Kurzemes ziemeļu rags
Arī te kādu gabaliņu mašīnas apakšu dauzīja mazi akmentiņi, taču drīz vien ceļš ieguva gludu veidu un pa līkumiem varēja traukties pilnā ātrumā, uzmanot vienīgi brūno norādi. Tā pa vecu koku iekļautu aleju nokļūstam pie bākas stāvlaukuma, un drīz vien arī 1849. gadā būvētā, otra vecākā navigācijas ierīce atveras skatam no koku aizsega un izceļas dabas zaļumā ar sarkano krāsu. Kasē sēž bākas saimniece, pie viņas nopērkamas biļetes un arī kafija un saldējums. Bāka nav visai augsta un katrā kāpņu laukumiņā izvietoti vizuāli informatīvie stendi par bākām un Šlīteres dabu. Pašā augšā pa lodziņiem baudāmi skati pār Zilajiem kalniem un mežu galotnēm.
Turpat pie bākas sākas Šlīteres taka, ne visai gara, toties iespaidīga. Nokāpjot pa augstām no kraujas lejā vedošām trepēm, nokļūstam īstā mūžamežā. Taku var iziet pat augstpapēžu kurpēs, jo tā ir laba koka laipa. Tai apkārt zaļo veģetācija un slejas varenie koki, arī kritušie, kuri tur tāpat paliek dabas neskartībā. Pēc laika laipa ieved ļoti simpātiskā purviņā, ko klāj grīšļi un retas mazas, bet ļoti dekoratīvas priedītes - savā gleznieciskumā drošas konkurentes bonsai. Pa tām pašām trepēm ticis augšā, var atpūsties namiņā, kur imitēts mežs ar putnu balsīm. Turpat ir arī kukaiņu taka. Vienīgais interesantums uz tās ir kukaiņu namiņš, citādi lidoņu nemana vairāk kā citviet.
Gabaliņu tālāk pašā ceļmalā ir skatu tornis, bet ja esi bijis bākā, tad tornītis šķiet niecīgā augstumā un var pat nepiestājis braukt līdz Pēterezeru dabas takai, kura sākas no stāvlaukumiņa pašā ceļmalā. Lai gan laipas ir iebūvētas tikai vietām, lai tiktu pāri mitrākajām vigām (ieplakas starp kangariem), tomār ir labi iestrādāta un viegli izejama. Šķērsojot vairākas kangaru grādas un vigas cauri priežu mežam nokļūstam pie diviem Pēterezeriem. Tos var apskatīt tikai no takas skatu punktiem, bet pamitro zālaino krastu dēļ apiet apkārt varbūt varētu tikai kādā citā gadalaikā. Vietvietām redzami arī pārpurvoti placīši, apauguši niedrēm un mežā var saēsties mellenas.
Nākamais punkts bija Mazirbe. Jūras krasts dod pavisam citu sajūtu nekā Rīgas līča pludmales, tādu kā plašumu un atvērtību. Ūdens dzidri zils, bez nevienas ūdenszāles vai cita netīruma, kas tik raksturīgi Vidzemes piekrastei. Nepaguvām gan sasniegt Sīkragu, kas atrodas 6 km no Mazirbes. Ja ietu uz Košragu, tad tiktu, jo tas ir 3 km no Mazirbes. Tuvojās vakars, tāpēc izbaudījām vienīgi Mazirbi, kas gan mums sevišķi saistoša nelikās. Apskatījām tautas namu un laivu kapsētu, kas sastāvēja no pāris pussatrunējušām laivām krūmos. Ja jau tāds var būt apskates objekts, es savās lauku mājās droši varētu izveidot spaiņu kapsētu no 3 cauriem spaiņiem.
