Dienas vidū izkāpjam Fēsas lidostā (Fes) Marokas ziemeļos. Lidostas priekšā skatam paveras plašs garlaicīgs klajums ar piebraucamiem ceļiem, lielākiem un mazākiem automašīnu puduriem. Vai šāds būtu Marokas kopskats? Autobusa pieturu lidostas priekšā neredz, tomēr dodoties pāri laukumam un aptaujājot vairākus vietējos taksistus un citus ļaudis, atrodam pieturu uz piebraucamā ceļa. Tur mūs sagūsta balts mikroautobuss, jo brauciens tieši līdz viesnīcai par 5 eur no katras izskatās ne tik slikti. Izvadījis citus braucējus, mikriņš mūs izlaiž pie medinas (vecpilsētas) mūra, kur sarunā kādu vīru ar tačku, kurš nu būšot mūsu pavadonis līdz viesnīcai. Dodamies pakaļ melnīgsnējam tačkas stūmējam - pa šaurajām vecpilsētas ielām līkumojot, nav diezcik ērts pārvietošanās līdzeklis, tomēr tāds te vienam otram šķiet gana ērts gan preču, gan savu draugu un radu vizināšanai. Šoreiz ratiem nav nekādas funkcijas, tomēr tie tukši tiek stumti pa ļaužu pilnajām ieliņām. Ar uzsaucieniem pašķirot mūsu ekipāžai ceļu, tačkas īpašnieks cauri zigzagveida labirintiem, kas atgādina katakombas, sasniedz viesnīcu ar mums vajadzīgo nosaukumu “ Zahra”’. Jau iedodam vedējam pieprasīto samaksu, novērtējot viņa palīdzību ar 50 centiem un cenšoties apstrīdēt prasītos 2 eur, tomēr durvīs stāvošais zilā halātveida uzmetnī ģērbtais saimnieks apgalvo, ka mūsu rezervācija neesot vis šajā, bet citā “ Zahrā”. Atsākam riņķošanu pa medinas labirintiem, līdz vedējs pa ceļam apspriedies ar citiem ielās dirnējošiem vietējiem, iebrauc kādā caurumā, aiz kura slēpjas šaura ieliņa ar viesnīcu, kura esot “‘Zahra”─ kaut nosaukums rakstīts cits. Arī uz klauvējieniem pie durvīm, ne arī telefona zvanu neviens nereaģē. Mēs tomēr gribam viesnīcu ar īsto nosaukumu, tāpēc pastaiga turpinās, tomēr pēc konsultācijām ar apkārtējiem atkal atgriežas tajā pašā vietā. Kāds zina iekšā tikšanas noslēpumu - jāparauj aiz knapi pamanāmas aukliņas durvju caurumā, lai tās maģiski atvērtos un mēs tiktu iekšā. Pretī iznāk meiča, kas neko nezina, uz mūsu jautājumiem nereaģē arī riadas priekštelpā sēdošā melnas ādaskrāsas sieviete, kas izskatās kā letarģiskā miegā iegrimusi. Sireāla sajūta. Beidzot no kaut kurienes izlien samiegojies jauneklis, kurš atzīst, ka esot gan īstā “‘Zahra”. Esam gan pārliecinātas, ka neesam nonākušas pareizajā viesnīcā, tomēr nolemjam še palikt, gatavībā samaksāt booking.com noteikto soda naudu par neierašanos rezervētajā. Kad esam iereģistrātas un pa šaurajām un līkumotajām trepēm uzvestas riādas trešajā stāvā, viesnīcas puisis atgādina, ka pagalmā mūs gaidot “‘man”’ (vīrs). Sagrabinām prasītos 2 eur, lai vīrs var doties savās gaitās, un apgūstam telpas. Tās nav sliktas, istabas logu greznojumi bagātīgi ar lai svaigumu drusku zaudējušiem, bet pietiekami grezniem arābu rotājumiem, īsti karaliski rotāts arī lielās gultas galvas gals, otra, mazākā, gan vienkāršāka. Abas klātas sarkanām izrakstītām segām. Pa logu paveras skats uz riādas centru zem mums, kur joprojām snauž melnā sieviete. Ir ramadana laiks, varbūt tāpēc visi tādi pasīvi un miegaini, tukšiem vēderiem izguļot gavēni? Pēc saules rieta, agrā lidojuma nogurdinātas laicīgi iekārtojušās zem mīkstajām segām, dzirdam lielu rosību riādas apakšā, skan trauku šķinda un dzīvas sarunas. Nav šaubu, tiek bagātīgi izbaudītas ramadāna vakariņas.

