. Uz vienas no fasādes malām iekalts vēstījums par klostera dibināšanu. Nekādās mūku cellēs iet iekšā nav paredzēts. Pārsteidzoši skaists ir dārzs ar bagātīgiem puķu stādījumiem - dālijas, flokši u.c., ne kādas rozes īpaši nav izceltas.Klostera apmeklētāju vidū dominē vecākās paaudzes sievietes, izskatās, ticīgas.

Toties pa meža celiņu, kokos lejāk šalcot upītes tecējumam, uz pili dodas visādu vecumu cilvēki - jauni, vidēji, ģimenes. Tuvojoties pilij, ceļa malā sākas tirdziņš, kur piedāvā gan ēdamu, gan neēdamu. Cilvēki pārsvarā skrubina apceptu kukurūzu, es nopērku nugu, no kuras mutē vēl ilgi salduma garša. Beidzoties mežam, atveras klajums ar skatu uz pili tālāk kalnā. Ar līkumu sasniedzama tās ieeja, patiesībā, lielu cilvēku rinda uz to. Ieņēmusi rindu, apskatu, vai kase nav kur citur, taču tā nav redzama, tāpēc nolemju, ka būs pie ieejas. Tomēr beigās izrādās, ka ir tikai vārtiņi, kur visi pīkstina iepriekš internetā nopirktās biļetes. Uz vietas tās nemaz netiek pārdotas. Un tad notiek brīnums - aiz manis stāvošā sieviete saka, ka viņai ir lieka biļete. Es tieku pilī!

ir neorenesanses stilā, tātad jauna, bet tieši romantiskā greznība laikam piesaista tai vairāk intereses nekā vēsturiskajai Bran pilij. Galdiņi izliektām kājā, etažieres ar izsmalcinātiem kokgriezumiem, bruņās tērpti karavīri, karalisko cilvēku portreti, bibliotēkas ar un bez grāmatām, lustras un trauki, istabas mūzikai, gulēšanai, atpūtai.... Spraucamies caur šaurām ejām pa mazām durtiņām no vienas citā, skaistākai par skaistāku, līdz sekojot plūsmai, iziets viss maršruts un nonākts veikalā, kur pārsvarā iespieddarbi. No turienes atkal pagalmā, kas bagāts ar skulptūrām.

Turpat ir arī otra - Pelišaras pils. Izrādās, tā ir ar patstāvīgu nozīmi, nevis lielās pils piedeva, kā nodomāju un iekšā negāju. Ja nebūtu tikusi pie negaidīti laimīgās biļetes, noteikti apmeklētu šo pilīti, jo tur varēja brīvi tikt iekšā.

Uz māju pusi

Līdz vakaram vēl pastaigāju pa kalnaino pilsētu, aizgāju līdz pacēlāju stacijai, jo pilsēta izrādās liels ziemas sporta centrs. Tā kā laiks bija apmācies un brīžiem lija, augšā nebraucu, jo skatus klāja miglas auts. Jāpiebilst, ka pilsētā ir daudz greznu namu, kas izskatās gandrīz tikpat ievērojami kā pils, daudz labu viesnīcu. bet es devos uz Bukaresti. Bija nopirkta Flixbus biļete no Brašovas - vebsaitā gribēju nomainīt iekāpšanas vietu, bet nebija attiecīgas opcijas. Ar pamatotām bažām sagaidīju autobusu, kas gandrīz stundu kavējās. Tiešām, mans kjuar kods izrādījās neaktīvs - jau Brašovā biju dzēsta arī no pasažieru saraksta šofera telefonā, zaudējot tiesības braukt. Tomēr par mani iestājās kāds līdzbraucējs, ar ko jau pieturā runājāmies, un viņa pierunāts, šoferītis tomēr nolēma mani aizvest. Jau otrā veiksme šajā dienā, laime nelaimē. Nav, nav rumāņi slikti cilvēki, varbūt kāds ir vienaldzīgs, bet kāds arī iejūtīgs un atsaucīgs. Kā visur.

Rītā baudīju svaigās picas un strūdeles, un sapirkos arī ko pa dienu ēst lidostā, jo Rīgā būšu tikai pievakarē. Apskatīju vecpilsētu, bet ļoti iedvesmojoša ir Biserica - viņu galvenais pareizticības centrs ar baznīcu un patriarha pili. Tieši notika dievkalpojums, kur bija sanākuši daudz cilvēki. Rumāņi vairumā ir pareizticīgie, un to baznīcās varēja novērot. Un tad jau atvadījos no jaukajiem hosteļa ļaudīm, lai autobusā cauri visai pilsētai sasniegtu lidostu. Biju ļoti aizkustināta, kad pa logu lidlaukā ieraudzīju mūsu lidmašīnu Latvijas karoga krāsās, un tikai uz spārniem Airbaltic zaļais. Rīgā citas Airbaltic lidmašīnas bija parastas, nezinu, kāpēc šī tāds īpašs eksemplārs. Varbūt tāpēc, ka mājās atgriezās kāda īpaša ceļotāja.

Ziemeļu gaismā (Norvēģija)

Sat, 05 Jul 2025 06:48:00 +0000

Kāre apskatīt Lofotu salas nobrieda pirms gada un bija nodoms apceļot tās kopā ar vēl dažām sievietēm īrētā automašīnā. Taču braucienu atlikām automašīnu īres dārdzības dēļ, tomēr pētot īres maksas dažādos gadalaikos, nācās secināt, ka lēti tas nebūs nekad. Apdomājot šā un tā, nolēmu tomēr doties uz Novēģiju viena, kā pārvietošanās veidu izmantojot man tik ierasto sabiedrisko transportu. Ja tas ir derējis teju visur pasaulē, kāpēc lai būtu tik galīgi švaks civilizētajā Norvēģijā? Izrādījās, nebiju kļūdījusies!

Plānot man patīk, shēma pa lielam skaidra: 1) lidojums uz Oslo, lai apmeklētu Eduarda Munha muzeju 2) No Oslo lidojums uz Tromso - tālāko ceļojuma ziemeļu punktu 3) Pārbrauciens ar autobusu uz Lofotu salām 4) Lidojums uz Rīgu no Narvikas lidostas ar pārsēšanos Oslo.

Oslo (Torp lidostā) ar Ryanair ielidoju rītā, kur mazās lidostiņas priekšā jau gaidīja autobuss uz Oslo un laipns konduktors apjautājās, vai esmu pensionāre. Tiku pie senioru biļetes. Norvēģijas autobusos un vilcienos cilvēkiem no 67 gadu vecuma braukšana ar 50% atlaidi, līdz ar to braukāt ar sabiedrisko manā vecumā ir izdevīgi! Autobusi un vilcieni nekad nav pārpildīti, ir ērti un apkalpošana itin laipna. Pēc pusotras stundas jau biju Oslo autoostā. Centos izmantot navigāciju, lai gan saprātīgam cilvēkam tā nemaz nebūtu vajadzīga - turpat vien blakus stacijai fjorda galā blakus Operas izcilajai ēkai atrodas cits moderns nams, uz kura fasādes lieliem burtiem rakstīts: Munch. Savam izcilākajam māksliniekam norvēģi pamatoti atvēlējuši lielu un ērtu būvi, kur apmeklētājs var ne tikai skatīties mākslas darbus, bet arī pavērot pilsētu no augšas, izbraucot pa slīdošām kāpnēm līdz 9.stāvam. Katrā stāvā ir kaut kas tematiski un stilistiski savs, vienā virzienā noskaņots, bez Munha gleznām ir arī pamatīga viņa dzīves prezentācija un izstāde ar Munha idejas tālāk virzītāju mākslinieku darbiem. Kad pēc mākslas baudīšanas lejā vēl bija padzerta kafija, pastaigāju gar fjordiem, kur sagūluši sauļojās simtiem pilsētnieku, baudīdami spožo saulīti, kas droši vien nespīd tik silta katru dienu. Arī man pēc Latvijas ieilgušajām lietavām par tādu dienu bija liels prieks, pastaigājoties gar fjordu un pa centrālajām ielām un priecājoties par Oslo jauno un veco arhitektūru un pilsētas mieru.

Pirms pusnakts ar parasto R12 vilcienu devos uz Oslo lidostu. Šis vilciens attālumu līdz lidostai ap 40 km iet 23 min. un pietur dažās pieturās. Ir arī cits variants - braukt ar speciālo ekspresvilcienu 17 minūtēs, maksājot ap 25 eur (ar parasto vilcienu mana senioru biļete ap 5 eur, bet ar ekspresi atlaides nebūtu). Tā ka esiet uzmanīgi, taupītāji! Gaidot rīta reisu, nonīku lidostā, jo pirms agra lidojuma īsti labi tāpat gulēt nevarētu, un tērēt viesnīcai teju 100 eur par nakti varētu bagāts cilvēks. Es tāda neesmu. Norvēģija nu ir tā valsts, kur ir jāpiedomā, kur un kādus pakalpojumus izmantot un no kā atteikties, jo šī ir dārga valsts!

Tromso ielidoju agri, Oslo saulīti nomainījis lai arī pasīks, tomēr lietus. Tromso ir sala, kurai apkārt fjordi un aiz tiem kalni, kurus vēl klāj sniegotas muguras, kuras tik ļoti gribas fotografēt, riskējot saslapēt fotoaparātu. Skatu burvības aizrauta, soļoju pilsētas centra virzienā - apmēram 4 km iešanas. Smidzeklis nu jau pārvērties īstā lietū, jakas piedurnes sāk izmirkt, bet ieraugu lielu tirdzniecības centru. Tieku lielveikalā. Kamēr izpētītas visas letes, sapirkta pārsvarā no zivju produktiem sastāvošā paika un uz kāda soliņa paēstas brokastpusdienas, lietus mitējies. Ceļš ved gar fjordu, nolemju izpētīt viesnīcas atrašanās vietu un ja būs iespēja, atstāt tur somu, lai gan iečekošanās tikai no 16.00. Nonāku pie savrupnama, kuram nav uzraksta, bet saimnieku dotā wifi parole darbojas, tātad vieta pareiza, bet durvju kods vēl nav atsūtīts. Tas pienāk tikai ap pus4, kad sēžu kādā pilsētas centra kafejnīcā netālu no galvenās- doma baznīcas, kas ir vienkārša koka ēka, kurai apkār apstādījumi un zaļumi, ļoti vienkārši lauku ziediņi. Tāds izrādīsies Novēģijas ziemeļu ziedu sortiments gan Tromso, gan Lofotās - nevis rozes vai lilijas, bet suņuburkšķi un dzeltenās un sarkanās lauku puķes,kurām nezinu nosaukumu, te ir galvenā rota kā apstādījumos, tā vienkārši ceļmalās un nepļautajās pļavās. No šiem ziediem pār pilsētām un laukiem nāk neatkārtojamais lauku ziedu un zaļumu aromāts, kas savā intensitātē pārspēj jebkuras pasaules smaržas. Īsā ziemeļu vasara ar pamatīgo zaļošanu sprukusi ziedēt pilniem klēpjiem! Vakarā nolemju aiziet uz nordiskās mūzikas nakts koncertu, kas katru vakaru notiek doma baznīcā. Koncertā izskan 8 dziesmas vai skaņdarbi, tostarp pāris Grīga, gaidītais nacionālais kolorīts neko daudz nav sajūtams, un ilgst viss apmēram 40 min. Tāda mazuma sajūta, jo ieejas biļete maksā 25 eur. Autentiskāk šķiet pastaigāt gar fjordiem, ap 1 naktī tuvu pie apvāršņa esošajai sarkanajai saulei spoži apņemot tiltu pār fjordu un sniegotajiem kalniem atmirdzot īpašā baltumā. Lai gan ir gaiša polārā diena, ielās tomēr jūt nakts noskaņas - cilvēku maz, bet tie, kas ir, pārsvarā iereibuši.

