Senajā slāvu zemē Bulgārijā
Nu jau esmu tiktāl pārņemta ar ceļošanu, ka ilgi nespēju nosēdēt mājās. Domāju, ka darbīgiem un harmoniskiem cilvēkiem vispār nevajadzētu bez vajadzības atstāt savu dzīves vietu. Ceļošana ir kā tāda narkotika - tā kompensē kaut kādu trūkumu cilvēka dzīvē. Ar bažām domāju, ka arī ar mani tā noticis. Vēl knapi mēnesis pagājis kopš atgriešanās no Fanu kalniem, kad jau pakoju somiņu Bulgārijai.
Kāpēc Bulgārija? Fanu kalnos viens no populārākajiem ir Septiņu ezeru maršruts. To apgūstot, internetā uzdūros citam septiņu ezeru maršrutam Rila kalnos Bulgārijā. Tos taču arī vajag apskatīt! Laikam tādēļ šeku reku Airbaltic biļete kabatā un no Sofijas Rila kalni teju ar roku sasniedzami.
Nu neteiksim gluži, ka ar roku. Pašam ar sabiedrisko transportu turp nonākt nav tā, ka iesēsties autobusā un klāt esi. Vispirms jāņem vilciens vai autobuss uz Dupņicu, tad vēl viens autobuss uz Sapareva Banja un visbeidzot atlikušie kilometri vai nu ar jelkādu automašīnu vai kājām. Braukšus pa kalnu serpentīniem saskrien 23 km, bet ejot pa meža ceļiņiem kādi 10-12 km. Turklāt ceļš ved kalnup, jo Sapareva Bania atrodas ap 800 m.v.j.l., bet Rilas ezeru pacēlājs - ap 1700. Tāpēc pieteicos braucienam Sofijas tūrisma aģentūrā. 7 rītā mikriņš mūs savāc Sofijas centrā, lai aizvizinātu tieši līdz kalniem. Esam 7: divas meitenes no Beļģijas, 4 jaunu, anliski runājošu puišu kompānija un es. Un šoferis ar ļoti jauku zinošu gidu. Ap 9iem esam pie pacēlāja, kurš devies vēlā rudens atvaļinājumā. Bet kas grib pelnīt, tas meklē un atrod alternatīvu. Gidi saorganizē vietējos ar džipiem, kas uzved gandrīz līdz pacēlāja augšējai stacijai. Ekstrēmais brauciens pa akmeņaino ceļu maksā tikpat cik lifts. Kratīdamies pa bedrēm caur logiem noskatāmies uz dažiem nabadziņiem, kas šo attālumu veic kājām. Kārtīgi izkratīti, padzēruši kafiju kalnu namiņā, dodamies ceļā.
Sākumā taka virzās krasi augšup, paņemot visu spēku, tomēr kaut kā tieku jauniešiem līdzi. Tās ir tikai ugunskrustības, tālākāk pārgājiens virzās te augšup, te lejup, te pa horizobntāli, tā ka tādā ziņā tas vairs neliek aizsisties elpai. Nedaudz lielāka problēma ir sniegs un apledojums, kas vietām klāj kalnu nogāzes. Pašās augšās sniega kārtiņa jau ir pabieza, un tieši tādēļ jāatsakās no septītā ezera apmeklējuma. Gan arī ar sešiem pietika skaistuma pārpārēm. Rila kalni ir augstākie Bulgārijā un laikam pat Austrumeiropā, to augstākā virsotne sasniedz teju 3000 m. Mēs gan šo virsotni saskatīt nevaram, tā slēpjas aiz citām. Pastaiga ap ezereiem ir aptuveni 2200-2400 m. augstumā. Tātad ir vēls rudens, kad ziedu paklāji vītuši, to vietu ieņemot pelēkam grīslim, zaļākai sūnai un sniegam. Vasarā ainava būtu savādāka, bet arī tagad ir skaisti. Ezeri pārsteidz katrs ar saviem krāsu atspulgiem un formām. Līdz sestajam ezeram ejam pa pilnībā sniegainu taku, sniegs gan nav dziļš, bet slidens, sevišķi virzoties lejup. Bet puiši atskaņo mūziku marša ritmos, spīd saulīte, tek mirdzoši strautiņi un visiem priecīgs prāts, veroties sniegainajās kalnu smailēs teju mums blakus. Skaists maršruts.
