Eksperti kā labāko laiku Līkijas takas pārgājieniem iesaka aprīli un maiju, bet arī martam nav daudz trūkumu. Daži no tiem: zeme un ūdeņi vēl glabā diezgan daudz mitruma, augstāk kalnos var būt nedaudz sniega, daba gan ir zaļa un zied puķes (kā pie mums maijā), bet lapu koki vēl nav plaukuši un nezied arī krūmiņi kalnu nogāzēs. Biežāk nekā aprīlī var uznākt lietus, naktis ir pavēsas, peldēties jūrā kāds izturīgs varētu,bet normālam cilvēkam par vēsu, tāpēc domāju, ka aprīlis varētu būt pats labākais laiks iešanai, tomēr cilvēkam, kam karstums nepatīk, arī marts ir ļoti iespējams un derīgs. Tā kā šajā reģionā veģetāciju pārsvarā sastāda pīniju meži, zaļuma trūkumu lapu kokos pārāk nejūt, zied arī mimozas un daži citi ķiršu un plūmju koki, tā ka par krāšņuma trūkumu sūdzēties nevar.

Antālija. Pirmā diena

Ielidoju tumsā, esmu iepriekš izpētījusi, ka lētākais un labākais transporta veids uz viesnīcu vecpilsētā ir jaunā tramvaja līnija, ka iet cauri visai Antālijai no lidostas līdz autoostai (pa lielam). Sanāk neliels čp ar biļetes iegādi automātā, tāpēc pirmais brauciens notiek tā bailīgi par zaķi. Nākamajā dienā noskaidroju, ka tramvajā (ir divi -jaunais zilais un vecais sarkanais) un autobusos var braukt, pieliekot pie reģistratoram kredītkarti, ko vietējie pat nezina, jo viņi brauc ar Antālijas karti. Antālijas kartes taloniņš maksā 2 eur, uz tā tad var uzskaitīt vajadzīgo skaitu biļešu par 40 centiem. Braucot ar kredītkarti, biļete maksā 81 centu. Tātad katram iespēja sarēķināt, vai ir vērts iegādāties Antālijas karti. Viesnīca Sunrice Hotel savu nosaukumu neattaisno, jo ir nemīlīgi auksta un dušā ūdens tikai auksts. Sildos ar tēju un tikai otrajā dienā attopos, ka istabu var iesildīt ar kondicionieri. Šķiet, esmu šeit vienīgā un lejā segās snaudošajam administratoram ir garlaicīgi, tomēr savu posteni viņš neatstāj, bet pavada mani ar bateriju uz tumšo terasi pēc krūzītes.

Rītā uz ielas nesezonu vairs nejūt un taisni labi, ka pārsteidzoši autentiskās vecpilsētas ieliņās neredz rozā iesauļojušos krievu, vācu un britu barus. Nejaušība aizved mani uz zupas restorānu sektoru kāda liela tirgus teritorijā. Cilvēki sēž pie ar maizi, zaļumiem un garšvielām servētiem galdiem, manis izvēlētā zupa izrādās ķirbju biezzupa, bet ir pamatīga bļoda un ļoti sātīga. Maksā tikai 50 turku liras jeb 1 eur. Vēlāk restorānos redzēju zupas par 3 eur un dārgākas, bet šo tirgu vairs neatrastu (labas vietas der iegaumēt!). Kad nejaušība izvedusi no vecpilsētas kādā lielā ielā, kartē noskatu parku jūras krastā (arī vecpilsēta atrodas jūras krastā, ko vēl īsti neesmu aptvērusi), maps.me aizved uz turieni. Baudu jūras klaidu no skatu platformām, stāvot uz augsta krasta, kas iekļauj pilsētu, vietām pa trepēm var nokāpt arī līdz pašam ūdenim. Nedaudz cilvēku, milzums kaķu pārsvarā oranži baltās krāsās (bet ir arī pelēki, toties tikpat kā nav melnu), Antālija un varbūt visa Turcija noteikti ir kaķu paradīze! Tā kā ziemas ar salu te nav, viņi dzīvo brīvā dabā un tiek sabiedriski uzturēti, laikam iedzīvotāji pret tiem ir pietiekami dāsni, jo kaķīši nav izkāmējuši un ir ļoti draudzīgi, šur tur kādā zāļainā laukumiņā redzamas bļodas ar ēdienu un dzērienu, kā arī kaķu mājiņas. Arī klaiņojošie suņi te ir draudzīgi un apātiski, tomēr skaitā tie stipri atpaliek no kaķiem. Mājdzīvnieki šajā zemē ir labsirdīgi un draudzīgi tāpat kā cilvēki. Kaķītis pienāks tev klāt, nemanāmi apsēdīsies blakus, bet cilvēks pieturēs mašīnu, ja iesi pa ceļu.

