Šoreiz Omāna
Ceļošana ir kā svētki uz svešas ielas. Reizēm arī bēgšana no savas vientulības, nespēka vai nespējas atrast piepildījumu, dzīvojot uz vietas. Nu jau mana dzīve sāk veidoties kā tāds skrējiens pa pasauli - tikko esmu pievērsusies pārdomām un vēlmei iedziļināties kādā tēmā, kaut ko uzrakstīt, tā atduros pret biļeti datora failā. Šoreiz pat piecas biļetes, jo esmu saorganizējusi vēl četrus cilvēkus kopīgam braucienam uz šo sauso valsti, kurā šķietami nekā nav, izņemot naftu un kazas. Plānojot braucienus uz kādu pleķīti kartē, apaužu konkrēto vietu ar savu iztēli un sapņiem, līdz tā kļūst par īstu Eldorado. Arī šoreiz iedomājos Omānu kā skaistāko vietu uz zemes.
Kad pēc nakts brauciena pa kādu no platajām Maskatas maģistrālēm aust gaisma, iestājas neliels aplauziens. Izkaltušu lauku plašumos izsvaidītas baltas plakanas mājas bez jumtiem, šur tur pa kādai pavītušai palmai vai pat izlolotam ziedošam krūmiņam. Lielās mošejas apkārtnē, kur sagaidām uzlecam sauli, to vairāk. Pulksten 8.00, kad mošeja ver durvis, jau izstaigāti plašie apstādījumi, aiziets līdz skolai un hospitālim. It kā kompensējot dabas dāvanu skopumu, dievnama lūgšanu telpas pārsteidz ar izcilu greznību. Smalkajos paklāju rakstos vien ne noskatīties. Iekšā fotografēt nedrīkst, bildējam ārpusi un Sandri, kurš vieglprātīgi ieradies šortos, tāpēc par 10 riāliem (22 eur) spiests izīrēt balto garo arābisko sutanu ar cepurīti.
Pēc mošejas apskates dodamies meklēt labāko naudas maiņas kursu, iepriekš ievāktā informācija tādu sola bankā. Man somiņā kopīgie grupas eiro, Sandris asistēs kā labākais angļu valodā un vispār vīrietis (musulmaņu pasaulē tam var būt nozīme). Bet ak vai, musulmaņu pasaule izrādās stingra arī pret galveno dzimumu, un iekšā laidējs policists bankā liedz ieeju šortos. Nu Sandris saprot, ka šajā valstī bez garajām biksēm neiztikt un stūrē tieši uz “Mall of Oman” - milzīgu tirdzniecības centru. Bikses gan tiek nopirktas, toties izdevīga maiņas punkta meklējumi daudzstāvīgās iepirkšanās paradīzes gaiteņos mums ar Dzintaru beidzas bez rezultāta. Beigās samainām tai pašā maiņas punktā, ko izbrāķējām sākotnēji. 1 Omānas riāls = aptuveni 2,25 eur. Par 1500 (300 no katra) eur esam dabūjuši vairāk nekā 600 riālus, ar ko vajadzētu pietikt viesnīcām, degvielai un ieejas biļetēm. Pietiek arī, un pat vēl dažām kopīgām pusdienām restorānos. Ar naudu somiņā dodamies apskatīt citas vietas - Operas namu, karaļa pili, kas tāda maziņa novietota starp iespaidīgām un koptām ministriju ēkām. Vairāk par fasādi redzēt nevar, bet turpat netālu ir arī vecais forts. Kāpjam augšā un fotografējam pilsētas jumtus un jūru, kā arī forta mūrus, protams.
Maskatas ēkas izsvaidītas plašā teritorijā pie Arābijas jūras Omānas līča un īsti pat nevar identificēt galvaspilsētas administratīvo centru. Kad vakarā esam ieradušies viesu mājā kādā klusā ieliņā, nobraukti savi 100 kilometri. Vīru istaba vienā koridora galā, sieviešu otrajā. Beidzot varēsim tikt gultā pēc nakts lidojuma savārguma.
