Apkārt Kalnam
TMB piedzīvojums
Pirms uzņemties gājienu apkārt Monblānam, pārvarēju ne
mazumu bažu un šaubu. Kā nekā esmu jau
septītajā gadu desmitā un apļveida
maršrutu ar visu mantību plecos neesmu gājusi kopš jaunības. Vai negāzīs
nemitīgs lietus, vai izdosies dabūt naktsmītnes, vai smagā mugursoma nevilks
pie zemes utt. Arī kad 4 mēnešus iepriekš bija nopirkta biļete uz 1.septembri
uz Ženēvu, vēl kalkulēju, vai tomēr nebraukt pastaigāt gar Materhornu īsākos
maršrutos, skatījos arī ar gidu nodrošinātas organizētas tūres, tomēr drīz šo
domu atmetu, galvenokārt tāpēc, ka zinu – man vislabāk iet savā individuālā
tempā, tātad, vienai. Jau jūlijā biju skaidrībā ar sevi un sāku rezervēt vietas
kalnu namiņos. Daudzi bija jau pilni, un maršrutu nācās iekārtot tā,lai
nepaliktu bez naktsmītnes, jo telti un guļammaisu stiept līdzi netaisījos,
tāpat kā arī neko ēdamu.
Informāciju par maršrutu un tam pieskaņotajiem kalnu namiņiem var atrast vairākās mājas lapās, man naktsmītņu izvēlē labs palīgs bija montourdumontblanc.com. Jāpiebilst, ka pazīstamie saiti, kā booking.com, neietver kalnu namiņus, tur var meklēt galvenokārt parastās viesnīcas, toties speciālajā saitā atrodami tieši tie namiņi,kas novietoti uz trases, norādīts arī, cik ilgā laikā paredzēts noiet no namiņa līdz namiņam. Tā ka ja nav paredzama aizkavēšanās, piemēram, lietus dēļ vai lai atpūstos, naktsguļu var sezervēt ļoti veiksmīgi. Man tas arī izdevās, iepriekš nebiju rezervējusi tikai vienu nakti, bet to izdevās ļoti sekmīgi pārlaist liela kempinga hostelī par labu cenu un pie laba ēdiena.
Mugursomā ieliku tikai pašu nepieciešamo, lietus mētelīti, paplānu jaciņu pret lietu, džemperīti, dažus krekliņus un mazliet veļas, lakatiņu pret sauli. Zeķes, veļu un krekliņus ik pa dažām dienām izmazgāju, šāda iespēja kalnu namiņos ir nodrošināta. Ekonomējot uz svaru, par fotoaparātu un vifi līdzekli kalpoja iphons, neņēmu arī ceļvežus vai grāmatas. Tā ka somas svars bija ap 5 kg, kalnos daudzi brīnījās par manu mazo somiņu un nūju trūkumu. Nūjas nepaņēmu, jo nebija bagāžas somas, bet atpakaļceļā daži veda nūjas piesietas pie salona somas-airbalticā tas esot atļauts. Biju cerējusi lētas nūjas nopirkt uz vietas, bet lētākās, ko redzēju, maksāja virs 100 eur. Tā izlīdzējos ar ļoti ekonomisku un ekoloģisku līdzekli- atradu nūjas mežā. Tā nebija nekāda problēma, un egles koka nūja izrādās ļoti izturīga un labi piemērota, lai uz tās atspiestos.
Un tā dienā, kad bērni dodas uz skolu, ierados Ženēvā. Transfērs firmā Alpibus uz Argentiere no lidostas bija nopirkts online. Ir divas firmas, kas nodrošina kalnos kāpēju nogādāšanu no Ženēvas lidostas uz Šamonī un apkārtni. Kad noteiktajā laikā bijām sapulcējušies pie kioska, šoferītis aizveda visus uz busiņu un devāmies ceļā. Katru pasažieri aizved līdz viesnīcas durvīm- labi un ērti, kā ar taksi, maksā šis 26 eur. Es biju pēdējā un kad biju pie hostelīša Gite di Belvedere, jau metās krēsla, ciematiņa jaukumus vairs nevarēja saskatīt. Atlika tikai atpūsties, sakopties un doties pie miera, lai rīt agri uzsāktu maršrutu.