Senā Perga

Kādā tūrisma biroja vitrīnā esmu paņēmusi prospektu ar piedāvājumiem un noskatu divus ar sabiedrisko transportu sasniedzamus objektus. Šodienai izvēlos Pergu (Perga, nejaukt ar Pergamonu), senās Pamfīlija laika sengrieķu pilsētas paliekas Līkijā, to kopš 1946.gada pēta Stambulas universitāte. Artefakti par apmetni saglabājušies no 13. gadsimta p.m.ē., tomēr pilsētas plānojums ir no romiešu laikiem 2.gs.p.m.ē.- 3.gs. Uz turieni dodos ar zilo tramvaju, kas pirms lidostas sadalās divos zaros, Expo zars aizved uz ar Antāliju saplūstošo Aksu ciematu. Esmu lasījusi, ka līdz senvietai esot 2 km, tomēr maps.me man rāda 3 km un ved pa lauku ceļu, kura malās saimniecības ar siltumīcām, apelsīnu (gribētos jau kādu noplūkt, bet daudzi iežogoti un arī neērti) un olīvkoku dārziem, bet vienā pusē kanāls vai upīte. Aiz tās redzamas vecas pilsētas drupas, aizdomas, ka tur ir mans galamērķis, tomēr uzticos navigācijai un neeju pāri pa kādu no tiltiņiem pār kanālu. Kad esmu tuvu mērķim, tomēr šķērsoju tiltiņu, izlaižot pamatīgo līkumu pa ceļu, un tiešām esmu ļoti prātīgi rīkojusies, jo taciņa ieved tieši senpilsētas tālākajā galā. Vēlāk izrādīsies, ka samazinot attālumu esmu nošāvusi vēl vienu zaķi - iegājusi objektā, apejnot kasi un tātad negribot ietaupot uz biļetes rēķina. No visām pusēm, izņemot to gar kanālu, Pergi apņem augsts valnis, kurā dažās vietās var uzkāpt un noskatīties uz tiešām iespaidīgo arhitektūru no augšas. Bet lejā ved trīs centrālās ielas, ko alejas veidā ieskauj ļoti labi saglabājušās kolonādes un dažādi nami vai to drupas, visas kolonāžu ieskautās ielas izstaigājot, jūt pilsētas plānojumu. Iespaidīgs dizaina elements ir ūdens kanāls un divas pirtis tā tuvumā. Perge atklājas ar plašumiem ļoti spēcīgu vizualitāti, tā ka labi saglabājies stadions tās beigās šķiet vien tāda jauka, bet jau iepriekš kaut kur redzēta piedeva. Senpilsētu atstāju pa tās oficiālajiem ieejas vārtiem, kurus apsargā laisks suns. No šejienes uz Aksu tiešām ir tikai nepilni 2 km un ceļš tāds dekoratīvāks, ar soliņiem un krauju valni otrā pusē. Pēc izstaigāšanās baudu rīsus ar "čikenu" kādā restorānā, atkal labi, atkal garšīgi un tad vēl skati pār satumsušo jūru. Rītā startēšu Līkijas ceļā.

