Mani kovid laika Tatri
Visapkārt melnē tumsa, kad izeju no Krakovas lidostas. Autobusiem paredzētajā joslā pieparkojušies daži satiksmes līdzekļi, taču tie neiet uz centru. Pēc kāda laika, kad automātā esmu paguvusi iegādāties biļetes par vajadzīgajiem 6 zlotiem, piestāj arī pareizais autobuss. Tas 40 minūtēs aizvedīs uz Krakow glowny – tā ir gan stacija, gan autoosta, abas blakus, un tur jau man googlē iezīmēts ceļš soli pa solim līdz nobukotajai viesnīcai.
No kovidpsihozes pārņemtās Rīgas viscietākā lokdauna pašā plaukumā izrāvos nejauši. Kādu reizi nolēmu joka pēc pārbaudīt, vai gadījumā nedarbojas Ryanair voučeris, kas tika piešķirts uz gadu un kura termiņš notecējis pirms pus gada. Ryanair izrādās goda vīri, voučeris ļāva nopirkt biļeti un nu atlika pārdomāt, ko darīt ar braucienu. Nesen dabūta pirmā pote, priekšā klapatas ar testiem, drusku bail inficēties, tomēr žēl arī aizlaist postā nopirkto biļeti. Centrālajā laboratorijā dabūju negatīvu testu un 31.oktobra svētdienas pievakarē devos uz lidostu. Tā patukša, bet gaisa putns gan pilns. Runājamies ar blakus sēdošo meiteni, kura arī nolēmusi paņemt pauzi no Latvijas spriedzes pilnās gaisotnes. Nepaiet ne divas stundas, kad esam jau Polijas agrākajā galvaspilsētā, bet pašlaik vienkārši otrā lielākajā un vienā no senākajām poļu zemes pilsētām.
Krakovā
Lidostas autobusā aprunājos ar vecāku pāri no Lielbritānijas. Vīrs telefonā pat sameklē, ka man vistuvākā esot pietura Invalīdu laukums, tomēr cik īsti tuvu pietura no manas viesnīcas, nepasaka. Tā pa tumšajām ielām ap pusnakti, sekojot norādēm, virzos uz hosteli. Vairākas reizes paejot garām niecīgajam uzrakstam, atrodu vajadzīgo eju un atduros pret slēgtām durvīm. Blakus stāv vīru bariņš, kas uzspiež kodu un ielaiž trepju telpā. Uzkāpju līdz recepcijai, bet tur neviena nav. Kāda krieviete vēl ļaunīgi aizsūta stāvu augstāk, bet tad uzrodas latvietis (atbraucis ar to pašu lidmašīnu, bet izkāpis Plaza Invalidov un jau paspējis iekārtoties hostelī), kas pamāca, kā piezvanīt saimniekam. Saimnieks mitinās kaut kur turpat namā, ierodas pēc dažām minūtēm un ielaiž mani istabā un norāda vienīgo brīvo gultu. Pārējās vīri vai sievas jau dus. Hosteļa saimnieks ir krievs, bet iemītnieki pārsvarā viesstrādnieki no bijušajām padomju republikām Ukrainas, Gruzijas u.c. Re kā, kamēr poļu strādnieki pelna lielāku naudu Lielbritānijā, te saviešas nabadzīgāku reģionu pilsoņi, un dzīve visu izkārto. Rītā dzerot tēju līdzās, klausos kā vīru kompānija pārrunā savas darba un peļņas lietas. Maskas nevienam nav. Manā istabā vakarā viens guļ gultā ar termosu uz krēsla. Slims? Var būt ar kovidu? Neko nevar zināt, jāpaļaujas uz likteni.