Dažkārt dzīvē gadās pārsteidzošas nejaušības. Tā arī šoreiz. Lai paildzinātu atrašanos kalnos par vēl dienu, biju rezervējusi viesnīcu kalnu kūrortā Panichisthe 7 km iešanas attālumā no pacēlāja stacijas. Noskaidrojās, ka mūsu džipa šoferis ir tieši šīs viesnīcas īpašnieks! Tā tiku aizvizināta līdz plašās villas pagalmam un iemitināta labā numurā (nevis dormitorijā par samaksātiem 15 eur). Tika ieslēgta apkure, uz tumstošo mežu varēju noskatīties pa logu vai izejot terases dzestrajā gaisā. Vakarā pastaigāju pa plašajiem gaiteņiem - viesnīcā biju vienīgā, nesezona. Bet restorānā kurējās kamīns un man tika pasniegtas vakariņas. Jutos kā karaliene.
Rītā pēc gardām brokastīm, kas sastāvēja no olā apceptām maizītēm un mīkstā siera gabaliņa (Bulgārijas viesnīcās ir tāda dīvainība, ka brokastu cenā nav iekļauti dzērieni), devos vispirms pie ūdenzālēs ieaugušā Panichiste ezeriņa, tad uz Saparava Bania (4,5 km). Taka sākumā virzījās krasi lejup, pēc tam izlīdzinājās tikai nedaudz lejupejošā un blakus čalojot nelielai upītei, gājums kļuva ļoti omulīgs un patīkams. Gandrīz gribējās iet vēl, kad jau garām dabīgo minerālūdeņu mākoņos kūpošajam baseinam iegriezos pilsētas mazajās ieliņās.
Sapareva Bania īpašā pievilcība saistīta ar dabīgajiem un ārstnieciskajiem ūdeņiem, tāpēc tādi kūpoši tvaika mutuļi šur tur redzami ārpus pilsētas centra. Tieši blakus autobusa pieturai arī neliela kapela un artefakti no romiešu laikiem. Vairāk neko ievērības cienīgu te neredzēju. Par divām levām (1 eur) busiņš aizveda uz 23 km attālo Dupnicu, no kurienes pēc stundas ir autobuss uz Sofiju. Dupnica caurbraucot nešķita ievērības cienīga, tāpēc turpat pie stacijas iebaudīju pusdienas ar bulgāru ēdienu, kaut ko līdzīgu kotletām, un kāpu autobusā. Agrā pievakarē jau minu Sofijas ielas.
Jaukajai noskaņai darvas pilienu iepilināja atlikušajām 3 dienām norezervētasi hostelis. Booking.com nebiju pamanījusi aiz bannera paslēpto informāciju, ka hostelī drīkst uzturēties tikai 18-55 gadus veci cilvēki. Uz to man norādīja skarbi un pazemojošā formā parādīja durvis. Šokēta devos uz to, kurā paliku pirms kalnu brauciena un kur bija auksti un diezgan nekārtīgi, bet neko citu meklēt nebija jaudas. Vecajā vietā uzņēma laipni un sāku jau arī adaptēties apstākļiem. Rīt būs jauna diena!
Jaunā diena veda uz Rilas klosteri, kas atrodas tajos pašos kalnos, tikai citā ielejā. Iepriekš biju ieplānojusi divu dienu pārgājienu uz klosteri caur kalniem, taču tas izrādījās neiespējami, jo ziemīgo apstākļu dēļ slēgti kalnu namiņi. Tūrisma aģentūra šoreiz bija savākusi vairākus autobusus ar tūristiem, mūsējā nospiedošais vairākums bija itāļi, bet mēs, angliski runājošie, kādi pieci. Gida vēstījums izskanēja abās valodās. Pa ceļam apmeklējam netālu no Sofijas esošo Boijonas (Boyona) baznīciņu - ļoti senu mūra ēciņu, kuras iekšpuse slēpj unikālas freskas.