Sākums no maršruta tālākā gala. Čirali un senā Olimpija

Iepriekš bija plāns maršrutā pavadīt sešas dienas, sākot ar kādu trešo posmu no Goynuk pilsētiņas apmēram 25 km attālumā no Antālijas, taču iepriekšējā vakarā mainīju domas sākt no tālākā gala Čirali (Cirali) ciematiņā. Viens no iemesliem nodomu maiņai bija arī iespēja šajā vietā norezervēt istabu privātā pansijā caur vietni Expeditia.com. Dīvaini, ka no Turcijas interneta bookings nemeklē Turcijas viesnīcas. Nākamajās dienās izrādīsies, ka arī expedicia.com tās gan meklēs, bet rezervēt vairs neļaus. Laikam kādi augstāki spēki uzlikuši liegumu, iespējams, Irānas kara dēļ. Agoda gan meklēs, bat rezervēt nemēģināju, jo tur jāveic iepriekšēja samaksa, taču pie kādas nolūkotās komentāros izlasīju, ka viens esot samaksājis, bet viesnīca nedarbojoties un agoda nereaģējot uz naudas atgriešanas pieprasījumu. Tā nu ceļā uz Čirali atkal kāpju zilajā tramvajā, tikai šoreiz braucu pretējā virzienā uz centrālo autoostu. Sākumā iemaldos neīstajā, tālo maršrutu ēkā, un kad esmu izlaidusi somu caur skeneri, kāds dežurants paskaidro, ka jāiet uz citu mazāku ēku. Turcijā labi tas, ka autoostās u.c.iestādēs vienmēr pastaigājas kādi uniformēti ļaudis, kas gatavi paskaidrot, pakalpot, aizvest. Tai otrajā autoostā arī kad neizpratnē lūkojos pēc kases, atrodas viens, kas aizved tieši pie autobusa, kas pēc 20 minūtēm došoties uz Čirali. Autobusa galamērķis ir Kumluca- pagaidām nezinu, kur tā atrodas, jo uz Līkijas ceļa šādas vietas nav , bet uz plāksnītes kā starppilsētas minētas man zināmās Goynuk, Kemera, Senā Olimpija, Adrasan un, protams, Čirali. Vēlāk noskaidrosies, ka autobuss nenovirzoties sāņus kursē pa lielceļu, kas kartē iezīmēts ar sarkanu krāsu, bet ne visas minētās pilsētas un ciemi atrodas uz tā, daža laba pat 10 km sāņus. Labā ziņa ir tā, ka šoferītis pēc kādas 1,5 stundas brauciena skaļi paziņo, ka nu ir Čirali - tas nozīmē, ka šajā vietā piezarojas uz Čirali braucamais ceļš, kura galā jau gaida balts mikrobusiņš dolmus, tāds pats kādus postpadomju valstīs sauc par maršrutkām, bet Latīņamerikā par kolektivos. Dolmus kursē pa visiem mazajiem ceļiem, taču kad tas nāk un iet, nekur nav rakstīts. Pie vietējierm to kādreiz var noskaidrot, ja izdodas atrast cik necik angliski saprotošu šādu busiņu lietotāju. Ir arī vietējie iedzīvotāji, kas pārvietojas ar savām mašīnām un par dolmus neko nezina - ne kur tie piestāj, ne kad iet. Vēlāk attapos, ka vietām uz ceļa ir stabiņi ar burtu D - tās laikam ir transporta pieturas (no vārda durak - pietura) , taču nav nekādu sarakstu un pat nav uzzīmēts autobuss. Šoreiz dolmus aizbrauc bez manis, jo 7 km līdz pansijai esmu nolēmusi iet kājām: šodien plānota tāda vieglāka diena - aiziet uz Čirali, apskatīt jūru, paēst restorānā, piereģistrēties viesnīcā un apmeklēt Seno Olimpiju.

Skaisti ir iet pa lauku ceļu ar ziedošām grāvmalām - mazas margrietiņas, āboliņš, vanagnadziņiem līdzīgi un daudz citu sīku ziediņu, vietām sarkanas savvaļas tulpes. Ceļš nav cilvēku pamests, ik pa laikam kādas mājas, bet jo tuvāk Čirali, jo biezākā slānī arī dažādas viesnīcas, tūristu bāzes un izīrējami apartamenti, tas viss gaida vasaru, kad te atgriezīsies atpūtnieku simti un dzīvība. Kādā ceļmalas restorānā nopērku pudelīti svaigi spiestas apelsīnu sulas un pasēžu pie galda, klausoties upītes burbuļošanā. Atlikušos pāris kilometrus upīte mani pavadīs, līdz šķērsojot to pa tiltu, iesoļošu ciematā. Tā kā viesnīcas laiks vēl nav pienācis, dodos pie jūras. Vidusjūras piekrastes ciematiņi parasti izvietoti upju līcīšos, kur starp kalniem uzrodas lielāki vai mazāki līdzenas zemes gabali. Čirali pludmali vienā pusē ierobežo upe, otra aizstiepjas tālāk līdz nākamajai klintij pie paša ūdens. Pret krastu sitas jestri viļņi, pamēģinot temperatūru, laikam nāk tieši devītais, saslapējot bikses. Uzvelku otras un izstiepjos uz guļamlāvas. Kāds no piekrastes viesnīcas nāk piedāvāt ēst un dzert, tikai es neesmu viņa kliente. Kliente esmu kādā centrālās ielas restorānā, kur ēdu šašliku ar visu, kas nāk tam klāt. Čirali nemanīju nevienu lētā gala ēstuvi, restorāna cenas pamatēdienam sākas no 10 eur. Centrs gan te ir nosacīts, jo ciemats grimst zaļumos un galveno ielu šķērso zaļas ieliņas, kur krūmājos un puķēs slīgst izīrējamie apartamenti. Mans Roselily pansionāts ir tieši tāda romantiska un jauka vieta. Brīnišķīģi un dāsni izrādās arī tās saimnieki, kas darbojas pa siltumnīcu, bet kad ierodas ciemiņš, visu nepieciešamo rūpi un uzmanību velta tam. Mana plašā un mājīgā istaba ar televizoru un āra balkonu atrodas 2.stāvā. Bez manis te ir vēl viena krievu ģimene - satikušies vecāki no Maskavas ar Vācijā dzīvojošo dēlu. Krievi nezin kā prot atrast īstās viesnīcas, jo saimniece izrādās labi runā krieviski. Ilgi jaukajā namā tomēr netusēju, jo senā Olimpija gaida. Maps.me reizēm ir tāds dīvains, tas ved pa pludmali , līdz atduros pret upi, kas ietek jūrā, sadaloties divās lielās straumēs. Var jau būt, ka vasarā varētu brist pāri, bet pašlaik tas nav pat domājams. Eju līdz tiltiņam atpakaļ un meklēju norādi Līkijas ceļam. Norāžu šai maršrutā nav daudz, arī marķējums nekonsekvents, tāpēc kaut kāda navigācija noteikti vajadzīga. Šoreiz eju pa taciņu pēc izjūtas un tiešām nonāku pie senpilsētas vārtiem. Biļešu kase ir gan šeit, pakaļgalā pie jūras, gan pretējā galā pie galvenās ieejas. Senpilsēta izvietota upes krastā, otrajā pusē to ieskauj mežainas klintis. Biļete maksā 10 eur - iznāk, ka arī Līkijas ceļa gājēji spiesti maksāt šo nodevu, pat ja senpilsētu apskatīt nevēlētos. Olimpija pēc platības ir daudz mazāka par Pergi un arī stilistiski pilnīgi no tās atšķirīga. Lielu vietu te ieņem apūdeņošanas kanāliņi, kas ieurdz upē, kā arī plaša nekropole. Apskatāmi arī daži nami ar mozīkām. Šķiet, daļa no senpilsētas vēl grimst apaugumā, arī upītes pretējā krastā manāmas namu acis- logi vai durvis, kā arī augstākas ēku aprises. Taču tikt tur nevar, jo tilta pār upi nav. Pa galvenajiem vārtiem ārā neizgājusi, devos atpaka· Līkija taka ved tālāk gar upītes krastu uz Adrasan. Savukārt es atgriezos mājīgajā Roselily jau tumsā.