Mana pirmā īstā ceļojuma diena paies Krakovā. Uz Tatru kalnu centru- Zakopani došos nākamajā rītā. Kādā plauktiņā atrodu un savācu karti un agrā stundā dodos ārā, taisni pa Karmeličkas ielu kartē iezīmētās vecpilsētas virzienā. Vecpilsētu tādā kā izstiepta apļa formā apņem bulvāru loks, īsta zaļā zona atsvaidzinošām pastaigām un riteņbraucējiem. Pret bulvāri atdūrusies, dodos tam cauri un tālāk vecpilsētas virzienā. Kokus vēl rotā paretinātu lapu dzeltenie vainagi, bet zem kājām čaukst kritušo klājiens. No kailās Latvijas esmu atpakaļ zelta rudenī. Rīts mazliet dzestrs, bet sola skaidru, skaistu dienu, kas tāda arī izvērtās. Pēc neilga gājuma atduros laukumā, ko nepārprotami atpazīstu kā vecpilsētas galveno. Laukuma pašā centrā pilsētas rātsnams ar torni, ēka un tornis gan apmeklētājiem slēgti, jo ir 1.novembris,
Polijā katoļu svētku diena – Visu svēto diena. Tāpēc arī visas daudzās baznīcas vērušas vaļā durvis uz svētajām misēm. Turpat laukumā Sv. Marijas baznīca. Pasēžu solā, paklausos mācītāja dzīvajā un skaidrajā poļu valdā un dodos atkal ārā. Laukumā uzradusies sieviete ar barankām, vienas ar magoņu, otras sezama sēkliņām, viņu terminoloģijā – bely un černy (baltās un melnās). Šoreiz nopērku balto un staigādama pa laukumu un pasēdēdama pie pieminekļa, ieturu sausās brokastis. Visapkārt laukumam, kā jau parasti, daudz restorānu, taču pagaidām vairums vēl nestrādā. Arī tūrisma birojs nestrādā, labi, ka karte ir, vairāk arī neko nevajag. Izpriecājusies par laukumu, pa kādu citu ielu dodos bulvāra virzienā, tīksminoties par veikalu skatlogiem un aplūkodama dažu atvērušos kafejnīcu piedāvājumu. Kūku sortiments kaut kā neuzrunā, tāpēc virzos pa bulvāra gatvi, klausoties lapu čaboņā zem kājām. Sasniedzu galvenos vārtus, kas nosaukti Sv.Floriana vārdā (te visi ir svētie!), blakus ir arī mūris un vēl kāda pilij līdzīga ēka. Brīnišķīga sajūta, vecai arhitektūrai miksējoties ar dabas klātesamību.
Apmetusi kārtīgu loku pa aleju, aizvirzījos uz Grodzka ielu, lai pa to taisnā vīlē dotos uz Vāveles pili (Wawel castle). Krakovas ielu tīkls organizēts ģeometriski precīzi, tāpēc orientēties pilsētā viegli un vienkārši. Reku jau pilskalns ar pils celtņu kompleksu. Pa slīpu gājēju ceļu virzos augšup. Kad izlodāti ceļiņi augšā un skatiens izlaists gan pāri vecajām ēkām un laukumiem, gan lejā plūstošo Vislu, dodos pastaigā gar upes promenādi. Tai piegulošajos mauriņos daudz pilsētnieku ar bērniem, ir silts pat krekliņā.
Atceļā no pils vēl sameklēju botānisko dārzu, taču tas ir slēgts. Tad dodos izpētīt staciju un braukšanas iespējas uz Zakopani. Lielais tirdzniecības centrs, kuru šķērsoju vakar, slēgts, stacijā var iekļūt no otras puses. Informācijas birojā laipns vīrietis paskaidro, ka vilcieni turp vairs nekursē, tāpēc dodos uz autoostu, kas atrodas blakus stacijai, kur nopērku biļeti uz 9.00 rītā. Maksā 22 zlotus (mūsu naudā apm.4-5 eur). Vakarā virtuves vīru gatavotā ēdiena garšvielu piesātinātajā gaisā mielojos ar saviem salātiem un cenšos nomierināt drusku iekaisušo kaklu ar siltu zāļu tēju.
Uz Zakopani
Pamostos agri, padzērusi kafiju un klusām savākusi no skapīša mantas, sapakoju mugursomu gaitenītī uz dīvāna un pametu hosteli . Laika līdz vilcienam daudz, lēnām baudu rītu starp bulvāra apstādījumiem, jo sinoptiķu solītais lietus gan mēģina smidzināt, bet īsti nelīst. Pa sauso arī iekāpju autobusā. Visla, priekšpilsētas, beidzot lauki, drusku pauguraini, līdz sākas priekškalnu pilsētiņas kalnu kūrorta stilā, un tādas pirms Zakopanes ir vairākas. Kad pēc 2,5 stundu brauciena piestājam Zakopanē, lietus jau līņā, taču tikai kā negribot. Tūrisma informācijas centru atrodu turpat ap autoostas stūri. Dabūju pilsētas karti par velti un kalnu karti nopērku par 9 zlotiem (ap 2 eur). Par autobusu satiksmi Tatru apkārtnē lai interesējoties autoostā, ko arī daru. Noskaidroju, ka man vajadzīgo autobusu uz Morskoje oko varu atrast uz 1.platformas, bet uz Kužnicu mikriņi atejot no viesnīcas Stamaru. Ir arī pilsētas autobusi, pagaidām nezinu, vai un kādi man būtu vajadzīgi. Uz rezervēto viesnīcu Koscielisko ielā (ap 3 km attālumā) esmu nolēmusi iet kājām, jo šodien jau tāpat pa kalniem staigāt nepaspēšu. Labi, ka viesnīcu esmu rezervējusi tikai pirmajām 2 naktīm, jo ieraugu glītu namiņu turpat pie autoostas ar uzrakstu „Nočļegi”. Iečekoju, pretī nāk veca kundze, kas angliski ne vārda, un otra jaunāka, ar kuru varam sarunāt. Parāda istabiņu ar visu nepieciešamo, liela gulta,duša, ledusskapis, tējkanna, trauki, televizos. Tas viss par 50 zlotiem (11 eur) dienā. Sarunāju nākamajām 5 naktīm, kad būšu 2 naktis aizvadījusi rezervētajā mītnē.