Rītā ievērojami možāki iekārtojamies mūsu karietē - pilnpiedziņas Toijotiņā un dodamies kalnu virzienā. Attālumi lieli, pa ceļam apskatot dažus ciematus un Lielo Čūsku kanjonu, vakarā nonāksim viesnīcā Al Hamra pilsētā. Braucam pa labu asfaltētu ceļu, re lielveikals. Sapirkušies labumus, ko katrs vēlas, ierauga un spēj izvēlēties, dodamies tālāk cauri drūmiem pelēkiem laukiem un kalniem, kas atgādina milzīgus pelēkus kurmju rakumus, kuru nogāzēs pavīd pa sausam asam sakaltušas zāles ceram. Šur tur manām pa kādai kazai vientuļniecei, bariņam te arī nebūtu, ko ēst. Arī vientuļniecēm te ēst nav ko, tomēr ja jau tās ir dzīvas, tātad kaut ko atrod. Janīna domā, ka pavasarī te varētu būt kāds zaļums. Nezinu, varbūt, bet līdz šim zaļi redzami tikai cilvēku ieaudzēti koki vai krūmi, daļa no tiem pašiem uz nokalšanas robežas. Kā lai ne? Marija izlasījusi, ka te esot 350 saulainas dienas gadā. Arī pašlaik saulīte spīd spoži un šķiet tāda stipra un it kā urbjas cauri drēbēm un visam ķermenim, lai gan pēc grādiem nav tik daudz, kādi 25.
Pēc pāris stundu brauciena Sandris iestūrē džipu zemes ceļā Wakan ciema virzienā un pa stāviem uzkalniem mašīna mūs uzrauj augšā. Atstājuši to pie ciemata vārtiem, dodamies apskatē. Cilvēku tikpat kā nav, tomēr drīz vien uzduramies mazai kafejnīcai un sēžot uz terases dzeram labāko kafiju, ko šajā valstī esmu dabūjusi. Šķērsojot apbūvi, marķētā taka ieved mūs dārzā, kur takas malā aug koki un zirņi un citi kultūraugi, bet pretī nāk kaza. Laikam tā te piestrādā par modeli, jo labprāt fotografējas ar mums. Dzintars uzrāpjas katrā akmenī, kur vien var, mēs pārējie iemūžinām viņa varoņdarbus un zaļās terases ar skatiem pār kalniem. Relaksējoši. Pēc kāda gabala iebraucam vēl vienā ciemā, kas nav tik skaists, bet arī te iet marķēta taka cauri un tālāk uz kalniem. Kārtīgi izstaigājušies, turpinām ceļu uz Čūsku kanjonu.
Ceļš uz Lielo Čūsku kanjonu (Snacke canyon) ved arvien augšup, tomēr mašīna varonīgi pārvar augstuma metrus. Palaikam pretimbraucošie mūs ietin putekļu mākoņos - vietējie, jo nevienu traku tūristu te neredz. Janīna sēž gar kanjona malu un uztver to ar apbrīnu, bez bailēm. Visi esam gana drosmīgi tāpat kā mūsu izcilais šoferītis Sandris. Apkārtne nu ir skaista - klintis un akmeņi ieguvuši krāsas un formas, vairs neatgādina kurmju rakumus, parādījies arī vairāk veģetācijas nelielu pelēcīgu krūmiņu veidā. Vietām šajā vidē iedētas mājas un ciemati - kā gan te var dzīvot? Biju gaidījusi, ka Čūsku kanjonam ir kāds centrs, kur var izkāpt un pastaigāt, taču tādu neredzot, turpinām ceļu cauri kanjonam. Tas ir diezgan garš, un kad izbraukts uz šosejas, laiks doties uz Al Hamru. Pēc kādas stundas jau tumsā sasniedzam namu, taču saimnieks nav atstājis ziņu, kā tikt dzīvokli. Pēc neilga laiciņa viņš uzrodas vacapā, tiekam pie atslēgas un ieņemam gultas plašajā un tīrajā trīsistabu dzīvoklī.
Nākošā ir kalnu diena, ko aizvadīsim augstākās Arābijas pussalas kalnu virsotnes Džabals Šams (Jabel Shams) apkaimē. Pirmā apstāšanās paredzēta pie takas “Balkona pastaiga”, šis maršruts ved gar Lielo kanjonu un ir populārākais šajos kalnos. To var redzēt, jo uz takas neesam vieni, te ir arī citi tūristi. Akmeņainās takas vienā pusē slejas monumentāla klinšu siena (gribētos tikt tās korē, bet tādas iespējas nav), otrā - kanjons, kura dibenu var tikai vietām saredzēt. Skaistums slēpjas akmeņu un klinšu daudzveidībā un krāsās. Maršruta beigās jābūt ūdenskritumam, sazīmējam pat vietu, kur tas varētu būt, bet tagad ir sausā sezona un ūdens nav ne piles arī oāzē, kas ūdenskrituma apkakšā. Izkāpelējušies pa lielizmēra akmeņiem, dodamies atceļā. Starta-finiša punktā Marija jau uzodusi kādu nojumi-kafejnīcu, kur mums pienes melno dziru māla krūzītēs. Espresso dzērāji slavē, mans amerikano gan nevar pat attāli līdzināties Wakan ciematā baudītajam. Nekas, jāiztiek,kā kur ir un gadās.
