Pie lāčiem bez lāčiem. Rumānija
Parasti iebraucot kādā valstī pirmoreiz, iespaids man ir jūsmīgs un pieņemošs, bet ar Rumāniju gadījās pretējais. Pret šo valsti laikam noskaņoja tās lidsabiedrības Animawings reisa kavējums par nomācošām 5 stundām, kas nosēdētas Stokholmas lidostā. Par laimi, hosteļa saimnieki bija atsaucīgi un neiebilda pret ierašanos vēlā stundā. Rumāņiem transporta kavēšanās ir ierasta lieta. Šķiet, ka precīzi kursē vilcieni, bat Flixbus autobusi "kompensē" ļoti zemās cenas ar ierastiem kavējumiem. Piemēram, no Bukarestes uz Sibiu autobuss jau atiešanas vietā ieradās vēlāk, sekoja vairākkārtējas biļešu kontroles (startēja 50 min vēlāk nekā sarakstā) un pa ceļam kalnu ielejās pastāvot sastrēgumos, galapunktā pienāca ar vairāk kā stundu kavējumu. Ceļā pavadīju kopā 7 nomācošas stundas (vilciens ietu kādas 4), kas nemazināja īgnumu pret rumāņiem un viņu paradumiem. Dažreiz gan iekavēto šoferīši "iedzen" un galapunktā ierodas tikai kādas 15 minūtes vēlāk. Paši rumāņi ir pieņēmuši Flixbus sistēmu un iemanījušies izsekot autobusa gaitu vebsaitā, ierodas pieturā, kad autobuss reāli tuvojas tai. Man Rumānijas apceļošanai bija iepriekš iegādātas trīs Flixbus biļetes par apmēram 10 eur kopā ar kopējo veicamo attālumu ap 700 km garumā. Precīzāk plānot ceļojumu ļautu vilciena izvēle, kas gan sanāks mazliet dārgāk, toties drošāk.. Rumānijā ir iespējams gandrīz visur nokļūt ar sabiedrisko, kas ir lēts, pieejams un pietiekoši ērts. Toties organizētās tūres nesviež pakaļ ik uz stūra, tās labāk pirkt iepriekš internetā, jo cenas uz vietas nebūs zemākas. Šķiet, ka lētāk ir ņemt tūres no Bukarestes, jo no pārējām pilsētām, kurās pabiju, tās ir ļoti dārgas, lai gan atradās tuvāk apskates objektiem. Iemels varētu būt tas, ka no mazākām pilsētām ir mazāks pieprasījums, tāpēc tās notiek nelielās grupās vai privāti. Kopumā secināju, ka ceļojums izdotos raitāks, ja tas būtu jau mājās smalki izplānots un viss nopirkts, jo spontāni ceļojot šajā valstī var nedabūt redzēt šo vai to no iecerētā.
Viens no pārsteigumiem šeit bija augstais tehnoloģiju līmenis. Visos hosteļos un pensionos internets bija ātrs, visur varēja norēķināties ar kredītkati, ko atteicās pieņemt tikai vienā mazā bodītē ūdens pirkumam, tā ka nauda reāli noder vienīgi ielu tirdziņos un ja tos neizmanto, var ļoti labi iztikt bez skaidras naudas. Pilsētu un piepilsētu autobusos un metro var norēķināties par braucienu, pieliekot kredītkarti pie aparāta (tāpat kā Lielbritānijā), toties biļeti par naudu var nopirkt tikai kioskos, bet ne transportlīdzeklī. Arī piekļuve mazākām privātām viesnīcām un hosteļiem lielā mērā notiek pēc pašreģistrācijas principa, samaksājot iepriekš booking.com - ir jāpierod, ka pretī nenāks smaidošs viesu saņēmējs, bet pašam jāatrod kodi un atslēgu kastīšu durtiņas.