Nākošā rītā Tromso apspīd spoža saule, karsti nav, bet ir ļoti patīkami, var staigāt krekliņā, lai gan aplikācija rāda tikai 16 grādus. Pāri tiltam dodos uz fjorda otru pusi, kur taisni pretī jau tālu pār apkaimi slejas arktiskā katedrāle. Jauna askētiska ēka un iekšpusē galvenā dominante altārglezna no košās krāsās darinātām tādām kā vitrāžām. No baznīcas dodos uz pacēlāju, lai uzbrauktu kalnā, taču tas izrādās slēgts. Cilvēku kompānijas straumēm vien pa meža ceļiņu virzās uz augšu, kur sāk līkumot garum garas akmens trepes uz kalna galu. Aiz meža sākas trūcīga veģetācija ar mazu zālīti un niecīgām puķītēm. Te uz plato var pastaigāt pa dažādām takām un pat pikoties, jo vietām vēl ir sniega klajumiņi. Pāri visam - skati pār kalniem un fjordiem, kur visa Tromso kā uz delnas. Lai gan kājas nogurušas, tomēr nelaidīšu garām arī iecerēto botāniskā dārza apmeklējumu- tas esot vistālāk ziemeļos novietotais botāniskais dārzs pasaulē. Ceļš no centra cauri industriālajai zonai aizved uz universitātes apkaimi, kurai arī dārzs pieder. Te pat nav ieejas vārtu un arī nav jāmaksā. Dārzs mani pārsteidza, gan smalkā iekārtojuma dēļ, atdarinot dažādus alpīnos reģionus, gan ar vienkāršo ziedu bagātību. Pats "smalkākais" te laikam rodedondru dārzs, un šie pilnos ziedos! Blakus dārzam ir arī mežaparks ar pastaigu takām - naturāls mežs ar papardēm, kaut kas diezgan līdzīgs mūsu Latvijas mežiem. Gan Tromso, gan arī Lofotās vispār aug tie paši bērzi, kārkli, alkšņi, egles, priedes (ne tika varenas kā pie mums), diezgan līdzīgas puķes - kaut kas ļoti tuvs, tomēr cits! Sajutu mentālu saikni ar šo zemi, ejot pa vakarīgajām ielām ķērcošu kaiju pavadībā. Tās te tādas milzīgas (varbūt kaijaki?), agresīvi lido zemu tieši pāri galvai un nenormāli ķērc, īpaši vakaros. Gan Tromso, gan Lofotās ir šādas kaijas. Ievēroju arī vēl kādu dominējošo putnu - melnu ar baltumiem, palielu, mierīgu un atturīgu,taču diemžēl nezinu putniņa vārdu.

Uz Lofotām braucu ar autobusu, jau stundu iepriekš no hosteļa dodos uz autoostu pilsētas centrā pie fjorda, nopērku biļeti automātā un , vērojot skaisto dabu, fjordus un kalnus, pēc 4 stundām esmu Narvikā. Lai sasniegtu šīsdienas galamērķi Svolvēru, kas ir Lofotu salu sākuma punkts, pēc stundām aties nākošais autobuss. Ceru atrast biļešu automātu vai kasi ar cilvēku, taču ēkā, kas skaitās autossta, rosīgi darbojas vien tirdzniecības centrs. Par autoostu liecina vien stāvlaukums ar dažiem autobusiem tās priekšā un ziņojumu dēlis, uz kura arī tāds dīvains tā kā autobusu saraksts. Nomierinājusies nopērku kafiju un uzēdu veikalā pirktus siltus makaronus. Sagaidīts arī autobuss, šoferītim prasu biļeti, bet viņš atbild, lai sēžu. Arī vēl dažas braucējas bez biļetēm tiek tāpat nosēdinātas, kad autobuss sāk braukt, izmisušas skatāmies, kas nu būs ar biļetēm. Tā arī atbraucām līdz Svolvērai - 4 stundas kā bezbiļetnieces. Vairumam braucēju biļetes jau ir telefonos. Lofotu salās pirkt biļetes pie šofera nav populāri, jo tās jāiegādājas aplikācijā "Reis". Arī es ielādēju šo aplikāciju jau Rīgā,taču tā darbojas tikai, ja ir pieslēgums internetam, bet autobusos WIFI pārsvarā skaitās, ka ir, bet nav. Arī biļetes skaitās, ka pārdod vadītāji, iekasējot papildus 2 eur par katru pirkumu, bet dabā vairums šoferu biļetes nepārdod, atrunājoties, lai pērk aplikācijā, kad esi jau iekāpis autobusā. Arī es dažu dienu laikā iemācījos izmantot aplikāciju - nopirku biļeti viesnīcā pie wifi, norādīju laiku, kad to validēt (biļete jāvalidē pirms brauciena, jo tās derīgums ir tikai nedaudz ilgāks par brauciena laiku), pirms brauciena dabūju internetu, izveidojās biļete ar kjuar kodu, kas uzrādāma vadītājam.

Taču nākamā rīta braucienam biļeti nopirkt nevarēju, jo rezervētais hostelis izrādījās minivens. Piezvanot saimnieks norādīja, lai kāpju sarkanajā auto un "relax", viņš atbraukšot visu ierādīt. Ne nu atbrauca, nekā. Kad biju kādu stundu nogaidījusi, blakus mašīnas klients palīdzēja izbīdīt krēslu, lai izveidotu guļvietu. Tad devos uz veikalu, lai nopirktu ūdeni, ar ko iztīrīt zobus. Labi, ka tas mašīnu hostelis bija tādā vietā, kur garās zāles laukums no ielas nebija pārredzams, tāpēc to varēja izmantot kā tualeti. Citādi nezinu, ko darītu. Kā domāja kaimiņš, cena esot zema- tikai 60 eur. Rītā ar skubu pametu "smalko" viesnīcu un biju autoostā jau pusstundu pirms pirmā autobusa atiešanas. Arī divas zviedrietes bija bez biļetēm, bet jau autobusā mēs tās veiksmīgi nopirkām aplikācijā, jo autobusā darbojās WIFI. Leknes sasniedzām pēc 9, zviedrietes aizbrauca dziļāk salās pa galveno ceļu E10, kas iet cauri visām salām. Savukār vairākos sānceļos ir arī citi vietējie autobusi. Man nākamais hostelis bija Fredvang - jābrauc līdz Fredvang kris (pagrieziens uz Fredvang) un līdz hostelim 3 km kājām. Īsti laikā bija iegādāties pārtiku, jo hosteļa cilvēki brīdināja, ka Fredvangā neesot nekādu iespēju dabūt ēdienu.

Vairākas stundas līdz nākamajam autobusam izmantoju, izstaigājot kājnieku maršrutu līdz kādam pakalnam ar pilsdrupām, sanāca 8 km abos virzienos. Ziedošas pļavas, rīta smaržas, mazs lietutiņš un skati pāŗ fjordiem un kalniem. Te, Lofotās, atšķirībā no Tromso kalnos sniegs redzams tikai ļoti reti, toties kalnu formas pārsteidzoši dažādas un interesantas, un tās kontrastē ar mirdzošajiem zili zaļajiem fjordu ūdeņiem. Ainava kā paradīzē. Ejot pāri vienam no tiltiem uz Fredvang, tik ļoti biju aizrāvusies ar ainavas baudīšanu, ka no futrālīša izslīdēja telefons un nokrita uz asfalta pusmetru no fjorda malas. Nopriecājos, ka neiekrita fjordā, kaut stikls pamatīgi saplaisājis. Bet darbojas, par laimi.

Fredvang ir brīnišķīga vieta. Kamēr iekārtojos hostelī, ēdu un atpūtos, pievakarē arī lietus bija mitējies. Tā kā tumsa te neiestājas, staigāt var kaut visu nakti. Izvēlējos taku uz Kvalvikas pludmali. Pēc pāris kilometriem pa ceļu gar fjordiem, taka iegriezās kalnos un pa akmeņiem veda arvien augšup, līdz pārejai. No turienes atkal lejup līdz Kvalvikas pludmalei, kas atklājās kā mierīgs jūras gabaliņš starp varenām klintīm. Atpakaļ bija jāiet pa to pašu taku, jo nekādi citi ceļi no tejienes prom neved.

Rītā jau 8 piecēlos, lai pirms došanās uz nākošo apmešanās vietu, izietu vēl vienu taku. Lietus te līņāja, te mitējās - tāds ritms Lofotām diezgan tipisks. Kad biju sasniegusi vietu, kur taka iegriežas kalnos un šķērsojusi garas zālas apņemtu taku, lija jau krietni, bija vien prātīgi griezties atpakaļ, jo lietus nemitējās. Tas bija mitējies tikai, kad gāju uz autobusu un tā nākamajā vietā - Ballstad nokļuvu pa sauso. Ballstad ir tipisks zvejnieku ciems. Fjordu visapkārt apņem Rorbuer - zvejnieku mājas, daudzas no tām tagad pārvērstas par viesnīcām. Re, kādas mājas pagalmā veca laiva, kurā iestādītas vienkāršas puķītes un garā kātā plīvo Norvēģijas karogs. Pa kādu zemes ceļu kāpju augstāk, lai pavērotu pilsētiņu no augšas, taču atduros pret uzrakstu, ka ceļš ir privāts. Tādi skaisti fjordi, pilni mazu saliņu un zaļi apsūnojušu akmeņu. Un zvejas kuģīšu masti ostās.

Rītā jādodas uz pēdējo apmešanās vietu šajā salā - A (ar aplīti virs burta, izrunā kaut kā pa vidam starp U un O). Tas ir Moskenes salas galējais punkts, tālāk autobuss neiet. Līst jau Ballstadā, pamatīgi nomācies. Kad esmu izbraukusi cauri Lofotu skaistākajiem kalniem un fjordiem un nonākusi A, nu jau gāž pamatīgi. Galapunktā izķemmēju suvenīru veikaliņu, pasēžu nojumītē, tomēr laiks nesola labas prognozes, tāpēc pa zaļumu ieskautu ceļiņu dodos uz centru, kaut kur tur zvejniecības muzeja teritorijā arī hostelis. Re, Beķereja. Norvēģijas beķerejas ir vairāk kā kafejnīcas, kur maize ir maz, vairāk smalkmaizītes. Var dabūt arī kafiju un priekšteplā pie dažiem galdiņiem to izdzert, lai gan vietas maz - visi slēpjas no lietus šajā vienā no nedaudzajiem iestādījumiem. Pabāžu galvu kāda muzeja durvīs, iekšā visādi rīki, bet pie fasādes sakārti žāvēti lielu zivju kauli (galvas ar asakām). Hostelī labie ļaudis ielaiž pirms noteiktā laika. Tas atrodas vēl viena cita zivju muzeja ēkas spārnā - istaba ir ļoti plaša, bez četrām gultām te vēl divi galdi un sofa. Ērti un gaiši, vējā drebošie logi iziet uz divām istabas pusēm.