Kad somas pakrāmētas un pilsētas drēbes uzvilktas, dodamies ielās, palaikam pafotografējot pa kādam ielas stūrim, lai noklīdušas atrastu savu dzīves vietu, jo kaut cik atmiņā varam paturēt atzarojumu, kas ved uz galveno ielu jeb kas nemaz nav galvenā, bet galvenāka par sāņu atzarojumiem. Galvenajā ielā uzjautājušas kādam no daudzajiem dīkā dirnošajiem ceļu līdz vietai kur paēst, ātri vien aptveram, ka jautāt ceļu te ir kļūda, jo te to nerāda, bet aizved, un par

Pēc nakts atpūtas esam mazliet pārvarējušas kultūršoku un ar baudu paēdam vakar sastaptā džeka sarūpētās brokastis, sastāvošas no kafijas, vārītas olas, pankūkām un maizes, kā arī krietna gabala saldās ruletes. Izejam ielās pilnas apņēmības nevienam nedot iemeslu mums pakalpot, tāpēc uzstādu maps.me navigāciju. Mērķis apmeklēt kādu mošeju, kur laistu iekšā nemusulmaņus. Uz lielās ielas nezinu kā tomēr uzrodas ceļa rādītājs, diezgan inteliģentsīrietis, kas turpat ap stūri parāda medresi " Medresa el Attarine",