Cilvēki lielākajā vairumā ir nacionālas izcelsmes, varbūt ar piejaukumu no kaimiņvalstīm un čigāniem, bet eksotisku valstu ieceļotājus un tūristus te redz ne vairāk kā Rīgā. Arī ļaužu uzvedība un paradumi pavirši vērojot šķita diezgan radniecīgi mūsējiem, tā ka iekļauties šajā sabiedrībā varētu itin labi, ja būtu valodas prasme. Angļu mēlē nekomunicē nospiedošais vairums iedzīvotāju ielās, ar vecāko gadagājumu labāk nemaz nesākt sarunu, no vidējās paaudzes kaut kādas elementāras frāzes sapratīs viens no desmit, bet ja vēlies ko pajautāt, jāvēršas pie jaunatnes! Lielākais vairums no viņiem ar angļu valodu ir uz tu, arī policisti man par pārsteigumu pieprot angļu valodu. Rumāņu valodas skaņas man atgādināja romāņu valodas (itāļu, franču) ar krietnu slāviskuma piejaukumu (piemēram, jā viņiem ir - da), bet īsumā - saprast nevar neko. Par laimi, tehnoloģiju līmenis mūsdienās ļauj ceļot bez runāšanas. Uzraksti visur, pat pie viena otra monumenta, ir tikai rumāņu valodā, tā ka par tūristiem varētu padomāt vairāk, tomēr pāc nedēļas šajā valstī jau var pamanīties saprast, kas ir kas.
Tātad ierados hostelī vēlu vakarā, kur mani sagaidīja pēc alkohola "smaržojošs" darbinieks un puslīdz ar google tulkotāja palīdzību izrādīja sanitārās telpas, lielo virtuvi un atpūtas istabu, ierādija gultu četrvietīgā istabā, kur biju viena! Padzērusi brīnišķīgu sarkanu tēju, devos pie miera, ko traucēja vien čīkstoņa, kaimiņiem spaidot durvju kodus. Rītā izmetusi līkumu pa mirdzošām strūklakām pildītu avēniju līdz parlamenta ēkai un nobaudījusi strūdeli ar kafiju, teicu sveikas hosteļa pagalmiņam, devos uz metro. Te dežurants laipni parādīja peronu un ka biļete ir tikai kredītkartes pielikšana pie vārtiņiem. Ļoti raiti biju nokļuvusi autoostā Militari, no kurienes aties Flixbus uz Sibiu. Paklīdusi pa apkārtējiem parciņiem un gar tirgotavu letām, beidzot sagaidīju autobusu, kas, kā jau rakstīju, nesteidzās.
Vācisks kolorīts Sibiu pilsētā un klaiņojumi kalnos
Izbraucot no pilsētas, kādu laiku, 1-2 stundas šķērsojām garlaicīgus līdzenumus ar nopļautās labības apkaltušiem laukiem un tikai pa laikam redzamas vēl nenovāktas saulespuķes, kas ļāva iztēloties, cik skaisti tās kādreiz ziedēja. Tad iebraucām kalnos un desmitiem kilometru braucām laikam pa vienu un to pašu ieleju gar upi, piestājot uz atpūtu vairākās pilsētās. Vietām ieleja bija šaura un ceļš - gar klintīm, virs tām viļņojās mežiem klātas kalnu galotnes, bet satiksme intensīva ar daudz fūrēm, tāpēc autobusam šur tur nācās pastāvēt, lai tiktu uz priekšu. Kad jau biju sākusi besīties par garo ceļu, ap 7 vakarā izbraucot cauri Sibiu centram, nonācām autoostā. Pa garu ielu gar upi nosoļojot pusotru kilometru, pa tiltiņu iesoļoju centrā, kur vecpilsētas malā kādā ieliņā meklējams pensions. Bija adrese, bet ar nelielu iesvīšanu un mājas iedzīvotāju (kas ieradās) palīdzību tiku iekšā un laipna sieviete izbesītai ceļotājai palīdzēja atkodēt kastītes durtiņas, aiz kurām paslēpta dzīvoklīša atslēga! Pirmais darbs - atstiepties ērtajā gultā uz mīkstā pārklāja. Vēlāk atradu arī Carefour un sapirku pārtiku pāris dienām - dārzeņus, kaut kādus salātus burciņā, jogurtu...