1.diena
Tour du Mont Blanc maršruts neiet tieši cauri Argentiere, var izvēlēties dažas tuvākās vietas, no kurām startēt. Tā kā tūrisma informācijas centra vaļā vēršanas stundu 9.00 negribējās gaidīt, ar autobusu nolēmu doties uz Le Tour, kur ir pacēlāja galapunkts uz Col de Balme – pirmajā dienā nolēmu nedaudz saīsināt maršrutu, izmantojot pacēlāju. Diemžēl, nācās pārliecināties, ka pacēlāja saimnieki pie sestdienas paņēmuši pauzi, un tas kursē tikai no starpstacijas. Līdz starpstacijai pa iebrauktu grants ceļiņu bez lielas piepūles uzkāpu nepilnas stundas laikā un pēc 10 min. brauciena ar pacēlāju biju pie minētās pārejas. Te brašākie tūristi devās ledāja virzienā, bet Monblāna tūres gājējiem ir paredzēts vieglākais ceļš. Kalnu pāreja šķir Franciju un Šveici, te ir arī chalet, kur var iedzer kafiju un arī aplūkot norādes dažādos virzienos. Mana nākamā naktsmītne atradās Col de la Forclaz Trient pilsētiņas tuvumā. Nospraudu mērķi uz Trient pa ātrāko maršrutu (1h50 min), bet nokļūdījos un pēc laba laika attapos,ka esmu aizgājusi pa to, kurš ejams 4 h. Gribējās un negribējās griezties atpakaļ, bet Trient šķita teju ar roku sasniedzama, jānokāpj tikai lejā pa nogāzi. Nokāpt tomēr diemžēl nebija iespējams un tā nācās vien turpināt ceļu pa nogāzi. Ātrais ceļš būtu vedis pa ieleju, bet šis uzveda arvien augstāk, kļuva grūtāks un Trient jau palika aiz muguras. Kartes man nebija un orientēties varēju tikai pēc norādēm uz takas, bet tādu nebija, jo taka nesazarodamās veda augšup. Tā tik uz priekšu. Kļuva arvien grūtāk, bija jābrien pāri strautiem un jārāpjas pār akmeņiem. Bet ir tāds likums kalnos gandrīz vienmēr- jo grūtāk, jo skaistāk. Pavērās skatam sniegotās virsotnes. Kad vairākas stundas tā bija iets, taka pagriezās tā kā lejup, uz ielejas pusi, un pēc kāda laika nonācu pie upes. Upes otrā pusē iekārtota tāda kā telšu vieta un neliela kafejnīca, bet maršruts piedāvāja divas iespējas nokļūšanai uz nākamo pieturas punktu Champex: virzienu Fenetre d’Arpette (grūtāko), ar skatu uz ledāju un domājams, iespaidīgiem skatiem, un virzienu uz viesnīcu Col du la Forclaz pa platu līdzenu meža ceļu. Tā kā šajā viesnīcā bija rezervēta vieta naktij, devos turp un jau laicīgi, ap 17 to sasniedzu. Viesnīcā var izvēlēties, ņemt tikai gultas vietu vai arī vakariņas un brokastis. Tā kā biju izvēlējusies bez ēšanas, iegriezos vienīgajā tuvējo fermeru bodītē, kur varēja dabūt mazu siera ritulīti (patiesībā līdzīgs presētam biezpienam) un vīna glāzi. Jutos paēdusi.