Tūres vadītājs izrādījās jauns un priecīgs puisis, runā labā angļu valodā. Busiņā bez mums vēl ir trīs meitenes un kāds vīrietis, kas sēž priekšā un ar pārējiem īsti nekomunicē. Braucam cauri tuksnesīgiem klajumiem, kas atgādina nevīžīgi uzartus laukus, kas brīžiem pāriet pauguros un nelielās kalnienēs, vietām gar ceļu stiepjas olīvkoku un kaut kādu citu koku audzes, skraji meži. Kailajos laukos paretam izsprukuši sausas zāles kumšķīši, kurus cenšas noplūkt šur tur klīstošās aitas un kazas. Kā gan te lops var iztikt? Pārvarot vairāk nekā 500 kilometru ceļu līdz Merzougai, piestājam dažās atpūtas pauzēs: pie kādas aizas ar skatu pār kailām kalnu klintīm, pie mežiņa, kur pulcējas pie tūristu cienastiem pieradināti pērtiķi, kā arī nelielā ciematā ieturam pusdienas. Kamēr citi ieturas restorānā, mēs turpat pie stūra notiesājam riādas sarūpētās brokastu maizes. Merzouga atrodas valsts austrumos, vietā, kur sākas dienv idu tuksneši. Izrādās, pārējie ir tikai līdzbraucēji, kas vakara izklaidēs nepiedalīsies. Šoferītis mūs nodod kaftānos tērptu jauniešu rīcībā kādā riādā un pats aizbrauc projām. Ilgi sēžam foajē, nezinot, kas sekos, bez mums te vēl gaida jautra turku meitene un Pīters no Polijas. Beidzot pēc kādas stundas ierodas jauneklis, kas mūs uzņēma, un aicina nākt līdzi ar visām mantām. Sakāpjam džipā un ar to pašu jaunekli pie stūres dodamies iekšā oranžajā tuksnesī, džipam svaidoties pa smilšainajiem tuksneša uzkalniņiem. Jautri. Tiekam izsēdināti kādā vietā, kur apbrīnodami un fotografēdami tuksneša krāsas un perspektīvas, gaidām kamieļus. Beidzot karavāna ir klāt. Nebiju domājusi jāt uz kamieļa, bet esmu nolikta fakta priekšā bez izvēles iespējas. Karavānas vadītājs ved pirmo, kuram piesieti viens aiz otra vēl septiņi dzīvnieki. Ar somām uz muguras, tiekam uzsēdināti tiem mugurās un gājiens var sākties. Es esmu kaut kur pa vidu un aizmugurējais kamielis snaikstās gar sāniem, bet vadītājs mierina, ka tas neesot gaļēdājs. Sēdēšana neērta, kamielis iedams ļogās, krampjaini ieķeros sēdekļa turētājā, bet turku meitene plātās ar roku pa gaisu un kaifo, kamēr man spiež un grauž sēžamvietu un jācieš tīri vai mocības. Beidzot pēc kādas stundas, jau vieglai krēslai metoties, saniedzam nometni ar baltām teltīm tuksneša malā. Man viennozīmīgi nepatīk jāt uz kamieļa, tāpēc izvēlos atteikties no šīs iespējas rīt rītā, piesakoties braucienam ar džipu, kaut arī tas maksā papildus 10 eur. Iekārtojamies teltī ar divām milzīgām gultām. Laba naktsmītne, pat telefonu var uzlādēt, trūkst tikai interneta pieslēguma. Starp teltīm vējo ēdiena aromāti, pēc kādas stundas tiekam pie vakariņām. Uz mums divām atnes lielu šķīvi ar makaroniem, kas servēti ar dārzeņu salātiem. Nezinām, vai sekos vēl kāds ēdiens, tāpēc ēdu dūšīgi, lai neizietu tā kā slātavietim ar tiem kāpostiem. Tāpēc kad tiek atnesta liela kūpoša tadžīna, tīri vai jāpārblīvē kuņģis, jo atteikties taču no tāda garduma nevar. Puiši izrādās lieliski pavāri. Desertā vēl dabūjam augļus un pilniem vēderiem lienam gultā, jo rītā 5os jābūt uz brokastīm un 5.20 jādodas no jaukās vietas projām. Aiz telts sienām kāds muzicē. Nezinu, vai apklust muzicēšana vai to noklusina miegs. Nav ne odu, ne kādu rāpojošu mošķu. Tāds tīrs laikam ir tuksnesis, kurā satumsušās debesis pilnas ar zvaigžņu sietu.

Atstājot skaisto oranžo tuksnesi savā vietā, braucam cauri klajiem bālganiem laukiem no smiltīm vai kaļķakmeņiem un ļoti reti ieraugāmu zaļumu. Pusdienās kamēr citi mielojas ar trīs ēdienu komplektu, baudu dārzeņu zupu, kurai pa virsu spulgo argāna eļļas pleķīši. Diētiski un garšīgi. Visapkārt pilns ar kosmētikas veikaliem, kur pārdod produktus ar argāna un rožu eļļu un citām Marokai vien raksturīgām sastāvdaļām. Nopērku divus krēmus un argāna eļļas pudelīti, kas līdztekus jau agrāk iegādātajiem kalnu kristāliem veidos galvenos suvenīrus. Kristālus meistari noapaļojuši, nokrāsojuši un vidū iekrāsojuši dažādos toņos. Man vislabāk patīk violetais krāsojums. bet nopērku arī vienu ar zeltaini zaļganu. Varzāzātai laižam garām, bet pēcpusdienā tā paliek aiz muguras un garlaicīgo pustuksnesi nomaina kalni. Jo dziļāk tajos braucam, jo lielāki līkumi, pacēlumi un krāsu bagātība. Krāsu bagātības zinā man tā škiet skaistākā no ielejām, ko Atlasa kalnos redzēju. Marakešā esam jau pirms tumsas, bet vēl pirms esam aizvesti pa viesnīcām, busiņam notiek sadursme ar velosipēdistu. Velosipēdists ir tikai nedaudz nobrāzis kāju un sabojājis ritenim pedāli, bet busiņam nokritusi plāksne. Kā uz burvju mājienu busiņu ielenc kādi simts aktīvi un niknuma pārņemti jaunieši. Jau domāju, ka mūsu šoferīti nositīs un mēs paliksim dieva ziņā, tomēr palēnām liela daļa izklīst, bet bariņš ar kādiem desmit dodas braucienu uzsākušajam busiņam līdzi. Pēc kāda laika notiek jauna izskaidrošanās starp jauniešiem un šoferi. Nezinu, ar kādu lēmumu beidzas izlīgums, bet jaunieši atkāpjas un mēs dodamies uz galamērķi. Šoferītis mūs izsēdina laukumā pie iejas medinā un parāda, pa kuru ceļu sasniedzama viesnīca. To ar maps.me palīdzību atrodam bez grūtībām.