Klostera nosaukums saistīts ar atrašanās vietu Rila kalnos, kur kādā alā apmeties tā dibinātājs pareizticīgo mūks Svētais Jānis, bet ēkas uzbūvējuši viņa mācekļi. Tās laika gaitā vairākkārt sagrautas un lielākā daļa ēku celtas vēlāk, 19. gs.sākumā. Klostera teritorija iekļauj baznīcu un pagalmus, taču mūku celles ir slēgtas un pašlaik netiek apdzīvotas, nezinu, ko tās slēpj. Kaut cellēs netiek, ir pietiekami daudz iespaidu no bagātīgajiem fresku gleznojumiem, kas redzami ārpusē un baznīcā. Neskaitāmās arkas un kupoli savienojas vienotā ansamblī un drusku traucē vien milzīgie cilvēku pūļi, Uz brīdi no tiem atrāvos, pa taciņu apmeklējot veco kapsētu, uz turieni ceļiņš ved gar upīti, kas traucas lejā no kalnu augstuma. Kalni apņem nocietināto klosteri no visām pusēm, un virs rudenīgi krāsaino mežu galotnēm saredzamas to sniegotās virsotnes. Ja ir vēlēšanās, pa mežainiem ceļiņiem var doties pastaigā gar upīti uz augšu.
Bulgārija vairumam tūristu saistās ar kūrortiem, tomēr zelta smiltis, viss iekļauts viesnīcas un saule nav tas, kas pievelk mani. Pievelk visvairāk kalni, Paši pieejamākie Sofijas iedzīvotājiem un tūristiem, kas nevēlas braukt tālu, ir Vitoša (Witosha) dabas parks turpat pilsētas pievārtē. No metro stacijas ar tādu pašu nosaukumu - Vitosh kursē vairāki piepilsētas maršruti tieši uz kalniem. Internetā biju noskatījusi taku ar nosauklumu Kikish trail, taču kad caur mežu iekļautiem kalnu ceļiem esmu aizbraukusi līdz Aleko kalnu namiņam, maršrutu kartē tādu neatrodu. Namiņš atrodas ielejā, bet pa nogāzi ved taka tieši augšā, līdz kādai no virsotnēm. Taka vietām slapja un dūksnaina, apkārt rudens vītusī zāle, priecē vienīgi panorāmas skati, kas paveras lēnām virzoties augšup. Nepaiet ne stunda, kad priecīgi uzelpoju nogāzes augšā. Pa kalna kori iet ceļš, šur tur melnē virsotnes - nav pārāk augstas, bet iekarot virsotnes mani neinteresē. Pa augšas ceļiem un takām eju Kikish namiņa virzienā, kur iedomājos esam arī autobusu pieturu. Taču kad pēc kādām četrām stundām to esmu sasniegusi, namiņš izrādās pamests un līdz tuvākajai pieturai, kas atrodas pie klostera, jāiet vēl kādu stundu. Par laimi, taka iet lejup, gan ļoti krasi, starp rudenīgi iekrāsotajiem bērziem un lapu paklāju zem kājām. Uz ceļa esmu tieši nedaudz pirms autobusa atiešanas. Pēc stundas jau varu mieloties ar gardumiem, ko esmu sapirkusi lielveikala "Bille" silto ēdienu nodaļā.
Sasniedzamā attālumā no Sofijas ir arī kaut kādas alas ( kurām tūrisma sezona beigusies) un Rožu ieleja. Rožu ielejas kolorītu baudu kādā no rožu veikaliņiem, kur sarkanīgi rotātās kārbiņās nopērkami dažādi kosmētikas izstrādājumi no rožu eļļas. Vesels maisiņš izmaksā nepilnus 20 eiro. Viesnīcā izmēģinu sejas krēmu un atzīstu par ļoti labu!