Pa Līkijas ceļu uz Beycik

Rītā pagalmiņā tiek noklāts pilns galds ar turciska dāsnuma pilnām brokastīm - olīvas, sieri, desa, citroni, marinēta paprika, šķīvis ar zaļumiem, šķīvītis ar turku saldumiem, silta maize un saldas bulciņas, kā arī tiek pienesta panniņa ar omleti. Dabūju arī divas kafijas tases. Pēc brokastīm saimnieks sazvana kādu viesnīcu vietā Beycik uz Likija ceļa, kur mani gaidīs Panorama pansija ar restorānu. Beycik atrodas divu ceļa posmu attālumā, un pirmo līdz Ulupinar nolemju neiet - tajā galvenais ir tāds interesants dabas brīnums, ko sauc par himaira - no zemes dzīlēm plūstošā gāze pašaizdegas un veido lauku ar ugunskuriem. Esmu šo parādību redzējusi iepriekšējā ceļojuma laikā, tāpēc saimnieks noskaidro, kad būs dolmus un piesaka šoferim savākt uz ceļa. Dolmus savāc mani turpceļā, izbrauc cauri visam ciematiņam un dodas atpakaļ pa vakar ieto ceļu. Braucējas esam divas, otra sieviete samaksā 100 liras un es tāpat, laikam tāda ir cena. Esmu pāris kilometru attālumā no Ulupinar, kur sāksies mans 9 km garais Līkijas ceļa posms. Ulupinar ir pavisam neliels ciematiņš ar zaļumos slīgstošām mājām. Cauri tā centram tek upe, veidojot skaistu ūdenskritumu - laikam tā pati upīte, kas pie Čirali ietek jūrā.

Sākumā ceļš ir šaurs asfaltēts, vēlāk tas pārvēršas zemes ceļā un iet cauri pīniju mežiem, ēnām mijoties ar saulainiem klajumiem un atklātām panorāmām. Vietām mazāki un lielāki kāpumi augšup, bet vienā posmā taka ieved slapjā strautā, pēc tam jātiek pāri otram strautam un tad akmeņu krāvumiem. Šķiet, šis sarežģījums radies, lai apietu kādu saimniecību, kas bijusi pret staigāšanu pāri tās īpašumam, jo tālāk virzīšanās atkal notiek pa labu meža ceļu un vienīgā grūtība ir kāpumi augšup. "Panorama" atrodas pašā ciemata tālākajā galā, kad paiets garām mošejai ar slaidu spicu torni, kapiem u.c. un sasniegta otra līdzīga mošeja, kurai blakus uz tādiem kā pāļiem būvēta terase un restorāns. Tāds paaugstinājums tieši dzīvojamo namiņu priekšā ļauj baudīt kalnu skatus. Bez manis te ir vēl trīs vācieši, kas ies tālāk 14 km uz Yayla Kuzdere. Bet es?