Lietus lēnām pieņemas, bet iešana cauri pilsētai itin jauka. Izgājusi cauri centram, šķērsoju upi un pirms iegriešanās Košcielisko ielā sasniedzu vēl vienu tādu kā centru ar daudz veikaliņiem un letēm ar dārzeņiem u.c. Žēl, ka ēdienu jau paspēju nopirkt. Telefonā bijis zvans no viesnīcas. Nedzirdēju, nez, kas nu? Bet nekas, ir tur arī reģistratūra, kur sieviete sēž līdz 17. Aizved uz istabu, virtuvi. Plašajā un elegantajā, no dabīga koka būvētajā un tapsētajā viesu mājā kluss, tikai lejā rosās amatnieki, bet no klientiem esmu vienīgā. Krakovā hostelī bija šķidrās ziepes, bet nebija dvieļa, šeit dvieļi ir, bet nav ziepju. Nekādu un nemaz, arī virtuvē nav. Aiz loga līst pamatīgi, bet gribas nomazgāties kārtīgi. Veikalu atrodu kāda kilometra attālumā, un kad atgriežos, pat cauri lietusmētelim esmu paslapja, jo nu jau līst kā pienākas. Mazgājos, ēdu, skatos pa logu un televizoru. Ar reklāmām Polijā kā pie mums, tās laiž bezgala garos komplektos. Dabūju beidzot kādu mūzikas kanālu, jauka poļu deju mūzika notušē namā valdošā klusuma neomulību.
Rītā ap 6, kad ceļos, nelīst, bet noskaidrojoties iestājies neliels sals, zem kājām skrapst mazas ledus kārtiņas virs vakar pielijušām peļķēm. Pirmajai dienai esmu noskatījusi vieglu maršrutu manai viesnīcai pieguļošajā Tatru apvidū Koscielisko ielejā. Līdz ielejas sākumam pa šoseju ejami kādi 3 km, bet reku autobusu pieturu un autobuss būs pēc 5 minūtēm. Tomēr tas nogriezās no trases neaizbraycot līdz Kiry. Kartē atradu, ka varu iet arī pa Dolina Malej Laki, lai pēc tam iegrieztos Koscielisko ielejā. Atradusi taku pievērsos informācijas plāksnēm tās sākumā, acīs iekrita brīdinājumi par lāčiem ar padomiem, kā uzvesties tos sastopot. Apjautājos strādniekiem, vai lāči ir reāli, reāli gan, varot būt un varot nebūt, viņi apgalvoja, kā sagadoties. Baisi, gājēja neviena, priekšā gar strautu melnēja stalts egļu mežs, nu īsts lāču miteklis. Papētot karti, nolēmu tomēr doties pa lielceļam puslīdz paralēlo no kārtīga meža brīvo taku. Tīri jaukā taka tiešām veda gar meža malu, un pēc 45 min. sasniedzu Kiry, nevienu lāci neredzējusi. Te būdiņā sēdēja jauns labi angliski runājošs puisis un pārdeva biļetes, jo tas esot nacionālais parks. Dienas biļete 7 zloti (senioram būtu puscena, bet to uzzināju un izmantoju tikai vēlāk). Pa ieleju veda kārtīgs ceļš, gan neasfaltēts, bet plats un līdzens. Vienā pusē neiztrūkstoši čalo upīte ar apsūnojušiem akmeņiem, tālāk egles. Jauks gājiens, paretam parādījās arī citi gājēji. Pēc kāda laika satiku jestru poļu pensionāri, tālāk devāmies kopā. Viņa esot kopā ar dēlu, kurš skrienot. Pēc kāda laika pats dēls skrēja pretī. Koscielisko ieleja raksturīga ar vairākām alām tās kraujās, uz kurām iekārtotas takas. Ne visas alas bija pieejamas apskatei, bet pa vienu dēls savu māti bija nolēmis izvest, arī es devos akmeņainajā takā nost no ceļa uz Mylna krauju, kurā atradās ala. Kāpums diezgan stāvs, vietām piesardzības pēc pat rāpjams. Manas draudzenes dēls gan pa stāvumiem lēkāja kā kaza, bet mēs abas dāmas kāpām piesardzīgi, lai gan mana ceļabiedre savam vecumam ļoti jestra un sportiska. Alā iekšā dziļi nedevāmies, tikai nofotografējāmies pie tās ieejas un skatus tālumā pār kalniem. Tad devāmies atpakaļ. Atgiezušies uz ceļa, šķīrāmies, jo iepazītie jaukie poļi devās atpakaļ, bet es uz priekšu.