Savā ceļojumā iekļāvu vienas dienas izbraucienu uz Plovdivu. Autobusi uz turieni kursē ik pēc stundas un ceļā jāpavada pāris stundas, tā ka šī senā un interesantā pilsēta viegli sasniedzama. Par pilsētu biju absolūtā sajūsmā. Ceļā no autoostas uz centru ieklīdu kādā parkā, no kura pavērās skats uz kādu statuju augstu kalnā. Protams, ka man līdz tai jātiek, lai gan kāpiens diezgan augsts. Statuja izrādījās Krievijas cara Aleksandra II piemineklis, galvenais objekts šīs personības memoriālai vietai. Skati no kalna uz pilsētu un vēl citiem kalniem tās teritorijā tiešām kāpiena vērti! Pirms doties vecpilsētā, nogāju kādu gabaliņu gar upi un tieši no turienes atdūros vēl viena kalna pakājē, un nu bija jākāp augšā cietoksnī. No turienes tad tieši uz brīnišķīgo vecpilsētu. Sakoptas skaistas ieliņas, vai katrs nams ar plāksnīti, kas informē par tā īpašo vērtību. Plovdivā saglabājušies arī vairāki objekti no romiešu laikiem - antīkais teātris, stadions un forums. Visu sameklējot un izbaudot, lēnām satumst. Cauri parkam, kura ezeriņā laistās daudzkrāsainas strūklakas, dodos atpakaļ uz autoostu.
Lai gan visi 10 punkti aiziet Plovdivai, arī Sofija man patika, tā ir diezgan mierīga pilsēta bez lielpilsētas nomācošās burzmas, bet ar daudz senas un greznas arhitektūras objektiem. Te jūtama pietāte pret antīkās kultūras pieminekļiem, pašā centrā zem metro stacijas jūties kā senā pilsētā. Šur tur starp sakoptajām drupām atjaunoti sienu fragmenti, freskas vai kas cits. Bet vērtīgākie artefakti savākti arhitektūras muzejā - gan stellas ar uzrakstiem, gan skulptūras un sadzīves priekšmeti, gan ieroči no antīkā laikmeta un pat grāmatas apzeltītos iesējumus. Ļoti skaistas arī pareizticīgo baznīcas, kur acis žīlbst gan no ārējo tornīšu spilgtuma, gan neiedomājami bagātīgā interjera un ikonu bagātīguma. Ne izpētīt, ne atcerēties tajās redzamos sižetus! Ir arī mošeja, ļoti skaista no ārpuses, taču iekšā vienkārša, kā jau tas mošejās mēdz būt. Apmeklēju arī Nacionālo bibliotēku un apskatu Kirila un Metodija pieminekli tās priekšā, bet iekšā netieku, jo ir svētdiena.
Vairākkārt nācās uzdurties muzicēšanai kādā no parkiem vai pagalmiem, reizēm dziesmas pavadīja dejotāji. Vasarā droši vien tādi ielu koncerti notiek vēl biežāk. Bulgāri laikam ir priecīga un dinamiska tauta, taču manai mentalitātei ne visai atbilda tās stipri jūtamais slāviskums, kas man šķita krievisks, mazliet robusts un ne visai sirsnīgs. Bulgārijā daudzi cilvēki saprot un kaut cik runā krieviski. Valodas ir diezgan līdzīgas un lasīto tekstu var pat diezgan labi saprast pēc līdzības ar krievu valodu, tomēr dzīvo runu uztvert nav īsti iespējams. Arī angļu valodu cilvēki ielās zina samērā labi, tomēr man radās iespaids, ka atšķirībā no kaimiņiem rumāņiem, viņiem ir mazāk sirsnības un vēlmes komunicēt. Kopā ar rupjajiem ļaudīm jau minētajā hostelī, tieši cilvēki bija tāds mazs mīnusiņš citādi iespaidiem bagātajā ceļojumā.