Pēc kafijas pauzes dodamies uz augstāko punktu, no kura skatāma Jabel Shams virsotne, taču pēc laiciņa ceļu aizšķērso kāds militārs objekts. Apbraukt to nav iespējams. Samierinājušies riņķojam pa smilšainajiem ceļiem un priecājamies par kalniem, kas kļuvuši skaistāki un zaļāki,bagātīgi klāti pelēcīgiem sausiem krūmiņiem. Iztēlojos skatu, kad būtu mitrais periods un krūmiņi zaļi. Izbraukājušies pa kalnu ceļiem bez mērķa, dodamies uz Nizvu.
Nizva ir senākā Omānas galvaspilsēta un tāda kā liela oāze starp kalniem. Mūs sagaida villa, kurā iebūvēts baseins ar ūdenskritumu, bet viesistabā uz galda servēti trauki skaistos arābu rakstos. Jūtamies aizkustināti. Pārējie dodas uz pilsētu paēst, es jūtos savārgusi un baudu mājas atmosfēru cerībā, ka rītā pietiks spēka kazu tirgus apmeklējumam.
Kazu tirgus Nizvā notiek reizi nedēļā piektdienās. Tajā satiekas kazu pārdevēji ar pircējiem, vienlaikus tūristu un vietējo iecienīta atrakcija. Esam tirgū jau ap 6.30. Jo 7.00 jāsākas pārdošanas pasākumam. Lopiņi - kazas un arī nedaudz liellopu jau savesti un piesieti aplokos. Iespaidīgāki par kazām ir vietējie cilvēki. Skatītāji novietojas apļa centrā, ap kuru tiek vestas kazas, vai arī kur kurais pa malām, Sandris pat pamanās uzrāpties uz kāda jumtiņa un safotografēt no augšas. Ir ļoti saistoši vērot cilvēku reakcijas. Kazas tiek vestas pa eju, bet tas, kurš kādu noskatījis, met īpašniekam ar akmentiņu. Pēc šīs zīmes darījums var sākties.
Kazu kaislības ilgst kādu stundu. Cilvēkiem izklīstot, arī mēs atstājam tirgu. Turpat netālu ieraugām tramvajiņu, kas mūs izvadās pa pilsētu. Izbraucam ielas un nedaudz ieskatāmies arī vecajā pilsētas daļā. Samērā vecāks viss nekā galvaspilsētā un autentiskāks, bet kaut kā man sirdi nepaņem šī arhitektūra. Dodamies uz fortu, kas te skaitās galvenais apskates objekts un tiešām arī ir gana sens un interesants. Pagalmā apmeklētāju pārsteidz muzikāls uzvedums, ko soļojot izpilda vīri baltos tērpos. Skatāmies to, ēdot turpat pagalma kafejnīcā iegādātas interesantas pankūkas ar olu. Tad kāpjam augšā, izstaigājam pagalmus un terases, kā arī dārzu. Ap 11 esam apguvuši pilsētu un varam doties tālāk. Programmā vēl vairāki apskates objekti Nizvas apkārtnē un līdz vakaram jātiek tuksneša beduīnu nometnē, kur rezervēta apmešanās teltīs.
Esam nonākuši Bālā - parastā pilsētiņā, taču man atzīmēts, ka jābrauc uz veco Bālu ar fortu. Tiešām, drīz sasniegts arī forts. Atšķirībā no Nizvas forta, te tiekam vairākās telpās iekšā, taču vecā pils nav aprīkota ar interjeru. Turpat blakus atrodas arī mošeja, kuras apakšējos slāņos notikuši izrakumi, atrastās vērtības izvietotas vitrīnās un informatīvi stendi vēsta par vienas no senākajām Omānas mošejām vēsturi. No Bālas nav tālu līdz Džabrīnas pilij (Jabreen Castle), kura ir labāk aprīkota par fortu, redzamas pat gleznas un vēl šis tas. Tomēr jau esam noguruši no fortiem un pilīm un Sandris arī izskaitļojis, ka laiks doties uz beduīnu nometni, lai paspētu tur ierasties līdz reģistrācijas laika beigām.