2.diena
Rītā daudz nedomādama, izvēlējos vieglāko maršrutu, caur Forklaz pāreju. Jestrākie gan izvēlējās alternatīvo ceļu caur Fenetre d’Arpette, bet arī pa šo gājēju netrūka, jo TMB ir ļoti iecienīts. Sākumā ceļš ved caur mežu, pēc tam izved plato ar skatu uz sniegotām nogāzēm. Pretējā pusē tālumā ielejā Montrē pilsētas siluets. Tā kā pagaidām vēl nebiju kalnu izlutināta, skati apmierināja, ceļš nebija sevišķi grūts un jau laicīgi ap kādiem 16 sasniedzu Champex – ļoti smuku kalnu ciematiņu pie ezera, kur vakara stundā pasēdēt un pameditēt. Ciematiņā ir arī kafejnīcas un restorāni, bet šoreiz kopā ar visiem paēdu vakariņas viesnīcā un arī brokastis bija drusku vairāk par kruasāniem. Vieta kalnu namiņā mani ļoti apmierināja, jo dabūju ar atsevišķu starpsienu nodalītu stūrīti ar logu, sev vien. Veļas mazgātavā izmazgātos sasvīdušos krekliņus varēju izžāvēt dārzā uz aukliņas. Skaisti un svaigi.
3. diena
Champex ienāk arī autobusi, un metot līkumus ap kalniem, ar tiem var kulties puslīdz uz nākošajiem maršruta punktiem, ja ir tāda vēlēšanās, bet man tādas domas nebija, un kādēļ lai būtu? Laiks labs, arī ne pārāk karsts, un nākamā nakšņošanas vieta La Fouli Hotel Edelweis 4h gājumā. Ceļš nav grūts. Sākumā pa mežu, pēc tam daļēji gar ceļu un garām autentiskiem šveiciešu ciematiņiem. Vēlāk taka ieveda dziļāk kalnos un piedāvāja ļoti interesantas akmeņainas nogāzes. Tie bij skati uz Ferret kalnu grēdu, bet es gāju tā kā pa ieleju. Arī La Fouli smuks ciematiņš un Edelweis pašā centrā. Guļamtelpa gan nemīlīga, ļoti liels matraču klājums, gultas veļai jābūt līdzi. Vakarā sēdēju uz terases un dzēru alu, veroties sniegotās spicēs, pēc tam ēdām vakariņas un radās iespēja izrunāties ar Šveices vācieti, ar kuru turpinājām pļāpāt arī rītā pie brokastu galda. Pēc tam bija jāšķiras, jo viņš TMB negāja, bet bija atbraucis kalnos tikai uz kādu dienu.
4.diena.
Šodien tāda ļoti nozīmīga diena un izrādījās arī ļoti skaista, tās gaitā sasniegšu pāreju Grand Col Ferret (2537, tā arī ir augstākā pāreja manis izraudzītajā maršrutā) un no Šveices ieiešu Itālijā. Ceļš uzņēma augstumu pakāpeniski, sākumā gandrīz nemanāmi. Ceļmalas pilnas puķu, bet tālāk tās nomaina akmeņi. Taka kārtīga, pat velosipēdisti te pārvietojas tīri sekmīgi, kā arī zirgi un ēzeļi nes nastas slinkākajiem kāpējiem. Kad pāreja sasniegta, skati paveras pasakaini, labākie visā tūrē, varētu arī paiet Petit Col Ferret virzienā pa kalna kori, bet negribējās tērēt spēkus, nez cik to vēl vajadzēs. Nokāpšana Itālijas pusē izrādījās diezgan stāva un krasa, bet daudzi arī kāpa uz augšu no pretējās puses. TMB var iet abos virzienos, un manis ieturētais īstenībā bija mazāk populārais. Tā pēc pāris stundām biju Arp Nouva, kas atradās skaistā olīvu parkā upju satekā. No šejienes kursē autobusi uz Kurmadžoru (Courmayeur). Atbrauca brīnumsmaidīgs un humora pilns itāļu šoferītis, kas plēsa jokus visās vajadzīgajās valodās. Tā jautrā bariņā ieradāmies Itālijas piemonblāna galējā pilsētiņā. Bija doma šeit uzkavēties dienu un uzbraukt Aiguille du Midi no Itālijas puses, bet diemžēl pārdomāju un nolēmu to darīt beigās no Šamonī. Žēl gan. Viesnīca bija vienkārši karaliska par ne visai augstu cenu, brokastis restorānā, kur apkalpo viesmīļi ar paklanīšanos. Jutos ienākusi civilizācijā uz vienu nakti, jo rīt došos tālāk par spīti slapjajai prognozei. Bet neko darīt, rītvakar mani gaidīs viesnīcā Les Chapiex jau Francijā.
