Ceļš atver vārtus jaunam piedzīvojumam, jaunai izjūtai, skatam uz kādu vēl neizpētītu stūrīti. Šoreiz nolēmu pasērst Eksprovansā, Francijas dienvidrietumos netālu no Spānijas robežas. Tapa plāns: Rīga- Barselona-Nīma-Arla-Avinjona-Apta-Eksprovansa-Marseļa-Rīga.

Barselonas lidostā ielidoju vēlā nakts stundā, pačiloju līdz pēdējam nakts autobusam un vēl pirms sešiem esmu Katalonijas laukumā. Re, starp maldinoši izgaismotajām, bet slēgtajām kafejnīcām pie kādām durvīm pulcējas trokšņains jauniešu bariņš, citi nāk pretī, ēzdami pīrādziņus. Pievienojos tiem, pie rīta kafijas notiesājusi picas gabalu, lēnām, naksnīgo pilsētu baudīdama, dodos uz autoostu "Nord". "Flixbus" atiešanas laikā jau ir uzaususi gaisma, un tālajā ceļā uz Francijas dienvidu pilsētu Nimu var sākt baudīt skatus. Ārpus pilsētas tie ir brīnišķīģi, vietām līdzenumi, vietām kalni - sākumā Katalonijas, vēlāk Pireneji, kas to lai izšķir! Lai gan brauciens iet visu laiku paralēli Vidusjūrai, tās ūdeņi tomēr nav redzami. Uz Francijas robežas muitnieki pārbauda pases un Nimā izkāpju ap pusdienlaiku, autobusam turpinot ceļu uz Dženovu. Es palikšu Francijā, lai apskatītu daļu no piekrastes, apvidus, kas ietilpst Eksprovansā.

Uz vairākus kilometrus attālo hosteli kājoju pa pilsētas centru iekļaujošiem dzīvojamiem kvartāliem, līdz to sasniedzu zaļumiem ieskautā uzkalnā, viesu namiņi slēpjas kādā dārzā. Vienā no tiem man tiek ierādīta istabiņa, dabūju arī karti, kurā kā ierasts apvelku galvenos apskates objektus. Hosteļa darbinieks iesaka sākt ar dārzu "Jardins de la Fontaine", kas aizņem prāvu zaļu laukumu kartes pašā stūrī. Izskriešu to dārzu un tad uz vecpilsētu, nolemju, jo ir puslīdz pa ceļam,

Dārzs ievelk sevī, jo izrādās milzīgs un sens, tā sākumi meklējami vēl romiešu laikos, bet senā godība labi uzturēta ar jauniem un veciem stādījumiem. Paklausījusies baseina zaļumu ieskautas strūklakas čalās pie kāda no galvenajiem ceļiņiem, sekojot cilvēku plūsmai, virzos augšā kalnā, kur laukuma vidū atnācējus priecē liels antīks tornis, vecākā būve romiešu laika celtnēm bagātajā pilsētā. Otrs senais objekts - Diānas templis atrodas parka nogāžu lejas daļā, kad šķērsotas terases un ceļiņi. Parka lejas daļā lielā teritorijā stiepjas baseinu kabineti, skulptūru un dekoratīvu sienu iekļauti. Kāds no tiem kanāla veidā savieno dārzu ar vecpilsētu. Pa dzīvīgām ieliņām sasniedzu pašu pilsētas centru un uzduros romiešu templim, ko sauc par "Maisson Carree", bet turpat nedaudz tālāk pa visu plašo laukumu ieplētusies arēna jeb amfiteātris, kas būvēts nedaudz vēlāk par Romas kolizeju un ir līdz mūsdienām labāk saglabājies romiešu laika amfiteātris pasaulē. Arhitektūras brīnums tomēr jau ir slēgts, to no iekšpuses tā arī nesanāca apskatīt. Jau krēslo, un vēl puslīdz dienas gaismā izdodas apskatīt katedrāli, kas tāpat kā daudzas citas baznīcas šajā apvidū, veltīta Notre Dame. Viena no senākajām, vēl romieša Augusta dibinātajām Dienvidfrancijas pilsētām nu apskatīta. Hosteļa istabiņā ierodos jau dziļā tumsā. To dalām ar britu meiteni, kas studē politoloģiju un pašlaik Erasmus apmaiņas programmas ietvaros uzturas Lionā. Beidzot varu ar kādu parunāt, jo pilsētā patiešām grūti atrast cilvēkus, kas runātu angļu valodu. Franči godā savu valodu, kas ceļotājam sagādā nelielas neērtības.