Maps.me rēķina laiku, it kā pēdējos 10 km pa tuksneša smilšu ceļu ietu kājām, bet mums veicas itin raiti, un brītiņu pēc saules rieta tumsai biezējot, iebraucam nometnes pagalmā. Ar saimnieku iznāk nesaprašanās, jo mūsu nometne esot kaimiņos, bet tur neesot mājās saimnieka, jo viņš esot tuksnesī ar tūristiem. Jūtam, ka kaut kas tiek vērpts, izrādās, ka mūsu teltīs ielikts kāds cits - puisis, kas izbailēs kliegdams atskrien no turienes, jo ir nedaudz ieskrambājis kāju. Mūsu aptieciņas dezinfekcijas līdzeklis tiek izbrāķēts, jo tam esot beidzies derīguma termiņš, arī plāksteris nederot. Puisis gandrīz raud, tomēr neviens negrasās saukt ātro palīdzību. Traģēdijas gaisotnē tomēr tiekam savās teltīs un arī dabūjam labas vakariņas un rītā arī brokastis, viss gards un par ļoti zemu ceniņu. Rītā Janīnas modinātājs ceļ trauksmi vēl dziļā tumsā, jo līdz saules lēktam jāpaspēj uzkāpt augstākajā kāpā. Iešana pa smiltīm nav viegla, tomēr Dzintars skraida pa kāpām kā vējš, Janīna cenšas tikt viņam līdzi, jo jau kopš Balkona pastaigas sākusi novērtēt puišu spējas un cenšas tiem līdzināties. Mēs ar Mariju kāpjam, cik varam. Savukārt Sandris dzenā džipu pa smiltīm, lai pēc brokastīm mūs vizinot, varētu justies kā profesionāls tuksneša nomads. Beidzot arī sarkana saule parādās virs kāpas vispirms Janīnai, pēc brītiņa arī man. Varam doties brokastīs.
Nometnē pieejamas vairākas atrakcijas - izbraucieni tuksnesī ar džipiem vai kvadracikliem, kā arī zirgu un kamieļu izjādes. Janīna izmanto iespēju izjāt ar kamieli, jo nekad to nav darījusi, mēs skatāmies viņas triumfu un fotografējam. Tad salecam mašīnā un Sandris sāk ceļojumu pa tuksnesi. Ir forši, kaut dažos uzkalniņos mūsu auto nepietiek jaudas uzvilkt. Sandris jūtas mazliet apbēdināts, tomēr kad pa kādu no apkārtceļiem izdodas tikt virs gana augstas kāpas, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz apkārtni, visi gandarīti dodamies atpakaļ pa tuksneša "autobāni" - iebrauktu ceļu starp divām kāpām. Tuksnesī esam nobraukuši apmēram 50 kilometrus un varam doties uz nākamo apskates vietu.
Izbraukuši cauri pilsētiņai, kas ir vārti uz tuksnesi un mums atgādina Indiju, dodamies Wadi Bani Khalid virzienā. Aprakstos biju lasījusi, ka vadi ir brīnumskaistas nelielas oāzes starp klintīm, kas pildītas ar ūdeni un kurās var peldēties. Precizējot varu teikt, ka tie ir kanjoni, viscauri vai vietām pildīti ar ūdeni. Parasti tās ir tādas kā upītes aizas dibenā, ar paplatinājumiem dīķīšu jeb ezeriņu veidā, kuros cilvēki bauda peldes. Tāds ir arī mūsējais. Aktīvākie peldēties gribētāji izrādāmies es, Janīna un Dzintars. Šajā vadi izvietoti informatīvi dēļi ar atgādinājumiem par dreskodu - abiem dzimumiem jābūt ģērbtiem šortos, bet sievietēm aizsegtai dekoltē zonai. Kā par nelaimi, neatrodu savu peldēšanai paredzēto krekliņu, nākas peldēties ar atsegtu augšdaļu. Laikam tāpēc indiešu bariņš cenšas mani uzrunāt, bet tā kā nereaģējot baudu vasarīgi siltā ūdens priekus, jaunieši pievēršas spāņu meitenēm, kas ir peldkostīmos. Te nav tā kā bankā un neviens netiek ne izraidīts no vadi, ne arī sodīts.