Vakarā lietus ir pierāvies, bet ūdens piegāzts tik daudz, ka pārvietoties pa kalnu taku paralēli upei izrādās neiespējami - peļķes, kājas grimst kā purvā. Tāpēc pa lielceļu eju uz kaimiņu ciemu - atkal šķērsoju upi, kur izveidojušies tādi kā ūdenskritumi. Arī pāri kalnu un klinšu mugurām stiepjas daudzas ūdens dzīslas - lietus rezultātā izveidojušies strauti, kas kontrastā ar zaļumu. Fantastiski.

Ir pienācis pēdējais ceļojuma dienas rīts. Pirms autobusa vēl pastaigāju gar fjordiem un pajūsminos par varenajām klintīm, tad dodos 7 stundas garajā ceļā uz Narvik lidostā. Ap pus 7 esmu galā. Lidojums 6 rītā, bet viesnīcu neesmu bookingā atradusi, taču ieraugu vienu lielu un modernu ēku ar uzrakstu HOTEL kāda kilometra attālumā no lidostas. Lēnām dodos turp. Brīvas istabas esot gan, cena 300 un cik tur eiro. Pastaigāšu labāk dabā - dodos pa kādu zālē iemītu taciņu, tā aizved pie ezera, kura krastā stāv kāds jauneklis. Nē, viņš nemakšķerējot, bet esot tūrists no Nīderlandes. Abi esam vienisprātis, ka ezeriņš ļoti skaists. Ezeriņu te nav daudz, tāpēc tāds ūdens, kas nav fjords, ir kaut kas netipisks, līdzīgs Latvijas meža ezeriņiem. Pasēdējusi Cirkle K pie kafijas tases un interneta, dodos atpakaļ uz lidostu - atpūtīšos līdz tās slēgšanai. Taču tur divi ķīnieši jau iekārtojušies naktij, jo lidostu tomēr neslēdzot. Tad jau laikam arī man izpaliks nakts pārgājiens. Naktī starp īsiem snaudas mirkļiem ik pa laikam paveros, kā pie apvāršņa spīd saule. Tāda balta, bet starus izplata pār apkārtni.

Domāju, ka Lofotu ceļojums sanāks ļoti dārs, bet izrādās nav tik traki. Tā kā viss maksāts ar Revolut karti (naudu vispār nemainīju uz NOK), viegli bija saskaitīt tēriņus, un tie veido 751 eur.

Izdevumu struktūra:

Avio biļetes 273,63 eur

Vilciena un autobusu biļetes: 85,05 eur

Viesnīcas: 245,25 eur

Kafejnīcas un kafija Cirkle K: 33.13 eur

Pārtika veikalos: 77 eur

Pirkumi uz mājām lidostā: 12,74 eur

Izklaide: Munh muzejs 18,75 eur

Koncerts 25,10 eur

Atkal ceļā. Dienvidfrancija

Fri, 28 Mar 2025 08:45:00 +0000

Ceļš atver vārtus jaunam piedzīvojumam, jaunai izjūtai, skatam uz kādu vēl neizpētītu stūrīti. Šoreiz nolēmu pasērst Eksprovansā, Francijas dienvidrietumos netālu no Spānijas robežas. Tapa plāns: Rīga- Barselona-Nīma-Arla-Avinjona-Apta-Eksprovansa-Marseļa-Rīga.

Barselonas lidostā ielidoju vēlā nakts stundā, pačiloju līdz pēdējam nakts autobusam un vēl pirms sešiem esmu Katalonijas laukumā. Re, starp maldinoši izgaismotajām, bet slēgtajām kafejnīcām pie kādām durvīm pulcējas trokšņains jauniešu bariņš, citi nāk pretī, ēzdami pīrādziņus. Pievienojos tiem, pie rīta kafijas notiesājusi picas gabalu, lēnām, naksnīgo pilsētu baudīdama, dodos uz autoostu "Nord". "Flixbus" atiešanas laikā jau ir uzaususi gaisma, un tālajā ceļā uz Francijas dienvidu pilsētu Nimu var sākt baudīt skatus. Ārpus pilsētas tie ir brīnišķīģi, vietām līdzenumi, vietām kalni - sākumā Katalonijas, vēlāk Pireneji, kas to lai izšķir! Lai gan brauciens iet visu laiku paralēli Vidusjūrai, tās ūdeņi tomēr nav redzami. Uz Francijas robežas muitnieki pārbauda pases un Nimā izkāpju ap pusdienlaiku, autobusam turpinot ceļu uz Dženovu. Es palikšu Francijā, lai apskatītu daļu no piekrastes, apvidus, kas ietilpst Eksprovansā.

Uz vairākus kilometrus attālo hosteli kājoju pa pilsētas centru iekļaujošiem dzīvojamiem kvartāliem, līdz to sasniedzu zaļumiem ieskautā uzkalnā, viesu namiņi slēpjas kādā dārzā. Vienā no tiem man tiek ierādīta istabiņa, dabūju arī karti, kurā kā ierasts apvelku galvenos apskates objektus. Hosteļa darbinieks iesaka sākt ar dārzu "Jardins de la Fontaine", kas aizņem prāvu zaļu laukumu kartes pašā stūrī. Izskriešu to dārzu un tad uz vecpilsētu, nolemju, jo ir puslīdz pa ceļam,

Dārzs ievelk sevī, jo izrādās milzīgs un sens, tā sākumi meklējami vēl romiešu laikos, bet senā godība labi uzturēta ar jauniem un veciem stādījumiem. Paklausījusies baseina zaļumu ieskautas strūklakas čalās pie kāda no galvenajiem ceļiņiem, sekojot cilvēku plūsmai, virzos augšā kalnā, kur laukuma vidū atnācējus priecē liels antīks tornis, vecākā būve romiešu laika celtnēm bagātajā pilsētā. Otrs senais objekts - Diānas templis atrodas parka nogāžu lejas daļā, kad šķērsotas terases un ceļiņi. Parka lejas daļā lielā teritorijā stiepjas baseinu kabineti, skulptūru un dekoratīvu sienu iekļauti. Kāds no tiem kanāla veidā savieno dārzu ar vecpilsētu. Pa dzīvīgām ieliņām sasniedzu pašu pilsētas centru un uzduros romiešu templim, ko sauc par "Maisson Carree", bet turpat nedaudz tālāk pa visu plašo laukumu ieplētusies arēna jeb amfiteātris, kas būvēts nedaudz vēlāk par Romas kolizeju un ir līdz mūsdienām labāk saglabājies romiešu laika amfiteātris pasaulē. Arhitektūras brīnums tomēr jau ir slēgts, to no iekšpuses tā arī nesanāca apskatīt. Jau krēslo, un vēl puslīdz dienas gaismā izdodas apskatīt katedrāli, kas tāpat kā daudzas citas baznīcas šajā apvidū, veltīta Notre Dame. Viena no senākajām, vēl romieša Augusta dibinātajām Dienvidfrancijas pilsētām nu apskatīta. Hosteļa istabiņā ierodos jau dziļā tumsā. To dalām ar britu meiteni, kas studē politoloģiju un pašlaik Erasmus apmaiņas programmas ietvaros uzturas Lionā. Beidzot varu ar kādu parunāt, jo pilsētā patiešām grūti atrast cilvēkus, kas runātu angļu valodu. Franči godā savu valodu, kas ceļotājam sagādā nelielas neērtības.

Rītā vēlreiz izgājusi cauri vecpilsētai, nonāku autoostā. Nākamais pieturas punkts manā ceļojumā būs Arla, kas ir vien stundas brauciena attālumā no Nimas. Abas pilsētas savā ziņā līdzīgas, jo romiešu dibinātas. Arlas amfiteātris no ārpuses izskatās tikpat pievilcīgs un liels kā tā līdzinieks Nimā. Ielas otrā pusē katra garāmgājēja acij atklāti paveras tradicionālais romiešu teātris, arī labi saglabājies. Turpat netālu uzkalniņā arī kārtējā Notre Dame - viena no galvenajām pilsētas baznīcām. Mazliet tālāk no centra ir arī nekropole, termas un vēl citi objekti no romiešu laikiem. Bet viss centrs jau dveš vēstures elpu, ik nams, ik portāls uzrunā no gadsimtiem. Kāda no ielām aizved mani līdz dažām kapelām un Vincenta van Goga mediatēkai. Durvis no pagalmiņam apkār vedošās galerijas ir slēgtas, un tā arī nedabūju apskatīt iekšpusē slēptos mākslas darbus. Baudu lielisko pagalmu ar ziediem un suvenīru veikaliņu ar van Goga mākslas darbu motīviem. Jauka vieta! Nākošajā dienā apmeklēju arī "La fondation Vincent van Gogh", domādama to par namu, kur mākslinieks dzīvojis, taču izrādās, ka aiz baltajiem vārtiem ar uzrakstu "Vincent" slēpjas vien izstāžu zāle, kur apskatāmas tikai divas nelielas izcilā mākslinieka gleznas, bet visas telpas aizņem kāda vācu modernista izstāde. Baigais aplauziens! Tā arī neuzgāju, kurā vietā mākslinieks tieši dzīvojis un centos tvert viņa mākslas gaisotni pilsētas ielās un lauku apvidos tās apkaimē.

Kā Nima, tā Arla atrodas kādus 40 kilometrus no jūras. Pietuvoties jūras krastam ļauj ceļojums uz Kamargu, kas ir zemieņu teritorija starp Arlu un Vidusjūru. Ceļvežos rakstīts, ka apvidus bagāts ar melnām govīm, baltiem zirgiem un rozā flamingo dienvidu sālsezeros. Sālsezeri veidojušies mākslīgi, jo šajā vietā izsenis nodarbojas ar sāls ieguvi no jūras ūdens. Sākotnēji biju nolēmusi braukt uz pilsētiņu Saintes Maries de la Mer, taču pēc sarunas viesnīcā mainīju lēmumu un aizdevos uz Salin de Graund, pievilināja stāsts par šīs vietas mežonīgumu. Nezinu, vai tas bija pareizais lēmums - izstaigājos gar sāls ieguves vietām un plaši plūstošo Ronu, taču neredzēju sāls ezerus ar fazāniem, ne Vidusjūru, pa ceļam arī nevienu melnu govi un tikai pāris baltos zirgus. Lai apskatītu visu Kamargu, noteikti jāīrē automašīna, jo autobusu satiksme te nav tik laba. Ar tādu mazuma sajūtu gatavojos bagātīgākiem iespaidiem nākamās dienas braucienā uz Avinjonu.