Rītā vēlreiz izgājusi cauri vecpilsētai, nonāku autoostā. Nākamais pieturas punkts manā ceļojumā būs Arla, kas ir vien stundas brauciena attālumā no Nimas. Abas pilsētas savā ziņā līdzīgas, jo romiešu dibinātas. Arlas amfiteātris no ārpuses izskatās tikpat pievilcīgs un liels kā tā līdzinieks Nimā. Ielas otrā pusē katra garāmgājēja acij atklāti paveras tradicionālais romiešu teātris, arī labi saglabājies. Turpat netālu uzkalniņā arī kārtējā Notre Dame - viena no galvenajām pilsētas baznīcām. Mazliet tālāk no centra ir arī nekropole, termas un vēl citi objekti no romiešu laikiem. Bet viss centrs jau dveš vēstures elpu, ik nams, ik portāls uzrunā no gadsimtiem. Kāda no ielām aizved mani līdz dažām kapelām un Vincenta van Goga mediatēkai. Durvis no pagalmiņam apkār vedošās galerijas ir slēgtas, un tā arī nedabūju apskatīt iekšpusē slēptos mākslas darbus. Baudu lielisko pagalmu ar ziediem un suvenīru veikaliņu ar van Goga mākslas darbu motīviem. Jauka vieta! Nākošajā dienā apmeklēju arī "La fondation Vincent van Gogh", domādama to par namu, kur mākslinieks dzīvojis, taču izrādās, ka aiz baltajiem vārtiem ar uzrakstu "Vincent" slēpjas vien izstāžu zāle, kur apskatāmas tikai divas nelielas izcilā mākslinieka gleznas, bet visas telpas aizņem kāda vācu modernista izstāde. Baigais aplauziens! Tā arī neuzgāju, kurā vietā mākslinieks tieši dzīvojis un centos tvert viņa mākslas gaisotni pilsētas ielās un lauku apvidos tās apkaimē.

Kā Nima, tā Arla atrodas kādus 40 kilometrus no jūras. Pietuvoties jūras krastam ļauj ceļojums uz Kamargu, kas ir zemieņu teritorija starp Arlu un Vidusjūru. Ceļvežos rakstīts, ka apvidus bagāts ar melnām govīm, baltiem zirgiem un rozā flamingo dienvidu sālsezeros. Sālsezeri veidojušies mākslīgi, jo šajā vietā izsenis nodarbojas ar sāls ieguvi no jūras ūdens. Sākotnēji biju nolēmusi braukt uz pilsētiņu Saintes Maries de la Mer, taču pēc sarunas viesnīcā mainīju lēmumu un aizdevos uz Salin de Graund, pievilināja stāsts par šīs vietas mežonīgumu. Nezinu, vai tas bija pareizais lēmums - izstaigājos gar sāls ieguves vietām un plaši plūstošo Ronu, taču neredzēju sāls ezerus ar fazāniem, ne Vidusjūru, pa ceļam arī nevienu melnu govi un tikai pāris baltos zirgus. Lai apskatītu visu Kamargu, noteikti jāīrē automašīna, jo autobusu satiksme te nav tik laba. Ar tādu mazuma sajūtu gatavojos bagātīgākiem iespaidiem nākamās dienas braucienā uz Avinjonu.