Gājiens atpakaļ. Adrasan un Karaoz

Ja gribētu, viesnīcu varētu norezervēt pa vacap vai ar saimnieka palīdzību, bet nu mani pārņem nopietnes šaubas par savu varēšanu. Kājas sapampušas, soma spiež, vai spēšu pārvarēt 1200 kāpuma metrus un tikt līdz pārejai, kas iet tieši gar Tahtali (2365) virsotni Olimpa kalna nacionālajā parkā? Nešaubos, ka maršruta posms sola skaistākos Līkijas ceļa dabas brīnumus, taču nolemju kapitulēt un tālāko izšķirt gandrīz kā ar kapeikas mešanu - doties atpkaļ uz lielo ceļu un atkarībā no tā, kurā punktā to sasniegšu, braut tālāk uz Adrasan vai iet atpakaļ uz Tekirovu. Kapeika uzmetās par labu Adrasan, un liktenis nospēlēja pareizo kārti. Autobusu nebija ilgi jāgaida un jau ap 10-11 biju vietā, no kuras līdz Adrasan 9 km. Baltā dolmus nebija, bet stāvēja pelēks mikroautobuss un šoferītis neatteicās paņemt mani līdzi. Kartē biju izpētījusi, ka braukšu uz ciemata centru, kur biju atzīmējusi dažas viesnīcas, jūra atradās kādus 4 km tālāk. Te radās nesaprašanās ar šoferīti, jo viņš bija noskaņots vest mani līdz jūrai, kur iet Līkijas ceļš, bet atstājusi šoferīti samulsumā, jo angliski teikto viņš nesaprata, devos nodomātās viesnīcas virzienā. Līdz tai tomēr netiku, jo iegriezos kādā no ceļmalas mājām ar apartamentu piedāvājumu. Saimniece mani ieved dārza mājiņā, kas gan neesot sen lietota, tāpēc vēsa,bet man patīk. Pie durvīm pāris soliņi un skats uz dārzu un kalnu nogāzēm aiz tā. Saimniece par cenu liek vienoties ar vīru pa telefonu, prasītos 40 eur nokaulēju uz 30 un palieku uz divām naktīm - šodien apskatīšos tepat apkārt, bet rīt izstaigāšu Likija ceļu uz Karaoz. Tad ejam uz viņas māju padzert tēju. Uz paklāja istabas vidū klāts zems galdiņš ar brokastu paliekām, kas tiek atsvaidzinātas un papildinātas, saņemu arī siltas maizes plāceni un svaigi pagatavotu omleti. Saimnieces gadus septiņus vecais puika trinas tepat mums apkārt, tomēr angliski runā sliktāk kā māte. Viņai esot tikai viens bērns, un vispār turku ģimenēs to vairs reti esot vairāk par trim. Es viņai patīku, lielā sirsnībā viņa apgalvo, ka mani mīlot. Ar mīlestību svētīta garām nebeidzamiem apelsīnu dārziem dodos uz jūrmalu. Šoreiz nenoturos un noplūcu kādu te vienā, te citā saimniecībā. Viens gandrīz uz ceļa augošais izrādās sīvs un ar biezu mizu, otrs brīnumsulīgs, salds un garšīgs. Kad tas apēsts un prasās vēl, dabūju citu, tikpat labu. Tā par apelsīniem un to ziediem priecājoties sasniegta upe un tālāk gar tās krastu arī pludmale. Dārzos slīgst apartamenti un viesnīcas, tomēr par spīti siltajai saulei, no kuras mans deguns kļuvis sarkans, visos valda aizejošās ziemas pamestība. Tikai vienā otrā vietā saimnieks šo to pieremontē un piekopj. Tiltiņi uz pār upi esošajām mājām slēgti ar aizliedzošām auklām. Restorāni un kafejnīcas stāv ciet, tā ka nav pieejama pat turku kafija, bet esmu jau saradusi ar šajā zemē populāro tēju apburoši elegantajās stikla glāzītēs.

Adrasanu dēvē par Turcijas Maldīvām un dzidri zilais klusais ūdens līcītī reāli to apliecina. Eju pa pludmales ceļu līdz pašam galam, kur tiltiņš pār vēl vienu jūrā ietekošu upīti un ceļš pagriežas gar sarkanīgajām ļoti dekoratīvajām klintīm. Dažas kompānijas izvilkušas saliekamos galdus ar krēsliem un pikniko, es piesēžu pie divām sievietēm, māte un meita, viena dzīvo tepat, otra atbraukusi uz dzimteni no Vācijas. Parasts Turcijas stāsts, bet nu varam parunāties par dzīvi, jo reiz ir satikts cilvēks, kas runā angliski. No ceļa mežā iegriežas vairākas sarkanbrūnas augsnes klātas takas, ļoti dekoratīvas starp ziedošiem krūmiņiem un tulpēm. Viena ir Līkijas ceļš un apliecoties puslīdz gar jūras krastu ved uz Karaoz. Tās garums 20 km, tāpēc rītam esmu izvēlējusies citu taisnāku 10 km ceļu - jātiek taču arī atpakaļ, bet transporta nav.