Ceļš uz turieni zaļāks un košāks. Apmēram pusceļā starp Arlu un Avinjonu nolemju izkāpt un pāris stundas pakavēties pilsētā Tarascon, ko nenācās nožēlot ne mirkli. Izskrienu cauri galvenajai ielai līdz Ronai, kas te sadalījusies divās daļās, bet pa vidu starp tām - gatves ietverts pastaigu ceļš. Upes krastā pils un baznīca, bet kad šķērsots tilts, skats atduras dažādu laivu un kuģīšu pilnā kanālā, kura krastos kafejnīcu un nelielu veikaliņu rinda. Ļoti omulīga vieta. Pusdienām tā kā par agru, tās nolemju ieturēt Avinjonā un naski dodos atpkaļ uz staciju, kurai blakus pietur autobuss. Nepaiet ne stunda, kad jau izkāpju Avinjonas autoostā, no kuras netālu redzams mūris ar vārtiem, pa tiem taisni iekšpilsētā ved taisna iela. Dodod vārtiem cauri. Izrādās, Avinjonas centrālo jeb veco daļu apņem izcili saglabājies un skaists mūris, kura iekšpusē skatāmi apskates objekti. Galvenie no tiem - pils, baznīca un tilts "Pont Saint-Benezet". Meklējot noīrēto dzīvoklīti, izgājusi cauri vecpilsētai, caur citiem vārtiem nonāku tās ārpusē un dodos gar zaļumiem apaugušu kanālu. Izrādās, vajadzīgais nams atrodas kanāla pretējā pusē - navigācija tālāk neved, bet tiltiņa nav. Beidzot pa kādu tālāku tiltiņu šķērsoju kanālu un pa apkārtceļu nokļūstu pie dārza ieskauta savrupnama. Izpildot saimnieces norādījumus, dabūju atslēgu un tieku istabā, kuras terase iziet uz kanāla pusi. Kad soma pakrāmēta un atpūšoties pārbaudīta gultas ērtība, dodos pilsētas apskatē.

Sākumā tā šķiet garlaicīga, jo te vairs nav antīkās kultūras elpas, pie kuras bija pierasts Nimā un Arlā, toties te tāpat kā Arlā tieši cauri pilsētai tek Rona, un uz šīs upes ir manis minētais tilts- viens no tūristu magnētiem. Pils gan ir ļoti skaista no ārpuses, tomēr nemeklējot tās ieeju, nolemju apskatīt baznīcu un dārzus "Rocher des Doms". Tas daudz laika neprasa, jo lielākā daļa dārzu teritorijas slēgta kaut kādu rekonstrukcijas darbu dēļ. Toties tilts pieejams. Tas ir no 14.gs. vienkāršs mūra tilts, priekšējās platformās var iepazīties ar vēsturi, tehniskajiem parametriem un noskatīties filmu, bet nekur nav pateikts, kāpēc tilts ved tikai līdz upes vidum. Vēl pastaigājusi pa upes promenādi un pabrīnījusies par amerikāņu kalniņiem trakoti dinamiskajā atrakciju parkā, pēc saules rieta dodos uz villu, kur smaržo pēc pastas un vīna, jo citas istabas kaimiņi itāļi ietur vakariņas. Arī es izmantoju virtuvi un pagatavoju savas.

Nākošās dienas lielākā daļa aiziet Ronas otrā pusē, šo pilsētas daļu jau sauc par Villeneuve. Gar Ronu iet veloceļiņš un izrādās, paralēli arī vēl viena upīte, abi virzienā, kur tālumā redzamas paceļamies kalnu kraujas. Izstaigāju kilometriem garas takas un ceļus gar ūdeņiem, esmu pilna ar svaigumu, ko dod koki, ziedošas zilas puķītes - Provansas vijolītes, lēni plūstošais ūdens, saule un zilās debesis.

Esmu noilgojusies pēc kalniem. Avinjonas tuvumā stiepjas divas kalnu sistēmas - Voklīzes kalni un Liberoni. Ne vieni, ne otri nav necik augsti, tomēr daža laba virsotne sasniedz kādus 1000 metrus v.j.l. Es gan netiku pat tik augstu, jo mani saplānotie maršruti veda vairāk pa plašo ieleju starp abām kalnu grēdām. Mājās nebija labas reljefa kartes, bet biju izlasījusi, ka viens no pastaigām labākajiem apmešanās punktiem esot Apt. Uz šo pilsētu arī veda mans ceļš no Avinjonas.

Apt ir paliela pilsēta ar rosīgu centru, kur veikalos un kafejnīcās pieejams viss, ko sirds kāro. Pirmajai dienai izstaigāju taku līdz Saignon ciematam - kad pa ceļu sasniegti kalni, ar mēreniem kāpumiem pārvarama arī mērena piepūle. Visvairāk iepriecina pats ciematiņš ar autentiskiem ķieģeļu namiem, izeju tam cauri un paturpinu ceļu Augsto Liberonu virzienā pa taku gar olīvu dārziem ar plašām perspektīvām uz mežainu kalnu viļņiem, tomēr tuvojas vakars, tāpēc tālu netikusi, griežos atpakaļ.

Nākošajā naktī mani gaida Robion. Pa ceļam gribētos apskatīt pilsētiņu Rosijon (Roussillon), autentisku ciematiņu Gordes tuvumā un vakarā būt Robion. Arrālumi lieli, bez autobusa neiztikt, un tie nekursē bieži, tāpēc nolemju upurēt Rosijonu, braukt līdz Gordes un pārējo gabalu veikt kājām. Sēžu pieturā jau pirms 8. Braucam, pēc kādas stundas esam sasnieguši Rosijonu, kurā autobusam ir kādas trīs pieturas un man par prieku šī zaļā pilsētiņa ar sarkanajām klintīm tiek izbraukāta krustu šķērsu. Sarkanā taka, kas vedot gar aiz loga redzamajām iespaidīgajām klintīm, diemžēl iet secen. Vēl pēc 7 km ir Gordes- pilsēta kā apbūvēts kalns paceļas tālu pār apkārtni. Izkāpju pašā centrā tās augstākajā punktā laukumā blakus pilij un baznīcai. Senu mūra namu ieskautas ieliņas ved uz leju. Ir jau pāri 9, bet pilsētiņā valda sestdienas rīta miers, vaļā tikai viens bāriņš, kurā kūko daži dzērāji, bet kafijai nav ko piekost. Kādā no ieliņām izdodas atrast bulanžēriju, sapērkos maizītes un eju atpakaļ uz bāriņu. Kafija patiešām laba! Būs spēks izstaigāt takas. Pirmais mērķis - autentiskais ciematiņš Village de Borries dažu kilometru attālumā no Gordes. Dodos uz leju, fotografējot pilsētiņas blīvo un seno apbūvi. Skaista vieta. Pilsēta izbeidzas strauji, namus un ielas nomaina ceļš, kuru akmens sēta norobežo no olīvkoku dārziem. Eju viena pa šauro asfaltēto ceļu, ne mašīnu, ne cilvēku, ne suņu (Francijā tie vieni paši apkārt neklaiņo). Šķērsoju kādu upīti un tad kalnā augšā, lūk, akmens sētas ieskauts ciematiņš. Namiņi kā rūķu cepures būvēti no laukakmeņiem, ko 17.vai 18.gadsimtā zemnieki salasījuši izsvaidītus pa tīrumiem un izmantojuši ciemata būvei. Ielūkojoties iekštelpās, redzama ļoti primitīva iekārta, nav pat gultu, laikam cilvēki iemiguši uz kādas aitādas turpat uz klona. Vairākas durvis ved arī uz telpām, kur turētas aitas, un aitu mitekļi maz atšķiras no cilvēku apdzīvotajām istabām. Nav brīnums, ka jau 19.gadsimtā šāds trūcīgs iekārtojums neatbilda komforta prasībām un ciematiņš pamests. Tikai 20.gadsimta otrajā pusē tas atguvis jaunu elpu, kļūdams par tūrisma objektu.

Arī mani taka ved tālāk pa diezgan līdzenām vietām garām olīvkoku dārziem uz Cabrieres d'Avignon. Te ir vēl klusāks kā Gordes, un kartē norādītā bulanžērija ir slēgta. Pagrozos gar baznīcu, pasēžu galvenajā laukumā un uzņemu kursu uz Robion. Ainava daudz nemainās, pa ceļam vien ieraugu kādu kapelu, sāņus no takas redzami kādi skujkoku klāti uzkalniņi pārmaiņus ar olīvu dārziem. Pēc kāda laika izbeidzas arī tie un eju pa iebrauktu ceļiņu starp atmatā pamestiem tīrumiem, līdz sasniegta Robion. Pirmā doma - paēst kārtīgas pusdienas restorānā, taču jaukais nodoms atduras pret slēgto pasākumu, šķiet, vienīgajā šejienes sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Labi, ka ir lielveikals, tad nu sapērkos pilnas rokas un piknikoju kādā skvēriņā uz soliņa, piedzerot arī sarkanvīnu no tetrapakas. Tā ir pienācis laiks doties uz viesnīcu, kas izrādās privāta un durvis reģistrācijai paredzētajā laikā slēgtas. Sazinos ar saimnieci, drīz viņa ir klāt un ar goole tulkotāja palīdzību izstāsta visu, kas stāstāms. Esmu divstāvīgā villā blakus lielam kalnam. No kalna pakājes tieši augšup klintī ved takas, bet esmu jau gana staigājusi šajā dienā, nav spēka stipro kāpienam. Kad atgriežos villā, uzrodas franču jauniešu kompānija, kas dalīs ar mani viruvi, bet istabā ersmu viena un no augšējā stāva dzirdu klusas jauniešu čalas pie vakariņu galda.

Pa nakti esmu iedziļinājusies transporta kustības sarakstos un atklājusi, ka svētdienu rītos manis nolūkotie autobusi nekursē. Neko darīt, līdz ar gaismu esmu ceļā uz 7 km attālo Cavaillon, no kurienes pirms 10 varēšu tikt tālāk Marseļas virzienā. Gājiens izrādās jauks, diezgan pamatīgam vējam pūšot un koku zariem pa gaisu lidojot, pa veloceliņu paralēli upei dodos uz autobusu. Nemanot esmu sasniegusi autoostu un pārbaudījusi autobusu sarakstu, dodos kafejnīcas meklējumos. Te to netrūkst, vairums slēgtas, tomēr kāda ir arī vaļā. Sagaidu arī autobusu, kas mani aizvedīs uz Eksprovansu (Aix-en Provence). Autobuss laikam bija paaugstināta komforta, jo izrādās ļoti dārgs salkīdzinājumā ar cenām, par kādām braukāju līdz šim. Biju domājusi Eksprovansā tikai pārsēsties uz Marseļas autobusu, taču tā kā no šejienes autobusi kursē ik pēc pusstundas, nolēmu uzmest aci pilsētai. Pa platu avēniju dodos uz centru - te atkal ir pilnīgi cits stils, plašs, krāsains un grezns. Izmetusi līkumus gar centrālajiem laukumiem un katedrāli, izstaigāju arī kādu parku un, nelielam lietum smidzinost, dodos atpakaļ uz autoostu.

Prieku par ierašanos Marseļā aizēno lietus. Līst ne pa jokam. No stacijas de Sants pa galveno laukumu nonāku kādā kebabnīcā, kas pilna cilvēkiem, tātad - laba. Kebabs tiešām ir garšīgs. Stāvu ēstuves durvīs un gaidu, kad lietus mitēsies, taču tas pieņemas spēkā. Neko darīt, laipodama starp nojumēm, sasniedzu hosteli, kas par laimi izrādās tikai pus kilometra attālumā. Iekārtojusies un atpūtusies mēģinu vēlreiz baudīt pilsētu un aiziet līdz jūrai, taču drīz vien jaka draud pārmirkt un kurpes arī, tāpēc dodu priekšroku sausumam hostelī. Marseļu nedaudz apskatu rītā pirms došanās uz lidostu - ostu, dažas centrālās ielas, baznīcas. Sajūsmā neesmu, bet nav arī nesmuka.