Lai gan dzīvoklītī ļoti kluss, pieceļos agri. Klīstu pa vecpilsētas pārsteidzoši skaistajām vāciski šarmantajām ielām, kur vai katrs nams izceļas ar izsmalcinātiem rotājumiem, bet vietām paveras skati pār brūniem senatnīgiem jumtiņiem. Galvenā pilsētas dominante ir luterāņu katedrāle. Lai gan Rumānijā dominē pareizticība, neaizmirsīsim, ka šī ir vāciska pilsēta! Ortodoksālā pareizticīgo baznīca atrodas tālāk no centra un izceļas ar greznību un izsmalcinātiem gleznojumiem, taču jauniem! No pusēm, kas nav upe, vecpilsētu apņem ļoti labi saglabājies mūris ar torņiem ik pēc kāda attāluma. Bet aiz mūra kursē sabiedriskais transports. Uz turieni arī eju, jo mērķis aizbraukt uz stundas braucienā sasniedzamo kalnu pilsētiņu Paltinis, lai pastaigātu pa kalnu takām.
Maršruta autobusam piestiprināta piekabe riteņiem, un tā nestāv tukša, jo izskatās, ka starp rumāņiem netrūkst sportisku zaļā dzīves veida piekopāju. Arī pārējie pasažieri lielākoties izskatās pēc pārgājienu entuziastiem. Izbraukuši cauri piepilsētas parkiem un kūrortiem, kā arī autentiskai mazpilsētai Rasinari, nonākam galapunktā, kas atrodas pie pacēlāja stacijas. Paskatos, ka tas uzved mežainā virsotnē 1600 m v.j.l. Kamēr pētu kartes, visi izklīduši, nesaprotu, uz kuru pusi, tāpēc sekoju diviem jauniešiem, kas iet pa ceļu, kas ved uz diviem taku maršrutiem. Izvēlos to, kas ir apļveida un pēc 2,5 h pārgājiena atgriežas sākuma punktā. Man tas prasīs kādas četras, tātad vēl arī atliks kāda stunda atpūtai, gaidot vakara autobusu.
Eju pa egļu mežu, klusums, ne cilvēku, ne putnu. Arī lāči laikam redzami tikai sanktuārijos,
kur tos izrāda tūristiem. Tikai egles, caur tām skatu panorāmas paveras pēc kādas stundas gājuma, kur satieku arī dažus pretimnācējus. Sēžu piekalnē uz soliņa, kad pie manis ierodas klaiņojošs suns. Atrodu žuburiem klātu egļu mietu, ar ko aizsargāties, ja nu kas, jo bieziem zariem klātajā eglā uzskriet nevarēšu. Bet suns apošņājis secina, ka man ēdiena nav un ošņājas tālāk. Ar mietu tā apskādētā asiņojošā rokā sasniedzu mežu, kur atbrīvojos no tā, jo parādās sīkas mellenītes. Tādas retas, nezi, apēstas vai slikta raža tāpat kā pie mums šovasar. Maršrutā parādās vairāku pieturvietu nosaukumi, sasniedzami ik pāc pusstundas, un jau zinu, ka tur būs meža klajumi. Tos klāj veca dzeltēt sākusi zāle, puķes vai nu pārziedējušas, vai to nav bijis. Toties egles gan skaistas, simetriskas, kā uz Ziemassvētku pastkartītes. Kad esmu sasniegusi vietu, kurai vajadzēja būt galapunktam, izrādās, ka tā ir pacēlāja augšējā stacija. Taka beigusies, jāmeklē iespēja nokļūt lejā, un tā kā pa blīvu egļu audzi nav iešana, nolemju šķērsot nogāzi, pa kuru uz leju droši vien tiek slēpots. Virzos lejup ļoti sekmīgi,jau redzama pacēlāja lejas stacija, kad priekšā parādās liels aitu bars, gar kuru skraida liels suns. Esmu piedzīvojusi ganu suņu niknus uzbrukumus citās valstīs, tāpēc skatos pēc spraudziņas eglēs, lai iespruktu mežā, līdz beidzot tādu atrodu, kamēr suns nav mani pamanījis. Laužoties cauri skrajām vietām, beidzot sasniedzu kaut kādu taciņu, kas transformējas ceļiņā un aiziet līdz skaistiem namiem, no kuriem riedams izskrien - atkal jau suns. Izrādās vairāk tāds vaukšķis vien. Beidzot nonāku uz šosejas un pa to uz autobusa galapunktu. Atspirdzinoties ar kolu, pavadu stundu atpūtā uz kāda soliņa, kur atkal mani atrod suns, bet ļoti mierīgs un laisks, tas nostiepjas sausajā zālē. Atpūšamies abi.