Rītā saimnieki vēl guļ, kad dodos ceļā, kas no šosejas cauri namiem izlīkumojis, pārvēršas labā meža ceļā. Būves drīz beidzas un mani apņem meža miers un klusums. Iešana ar somu, kurā klunkst vien ūdens pudelīte, vieglāka par vieglu, arī skaistuma diezgan. Kā parasti, esmu nodrošinājusies ar mežā atrastu nūju pret suņiem un nezināmiem uzbrucējiem. Nesen fb redzēju,kā viens ar mietu slānī vilku un viņam izdodas to aizdzīt no aitām. Nez, vai man izdotos tikt galā ar vilku? Tomēr mani sabiedroti ir tikai putni līdz brīdim, kad sasniedzu divas ceļmalas saimniecības. Pirmajā aiz žoga plosās trīs pamatīgi briesmoņi, un viens slaidākais pat pārmetas pāri žogam pie manis. Labi, ka sētā rosās saimnieks. Uz brīdi esmu glābta, kad no otras saimniecības olīvkoku dārza manā virzienā dodas vēl viens milzenis, bet sētā rej koris. Par laimi, arī milzeņa gaitu aptur nez kā uzradies saimnieks, kas laikam apgriež kociņus. Ar bažām sasniedzu nākamo ciematiņu ar vairākām mājām, taču mans ceļš aizvirzās tam sāņus garām, nepamodinot suņus. Toties ceļš pārvēršas par akmeņainu izaicinājumu, daži milzeņi nogāzušies no klints, citur ceļa vidū bedre kā Salaspilī pēc karsta kritenes. Atlikuši vien pāris pa akmeņiem ejami kilometri, līdz sasniegts ciemats un arī pludmale ar vienkāršu patukšu kafejnīcu, kur pie āra galdiņa veču kompānija spēlē kaut ko kārtīm līdzīgu, tikai ar koka dēlīšiem, kas izvietoti uz katra paneļiem. Spēlē četri, pārējie skatās un komentē. Dzerot labu turku kafiju, vēroju veču kaislības, tad pasildos pie jūras saulītē - šeit nav tik mierīgi kā Adrasan, tomēr vilnīši tikai nelieli, ūdeni var pamēģināt un noskalot seju un rokas. Kāds aukstumizturīgs varētu arī izpeldēties, jo kājas nesalst. Pēc laiciņa atgriežos kafejnīcā, kur man pagatavo vienīgo te pieejamo ēdienu - lielu tosterētu sendviču, izvēlos ar sieru. Klāt nāk arī trauciņi ar kāpostu salātiņiem, olīvēm, marinētu mazo papriciņu. Lieliski pamielojusies dodos uz pludmales otru galu, kur līcītim beidzoties jūrā ietek upe un sākas braucamais ceļš uz Adrasan. Tas ir pat nedaudz garāks par šurp ieto, toties varbūt bez suņu briesmām. Ceļš izrādās grūts, jo vairāk nekā pusi garuma virzās augšup. Tas gan ļāva baudīt panorāmas skatus pāri kalniem līdz pašam jūras līcim, līdz iegriezās lejup un caur zaļiem apelsīnu dārziem ieveda Adrasan. Nekur nebiju redzējusi tik milzīgus apelsīnu dārzus ar tādu augļu bagātību. Soļu skaitītājs rāda noietus 23 km. Vakarā mājas saimnieks atnāk iepazīties ar apelsīniem un citroniem, bet saimniece ar gurķiem, tomātiem un kuskusa bļodiņu turku gaumē. Centos mazināt gaidāmo somas svaru, atdodot puikam vismaz nule pirkto saldējumu. Apmainījāmies ar saimnieci telefoniem un mīlestības apliecinājumiem un labi,ka tā, jo rītā novilku promiešanu līdz 9, tomēr māja grima klusumā, tāpēc aizgāju neatvadījusies. Ar saimnieci Klemetu apmainījāmies vēstulītēm jau no Rīgas.

No Adrasan uz Tekirovu, Faselis un Kemeru

Lēnām čāpojot un pa brīžam pasēžot gaidu parādāmies dolmus, taču pagājusi jau kāda stunda, tā nav. Toties ne lūgta ne prasīta piestāj mašīnīte pagalam apskretuša moskviča līmenī. Laikam spēkrats pirkts gadus 80 vecā braucēja jaunībā, blakus sēž melnā lakatā ietinusies večiņa. Mašīnīte pastiprināti rūcot uzrauj mūs kalnos un pie lielā ceļa nonākam gan. Šoferītis samaksu ņemt tā kā negrib, tomēr kad uzstāju, noglauda 100 liru banknotīti gar vaigu - domāju, naudiņa viņam ļoti noderēs. Vecītis laipni rāda, lai pasēžu uz sola, tomēr jau tuvojas autobuss un mēs abas ar sieviņu rāpjamies tajā, atstājot vecīti vienu. Sieviņa laikam dodas uz Antāliju pie ārsta vai kārtot kādas darīšanas, savukārt es tieku izlaista Tekirovā tieši pie pilsētas zīmes.