Ar lidošanu viss iet kā pa diedziņu. Man patīk tādas mazas lidostiņas kā Marseļā, un ka laikā izlidojam un ka Trevizo ar divām stundām ir vairāk nekā pietiekami, lai paspētu uz Rīgas reisu. Itālijas lidostas man vienmēr saistās ar limončello, un arī šoreiz citronu liķiera pudele atceļo uz Rīgu kopā ar mani.

Nedēļa Madridē un apkaimes kalnos

Sat, 26 Oct 2024 07:05:00 +0000

Airbaltic izlaiž Madrides lidostas 4. terminālī. Izstaipu notirpušās kājas un soļoju uz lidostas priekšu meklēt kādu braucamo uz pilsētas centru, vispār starp vilciena – metro un autobusa iespējām esmu izvēlējusies autobusu. Nu nepatīk man pazeme! Lidostas priekšā zaļi autobusi gaida pasažierus braucienam uz 1.,2.un 3.termināli – Madrides lidosta ir liela un samērā jaunais 4.terminālis atrodas vairāku kilometru attālumā no pārējiem. Taču turpat ir arī 203.autobuss – ekspresis, kas iet uz centru. Google.maps esmu nolūkojusi, ka viesnīca atrodas kilometra attālumā no pieturas „Cibeles”. Nezinu, ko šis vārds īsti nozīmē, bet izkāpjot dižā laukumā ar skaistām monumentālām celtnēm, esmu nokļuvusi Spānijas pašā sirdī, jo Cibeles ir viens no centrālajiem Madrides laukumiem, kuram garām kursē arī daudzas pilsētas autobusu līnijas un turpat stūrī ir arī metro pietura. Mugursoma šoreiz man īpaši viegla, no siltajām drēbēm tikai viegla sporta jaka, kas kalpo arī pret lietu un vēju, ja daba šeit mainītos uz citu pusi kā šobrīd 34 grādi pievakarē. Madridē dīvainā veidā tieši pievakarē temperatūra sasniedz maksimumu un sāk pazemināties tikai īsi pirms saules rieta.

Hostelī man iekasēta priekšapmaksa par vienu dienu, bet reģistratūras jauneklis apgalvo, ka nav, un prasa maksāt visu summu. Neko nelīdz arī, ka rādu bankas konta ierakstu – nē, tā esot tikai autorizācija, nekas neesot iekasēts. Garās un mokošās diskusijas rezultātā autorizācija tiek atskaitīta uz manu bankas kontu atpakaļ un nu samaksājusi par jaunu, ieņemu vietiņu četrvietīgā istabiņā. Hostelī blakus nelielajai virtuvei ir jauka terase ar skatu uz pilsētu un tās kņadu, te pavadīšu vakara stundas. Rītos mostos agri, bet uz terases var tikt tikai no 8.00. Žēl, jāiet dzert kafiju pilsētā. Līdz ar ko daļa no līdzpaņemtās kafijas palika neizdzerta, jo pārējās divās viesnīcās nebija virtuves.

Mazās hosteļu un kafejnīcu pilnās ieliņas galā uzduros lielam un aktīvam laukumam, kura stūrī pamanu tūrisma informācijas centru un tieku pie pilsētas kartes. Nu nevaru es mazajā telefona ekrānā aptvert pilsētas mērogus un izvietojumu, tāpēc papīra karte ar atzīmētiem apskates objektiem ir zelta vērtē, pat ja nokļūšanai līdz tiem papildus izmanto maps.me. Laukuma stūrī kārdinoša konditoreja ar plašu kūciņu un maizīšu klāstu, mmmmm... Nopērku dažas vakariņām vai brokastīm, bet pašlaik došos pameklēt ko nopietnāku par zemākām cenām, jo dārgie restorāni visapkārt iekšā iet nevilina. Bet paejot nostāk no laukuma atrodu vietu, kur par 7 eur dabūju makaronus ar gaļas un olas drupatiņām, Āzijas gaumē. Vienkārši un garšīgi. Staigājot pēc nejaušības principa, uzduros Plaza Maior- kaut kur lasīju, ka tas ir viens no vecākajiem, ja ne pats vecākais laukums Madridē. Apkārt stiepjas bezgalīgi gari sarkanīgas krāsas nami ar arkādēm, kurās paslēpušās pārdotavas. Elpa aiz sajūsmas neaizraujas, tomēr ir gana skaisti. Sāk jau krēslot, tāpēc dodos uz viesnīcu, lai pie tējas krūzes notiesātu vienu no maizītēm, sēžot uz terases un klausoties jautrajās jauniešu čalās lejā uz mūsu mazās ieliņas.

Rītā jau sešos modusies, septiņos iztraušos no gultas, lai dotos uz terasi dzert kafiju, bet piedzīvoju vilšanos pie slēgtajām durvīm, tāpēc savācu visu dienai nepieciešamo un dodos dzert kafiju uz ielas. Taču arī te valda klusums un nolaisti kafejnīcu un maiznīcu logu slēģi. Dodos pēc kartes uz Prado muzeja pusi, pa ceļam cerot dabūt kafiju, diemžēl, pat nevienu vaļēju bāru ieraudzīt neizdodas. Laikam Madride līdz 8.00 ir slēgta kafijai, jo dabūt spēcinošo dzērienu izdodas tikai pēc 8.00. Pa skaistu kokiem noaugušu avēniju sastaptās skulptūras pētot nonāku līdz Neptūna strūklakai, kas aktīvi šķiež ūdeni uz visām pusēm, bet aiz tās kalniņa pakājē Prado muzejs. Tas vērs durvis no 10.00, tāpēc dodos tālāk garām botāniskajām dārzam līdz pašai stacijas Arte monumentālajai ēkai, tad pagriežos un minu pēdu pa kādu ieliņu uz pilsētas centra pusi, tad garām laikmetīgās mākslas muzeja Sophia ēkām esmu atgriezusies pie Prado muzeja. Tas jau vēris durvis un uz kasi sastājusies prāva mākslas mīļotāju rindiņa.

Muzejs piedāvā gan audiogidus, gan izvietojuma plānus, tomēr izcilās mākslas vērtības, sakopotas kolekcijās, nespēj sniegt hronoloģisku un sistemātisku priekšstatu par skatāmo, jo viena mākslinieka darbus var atrast vairākās vietās. Tāpēc riņķoju šurpu turpu un daudzās zālēs un gaiteņos ieklīstu atkārtoti, līdz šķiet, ka esmu visu apskatījusi un izbaudījusi. Kad muzeju atstāju, ir jau pēcpusdiena un karstums uz ielas pieņēmies spēkā. Kopā ar citiem tūristiem pasēžu kalniņā kupla koka ēnā ar skatu uz muzeja ēku un apkārtni, tomēr gribas redzēt arī vēl kaut ko. Botāniskie dārzi man vienmēr patikuši, turklāt ir cerība tur paslēpties no saules. Izstaigāju skaistās alejas un vēroju puķu stādījumus, aplūkoju bonsai kolekciju, tomēr ilgāk par stundu te nav ko darīt. Bet kādu kvartālu nostāk aiz paralēlas ielas sākas milzīgs parks.

Tik milzīgs, ka parkā pavadu laiku līdz vakaram. Parkā vietu var atrast gan džungļainu stūru un ēnas kārotāji, gan saulainu laukumu mīļi. Palaikam atpūtinot kājas uz kāda soliņa, sasniedzu pasaules izstādes vajadzībām būvēto Kristāla pili, kas izskatās diezgan pamesta un skatāma tikai no ārpuses, tomēr tas nemazina iespaidu par ēkas vienreizību, sevišķi, ja aplūko to no parka dīķa pretējā pusē. Virzoties tālāk, uzdūros milzīgam tirgum – domāju nobaudīt tur ko garšīgu, bet tas izrādījās grāmatu gadatirgus. Abpus garum garai ielai izvietojušies kādi 200 apgādi ar savu piedāvājumu. Lielais ļaužu pieplūdums un papīra maisiņi ar grāmatu pirkumiem visu rokās liecina, ka iespiedprodukcija vismaz Spānijā joprojām ir lielā cieņā. Kādā hallē notika arī grāmatu tirgus speciālistu diskusija – paklausījos mazliet, bet nespējot iedziļināties runu saturā, devos tālāk. Pēc kāda laika sasniedzu pamatīgu monumentu, kas izrādās celts karalim Augustam XII par godu un atradās liela dīķa (vai ezeriņa ) krastā. Brīnišķīgs varenības, spēka un bagātības simbols! Ezeriņa apkaime izskatās esam galvenā pilsētnieku atpūtas vieta dabā, tā pretējā krastā dažādas aktivitātes – tur cilvēku tik daudz, ka pat piepelnās kāds ielu muzikants, priecējot ļaudis ar mierīgām melodijām, kafejnīcas piedāvā miesas barību, var pastaigāties un vērot templi no attāluma. Jau vakaro, kāds no parka galvenajiem ceļiņiem izveda pie lielas arkas, no kuras virzījos tālāk uz Cibeles laukumu un savu mājvietu, lai pie tējas krūzes apēstu brokastīs neapēsto smalkmaizīti. Cik garšīgas tās prot uzcept spāņu konditori!

Zinot madridiešu rīta tradīcijas, novilku laiku gultā līdz 8.00, lai padzertu kafiju uz iemīļotās terases un pēc tam dotos uz kartes pretējo pusi – arī tur bija kāds liels parks ar pastaigu takām, bet kādi vēl pārsteigumi gaidāmi, atklāju tikai vēlāk. Kad garām senlaicīga paskata tirgus ēkai uzkāpu kalniņā, skatam pavērās brīnišķīga baznīca, kas arī izrādījās katedrāle. Drīz vien tā vēra durvis apmeklētājiem, un tā kā dievkalpojums nenotika, varēja klusumā izstaigāties starp velvēm, aplūkot kapelas un svētbildes, uzkāpt pie Jaunavas Marijas altāra, kur līdzīgi kā mūsu Aglonā, var viņai sirsnīgi palūgt piepildīt vēlēšanos, pasēdēt mierā un pameditēt. Blakus baznīcai ir arī kripta un mākslas muzejs, taču nebiju ne vienā, ne otrā iekšā. Katedrāli liels tūristu pildīts laukums atdala no karaliskās pils, uz kuras ieeju saules svelmē stāvēja vairāki simti interesentu, tāpēc es tikai pavēroju pili un tās pagalmu un samierinājos ar ārpusi. Vēlāk pils grandiozos izmērus un aizaugušo dārzu varēju vērot arī no otras puses.