Autobusu bez manis gaida tikai viena sieviete ar bērnu, ļoti atraktīvu puišeli. Autobuss gan ierodas laikus, ieņemam vietas mēs un vēl kādas trīs sievas ar paunām, kas te tirgojušās, bet šoferītis visādi stiepj gumiju, līdz dodas ceļā pēc krietnas pusstundas. Nezinu, tā paredzēts vai tā ir viņa ideja, bet te ir Rumānija un neviens nesteidzas. Arī es neesmu neko nokavējusi. Kājas pēc nosoļotiem kilometriem nevēlas turpināt pilsētas apskati, tāpēc paēdusi kompleksās pusdienas kādā ēstuvē, ar baudu atstiepjos pensiona mīkstajā gultā.
Rītā izvēloties vēl nestaigātas vecpilsētas ielas, dodos pie dabas muzeja, kur pie mūra ir stāvlaukums- firmas Balea Bus pasažieru uzņemšanas vieta, šīs firmas mikriņš mūs, piecus ceļotājus, aizvedīs uz slaveno augstkalnu ceļu - Transfagalsan, kas dažos ceļvežos nodēvēts par skaistāko Eiropā. Nevēlos gan tik augstam vērtējumam piekrist, bet blakus sēdošā vācu meitene domā, ka skaistam jābūt. Mikrinš izbrauc cauri mežam un izlaiž mūs tur, kur ceļa skaistumi tikai sākas. Mums atliek divas no izvēlēm- iet līdz ceļa galapunktam pie Balea ezera pa kalnu taku (ir divas- viena 2,5 stundas, otra 4 h) vai braukt ar vagoniņu, ko te sauc par teleferikum. Vācu meitene kaut kur pazūd, atstājusi jautājumu par nokļūšanu augšā vēlākai lemšanai, dodos pa taku uz ūdenskritumu. Skaitās, ka šī vieta ir pie ūdenskrituma, tomēr vēl krietni jāiesvīst, lai pie tā nokļūtu (rakstīts 30 min., eju stundu), taka ļoti akmeņaina un briesmīgi stāva. Grūtums gan attaisnojas, jo pār melnu klinti krītošais ūdens ir tiešām brīnišķīgs. Kad esmu atpakaļ redzu, ka vagoniņi tomēr kursē, bet reti gan, jo tie ir tikai divi. Cilvēku pūlis milzīgs, stāvēšana rindā prasa pacietību, bet nepaiet ne divas stundas, kad tieku kārotajā iekāpšanas laukumiņā un braucam sākumā virs mežiem, bet tad zem mums paveras tāds kā bļodveidīgs plato, klāts ar zāli, akmeņiem, klintīm un ložņājošiem skujeņiem, starp kuriem izlokās braucamais ceļš ar automašīnu rindām. Uzkāpjot vietas augstākajā punktā, ieraugāms ezers. Tomē šis nav augstākais punkts, jo gar tādu kā sienu var virzīties augstāk. Gribētos redzēt, kas aiz tās sienas ir un arī takas ir, bet kāpt īsti negribas. Kad izstaigāts tirdziņš, pasēdēts pie ezera un pakāpts pakalniņos, ieņemu kādu 2 h garu taku, lai dotos atpakaļ pa to. Tikai pēc laiciņa uz takas attopos, ka neesmu noskaidrojusi, kur atrodas sākumā norādītais galapunkts, līdz ar to nezinu, vai taka aizvedīs vajadzīgā vietā. Bet taka virzās tik augstāk vien, bet man gribas zemāk, kur lokās braucamais ceļš, un iet 9 km pa to, nevis mocīties pa akmeņiem. Un tad pieņemu vienu no pārgalvīgākajiem lēmumiem savā dzīvē - virzīties no takas nost un pa taisno noiet lidz ceļam. Zinu, zinu, tādu lēmumu taču varētu pieņemt tikai cilvēks, kas kalnos ir pirmo reizi un nepazīst to specifiku. Sākumā vēl virzos starp akmeņiem ciku caku puslīdz sekmīgi, bet atduroties pret