Pēc neliela gājuma sasniedzu kalnu namiņu, kur arī beidzas Košcieliska ieleja. Ēdienkartē piedāvāja zupa gulašova, kas ir mana zupu favorīte, taču kad iestrēbu karoti, sapratu, ka virumam tikai attāla līdzība ar gulaša zupu, brūnganā sulā peldēja vien rupji sagrieztu pastāvējušu kartupeļu biezums. Atpūtusies aizstaigāju līdz ezeram Smreczynski stow – nekas īpašs, ne visai liels meža ieskauts ezers ap 1200 m augstumā, jauka vieta atpūtas brīdim, ceļš no ielejas pa sūnainu egļu meža taku paņem labi ja pusstundu. Taupot vārīgo ceļgalu, nolēmu pirmajā dienā nepārcensties un pagriezos pa ieleju atpakaļ. Pēc kādas pusstundas sasniedzu vietu Pisana, no kurienes kartē iezīmēts sānu ceļš uz kādu aizu. Devos iekšā, aiza tiešām brīnišķīga un cauri augstām klinšu sienām ieveda apaļā padziļinātā laukumā –bedrē, kuru tā arī sauca jama. Kopā ar lielu mazu bērneļu grupu papriecājos par jamas skatiem, bet tad atlika izvēle: pa bailīgām pie klints pieslietām metāla trepēm rāpties augšā klintī tieši kādas alas mutē, vai sekot bērnu piemēram un doties atpakaļ. Kad šauboties stāvēju pie trepēm, piesteidzās kāds jauneklis un naski devās augšup. Es nu arī biju droša un devos viņam pakaļ. Nekas traks, bet tālāk kāpjot pa mazu taciņu gar klints malu, bija vēl bailīgāk. Runādami secinājām, ka abi esam latvieši. Kad bijām izkļuvuši no klinšu sprosta un laukumiņā fotografējāmies, no alas mutes izlīda vēl viens pārītis – izrādās, caur alu bijis alternatīvais ceļš. Bet kas jaukākais, arī tie bija latvieši. Četri latvieši no trim ģimenēm satikušies pie aizas Tatros! Jauki dalīties piedzīvojumā, papriecāties par tikšanos, pirms doties tālāk. Pa ceļam bija vēl kāda ala, bet tā bija slēgta. Kad sasniedzu taku Sclezka nad Reglami, tā ir melnā taka un šeit varēšu iziet to apli, no kura rītā nobijos, bet tagad dienas vidas un satikto cilvēku iedrošināta, atvadījos no latviešiem un droši devos uz priekšu. Skats vairs nebija tik mežains, skats iekļāva rudenīgiem bērziem iekrāsotas mežiem klātas kalnienes, vietām arī gravas. Satiku tikai dažus pretimnācējus, tātad ceļš diezgan maz iecienīts, tomēr man te patika. Melnā taka izveda zālainos klajumos, pa to varēja iet arī tālāk, bet es nogriezos pa zilo, kas pa ieleju Dolina Malej Laki aizvedīs tajā punktā, kur rītā sāku pārgājienu. Taka izrādījās žaura, vietām slapja un akmeņaina, apkārt dumbrains mežs, taisni vai zvēru paradīze. Pirmo posmu steidzos ātrāk iziet aiz baisas sajūtas, līdz sasniedzu platāku un līdzenāku ceļu, gar kuru burbuļoja upīte un beidzot pat satiku dažus gājējus. Vēl bija gaišs, kad sasniedzu lielceļu, pa kuru tad lēnām došos mājup, pa ceļam nopērkot ko garšīgu vakariņām. Ceļš izrādījās interesants, jo varēja vērot arhitektūru, gan ytaricionālo, gan moderno. Sevišķi iepriecināja modernisma stilā būvēts sanktuārijs, kurš sastāvēja no baznīcas, skaistiem pagalmiem un palīgbūvēm. Tumsā sasniedzu viesnīcu, kur lielā nama virtuvē mielojos ar vakariņām.
Nākamajā dienā modos agri, ap 8 jau biju saposusies, atstāju atslēgas durvīs un lēnām devos uz centru, apskatot visu pa ceļam, jo ierasties norunātajā nočļegā bija sarunāts ap 10.
Rakstiņā nav atainoti pārējie pārgājieni Kašpirovie vierh apkārtnē, brauciens uz Morskoe Oko un pēdējā diena Krakovā ar ekskursiju Veļičkas sāls raktuvēs.