Ceļš uz turieni zaļāks un košāks. Apmēram pusceļā starp Arlu un Avinjonu nolemju izkāpt un pāris stundas pakavēties pilsētā Tarascon, ko nenācās nožēlot ne mirkli. Izskrienu cauri galvenajai ielai līdz Ronai, kas te sadalījusies divās daļās, bet pa vidu starp tām - gatves ietverts pastaigu ceļš. Upes krastā pils un baznīca, bet kad šķērsots tilts, skats atduras dažādu laivu un kuģīšu pilnā kanālā, kura krastos kafejnīcu un nelielu veikaliņu rinda. Ļoti omulīga vieta. Pusdienām tā kā par agru, tās nolemju ieturēt Avinjonā un naski dodos atpkaļ uz staciju, kurai blakus pietur autobuss. Nepaiet ne stunda, kad jau izkāpju Avinjonas autoostā, no kuras netālu redzams mūris ar vārtiem, pa tiem taisni iekšpilsētā ved taisna iela. Dodod vārtiem cauri. Izrādās, Avinjonas centrālo jeb veco daļu apņem izcili saglabājies un skaists mūris, kura iekšpusē skatāmi apskates objekti. Galvenie no tiem - pils, baznīca un tilts "Pont Saint-Benezet". Meklējot noīrēto dzīvoklīti, izgājusi cauri vecpilsētai, caur citiem vārtiem nonāku tās ārpusē un dodos gar zaļumiem apaugušu kanālu. Izrādās, vajadzīgais nams atrodas kanāla pretējā pusē - navigācija tālāk neved, bet tiltiņa nav. Beidzot pa kādu tālāku tiltiņu šķērsoju kanālu un pa apkārtceļu nokļūstu pie dārza ieskauta savrupnama. Izpildot saimnieces norādījumus, dabūju atslēgu un tieku istabā, kuras terase iziet uz kanāla pusi. Kad soma pakrāmēta un atpūšoties pārbaudīta gultas ērtība, dodos pilsētas apskatē.

Sākumā tā šķiet garlaicīga, jo te vairs nav antīkās kultūras elpas, pie kuras bija pierasts Nimā un Arlā, toties te tāpat kā Arlā tieši cauri pilsētai tek Rona, un uz šīs upes ir manis minētais tilts- viens no tūristu magnētiem. Pils gan ir ļoti skaista no ārpuses, tomēr nemeklējot tās ieeju, nolemju apskatīt baznīcu un dārzus "Rocher des Doms". Tas daudz laika neprasa, jo lielākā daļa dārzu teritorijas slēgta kaut kādu rekonstrukcijas darbu dēļ. Toties tilts pieejams. Tas ir no 14.gs. vienkāršs mūra tilts, priekšējās platformās var iepazīties ar vēsturi, tehniskajiem parametriem un noskatīties filmu, bet nekur nav pateikts, kāpēc tilts ved tikai līdz upes vidum. Vēl pastaigājusi pa upes promenādi un pabrīnījusies par amerikāņu kalniņiem trakoti dinamiskajā atrakciju parkā, pēc saules rieta dodos uz villu, kur smaržo pēc pastas un vīna, jo citas istabas kaimiņi itāļi ietur vakariņas. Arī es izmantoju virtuvi un pagatavoju savas. 

Nākošās dienas lielākā daļa aiziet Ronas otrā pusē, šo pilsētas daļu jau sauc par Villeneuve. Gar Ronu iet veloceļiņš un izrādās, paralēli arī vēl viena upīte, abi virzienā, kur tālumā redzamas paceļamies kalnu kraujas. Izstaigāju kilometriem garas takas un ceļus gar ūdeņiem, esmu pilna ar svaigumu, ko dod koki, ziedošas zilas puķītes - Provansas vijolītes, lēni plūstošais ūdens, saule un zilās debesis.

Esmu noilgojusies pēc kalniem. Avinjonas tuvumā stiepjas divas kalnu sistēmas - Voklīzes kalni un Liberoni. Ne vieni, ne otri nav necik augsti, tomēr daža laba virsotne sasniedz kādus 1000 metrus v.j.l. Es gan netiku pat tik augstu, jo mani saplānotie maršruti veda vairāk pa plašo ieleju starp abām kalnu grēdām. Mājās nebija labas reljefa kartes, bet biju izlasījusi, ka viens no pastaigām labākajiem apmešanās punktiem esot Apt. Uz šo pilsētu arī veda mans ceļš no Avinjonas.