klintīm, strautiem un 90 grādu stāvām nogāzēm un meklējot tām apkārtceļus, esmu nopērusies tā, ka kājas vairs neklausa. Reizēm pat šļūcu pa zāli uz dibena, piebremzējoties pie akmeņiem un pieturoties pie asiem akmeņiem vai dzelkšņainiem krūmiem. Kājas kā lupatas, sirds dauzās strauji un rokas asiņainas. Viena krauja apieta un atrasta izeja, teju jau būšu lejā, kad atklājas vēl nākamā tieši priekšā. Un tā nez cik reizes! Galīgi izpumpējusies pēc pāris stundām basām kājām brienu pāri upītei, aiz kuras ir ilgotā šoseja. Atpūtusies balsoju - nepiestāj ne viena, ne otra, ne trešā. Beidzot piestāj poilicisti, bet vest negrib, jo tas esot pret drošību. Saku, ka nevaru paiet. Viņi noklausās manu stāstu, paprasa ID un beidzot ielaiž mašīnā un atved līdz pašam restorānam, kur pienāks Balea Bus-iņš. Vēl stunda laika, lai restorānā iestrēbtu zupu. Sibiu nākas meklēt jauno hosteli, jo pansionātā nevarēja pagarināt palikšanu, bet arī jaunais hostelis izrādās ļoti jauks un viesmīlīgs, ar recepciju un dormitorijs ir nevis istaba, bet dzīvoklis ar guļamistabu, atpūtas istabu, virtuvi un labierīcībām. Šiki par nieka 12 eur.
Pilis un klosteri
Pieceļos 3 A.M, jo 4 A.M. atiet mans Flixbus uz Brašovu. Naksnīgā pilsēta klusa, bet izskatās droša. Pa ceļam saņemu īsziņu, ka autobuss būs par 46 min.vēlāk, tas nozīmē, ka benzīna tankā vēl varu padzert kafiju. Autoostā neesmu viena, kāds bariņš cilvēku jau priekšā un sarodas vairāk. Brašovā caur Maps me noskaidroju, ka pēc pusstundas no šīs pašas autoostas atiet 140.autobus uz pilsētiņu Zarnesti, kas atrodas 8-9 km attālumā no Bran jeb Drakulas pils, lai gan nav vēsturisku liecību, ka īstais Drakula tur būtu uzturējies. Fantāzijas paliek fantāzijas, bet es braucu, un aizbraucu līdz galam, lai gan vajadzēja izkāpt ātrāk. Izeju cauri daļai pilsētas un nogriežos uz kāda klusa ceļa. Jāmēģina balsot. Drīz vien izdodas nostopēt kādu jauku vietējo vīrieti, kas aizvizina tieši līdz pilij. Viņš neatsakās pacienāties ar šokolādi un šķiramies draudzīgi.
Pilsētiņa zaļa un skaista, pilna ar izklaidēties kāriem cilvēkiem, jo te bez pils tiek piedāvātas arī vēl kādas izpriecas. Pilī uz iekļūšanu nav lielas rindas, un biļetei ir pensionāru atlaide, tā ka tieku iekšā par 10 eur. Iespaidi labi - daudz tika kāpts pa šaurām trepītēm, pavērās smuki skati uz fasādes daļām un pagalmiņiem, redzētas gan regālijas, gan istabas un priekšmeti, seni un mazāk seni. Ir arī stāsti un video par Drakulu, jo lai nu kā, bet šā briesmoņa vārds ir pilij pielipis, kaut tikai leģendas tai šo vampīru piedēvējušas. Bet vispār es neprotu izstāstīt ne pilīs, ne baznīcās redzēto. Šajā mirklī acu priekšā stāv tikai aka kādā pagalmiņā, dekorēta ar skulpturāliem rotājumiem. Un pils ārpuse acu priekšā, sevišķi, kad esmu nolaidusies no uzkalna lejā un no dīķiša malas, sēžot mīkstajā zvilnī, vēroju tās bildēs redzēto veidolu dzīvu savā priekšā virs zaļā pakalna.