Kamēr peldamies, Marija izstaigājusies pa palmu un kādu citu koku, iespējams, olīvkoku, dārzu. Mēs nolemjam nekavēties, jo līdz viesnīcai garš gabals, tā rezervēta netālu no bruņrupuču pludmales Arābijas jūras krastā. Saimnieki nav atsūtījuši precīzas koordinātes, arī adreses nav, bet vietā, ko google.maps uzrāda, viesnīcas nav. Riņķojam starp līdzīgo māju pagalmiem, līdz griežamies pēc padoma kādā viesu mājā. Saimnieks sākumā nezina, vēlāk parāda kādu neapdzīvotu namu. Izskatās, neapzināti vai speciāli bija parādījis neīsto, lai mēs apmestos pie viņa. Triks arī beidzas ar palikšanu viņa viesu mājā - diezgan padārga opcija, bet nevienam negribas meklēt ko citu. Saimnieks, jauns puisis, runā lieliskā angļu valodā un izstāsta, kā varam dabūt redzēt bruņrupučus. Iespēja ar 90% varbūtību ir braukt uz kādu viesnīcu 15-20 km attālumā, kur tiek organizētas tūres. Ar 20% garantiju var gaidīt tepat. Mēs ar Dzintaru gaidām tepat, pārējie aizbrauc. Plkst.22.00 saņemam ziņu, ka mums bruņrupuču nebūs, ap to laiku atgriežas pārējie - redzējuši gan vienu lieieielu bruņrupuci!
Atlikušās divas dienas pavadīsim, apceļojot jūras piekrastes objektus virzienā uz ziemeļiem . Pirmajai dienai paredzēta Sūras (Sur) pilsēta un Wadi Shabs. Līdz Sūrai ir tikai kādi 20 kilometri un jau paagrā rītā kāpjam bākā, pēc tam dodamies uz kuģu būvētavu. Tā ir interesanta darbnīca, kur redzami gan pabeigti arābu stila koka kuģīši, gan noskatāms to tapšanas process, jo amatnieku roku darbs norisinās turpat būvlaukumā. Dažās telpās ir arī informācija un suvenīri. Pagalmiņā var padzert tēju un uzkost dateles, kas te ir populārs produkts un tiek kā našķis piedāvāts visur. Dzerot tēju no dekoratīvas glāzītes, pamanu plakātu ar piedāvājumu izbraukt jūrā ar arābu kuģīti. Darbinieks pastāsta, kurā vietā atrodas osta, bet mani līdzbraucēji kaut kā skeptiski raugās uz šo izklaidi, tomēr beigās Sandris sarunā vienu no laiviniekiem, kas mūs stundu vizinās par 20 riāliem, kas ir lētāk nekā oficiāli. Laivas tūre beigās visiem patika, jo te lēnāk, te ātrgaitā izbraucām lielus attālumus, vērojot apbūvi līča krastos un mums parādīja pat jūrā peldošos bruņrupučus. Gandarīti cauri vecpilsētai devāmies uz zivju restorānu. Zivju zupa izrādījās ļoti pikanta un daži pat nespēja to apēst, savukārt zivis pavāram bija izdevies apdedzināt. Labi bija salāti ar šejienes saldajiem gurķiem un rīsi, bet tāpat bijām paēduši un neviens pārāk nebēdājās.
Laidām uz vadi Šabs. Tikko bijām izkāpuši no mašīnas, mums piesitās kāds vīrs, kas sāka bērt informāciju, ko un kā mums darīt. Jutu, ka biedrs vēlas piesisties par gidu un to atšuvu, par ko Sandris bija dusmīgs, jo centās iegalvot, cik nesavtīgs padomdevējs tas bijis. Lai tiktu uz kanjona takas, jāpārbrauc pāri upītei ar laivu. Brauciens ilgst dažas minūtes, bet pārcēlājs beidzot darbu 5 vakarā. Tā kā bija jau ap 3-iem, mums bija jāpasteidzas, lai paspētu izstaigāt taku, kas prasot 45 min vienā virzienā, un izpeldēties. Sākumā Janīna braši turējās puišiem līdzi, mēs ar Mariju gājām katra savā tempā, jo līdz galam tikt necerējām. Vienā brīdī kanjonā ir ezeriņš, kurš jāpārpeld vismaz 100 metru garumā, lai rāptos tālāk pa kanjona sašaurinājumiem. Kad nonācu pie ezeriņa, Janīna jau bija kapitulējusi un baudīja peldi. Arī es pievienojos viņai, lavierējot starp dziļumiem un lieliem glumiem akmeņiem gandrīz līdz ūdens virsai. Pārpeldējām ezeriņu līdz sašaurinājumam, palaikam atvelkot elpu pie kāda piekrastes akmens, tad atpeldējām atpakaļ. Bija interesanti. Puiši mūs panāca atceļā. Sandris laikam ticis līdz galam, Dzintaram tomēr tas neesot izdevies. Lai arī cik kurš bija paguvis, visiem šis kanjons patika vairāk par visiem. Tas arī ir vispilnāks ar cilvēkiem, varbūt arī tāpēc, ka atrodas lielceļa malā un ir sasniedzams ar mazjaudīgu mašīnu. Vakarā bez grūtībām tikām viesu mājā pie pašas jūras, ar skatu no terases uz to.