Sajūsmināta par grandiozo arhitektonisko vērienu, devos tālāk pāri ne visai platajai upei (ar mūsu Daugavu ne salīdzināt!) un pastaigājusi gar tās dūksnainajiem krastiem, kas tomēr laikiem pavēra skatam zaļgano straumi, devos tālāk iekšā „pārdaugavā”. Palīkumojusi starp namiem un parkiem puslīdz paralēli šosejai sasniedzu arī lielāku pastaigu parku ar takām un veloceļiņu, kas aizveda pie ezera. Ezers jau atradās dabas vidē un bija sasniedzams pa taciņām ejot pa kailiem izžuvušiem pakalniem starp retiem krūmājiem un kokiem. Dekoratīvi izskatās tādi brūni zaļiem kokiem rotāti pakalni, raksturīgi siltajām zemēm. Ezeru ieskāva žogs, taču tā pretējā krastā bija kanoe noma. Tiešām diezgan daudzi pa vienam vai pārīšos airējās pa ezeru. Un ko gan citu darīt, ja peldvietas te nebija, acīmredzot peldēšanās ezerā netiek atļauta un sēdēt piekrastes kafejnīcās arī visu dienu apnīk. Arī atpakaļceļā devos kājām, cerībā tikt iekšā klosterī, kas atrodas pretī pilij. Taču klosteris diemžēl jau bija slēgts, tāpēc devos uz parku blakus Spāņu laukumam, lai apskatītu kādu senu, laikam 13.gadsimta templi. Taču arī tas izrādījās slēgts nezināmu iemeslu dēļ. Atlika tikai pabaudīt skatus no pilskalnam līdzīgajiem parka augstumiem un doties atpakaļ. Pa ceļam iegriezos kādā kafejnīcā, kas piedāvāja flamenko šovus. Taču arī te tāpat kā citur šova ieejas maksa 45 eur – stundu garš priekšnesums ar iekļautu tikai vienu dzērienu man šķiet neadekvāti dārgs. Pievakarē senajā tirgus ēkā valdīja liela rosība, cilvēku burzma un ēdienu smaržas, par spīti diezgan augstajām cenām, ēdāju netrūka.Bet es devos uz savu terasi baudīt pēdējo vakaru uz tās.

Rītā izčekojusies no hosteļa devos uz pāris kilometrus attālo autoostu – pāri Spāņu laukumam, tad pa Princešu ielu, līdz tā bija klāt. Došos uz Sierra Guadajarrama, kalniem, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Madrides. Kā apmešanās vietu esmu nolūkojusi pilsētiņu Cercedilla, kur esot vairākas pastaigu takas un piekļuve galvenajām un skaistākajām pastaigu takām šajos kalnos. Ilgi meklēju biļešu kasi, taču izrādās, ka biļetes pārdod autobusos, ielaižot pa durvīm uz autobusu platformām, kad autobuss ir pienācis. Vietējie piepīkstina kaut kādu talonu, es viena no retajām pirku pie šofera biļetes, kas nekādas problēmas nesagādāja. Autobusi uz Cercedilla kursē ļoti bieži, apmēram ik pēc pusstundas, sākumā tas bija patukšs, bet ceļā tomēr piepildījās ar diezgan daudz cilvēkiem, kas iekāpa un izkāpa. Ieaudzījusi dzelzceļa staciju, izlecu ārā, taču stacija atrodas pilsētas malā, līdz centram būtu bijis jābrauc vēl vairāk kā kilometrs. Mana viesnīca atradās centrā. Tā izrādījās restorāna ēka, bet restorāns vēl bija slēgts un hoteļa ieeju atradu pa pakaļdurvīm. Ar grūtībām sameklēju kādu vīrieti, kas atļāva atstāt somu, bet piereģistrēties varēšot pēc diviem. Labi, ka soma nevilks plecus, bet kur meklējamas takas, nebija ne jausmas, devos uz labu laimi iedomātā centra virzienā. Bija apmēram 11.30, bet pievilcīga izskata restorānā man paskaidroja, ka pusdienas būšot tikai pēc stundas, tomēr paelja atradīšoties. Baudīju brīnišķīgu paelju par 7 eur (Madridē to varēja dabūt tikai par 25-30 eur diviem, vienam – nemaz), piedzerot labu alu. Tālāk ejot pa galveno ielu sasniedzu kafejnīcu, kas kļuva par manu brokastu vietu visas trīs Cercedilla dienas. Tik brīnišķīgas maizītes un kūciņas, ka prāts mulst neziņā,kuru izvēlēties. Noskaidroju arī, ka tūrisma informācijas centrs, kur cerēju iegūt taku karti un informāciju par nokļūšanu uz tām, būšot atvērts tikai no 17.00. Jocīga būšana, tā uz labu laimi devos pa takām un ielām uz priekšu, līdz sasniedzu dzelzceļa līniju, kas iet uz Kotos. Kotos ir galvenais kalnu punkts kādu 15 km attālumā no Cercedilla, kur sākas skaistākās kalnu takas un sasniedzamas virsotnes ap 2400 m augstumā, kas ir šo kalnu augstākie punkti. Tie kalni, kas apņēma Cercedilla, klāti bieziem mežiem. Ne jausmas par taku sākuma punktiem, nekādas norādes uz tām nav redzamas. Bet paralēli dzelzceļam Koto virzienā pamanīju koku ieskautu klusu zemes ceļu. Koki slēpa no pusdienas saules, drīz sasniedzu mazu upīti, kas burbuļoja starp zaļumiem, bet tās krastā atpūtās kāds pārītis. Citus ļaudis nemanīja. Ceļiņš pārvērtās takā, pa kuru devos uz priekšu garām stadionam, kur puikas spēlēja bumbu, pēc kāda laika sasniedzu šoseju, bet taka turpinājās paralēli tai. Ziedēja puķes un krūmi, bet dabā valdīja karstums. Rīt sinoptiķi sola lietu, bet pagaidām ir karsti. Nolēmu griezties atpakaļ un jau pa lielceļu sasniedzu Cercedilla. Iečekojos viesnīcā – otrajā stāvā man ierādīja labu istabu ar platu gultu, televizoru un milzīgu vannas istabu. Patiešām, šāds numurs ir 60 eur vērts! Jutos kā karaliene. Kad biju atpūtinājusi kājas, bija pienācis tūrisma informācijas centra atvēršanas laiks. Klienti te laikam iegriežas reti, meitene bija ļoti laipna, iedeva divas kartes, izstāstīja gan par takām, gan transportiem, gan apskates cienīgām vietām tepat pilsētiņā. Tās arī līdz vakaram apskatīju – parku, vienu otru skaistāku namu, skatu platformas un jauku atpūtas vietiņu pie upītes, kas kļuva par manu iemīļoto šajā pilsētiņā.

Ieplānoju iziet divas takas, abas sasniedzamas ar autobusu, kas kursē uz Koto ik pēc kādām 15 minūtēm, lai gan ir tukšs. Līdz pašam galam Koto biju vienīgā pasažiere. Toties galapunktā parkings automašīnu pilns, nūjām bruņotu ļaužu pulciņi devās meža takās. Nolēmu iegriezties tūrisma informācijas centrā. Te man ieteica skaistāko taku garākais tās variants prasītu 7 stundas, īsākais vien dažas. Darbinieks gan iesaka šodien iet īsāko, jo ap pusdienlaiku esot prognozēts ļoti slikts laiks, lietus un varbūt pat vētra. Devos arī es mežā iekšā. Pēc kāda gabaliņa taka izveda no meža klajumā, kur kalnu nogāzes klāja dzelteni ziedoši krūmiņi. Bildēju tos gan tuvplānos, gan kā panorāmu, laikiem stāvēju un vienkārši skatījos skaistumā. Tādēļ vietu, kur takas sazarojas, sasniedzu pēc pusotras stundas. Nolēmu līdz skatu punktam pakāpties kalniņā pa grūtāko, un tā lika sajust stāvumu un akmeņus. Palūkojusies no pakalna smailes uz apkārtni, atgriezos uz īsās takas, kur tālumā vīdēja būdiņa. Tas izrādījās tūrisma uzraugiem paredzēts miteklis, bet garāmgājēji var pasēdēt tikai uz soliņa pie būdas sienas, pavērties uz uzpludināto dīķīti uz upītes un doties tālāk uz ezera pusi, kas snauž lielāka kalna nogāzē. Taka aizveda līdz ezeram un pazuda – neziņā kāpelēju pa akmeņiem šurpu turpu, līdz uzradās vīrietis ar suni, kas devās apkārt ezeram vietām pa vāji saredzamo taciņu, vietām pa akmeņiem. Rāpos arī es turpat, pārvarot milzu akmeņu šķēršļus. Kad ezers bija apiets, sapratu, ka īstenībā pareizā taka neveda ap ezeru, bet pagriezās atpakaļ un veda tālāk līdz mazam refugio (kalnu namiņam). Tur tā pagriezās atpakaļ, lai atgrieztos sākuma punktā. Biju pavadījusi kalnos četras stundas, un klāt arī pareģotais lietus. Pagaidām smidzināja lēnīgi, nolēmu nogaidīt nojumē, kamēr tas mitēsies, bet lietus kā spītēdams pieņēmās spēkā. Devos uz autobusu pieturu, kuras nojumi piepildīja pensionāru kompānija, kas gaidīja Madrides autobusu. Izrādās, arī tieši no Madrides var ierasties uz vienas dienas pārgājienu. Bet uz Cercedilla šoreiz bijām trīs pasažieri. Lietus bija pieņēmies spēkā. Pa ceļam pamanītajā veikalā sapirkusies šo to dzeramo, augļus un jogurtu, devos uz viesnīcu. Pēc ilgākas atpūtas nolēmu atkārtot paeljas ēšanu jau pazīstamajā restorānā, tomēr tas jau bija beidzis ēdiena pasniegšanu un šoreiz nelaida pat iekšā. Tomēr paelju par tādu pašu cenu, lai arī ne tik garšīgu, atradu kādā citā kafejnīcā, šoreiz piedzerot sangriju. Baudīt pilsētu tomēr neizdevās, jo lietus nemitējās.

Rītā tas bija mitējies, pilsētu pat apspīdēja viegla gaisma un tā kā saules stari. Bet kad nonācu Novacerdilla, kalnu vide izskatījās piemirkusi, bet galvenais – to klāja dziļa un bieza migla. Mazliet labāk nekā lietus, tomēr ne pārāk labi. No šejienes sākas par skaistāko izdaudzinātā šo kalnu taka – Sete pick trail (Septiņu kalnu taka), kura arī šķērso šāda nosaukuma virsotni un kā sapratu, ir virsotņu taka. Taka tiek klasificēta kā grūta, un kad nonācu tās sākuma punktā, sapratu, ka tādā laikā nav vērts pūlēties – skati tāpat nebūs redzami, tāpēc izvēlējos kāda šveicieša Šmita izveidoto ceļu, kas ved paralēli minētajai takai, tikai zemāk, pa mežu. Mežu vien arī te redzēju, jo iespējamos skatus aizsedza miglas auti. Palaikam satiku kādu skrējēju, gājēju vai riteņbraucēju. Pēc pāris stundām mežs beidzās un es nokļuvu lielā klajumā – tā bija F pāreja. Zema,kā jau visas kalnu pārejas šajā reģionā. Šmita takas turpinājumu pazaudējusi, devos pa velosipēdistu ceļu Cercedilla virzienā. Vēlāk gan atkal sastapu Šmita ceļa taku, kas šķērsoja velosipēdistu ceļu, tomēr atgriezties mežā vairs negribējās. Ap 12 migla izklīda, paverot skatus pāri mežiem klātajām kalnu galotnēm. Bet manā ceļā – kāds strauts, kādi akmeņu krāvumi un klintis, ceļmalā ziedošas zilas vai dzeltenas puķes. Kad nokļuvu pie Hospital, no kurienes kursē autobusi uz Cercedilla, bija noieti 20 kilometri. Spīdēja saule, un es ieturēju pusdienas pirmās dienas restorānā. Žēl bija atstāt šo jauko dabas stūrīti, bet mani šai naktij gaidīja hostelis Madridē, lai tur pabeigtu savu ceļojumu.