Dienas karstums uzņēmis apgriezienus. Īsākais ceļš uz transportu pēc navigācijas ir Zarnesti kantons (nevis pilsēta), 8,3 km. Eju cauri pilsētiņai, pa galveno ceļu uz Rasnov (tur atrodas cietoksnis, kuru var redzēt pa autobusa logu, bet kuru nebija spēka apmeklēt) drasē mašīna pēc mašīnas, nezinu, vai kāda no tām pieturētu, bet nav pat vietas, kur balsot. Nolemju paļauties uz savām kājām un nogriežos no galvenā ceļa uz kantonu. Tas ir kluss un ved cauri kādam ciematam, kur redzamas arī autobusa pieturas- tātad kaut kādi autobusi pieved tuvāk Bran. Beigās nonāku uz zemes ceļa, kas iet gar upi. Nomazgāju sasvīdušo seju, jo ārā 32 grādi, un čāpoju tālāk. Tad kādā māju pavēnī gaidu Brasovas autobusu, vērojot ainavu un tītaru baru, ko gana vecs vīrs. Brasovā izgājusi cauri vecpilsētai pievakarē nonāku nemājīgā hostelī, kur neoficiāli par noteicēju iekārtojies kāds šrilankietis. Padzeru viņa indiešu tēju, jo noturu to par hoteļa, bet viņš ļaunā neņem un piedāvā vēl citu šķirni. Vakarā hosteļa virtuvē līdz pat pusnaktij saimnieko un ēd jau bariņš indiešu, caur miegu klausos viņu mūziku un paklusas balsis, bet ejot uz tualeti mani sasniedz indiešu ēdiena smaržas, patīkamas.
Rītā vēl izmetu kādus līkumiņus pa pilsētas centru, katedrāle vēl ciet, dievkalpojums nenotiek, lai gan ir svētdiena. Kāds uzraksts vēsta par melno baznīcu, bet tobrīd nebiju piefiksējusi, ka tas ir slavens Brašovas objekts, tādēļ diemžēl baznīca palika neaplūkota. Man patīk iet cauri pilsētai, no vecās daļas nonākot vidējā un tad jaunā. Līdz dzelzceļa stacijai ir 3 km un tieku uz vilcienu jau pus 11. Mans mērķis ir pilsēta ar Bībelisku nosaukumu - Sīnaja (Sinaia).
Sīnaja ir ļoti zaļa pilsēta, vismaz tur kur biju, kā dārzs - pa vairākām trepēm un cauri dārziem nonāku pie pirmā nolūkotā apskates objekta. Mani te interesē divi - klosteris un Peles pils.
Klosteris aizņem salīdzinoši nelielu teritoriju un no iekšpuses apskatāmas divas baznīcas, viena galvenā jaunāka, otra mazāka un veca. Kā jau visās pareizticīgo baznīcās, te acis žilbina ikonu skaistums un zeltu un sudrabu spīdums. Uz vienas no fasādes malām iekalts vēstījums par klostera dibināšanu. Nekādās mūku cellēs iet iekšā nav paredzēts. Pārsteidzoši skaists ir dārzs ar bagātīgiem puķu stādījumiem - dālijas, flokši u.c., ne kādas rozes īpaši nav izceltas.Klostera apmeklētāju vidū dominē vecākās paaudzes sievietes, izskatās, ticīgas.