5.diena
Ap astoņiem pēc labām brokastīm devos uz autobusu , virziens La Vissaile, lai izbrauktu no pilsētas pa TMB maršrutu un vēl kādus kilometrus ārpus tās. Lietus vēl nelija, lai gan slapja prognoze bija uz vismaz divām nākamajām dienām. Devos ceļā garām ezeriņam Lac Combal un tīri smukiem kalnu skatiem pārejas Col de la Seigne (2512) virzienā. Vēl virsotne bija labā gabalā, kad ik pa laikam uzradās un atkal pārgāja lietus šaltis, bet kad tās mitējās, vējš drusku nopūta slapjumu no drēbēm un pāreju, kas ir arī Itālijas un Francijas robeža, sasniedzu vēl diezgan sausa. Tomēr lielu prieku uzkavēšanās uz pārejas nesagādāja, jo pūta ļoti auksts un mitrs vējš, pa laikam kapāja lietus un pat sniega graudi. Pārejai seko ļoti plašs un labu laiku atklātā laukā ejams plato, kas citos apstākļos būtu pat interesants, bet šoreiz uzdzina vienīgi aukstus drebuļus. Pēc plato šķērsošanas vējš mazināja spēku, toties lietus pieņēmās. Kad pēc pāris stundām bija sasniegts par labu izslavētais namiņš ar labu sieru „Les Mottets”, biju tik slapja, ka likās – pasēdēšana telpās tādai žurciskai gājējai nemaz nepienākas. La villa des Glacierts faktiski nav nekāds ciematiņš, jo bez sierotavas un namiņa nekā vairāk te arī nav, bet no šejienes var pagriezties pa alternatīvo un grūtāko taku, nošķeļot maršrutam aso stūri. Es gan gāju uz šo stūri, kas arī ir ciemats Les Chapieux. Gāju pa govju pļekām, līdz sasniedzu to lietum arvien līstot un slapjuma pievilkusies līdz pēdējai iespējai. Patiesībā ciematu grūti nosaukt par ciematu, bet tomēr tā ir kā bedre, no kuras atiet vairākas ielejas, un te pat pienāk autobuss pa vienu no tām. Bet tā ciemā ir bērnu vasaras skola, kempings, veikals un divi kalnu namiņi, viens vēl svaigs, nesen atvērts un tieši tur arī bija brīva gulta man. Pēc dēļiem smaržojošā namiņā bija kalorifers, uz kura žuva manas bikses un cits, kamēr pati gāju uz veikalu, jo vakariņas te tika atteiktas. Tiku pie gandrīz identiska siera ritulīša kā toreiz Šveicē, kā arī banāniem un karstas tējas. Kad atgriezos, pakāpeniski savilkās arī citi kalnu cilvēki un uz kalorifera manu sauso drēbju vietu ieņēma slapjās viņējās. Tā visa istabiņa rītā bija izžāvējusies un pa rasaino zāli varēja doties skopajās, tikai no kruasāniem un kafijas sastāvošajās brokastīs.
6.diena
Piemircis, vējš dzenā pelēkus mākoņus, bet tā skaisti, miglas un lietus nav. Viziens uz Col du Bonhomme panorāmiski interesants un man patika gan kalnu formu, gan krāsu ziņā, jo krasi atšķīrās no vakar redzētā. Pēc kāda laika sasniedzu minēto namiņu – patiešām īstu kalnu namiņu, kur katrs tiek gaidīts un laipni uzņemts, vai dzer kafiju, ēd, vai vienkārši pašķirsta žurnālu pie kamīna. Tāds ir patiesais franču šarms un vienkāršība. Šai pārejai pat īsti nepamanīju augstāko punktu (varbūt tas bij pie namiņa), kur turpinājās izplūdis un bezveidīgs plato ar nelieliem kāpumiem un kritumiem, bet vispār interesants reljefs. Kaut kādos videoklipos biju redzējusi te cilvēkus ejam pa sniegu, un drusku baidījos no šīs pārējas, taču nekādi sniega lauki jāšķērso nav. Tiesa, sniegs te pa laikam ir kādu pleķu un pakusušu lāmu veidā, bet tas skatam piedod tikai rozīnīti, nav nekāds ledājs. Tā agrā pēcpusdienā biju pie baznīciņas Notre Dame, kur kādu stundiņu patusēju. Pēc kāda laika sasniedzu kempingu. Tur lai gan nerezervētas, dormitorijā bija brīvas gultas, un dabūju guļvietu ar vakariņām un brokastīm laikam par 40 eur- cena bija lieliska! Drīz saulītē žuva manas drēbes, bet vakariņās bij viss kā nākas, un arī vīnu dzērām kopā ar franču grupiņu, un arī brokastis bija labas.