Arī Madridē spīdēja saule un bija pat karsti, lai gan ne tik svelmaini kā manas ierašanās pirmajās dienās. Toties nākamajā rītā atsākās lietus un gāza ne pa jokam, tā ka no hosteļa līdz kafejnīcai ielas pretējā pusē pārskriedama tapu slapja. Novilkusi laiku kafejnīcā, stāvēju kādā ielas malas nojumē, skatoties lietū. Pēc kādas stundas tas tomēr bija kļuvis mazliet rāmāks un kad zem jumtu pārkarēm un pilošiem kokiem slēpjoties biju nokļuvusi līdz Sophia laikmetīgās mākslas muzejam, vairs tikai nedaudz smidzināja. Nebaidoties no lietus, rinda pēc biļetēm stiepās muzeja ārpusē kādu 50 cilvēku garumā. Muzejā tiku, kaut mazliet mitra. Zināju, ka te ir gan Pikaso, gan Salvadora Dalī darbi. Minētie tur arī bija, taču mazākā skaitā nekā biju gaidījusi, toties pārsteidzoši daudz bija iespiedgrafikas, tai skaitā plakātu un grāmatu. Tāpēc jutos mazliet vīlusies muzejā, sevišķi attiecībā uz laikmetīgo mākslu. Tā kā jau muzejā uznāca galvas reiboņi, pēcpusdienā pietrūka spēka meklēt jaunus apskates objektus, tāpēc paklimtusi pa centrālajām ielām, devos uz hosteli atpūsties. Tieši man ienākot, uz istabām devās bērnu bars, vismaz 100 bērnu balsis un kņada piepildīja hosteli. Labi, ka istabā no tiem bija miers.

Pēdējais rīts Madridē nāca ar vairāk mundruma, tāpēc pirms izrakstīšanās no hosteļa nolēmu apmeklēt Spānijas Nacionālo bibliotēku. No Cimeles laukuma pa plašu avēniju soļojot, sasniedzu laukumu, kura stūrī atradās bibliotēka, kas vēl bija slēgta. Laukumā tradicionālais mijas ar moderno un patriotisko gan tēlniecības darbos, gan tā arhitektoniskajā izveidē. Madridē katram laukumam netrūkst savdabības! Meklējot vietu rīta kafijas baudīšanai, nonācu pie skaistas modernas romantiskā stilā būvētas baznīcas baltā krāsā, kura pieejama apskatei arī iekšpusē. Daudz neatklāta droši vien vēl slēpj Spānijas galvaspilsēta, bet man atlika laiks vien bibliotēkas apmeklējumam. Te apskatīju divas izstādes – museo librari (grāmatu muzeju) un kādam arhitektam veltītu izstādi. Pārsteidza, ka grāmatas muzejā netiek eksponēti oriģināli, tos aizstāj ļoti labas kvalitātes faksimili, kas daļēji droši vien izgatavoti ekspozīcijas vajadzībām. Tematiskā ekspozīcijas izveide man likās vairāk izzinoša, mazāk seno vērtību parāde, un izstāde visumā atstāja samērā nabadzīgu iespaidu, acīmredzami muzejā sajūtams mazāk seno bagātību garšas un smaržas, nekā slēpj Spānijas krātuves. Toties .. veltīatajā izstādē eksponēti vien oriģināli, pārsvarā bagātīgs 19. gadsimta grafisko iespieddarbu klāsts.

No hosteļa izrakstījusies, atvadījos no Madrides pirmajā dienā atklātajā lielajā parkā, gaidot lidostas braucienam paredzēto stundu un baudot pēdējos Madrides gardumus. Ardievu Madride, tu esi patiešām karaliska dienvidu princese.

Mani kovid laika Tatri

Sat, 26 Oct 2024 06:55:00 +0000

Visapkārt melnē tumsa, kad izeju no Krakovas lidostas. Autobusiem paredzētajā joslā pieparkojušies daži satiksmes līdzekļi, taču tie neiet uz centru. Pēc kāda laika, kad automātā esmu paguvusi iegādāties biļetes par vajadzīgajiem 6 zlotiem, piestāj arī pareizais autobuss. Tas 40 minūtēs aizvedīs uz Krakow glowny – tā ir gan stacija, gan autoosta, abas blakus, un tur jau man googlē iezīmēts ceļš soli pa solim līdz nobukotajai viesnīcai.

No kovidpsihozes pārņemtās Rīgas viscietākā lokdauna pašā plaukumā izrāvos nejauši. Kādu reizi nolēmu joka pēc pārbaudīt, vai gadījumā nedarbojas Ryanair voučeris, kas tika piešķirts uz gadu un kura termiņš notecējis pirms pus gada. Ryanair izrādās goda vīri, voučeris ļāva nopirkt biļeti un nu atlika pārdomāt, ko darīt ar braucienu. Nesen dabūta pirmā pote, priekšā klapatas ar testiem, drusku bail inficēties, tomēr žēl arī aizlaist postā nopirkto biļeti. Centrālajā laboratorijā dabūju negatīvu testu un 31.oktobra svētdienas pievakarē devos uz lidostu. Tā patukša, bet gaisa putns gan pilns. Runājamies ar blakus sēdošo meiteni, kura arī nolēmusi paņemt pauzi no Latvijas spriedzes pilnās gaisotnes. Nepaiet ne divas stundas, kad esam jau Polijas agrākajā galvaspilsētā, bet pašlaik vienkārši otrā lielākajā un vienā no senākajām poļu zemes pilsētām.

Krakovā

Lidostas autobusā aprunājos ar vecāku pāri no Lielbritānijas. Vīrs telefonā pat sameklē, ka man vistuvākā esot pietura Invalīdu laukums, tomēr cik īsti tuvu pietura no manas viesnīcas, nepasaka. Tā pa tumšajām ielām ap pusnakti, sekojot norādēm, virzos uz hosteli. Vairākas reizes paejot garām niecīgajam uzrakstam, atrodu vajadzīgo eju un atduros pret slēgtām durvīm. Blakus stāv vīru bariņš, kas uzspiež kodu un ielaiž trepju telpā. Uzkāpju līdz recepcijai, bet tur neviena nav. Kāda krieviete vēl ļaunīgi aizsūta stāvu augstāk, bet tad uzrodas latvietis (atbraucis ar to pašu lidmašīnu, bet izkāpis Plaza Invalidov un jau paspējis iekārtoties hostelī), kas pamāca, kā piezvanīt saimniekam. Saimnieks mitinās kaut kur turpat namā, ierodas pēc dažām minūtēm un ielaiž mani istabā un norāda vienīgo brīvo gultu. Pārējās vīri vai sievas jau dus. Hosteļa saimnieks ir krievs, bet iemītnieki pārsvarā viesstrādnieki no bijušajām padomju republikām Ukrainas, Gruzijas u.c. Re kā, kamēr poļu strādnieki pelna lielāku naudu Lielbritānijā, te saviešas nabadzīgāku reģionu pilsoņi, un dzīve visu izkārto. Rītā dzerot tēju līdzās, klausos kā vīru kompānija pārrunā savas darba un peļņas lietas. Maskas nevienam nav. Manā istabā vakarā viens guļ gultā ar termosu uz krēsla. Slims? Var būt ar kovidu? Neko nevar zināt, jāpaļaujas uz likteni.

Mana pirmā īstā ceļojuma diena paies Krakovā. Uz Tatru kalnu centru- Zakopani došos nākamajā rītā. Kādā plauktiņā atrodu un savācu karti un agrā stundā dodos ārā, taisni pa Karmeličkas ielu kartē iezīmētās vecpilsētas virzienā. Vecpilsētu tādā kā izstiepta apļa formā apņem bulvāru loks, īsta zaļā zona atsvaidzinošām pastaigām un riteņbraucējiem. Pret bulvāri atdūrusies, dodos tam cauri un tālāk vecpilsētas virzienā. Kokus vēl rotā paretinātu lapu dzeltenie vainagi, bet zem kājām čaukst kritušo klājiens. No kailās Latvijas esmu atpakaļ zelta rudenī. Rīts mazliet dzestrs, bet sola skaidru, skaistu dienu, kas tāda arī izvērtās. Pēc neilga gājuma atduros laukumā, ko nepārprotami atpazīstu kā vecpilsētas galveno. Laukuma pašā centrā pilsētas rātsnams ar torni, ēka un tornis gan apmeklētājiem slēgti, jo ir 1.novembris,

Polijā katoļu svētku diena – Visu svēto diena. Tāpēc arī visas daudzās baznīcas vērušas vaļā durvis uz svētajām misēm. Turpat laukumā Sv. Marijas baznīca. Pasēžu solā, paklausos mācītāja dzīvajā un skaidrajā poļu valdā un dodos atkal ārā. Laukumā uzradusies sieviete ar barankām, vienas ar magoņu, otras sezama sēkliņām, viņu terminoloģijā – bely un černy (baltās un melnās). Šoreiz nopērku balto un staigādama pa laukumu un pasēdēdama pie pieminekļa, ieturu sausās brokastis. Visapkārt laukumam, kā jau parasti, daudz restorānu, taču pagaidām vairums vēl nestrādā. Arī tūrisma birojs nestrādā, labi, ka karte ir, vairāk arī neko nevajag. Izpriecājusies par laukumu, pa kādu citu ielu dodos bulvāra virzienā, tīksminoties par veikalu skatlogiem un aplūkodama dažu atvērušos kafejnīcu piedāvājumu. Kūku sortiments kaut kā neuzrunā, tāpēc virzos pa bulvāra gatvi, klausoties lapu čaboņā zem kājām. Sasniedzu galvenos vārtus, kas nosaukti Sv.Floriana vārdā (te visi ir svētie!), blakus ir arī mūris un vēl kāda pilij līdzīga ēka. Brīnišķīga sajūta, vecai arhitektūrai miksējoties ar dabas klātesamību.

Apmetusi kārtīgu loku pa aleju, aizvirzījos uz Grodzka ielu, lai pa to taisnā vīlē dotos uz Vāveles pili (Wawel castle). Krakovas ielu tīkls organizēts ģeometriski precīzi, tāpēc orientēties pilsētā viegli un vienkārši. Reku jau pilskalns ar pils celtņu kompleksu. Pa slīpu gājēju ceļu virzos augšup. Kad izlodāti ceļiņi augšā un skatiens izlaists gan pāri vecajām ēkām un laukumiem, gan lejā plūstošo Vislu, dodos pastaigā gar upes promenādi. Tai piegulošajos mauriņos daudz pilsētnieku ar bērniem, ir silts pat krekliņā.

Atceļā no pils vēl sameklēju botānisko dārzu, taču tas ir slēgts. Tad dodos izpētīt staciju un braukšanas iespējas uz Zakopani. Lielais tirdzniecības centrs, kuru šķērsoju vakar, slēgts, stacijā var iekļūt no otras puses. Informācijas birojā laipns vīrietis paskaidro, ka vilcieni turp vairs nekursē, tāpēc dodos uz autoostu, kas atrodas blakus stacijai, kur nopērku biļeti uz 9.00 rītā. Maksā 22 zlotus (mūsu naudā apm.4-5 eur). Vakarā virtuves vīru gatavotā ēdiena garšvielu piesātinātajā gaisā mielojos ar saviem salātiem un cenšos nomierināt drusku iekaisušo kaklu ar siltu zāļu tēju.

