Pie Slocenes
Sāskumā bridu pa pērno zāli un krūmiem aizaugušo krastu puslīdz sekmīgi. Upītes gaita uzrādīja manāmu straumi, taču krasti lēzeni, nekādi. Kad sasniedzu mežu, upīte ielīkumoja slīkšņās un palaikam bija jāmet tai apkārt līkumi, lai saglabātu ūdens gultni redzeslokā. Beidzot tā izveidoja tādu kā'žākli, draudot iesprūst satekā, tāpēc atkāpos dziļāk mežā. Vāji izteiktās taciņas un ceļiņi drīz pazuda un atrados īstos džungļos, kur egles mijās ar lapu koku audzēm, bet galvenais- iešanu pilnīgi paralizēja simtgadīgu kritušo milzeņu džungļi. Mēģinot tos apiet, uzkūlos teritorijai vienos mežacūku rakumos. Labi, ka pašas vaininieces nerādījās. Jutu lielu atvieglojumu, ieraugot meža ce'ļiņu, pa kuru pat braukts pērnvasar.
Upīti ne redzēt negribot, turpināju gaitu pa atsvaidzinošo egļu mežu, mežacūkas ar rakumiem un kritušie koki bija palikuši aiz muguras, līdz sasniedzu karjeru netālu no Radziņciema. Tālāk jau neizlaižot no acīm šoseju, devos Mizklanes virzienā, jo bija nodoms apskatīt Šlokenbekas pili. Milzkalnē dārzos zied krokusi, kā arī baltie un zilie sniegpulksteņi. Šlokenbekas pils vārti vaļā. Ieeju plašajā pagalmā, kuru apjož mūrī iebūvētie nami, kā arī mūra fragments. Tepat ir arī ceļu muzejs, tāpēc izstādīti dažādi rīki un tehniski līdzekļi saistībā ar ceļu būvi un remontu. Te arī gaida Lieldienas, pandēmija tās laikam neļaus svinēt, bet apmeklētājus priecēs zaķi, lielas krāsainas olas un cita atribūtika.
Izejot cauri pagalmam pa pretējiem vārtiem, paveras skaista panorāma uz Sloceni un apkārtni.
Atpakaļ vairs pa brikšņiem pērties nevēlējos, tāpēc gāju pa lielceļu. Sastapu divas kapsētas, izgāju cauri skujkoku mežam ar dižpriedēm ceļmalās, vienā brīdī pa ceļiņu nogriezos uz Valguma ezeru un apskatīju tā stūri, taču nekas sevišķs nebija. Nodomu gar ezera krastu doties uz Valguma pasauli atmetu, jo krasti aizauguši un purvaini, tāpēc atgriezos uz lielceļa un Valguma pasauli devos apskatīt pa asfaltēto ceļu, kas turp nogriežas pie Jāņukroga.
Kad biju iegājusi mežā, ieraudzīju norādi uz taku "Dabas gleznas". Taka nelika vilties, jo ir attīrīta no brikšņiem un no tās skatam paveras brīnišķīģi skati uz Slocenes plūdumu, kurai šajā posmā parādījušies stāvkrasti un pat nelieli atsegumi.
Vietām ziedēt sākušas zilās vizbulītes, mazās pavasara vēstneses, kas ļoti priecē un iesilda sirdi. Dabas gleznām paredzētie rāmji gan ir tukši, nezinu, pandēmijas dēļ vai izņemti ziemas sezonas laikā. Dabas gleznu taka vijas arī gar Valguma ezeru un beigās aizved pie labirinta. Te sniegta informācija par labirintiem, ieteikts pameditēt lokoties pa akmeņainajām taciņām, ko arī centos darīt. Pārgājiena pēdējais posms bija visskaistākais un vieglākais dabas skatu ziņā, taču tagad mājās sēžot domāju, ka tas vien būtu par īsu, ja nebūtu bijis pirmā grūtākā posma, kurš līdzēja pastiprināt beigu posma skaistumu.
Pēc labirinta devos pie mašīnas atpakaļ. Kopā nogāju 16 km, patērētais laiks ap 5 stundas. Un pilnas plaušas svaiga gaisa līdz ar noguruma smagumu visā ķermenī.