7.diena
Biju iedomājusies vieglu dienu, bet sanāca pati grūtākā visā maršrutā. Līdz Les Contamines izrādījās bija jāiet vesela stunda, tad vēl ilgi maldījos pa šo pilsētu, līdz atradu pareizo taku uz nākošo punktu Les Houches. Maršruts nav garš, turklāt pēdējo posmu var nobraukt ar pacēlāju. Sākumā taka vijās pa mežu, tā nekas. Grūtība sākās, kad bija jākāpj pārejā Col de Tricot- tikai 2120 m, bet kas par metriem! Nenormāls slīps stāvums, kur katrs solis prasīja piepūli. Turklāt nežēlīgi spieda saule, pusdienlaiks, ap 30 grādu bija. Izdevās tomēr uzsvempties, tā nu bij sajūta, it kā būt iekarots pats Monblāns. Tālāk bija jātiek līdz pacēlājam, bet jo vairāk tiem tuvojos, jo cerības ruka, un pamatoti. Pacēlāji sen apturēti, nu jau 6 vakarā. Bet kājas vairs neklausa. Līdz Les Hauches 2h pa zemes ceļu. Brauca arī vairākas mašīnas, bet neviena nevēlējās paķert mani līdzi. Pa ceļam kādā restorānā iedzēru cafe creme un atkal aši, aši. Pēdējie autobusi uz Šamonī no Les Hauches atiet ap 8, un par laimi, uh! Paspēju. Un ap ap 8.30 biju hostelī. Recepcijas meitene jau prom, bet man atstāta aploksnīte ar informāciju. Laipni un smuki. Ieņēmu gultiņu, nomazgājos un devos uz restorānu atzīmēt uzvaru, jo uzskatīju maršrutu par izietu, kaut posms starp Šamonī un Argentiere ir tikai busiņā izbraukts.
8. diena
Agri no rīta devos uz pacēlāju, lai šoreiz beidzot uzbrauktu Aiguille du Midi un apskatītu to Monblānu tuvplānā. Stacijā aizdomīgi kluss, nekādas rindas, lai gan diena skaidra kā kristāls. Kā tad, man atkal neveicas! Slinkie franči, viņi pat nepaskaidro, kāpēc pacēlājs nekursē. Tagad saprotat, kāpēc man žēl, ka neuzbraucu no Courayeur. Itāļi tomēr uzticamāki.... Nu neko, izbraucu līdz starpstacijai. Arī te ļoti skaisti, vēsi, aizgāju pie ezeriņa, kas blakus ledājam un kur poļu tūristi jauc nost telti, lai kāptu uz augšu. No turienes paņēmu vienu taku, kas aizveda uz ļoti skaistu vietu ar skatu uz ledājiem un kas bija kā paradīze. No turienes uz Šamonī atved kalnu vilciens. Jau pievakarē sēdēju bulanžērijā un mielojos ar brīnišķīgajām franču smalkmaizītēm.
9.-10. diena. Pilsētu dienas.
Pirmo dienu pavadīju Annesī. Brīnišķīga Francijas pilsētiņa ezera krastā, ar kanāliem un senu namiņu rindām to krastos. Vakarā ierados Ženēvā, kur pārnakšņoju. Tad paklaiņoju gar ezera krastiem un pa pilsētas vecāko daļu, lai vakarā ar bezmaksas autobusu (Ženēvā pilsētas transports visiem ir bez maksas) dotos uz netālo lidostu. Tur noslēdzās mans ceļojums.