Apt ir paliela pilsēta ar rosīgu centru, kur veikalos un kafejnīcās pieejams viss, ko sirds kāro. Pirmajai dienai izstaigāju taku līdz Saignon ciematam - kad pa ceļu sasniegti kalni, ar mēreniem kāpumiem pārvarama arī mērena piepūle. Visvairāk iepriecina pats ciematiņš ar autentiskiem ķieģeļu namiem, izeju tam cauri un paturpinu ceļu Augsto Liberonu virzienā pa taku gar olīvu dārziem ar plašām perspektīvām uz mežainu kalnu viļņiem, tomēr tuvojas vakars, tāpēc tālu netikusi, griežos atpakaļ.

Nākošajā naktī mani gaida Robion. Pa ceļam gribētos apskatīt pilsētiņu Rosijon (Roussillon), autentisku ciematiņu Gordes tuvumā un vakarā būt Robion. Arrālumi lieli, bez autobusa neiztikt, un tie nekursē bieži, tāpēc nolemju upurēt Rosijonu, braukt līdz Gordes un pārējo gabalu veikt kājām. Sēžu pieturā jau pirms 8. Braucam, pēc kādas stundas esam sasnieguši Rosijonu, kurā autobusam ir kādas trīs pieturas un man par prieku šī zaļā pilsētiņa ar sarkanajām klintīm tiek izbraukāta krustu šķērsu. Sarkanā taka, kas vedot gar aiz loga redzamajām iespaidīgajām klintīm, diemžēl iet secen. Vēl pēc 7 km ir Gordes- pilsēta kā apbūvēts kalns paceļas tālu pār apkārtni. Izkāpju pašā centrā tās augstākajā punktā laukumā blakus pilij un baznīcai. Senu mūra namu ieskautas ieliņas ved uz leju. Ir jau pāri 9, bet pilsētiņā valda sestdienas rīta miers, vaļā tikai viens bāriņš, kurā kūko daži dzērāji, bet kafijai nav ko piekost. Kādā no ieliņām izdodas atrast bulanžēriju, sapērkos maizītes un eju atpakaļ uz bāriņu. Kafija patiešām laba! Būs spēks izstaigāt takas. Pirmais mērķis - autentiskais ciematiņš Village de Borries dažu kilometru attālumā no Gordes. Dodos uz leju, fotografējot pilsētiņas blīvo un seno apbūvi. Skaista vieta. Pilsēta izbeidzas strauji, namus un ielas nomaina ceļš, kuru akmens sēta norobežo no olīvkoku dārziem. Eju viena pa šauro asfaltēto ceļu, ne mašīnu, ne cilvēku, ne suņu (Francijā tie vieni paši apkārt neklaiņo). Šķērsoju kādu upīti un tad kalnā augšā, lūk, akmens sētas ieskauts ciematiņš. Namiņi kā rūķu cepures būvēti no laukakmeņiem, ko 17.vai 18.gadsimtā zemnieki salasījuši izsvaidītus pa tīrumiem un izmantojuši ciemata būvei. Ielūkojoties iekštelpās, redzama ļoti primitīva iekārta, nav pat gultu, laikam cilvēki iemiguši uz kādas aitādas turpat uz klona. Vairākas durvis ved arī uz telpām, kur turētas aitas, un aitu mitekļi maz atšķiras no cilvēku apdzīvotajām istabām. Nav brīnums, ka jau 19.gadsimtā šāds trūcīgs iekārtojums neatbilda komforta prasībām un ciematiņš pamests. Tikai 20.gadsimta otrajā pusē tas atguvis jaunu elpu, kļūdams par tūrisma objektu.