Toties pa meža celiņu, kokos lejāk šalcot upītes tecējumam, uz pili dodas visādu vecumu cilvēki - jauni, vidēji, ģimenes. Tuvojoties pilij, ceļa malā sākas tirdziņš, kur piedāvā gan ēdamu, gan neēdamu. Cilvēki pārsvarā skrubina apceptu kukurūzu, es nopērku nugu, no kuras mutē vēl ilgi salduma garša. Beidzoties mežam, atveras klajums ar skatu uz pili tālāk kalnā. Ar līkumu sasniedzama tās ieeja, patiesībā, lielu cilvēku rinda uz to. Ieņēmusi rindu, apskatu, vai kase nav kur citur, taču tā nav redzama, tāpēc nolemju, ka būs pie ieejas. Tomēr beigās izrādās, ka ir tikai vārtiņi, kur visi pīkstina iepriekš internetā nopirktās biļetes. Uz vietas tās nemaz netiek pārdotas. Un tad notiek brīnums - aiz manis stāvošā sieviete saka, ka viņai ir lieka biļete. Es tieku pilī!
ir neorenesanses stilā, tātad jauna, bet tieši romantiskā greznība laikam piesaista tai vairāk intereses nekā vēsturiskajai Bran pilij. Galdiņi izliektām kājā, etažieres ar izsmalcinātiem kokgriezumiem, bruņās tērpti karavīri, karalisko cilvēku portreti, bibliotēkas ar un bez grāmatām, lustras un trauki, istabas mūzikai, gulēšanai, atpūtai.... Spraucamies caur šaurām ejām pa mazām durtiņām no vienas citā, skaistākai par skaistāku, līdz sekojot plūsmai, iziets viss maršruts un nonākts veikalā, kur pārsvarā iespieddarbi. No turienes atkal pagalmā, kas bagāts ar skulptūrām.
Turpat ir arī otra - Pelišaras pils. Izrādās, tā ir ar patstāvīgu nozīmi, nevis lielās pils piedeva, kā nodomāju un iekšā negāju. Ja nebūtu tikusi pie negaidīti laimīgās biļetes, noteikti apmeklētu šo pilīti, jo tur varēja brīvi tikt iekšā.
Līdz vakaram vēl pastaigāju pa kalnaino pilsētu, aizgāju līdz pacēlāju stacijai, jo pilsēta izrādās liels ziemas sporta centrs. Tā kā laiks bija apmācies un brīžiem lija, augšā nebraucu, jo skatus klāja miglas auts. Jāpiebilst, ka pilsētā ir daudz greznu namu, kas izskatās gandrīz tikpat ievērojami kā pils, daudz labu viesnīcu. bet es devos uz Bukaresti. Bija nopirkta Flixbus biļete no Brašovas - vebsaitā gribēju nomainīt iekāpšanas vietu, bet nebija attiecīgas opcijas. Ar pamatotām bažām sagaidīju autobusu, kas gandrīz stundu kavējās. Tiešām, mans kjuar kods izrādījās neaktīvs - jau Brašovā biju dzēsta arī no pasažieru saraksta šofera telefonā, zaudējot tiesības braukt. Tomēr par mani iestājās kāds līdzbraucējs, ar ko jau pieturā runājāmies, un viņa pierunāts, šoferītis tomēr nolēma mani aizvest. Jau otrā veiksme šajā dienā, laime nelaimē. Nav, nav rumāņi slikti cilvēki, varbūt kāds ir vienaldzīgs, bet kāds arī iejūtīgs un atsaucīgs. Kā visur.
Rītā baudīju svaigās picas un strūdeles, un sapirkos arī ko pa dienu ēst lidostā, jo Rīgā būšu tikai pievakarē. Apskatīju vecpilsētu, bet ļoti iedvesmojoša ir Biserica - viņu galvenais pareizticības centrs ar baznīcu un patriarha pili. Tieši notika dievkalpojums, kur bija sanākuši daudz cilvēki. Rumāņi vairumā ir pareizticīgie, un to baznīcās varēja novērot. Un tad jau atvadījos no jaukajiem hosteļa ļaudīm, lai autobusā cauri visai pilsētai sasniegtu lidostu. Biju ļoti aizkustināta, kad pa logu lidlaukā ieraudzīju mūsu lidmašīnu Latvijas karoga krāsās, un tikai uz spārniem Airbaltic zaļais. Rīgā citas Airbaltic lidmašīnas bija parastas, nezinu, kāpēc šī tāds īpašs eksemplārs. Varbūt tāpēc, ka mājās atgriezās kāda īpaša ceļotāja.