Uz Zakopani

Pamostos agri, padzērusi kafiju un klusām savākusi no skapīša mantas, sapakoju mugursomu gaitenītī uz dīvāna un pametu hosteli . Laika līdz vilcienam daudz, lēnām baudu rītu starp bulvāra apstādījumiem, jo sinoptiķu solītais lietus gan mēģina smidzināt, bet īsti nelīst. Pa sauso arī iekāpju autobusā. Visla, priekšpilsētas, beidzot lauki, drusku pauguraini, līdz sākas priekškalnu pilsētiņas kalnu kūrorta stilā, un tādas pirms Zakopanes ir vairākas. Kad pēc 2,5 stundu brauciena piestājam Zakopanē, lietus jau līņā, taču tikai kā negribot. Tūrisma informācijas centru atrodu turpat ap autoostas stūri. Dabūju pilsētas karti par velti un kalnu karti nopērku par 9 zlotiem (ap 2 eur). Par autobusu satiksmi Tatru apkārtnē lai interesējoties autoostā, ko arī daru. Noskaidroju, ka man vajadzīgo autobusu uz Morskoje oko varu atrast uz 1.platformas, bet uz Kužnicu mikriņi atejot no viesnīcas Stamaru. Ir arī pilsētas autobusi, pagaidām nezinu, vai un kādi man būtu vajadzīgi. Uz rezervēto viesnīcu Koscielisko ielā (ap 3 km attālumā) esmu nolēmusi iet kājām, jo šodien jau tāpat pa kalniem staigāt nepaspēšu. Labi, ka viesnīcu esmu rezervējusi tikai pirmajām 2 naktīm, jo ieraugu glītu namiņu turpat pie autoostas ar uzrakstu „Nočļegi”. Iečekoju, pretī nāk veca kundze, kas angliski ne vārda, un otra jaunāka, ar kuru varam sarunāt. Parāda istabiņu ar visu nepieciešamo, liela gulta,duša, ledusskapis, tējkanna, trauki, televizos. Tas viss par 50 zlotiem (11 eur) dienā. Sarunāju nākamajām 5 naktīm, kad būšu 2 naktis aizvadījusi rezervētajā mītnē.

Lietus lēnām pieņemas, bet iešana cauri pilsētai itin jauka. Izgājusi cauri centram, šķērsoju upi un pirms iegriešanās Košcielisko ielā sasniedzu vēl vienu tādu kā centru ar daudz veikaliņiem un letēm ar dārzeņiem u.c. Žēl, ka ēdienu jau paspēju nopirkt. Telefonā bijis zvans no viesnīcas. Nedzirdēju, nez, kas nu? Bet nekas, ir tur arī reģistratūra, kur sieviete sēž līdz 17. Aizved uz istabu, virtuvi. Plašajā un elegantajā, no dabīga koka būvētajā un tapsētajā viesu mājā kluss, tikai lejā rosās amatnieki, bet no klientiem esmu vienīgā. Krakovā hostelī bija šķidrās ziepes, bet nebija dvieļa, šeit dvieļi ir, bet nav ziepju. Nekādu un nemaz, arī virtuvē nav. Aiz loga līst pamatīgi, bet gribas nomazgāties kārtīgi. Veikalu atrodu kāda kilometra attālumā, un kad atgriežos, pat cauri lietusmētelim esmu paslapja, jo nu jau līst kā pienākas. Mazgājos, ēdu, skatos pa logu un televizoru. Ar reklāmām Polijā kā pie mums, tās laiž bezgala garos komplektos. Dabūju beidzot kādu mūzikas kanālu, jauka poļu deju mūzika notušē namā valdošā klusuma neomulību.

Rītā ap 6, kad ceļos, nelīst, bet noskaidrojoties iestājies neliels sals, zem kājām skrapst mazas ledus kārtiņas virs vakar pielijušām peļķēm. Pirmajai dienai esmu noskatījusi vieglu maršrutu manai viesnīcai pieguļošajā Tatru apvidū Koscielisko ielejā. Līdz ielejas sākumam pa šoseju ejami kādi 3 km, bet reku autobusu pieturu un autobuss būs pēc 5 minūtēm. Tomēr tas nogriezās no trases neaizbraycot līdz Kiry. Kartē atradu, ka varu iet arī pa Dolina Malej Laki, lai pēc tam iegrieztos Koscielisko ielejā. Atradusi taku pievērsos informācijas plāksnēm tās sākumā, acīs iekrita brīdinājumi par lāčiem ar padomiem, kā uzvesties tos sastopot. Apjautājos strādniekiem, vai lāči ir reāli, reāli gan, varot būt un varot nebūt, viņi apgalvoja, kā sagadoties. Baisi, gājēja neviena, priekšā gar strautu melnēja stalts egļu mežs, nu īsts lāču miteklis. Papētot karti, nolēmu tomēr doties pa lielceļam puslīdz paralēlo no kārtīga meža brīvo taku. Tīri jaukā taka tiešām veda gar meža malu, un pēc 45 min. sasniedzu Kiry, nevienu lāci neredzējusi. Te būdiņā sēdēja jauns labi angliski runājošs puisis un pārdeva biļetes, jo tas esot nacionālais parks. Dienas biļete 7 zloti (senioram būtu puscena, bet to uzzināju un izmantoju tikai vēlāk). Pa ieleju veda kārtīgs ceļš, gan neasfaltēts, bet plats un līdzens. Vienā pusē neiztrūkstoši čalo upīte ar apsūnojušiem akmeņiem, tālāk egles. Jauks gājiens, paretam parādījās arī citi gājēji. Pēc kāda laika satiku jestru poļu pensionāri, tālāk devāmies kopā. Viņa esot kopā ar dēlu, kurš skrienot. Pēc kāda laika pats dēls skrēja pretī. Koscielisko ieleja raksturīga ar vairākām alām tās kraujās, uz kurām iekārtotas takas. Ne visas alas bija pieejamas apskatei, bet pa vienu dēls savu māti bija nolēmis izvest, arī es devos akmeņainajā takā nost no ceļa uz Mylna krauju, kurā atradās ala. Kāpums diezgan stāvs, vietām piesardzības pēc pat rāpjams. Manas draudzenes dēls gan pa stāvumiem lēkāja kā kaza, bet mēs abas dāmas kāpām piesardzīgi, lai gan mana ceļabiedre savam vecumam ļoti jestra un sportiska. Alā iekšā dziļi nedevāmies, tikai nofotografējāmies pie tās ieejas un skatus tālumā pār kalniem. Tad devāmies atpakaļ. Atgiezušies uz ceļa, šķīrāmies, jo iepazītie jaukie poļi devās atpakaļ, bet es uz priekšu.

Pēc neliela gājuma sasniedzu kalnu namiņu, kur arī beidzas Košcieliska ieleja. Ēdienkartē piedāvāja zupa gulašova, kas ir mana zupu favorīte, taču kad iestrēbu karoti, sapratu, ka virumam tikai attāla līdzība ar gulaša zupu, brūnganā sulā peldēja vien rupji sagrieztu pastāvējušu kartupeļu biezums. Atpūtusies aizstaigāju līdz ezeram Smreczynski stow – nekas īpašs, ne visai liels meža ieskauts ezers ap 1200 m augstumā, jauka vieta atpūtas brīdim, ceļš no ielejas pa sūnainu egļu meža taku paņem labi ja pusstundu. Taupot vārīgo ceļgalu, nolēmu pirmajā dienā nepārcensties un pagriezos pa ieleju atpakaļ. Pēc kādas pusstundas sasniedzu vietu Pisana, no kurienes kartē iezīmēts sānu ceļš uz kādu aizu. Devos iekšā, aiza tiešām brīnišķīga un cauri augstām klinšu sienām ieveda apaļā padziļinātā laukumā –bedrē, kuru tā arī sauca jama. Kopā ar lielu mazu bērneļu grupu papriecājos par jamas skatiem, bet tad atlika izvēle: pa bailīgām pie klints pieslietām metāla trepēm rāpties augšā klintī tieši kādas alas mutē, vai sekot bērnu piemēram un doties atpakaļ. Kad šauboties stāvēju pie trepēm, piesteidzās kāds jauneklis un naski devās augšup. Es nu arī biju droša un devos viņam pakaļ. Nekas traks, bet tālāk kāpjot pa mazu taciņu gar klints malu, bija vēl bailīgāk. Runādami secinājām, ka abi esam latvieši. Kad bijām izkļuvuši no klinšu sprosta un laukumiņā fotografējāmies, no alas mutes izlīda vēl viens pārītis – izrādās, caur alu bijis alternatīvais ceļš. Bet kas jaukākais, arī tie bija latvieši. Četri latvieši no trim ģimenēm satikušies pie aizas Tatros! Jauki dalīties piedzīvojumā, papriecāties par tikšanos, pirms doties tālāk. Pa ceļam bija vēl kāda ala, bet tā bija slēgta. Kad sasniedzu taku Sclezka nad Reglami, tā ir melnā taka un šeit varēšu iziet to apli, no kura rītā nobijos, bet tagad dienas vidas un satikto cilvēku iedrošināta, atvadījos no latviešiem un droši devos uz priekšu. Skats vairs nebija tik mežains, skats iekļāva rudenīgiem bērziem iekrāsotas mežiem klātas kalnienes, vietām arī gravas. Satiku tikai dažus pretimnācējus, tātad ceļš diezgan maz iecienīts, tomēr man te patika. Melnā taka izveda zālainos klajumos, pa to varēja iet arī tālāk, bet es nogriezos pa zilo, kas pa ieleju Dolina Malej Laki aizvedīs tajā punktā, kur rītā sāku pārgājienu. Taka izrādījās žaura, vietām slapja un akmeņaina, apkārt dumbrains mežs, taisni vai zvēru paradīze. Pirmo posmu steidzos ātrāk iziet aiz baisas sajūtas, līdz sasniedzu platāku un līdzenāku ceļu, gar kuru burbuļoja upīte un beidzot pat satiku dažus gājējus. Vēl bija gaišs, kad sasniedzu lielceļu, pa kuru tad lēnām došos mājup, pa ceļam nopērkot ko garšīgu vakariņām. Ceļš izrādījās interesants, jo varēja vērot arhitektūru, gan ytaricionālo, gan moderno. Sevišķi iepriecināja modernisma stilā būvēts sanktuārijs, kurš sastāvēja no baznīcas, skaistiem pagalmiem un palīgbūvēm. Tumsā sasniedzu viesnīcu, kur lielā nama virtuvē mielojos ar vakariņām.

Nākamajā dienā modos agri, ap 8 jau biju saposusies, atstāju atslēgas durvīs un lēnām devos uz centru, apskatot visu pa ceļam, jo ierasties norunātajā nočļegā bija sarunāts ap 10.

Rakstiņā nav atainoti pārējie pārgājieni Kašpirovie vierh apkārtnē, brauciens uz Morskoe Oko un pēdējā diena Krakovā ar ekskursiju Veļičkas sāls raktuvēs.