Arī mani taka ved tālāk pa diezgan līdzenām vietām garām olīvkoku dārziem uz Cabrieres d'Avignon. Te ir vēl klusāks kā Gordes, un kartē norādītā bulanžērija ir slēgta. Pagrozos gar baznīcu, pasēžu galvenajā laukumā un uzņemu kursu uz Robion. Ainava daudz nemainās, pa ceļam vien ieraugu kādu kapelu, sāņus no takas redzami kādi skujkoku klāti uzkalniņi pārmaiņus ar olīvu dārziem. Pēc kāda laika izbeidzas arī tie un eju pa iebrauktu ceļiņu starp atmatā pamestiem tīrumiem, līdz sasniegta Robion. Pirmā doma - paēst kārtīgas pusdienas restorānā, taču jaukais nodoms atduras pret slēgto pasākumu, šķiet, vienīgajā šejienes sabiedriskās ēdināšanas iestādē. Labi, ka ir lielveikals, tad nu sapērkos pilnas rokas un piknikoju kādā skvēriņā uz soliņa, piedzerot arī sarkanvīnu no tetrapakas. Tā ir pienācis laiks doties uz viesnīcu, kas izrādās privāta un durvis reģistrācijai paredzētajā laikā slēgtas. Sazinos ar saimnieci, drīz viņa ir klāt un ar goole tulkotāja palīdzību izstāsta visu, kas stāstāms. Esmu divstāvīgā villā blakus lielam kalnam. No kalna pakājes tieši augšup klintī ved takas, bet esmu jau gana staigājusi šajā dienā, nav spēka stipro kāpienam. Kad atgriežos villā, uzrodas franču jauniešu kompānija, kas dalīs ar mani viruvi, bet istabā ersmu viena un no augšējā stāva dzirdu klusas jauniešu čalas pie vakariņu galda.

Pa nakti esmu iedziļinājusies transporta kustības sarakstos un atklājusi, ka svētdienu rītos manis nolūkotie autobusi nekursē. Neko darīt, līdz ar gaismu esmu ceļā uz 7 km attālo Cavaillon, no kurienes pirms 10 varēšu tikt tālāk Marseļas virzienā. Gājiens izrādās jauks, diezgan pamatīgam vējam pūšot un koku zariem pa gaisu lidojot, pa veloceliņu paralēli upei dodos uz autobusu. Nemanot esmu sasniegusi autoostu un pārbaudījusi autobusu sarakstu, dodos kafejnīcas meklējumos. Te to netrūkst, vairums slēgtas, tomēr kāda ir arī vaļā. Sagaidu arī autobusu, kas mani aizvedīs uz Eksprovansu (Aix-en Provence). Autobuss laikam bija paaugstināta komforta, jo izrādās ļoti dārgs salkīdzinājumā ar cenām, par kādām braukāju līdz šim. Biju domājusi Eksprovansā tikai pārsēsties uz Marseļas autobusu, taču tā kā no šejienes autobusi kursē ik pēc pusstundas, nolēmu uzmest aci pilsētai. Pa platu avēniju dodos uz centru - te atkal ir pilnīgi cits stils, plašs, krāsains un grezns. Izmetusi līkumus gar centrālajiem laukumiem un katedrāli, izstaigāju arī kādu parku un, nelielam lietum smidzinost, dodos atpakaļ uz autoostu.

Prieku par ierašanos Marseļā aizēno lietus. Līst ne pa jokam. No stacijas de Sants pa galveno laukumu nonāku kādā kebabnīcā, kas pilna cilvēkiem, tātad - laba. Kebabs tiešām ir garšīgs. Stāvu ēstuves durvīs un gaidu, kad lietus mitēsies, taču tas pieņemas spēkā. Neko darīt, laipodama starp nojumēm, sasniedzu hosteli, kas par laimi izrādās tikai pus kilometra attālumā. Iekārtojusies un atpūtusies mēģinu vēlreiz baudīt pilsētu un aiziet līdz jūrai, taču drīz vien jaka draud pārmirkt un kurpes arī, tāpēc dodu priekšroku sausumam hostelī. Marseļu nedaudz apskatu rītā pirms došanās uz lidostu - ostu, dažas centrālās ielas, baznīcas. Sajūsmā neesmu, bet nav arī nesmuka.

Ar lidošanu viss iet kā pa diedziņu. Man patīk tādas mazas lidostiņas kā Marseļā, un ka laikā izlidojam un ka Trevizo ar divām stundām ir vairāk nekā pietiekami, lai paspētu uz Rīgas reisu. Itālijas lidostas man vienmēr saistās ar limončello, un arī šoreiz citronu liķiera pudele atceļo uz Rīgu kopā ar mani.