Nezinu vai izkāpts pareizajā vietā, rokas brīvas, jo viesnīcas nav. Pa zaļumu ieskautu ceļiņu un garām dārziem dodos uz 5 km attālo senpilsētu Ancient Phaselis. Pusceļā nonāku līdz jūrai, bet maps.me mani virza pāri lielai upei, kuras grīvā daudz laivu, bet neviena pārcēlāja. Nolemju griezties atpakaļ un meklēt pārcelšanās iespēju. Pēc metriem 50 redzu divus jauniešus, laikam Likijas ceļa gājējus, kas iet pāri upei. Tiešām, te pat uz krastu redzama taciņa, bet pāri dziļākām vietām pārmesti dēļi, bet seklākās var pārlaipot pa akmeņiem. Priecīga tikusi otrā krastā pat nenoaujot kājas, turpinu ceļu. Phaselis izrādās aiz pludmales un nākamā kalna. Tas ir senpilsētas pakaļgals ar kases būdiņu, kurā nav cilvēka. Phaselis no redzētajām senpilsētām lieku pēdējā vietā, tomēr te ir liels teātris augstu kalnā un interesants arī pilsētas izvietojums uz jūrā ievirzītas pussalas. Ūdeņi daiļi kontrastē ar senajiem mūriem.

Iešanas prasās pēc vēl, nolemju iet uz 10 km attālo Kemeru, kur jābūt daudz viesnīcām, dažas pat esmu piefiksējusi. Izlīkumojusi pa piekrastes kāpām, nonāku uz asfaltēta ceļa un tālāk tas mani ieved kādā pilsētā, kas izrādās diezgan plaša. Tai beidzoties, pa tiltiņu jāšķērso upe un tad cauri mežam jāsasniedz Kemera. Te tev nu bija tltiņš! Izrādās, tas ir tāds kā betona valnis, kuram pāri gāžas plata upe - nav ejama, tāpēc katram muļķim tas paskaidrots, aizšķērsojot celiņu ar betona klučiem. Kluči tomēr pārvarami, ūdens pār uzbērumu plūst plaši, bet neizskatās dziļš. Basām kājām tieku pāri kādai trešdaļai, bet priekšā izskatās dziļš un straujš, tāpēc griežos atpakaļ. Jāizmanto tomēr alternatīvā pāreja - lielais autobāņa tilts. Tas izrādās ļoti garš ar barjerām, kurām pieplokot jāvirzās pāri, šokējot garām joņojošo mašīnu straumi. Tilts ir virzījies slīpi un otrajā galā līdz ceļiņa sasniegšanai izrādās liels gabals atpakaļ ejams, bet alternatīvu nav un remdēju stresu atpūšoties uz kāda soliņa upes krastā. Kemirā man nepatīk, nesaprotu, kā pirms gadiem 15 varēju te justies labi. Industrializēta un standartizēta atpūtnieku meka. Vismaz nolūkotā viesnīca neliek vilties, cena nedaudz zemāka kā agodā, arī istaba normāla ar terasi un pagalmā baseins. Vienkārši, bez sevišķas glances, bet klusi un labi. Aizeju vēl līdz jūrai un paēst.Līdz šim solītais nelielais lietus tikai reizēm pasmidzināja, bet rīt būšot liels. Izskatās tomēr, ka Turcijas sinoptiķi nesasniedz mūsu Briča līmeni, jo nākamā diena neko lielāku par sīku smidzināšanu nenes.