Tā kā iekārtojoties viesnīcā satumsa, peldi atlikām uz rītu, ieplānojot to kā obligātu, jo nevar taču braukt mājā, neizpeldējies Arābijas jūrā. Tie aktīvie peldētāji bijām mēs trīs - es, Janīna un Dzintars. Mēreni viļņi rotājās piekrastē, un padziļinājums sākās turpat pie krasta. Brīnišķīģi ir tā šūpoties viļņos dzidri zilzaļajā jūrā un pēc tam ar svaigumu ķermenī doties brokastīs, ko no saimnieku produktiem gatavojām paši.
Dodoties pēdējā braucienā gar jūras krastu, jutu, cik ļoti man iepatikusies ši dabas skopiem, bet izteiksmīgiem vilcieniem veidotā vieta, šie izteiksmīgie,bet atturīgie un smalkjūtīgie cilvēki savos baltajos arābu tērpos. Omānu tūristi nav samaitājuši, un Sandris kodolīgi noformulēja cēloni: ko lai tie te darītu, ja nevar dzert un staigāt pliki.
Pa ceļam uz Maskatu pēdējo reizi devāmies dziļi putekļainajos kalnu ceļos uz Salmah plato. Ieraudzījām atkal savādāku kalnu pasauli. Ceļa galā ciemats ar dažām mājām un vīri rosās ap dziļu bedri, aprīkojot to ar mehānismu, kas ļaus nolaisties alā iekšā vairāk nekā 100 metru dziļumā. Vīri jautā, kā mēs te tikuši un bažījas, vai tūristiem gribēsies doties pāri visam plato pa putekļainajiem ceļiem. Pagaidām nevienu citu te neredz. Vēl apmeklējam arī Bimmah Sinklole -arī tā ir dziļa bedre ar kaļķakmens sienām, kurā var nokāpt pa trepēm, lai izpeldētos zaļajā ūdenī. Izpeldas Dzinars, mēs ar Janīnu noskatāmies maliņā, bet pārējie tikai ieskatās bedrē no augšas. Trešā vieta bija kāds vadi, kuram nezinu nosaukumu, jo to Sandrim ieteica viesnīcas saimnieks. Cauri putekļainiem kalnu ceļiem nonācām tiešām skaistā vietā, un ceļa galā Sandri sagūstīja gids, ierādot vietu mašīnai. Pat nemanīju, kad bija jau vienojušies par takas parādīšans cenu 5 riālu apmērā. Taka gāja caur palmu birztalu un vēlāk gar levadas malu. Saprotams, citi gājāji, kuru gan nebija daudz, gāja bez gidiem. Taka esot pusstundas garumā, taču man uzradās nogurums un apnikums kāpelēt pa akmeņiem, tāpēc kādā brīdī nolēmu ceļu neturpināt. Janīna ar vīriem turējās braši un kā atalgojumu dabūja peldi. Peldēties varēja arī takas sākuma galā, ko arī darīju. Kad gida vadītie bija atgriezušies,šamējais sāka sūdzēties, ka 5 riāli esot par maz un ka vācieši maksājuši vairāk. Sandris nevēlējās izskatīties nabagāks par vāciešiem un nu gids dabūja vēl 5 riālus. 22,50 eur par stundu vienkārša darba - nav slikta peļņa. Vajag tik atrast maksātājus.
Lidojums paredzēts 4.10. Kad vienos esam augšā, atrodu savā telefonā īsziņu par reisa kavēšanos. Lidostas mājas lapā sarakstā vēstīts, ka izlidosim 7.48. Ak tu negals, Stambulā uz Stokholmas reisu skaidri netiekam. Sandris arī pēta sarakstu un konstatē, ka norādītie dati attiecas uz vakardienu. Taisni neticami, bet tā par laimi izrādās patiesība. Izlidojam pirms 5iem un paspējam visus savienotos un nesavienotos reisus un esmu mājās vēl pirms pusnakts, savā mīkstajā un pierastajā gultiņā.