Naktsmājas bijām rezervējušas "Sapņu mājā" Dundagā. Brīnišķīgs iestādījums. Saimnieks ir nebūt ne vienkāršs cilvēks, bet ar interesi par mūsdienu cilvēkiem svarīgām bioenerģētiskām etnogrāfiskām lietām. Tāpēc blakus iekārtojis etnoparku, kurā no koka izveidotas dažādas figūras - latviešu tautas rakstu zīmes, piramīda pēc Heopsa piramīdas parauga, enerģētiskie vārti, obelisks. Starp šiem objektiem izveidoti rožu stādījumi, kuriem vēl jāpieņemas kuplumā, kā arī pie kokiem pieslietas gleznas oriģinālos, laikam kādu vietējo mākslinieku darbi. Viesu nams atrodas blakus uzplūdinātajai upītei, kas izskatās kā dīķis un kurā zied ūdensrozes. Šeit, tāpat kā vispār Dundagā, daudz vecu koku.
Rītā gājām uz pili. Nopirkušas biļetes, izstaigājām milzīgo parku. Tikmēr atbrauca gide, tā izrādījās 10.klases skolniece, bet ļoti jauka meitene, izvadāja gan pa ekspozīcijas zālēm ar stāstu par pils likteņiem un to kungiem Maideliem un Osten-Zakeniem, parādīja bagāto medaļu kolekciju un krokodilu vīram Blūmentālam veltīto istabu, gan pa zālēm un Zaļās jumpravas guļamistabu, pagrabstāvu, kur top lietišķās mākslas centrs, kā arī pils pagalmu.
Pēc ekskursijas vēl uzkāpām pilskalnā, nofotografējām baznīcu, iekodām labajā bistro un ar skumjām atvadījāmies no Dundagas, lai dotos uz Usmas ezeru, kur bija plānopts pavadīt atlikušo dienas daļu.
Ceļš veda caur Puzi un Ugāli, vienu brīdi akmeņains, bet vēlāk labs. Puzē uz brīdi piestājām, lai palūkotu, kur Lemberga latifundija, bet manījām tikai pagastnamu un citas parastas ēkas, kā arī neparastu iekārto tiltiņu pāri upītei un kolhoza "Blāzma" 40 gadu jubilejai veltītu pieminekli akmens bluķa veidolā. Ugāles centrs šķita pagalam neinteresants, vienīgais apskates vērtais objekts te ir mazliet nomaļā baznīca.
Tālāk jau sākās tādas kā neveiksmes, jo pirmajam punktam, kas ved pie Usmas ezeram, paskrāju garām un atpakaļ griezties negribējās, domājot, ka jahtklubs būs vēl uz priekšu, bet tas palika aizmugurē. Beigu beigās pabraucot garām kempingu rindai, nogriezāmies pa ceļu, kas ved pa ezera otru pusi un pēc dažiem kilometriem sasniedzām Ūdru kalnu ar skatu torni. Tiešām skatu tornis ir gana augsts un ļauj pārskatīt ezera formas un salas. Tā arī bija vienīgā vieta, kur ezeru pa lielam pārredzējām.
Tā neregulārās formas dēļ viss būtu aptverams vienīgi, pabraukājot ar kuģīti, bet mums tas izpalika neveiksmīga menedžmenta dēļ. No skatu torņa caur priežu mežu (manai ceļabiedrei nelika mieru mellenes!) pa vairākiem ceļiem var aiziet līdz ezera krastam, no kurienes pārredzama daļa, ko kartē sauc par Bēģērti. Tā kā tālāk pa šo krastu nebija lielas jēgas braukt, bet uz pretējo atgriezties negribējās, pārpalikušo laiku pavadījām Talsos, pastaigājot pa ieliņām, kur izvietotas gleznu reprodukcijas ar dabā redzamo vietu attēlojumu. Uzkāpām baznīcas kalnā. Apgājām apkārt ezeram. Un baudījām brīnišķīgu kafiju ar biezpienmaizītēm.
Un tad jau atceļš uz Rīgu - beidzot savilkušās debesis atvērās lietum, kas to vien bija gaidījis, lai mūs pataupītu un saglabātu pozitīvo Kurzemes izjūtu.