Nesasniegtais Goynuk kanjons

Man lietu nevajag, jo plānā ir apmeklēt Goynuk kanjonu, kas esot ļoti skaists, uz Līkijas ceļa atrodas 5 km no pilsētas. Turp-atpakaļ 10, tātad maniem spēkiem pietiks iešanas. No Kemiras busiņa izkāpju Goynuk jūrmalā. Te ir jaukāk un dabiskāk nekā Kemerā un te noteikti dotu priekšroku atpūtai salīdzinājumā ar Kemeru. Līdz pilsētas centram eju pa klusām ielām, bet centrā atrodu rstorānu, kur padzert turku kafiju un pasūtu arī garšīgu šniceli. Pēc pāris kilometriem cauri privātmāju apbūvei un nekur neiztrūkstošajiem apelsīnu dārziem sasniegta upe. Apelsīni mani vairs nekairina, jo knapi esmu pievārējusi Adrasas saimnieka dāvātos, lai nebūtu lieks smagums somā. Ceļiņš virzās gar pašu upi, kas plata un akmeņu pilna lēni tek uz jūru. Beidzot atduros atpūtas vietā ar galdiem un soliem, kur sēžu un domāju, vai brist pāri upi un sasniegt kanjonu vai tomēr samierināties ar tā neredzēšanu. Noauju kājas, akmeņi spiež, ūdens auksts, soma velk lejup, nav nūjas, uz kā noturēt līdzsvaru. Nolemju pagaidīt, vai neredzēšu kādu gājēju pārejam upi. Viens vīrietis arī ierodas, taču apgriežas un dodas atpakaļ. Klausos , kā aiz upes visādām balsīm gāgina mājputni un domāju, ka savā dzīvē esmu redzējusi daudzus kanjonus. Karte rāda, ka līdz paplašinājumam jeb kanjona ezeriņam upe būs jāšķērso vēl vairākas reizes. Turklāt debesīs savelkas solītā lietus mākoņi - kārtīgs lietus mēdzot stipri paaugstināt ūdens līmeni upēs. Kārtējo reizi kapitulēju un lietum lēnām līņājot, velkos atpakaļ. Pametu pēdējo no apmeklētajiem Turcijas ciematiņiem un mazpilsētām, kas tik ļoti jauki ar savu dabiskumu, lauciniecisko dabas bagātību un cilvēku sirsnību. Vakarā esmu Antālijā un dabūju mazu istabiņu viesnīcā, kas saucas lielā - Grand hotel. Pagalmiņā ir zaļumi, galdiņi un dabūjama karsta tēja, bet skats uz apkārtni tāds postīgs.

Antālija: Duden ūdenskritums un vecpilsēta

Pēdējo dienu Antālijā paredzēts apmeklēt Arheoloģijas muzeju, kas glabā Līkijas arheoloģiskos artefaktus, un aizbraukt papriecāties par Duden ūdenskritumu. Par laimi, pirms brauciena ieskatos internetā, lai noskaidrotu, vai muzeja biļetes nav jāpērk iepriekš. Te atklājas, ka muzejs slēgts uz rekonstrukciju. Nu atliek vien ūdenskritums. Tas atrodas Antālijas nomalē un sasniedzams ar pilsētas autobusu. Ūdenskritums veidojas, straujai kalnu upei pie ietekas jūrā gāžoties pār piekrastes klinti. Tas tiešām skaists, sadalījies vairākos vēdekļos un jūrā veidojot šļakatu mākoni. Plašajā parkā virzoties gar jūras krasta klintīm, ūdenskritums baudāms no dažādiem skatu punktiem. Beigās vēl izeju upes promenādes taku, kas beidzas pie lielās ielas, pa kuru kursē autobusi. Ēstuves šajā galā dārgas, bet iegriežo džokerkluba kafejnīcā, kur turku kafiju piedāvā par 30 lirām (60 centi). Tā ir zemākā kafijas cena, ko šajā braucienā pieredzu, bet izrādās, nemaz nav turku, bet ir pavāja šķīstene. Toties krūzīte paliela un slāpju dzesēšanai der. Tā jau otrā reize, kad prasītās turku kafijas vietā pasniedz ko tādu. Nesaptotu, vai tiešām daži nezina, kas ir turku kafija, vai tas ir vienkārši apmāns. Centrā pa ceļam uz vecpilsētu kādā vienkārša kafejnīcā ēdu labākos makaronus ar pesto mērci ko savā dzīvē esmu ēdusi. Iznākot no kafejnīcas, pārsteidz nenormāls lietus gāziens- beidzot prognoze par lielo lietu piepildījusies. Tas tomēr ir tikai pērkona lietus, kas drīz beidzas. Pēcpusdienā krustām šķērsām pastaigājoties baudu vecpilsētu un skatus no tās uz jūru, līdz atkal krēslai tuvojoties sāk līt. Vakaru pavadu viesnīcā un pat negribas iet uz pagalmiņu pēc tējas, jo lietus aiz loga plakšķina neatlaidīgi.

Rīts pēc lietus pilns svaiguma, izmetu līkumiņus pa tukšajām vecpilsētas ieliņām. Viss slēgts, jo ir sestdienas rīts, nav pat turku kafijas, nerunājot par kebabu. Nolemju līdz Rīgai ievērot diētu, neiešu jau ēst lidostas kebabu par 20 eiro gabalā. Lidojums rit raiti, saules ekspresis (Sun Express) Vīnē ielido pusstundu agrāk, un nu man stundas vietā sanāk pusotra, lai paŗsēstos un pat izdzertu tasi kafijas. Ne uz pasu elektronisko kontroli, ne drošības cilvēku nav daudz. Par spīti Irānas karam, Rīgā nonāku laikā. Cik labi atgriezties mājās!