Riāda ir tīra ar zilos toņos izflīzētām sienām un mājīgu terasi. Mūs uzņemošais darbinieks paņem pases, iedod atslēgu un solās noformēt uzņemšanu vēlāk, jo viņam pašlaik esot lūgšanas. Ēdot vakariņās marokāņu salātus kādā no mazajām ielas kafejnīcām, nolemjam te palikt četras dienas, un riādā brīvas vietas atrodas. Riāda atrodas netālu no Marakešas centrālā laukuma, mēs esam klusā lielākas ielas atzarojumā. Tuvumā iegriežamies kādā ofisā un uz aiznākamo dienu pasūtām tūri uz Ūrikas (Ourika) ieleju, kur esot ūdenskritums, maksā tikai 15 eur. Nu var uzkāpt riādas terasē, uzkarināt izmazgāto veļu un palūkoties zvaigznēs.

Pastaigas pa dārzu organizē norādes ar bultiņām un konsultanti, kas palīdz savākt cilvēku pulkus, kas tomēr ir diezgan lieli, neskatoties uz to, ka ielaists tiek tikai noteikts cilvēku daudzums ik pēc pusstundas. Dārzos tiešām netrūkst lielā blīvumā augošu zaļumu un ziedu bagātības. kas kaut kā neļauj uztvert dārza arhitektūras ideju. Liekas, mākslinieks Žaks Mažoreli pārcenties ar tropu augu ieviešanu, tomēr vieta ir enerģētiski uzlādējoša. Mākslinieka agrākajā darbnīcā iekārtotajā berberu muzejā gan neieejam. Bet dārzu otrā īpašnieka, modes dizainera Īva San Lorāna piemiņas vietu gan apskatām. Kaps tas nav, jo modes mākslinieks vēlējis savus pelnus izkaisīt dārzā. Varbūt tāpēc viss te tik labi aug?

Pēc dārzu apskates paziņoju Zanei, ka došos uz Supratour autoostu pirkt biļetes uz Essoira, pilsētu pie okeāna, un viņa piesakās līdzi, laikam baidīdamās, ka aizejot viena nopirkšu biļeti tikai sev. Pēc taisnības un tiesas tā arī būtu jārīkojas, tomērt es vadījos pēc savām labākajām jūtām un standartiem. Vakar vakarā starp mums izraisījās konflikts, jo staigājot pa pilsētu viņa izteicās, ka negriboties neko domāt, tikai iet , kur es. To jau biju agrāk pamanījusi un atbildēju, ka staigāt aiz otra bez domāšanas ir ļoti ērti. Savukārt vakarā pēc tam, kad man bija ienākušas pāris īsziņas, viņa paģērēja man izslēgt telefonam skaņu. Tā kā visumā pa telefonu komunicēju ļoti maz un zvanījusi netiku nemaz, biju ļoti sašutusi un dusmīga. Patiešām, ļoti ērti izmantot manus enerģijas resursus visu biļešu iegādē, viesnīcu rezervēšanā un atrašanā, un vēl pietiek nekaunības ko tādu paģērēt! Nu pēc biļešu iegādes viņa paziņoja, ka staigās viena. Es pabrīnījos, kā šī neapmaldīsies, bet atvieglota devos savās gaitās. Izstaigāju nomaļu nomales, kur slējās lepni nami, ziedošu dārzu ieskauti, tostarp arī aiz žoga paslēta un apsargu uzmanīta karaliskā pils. Vakarā Zane jau gaidīja uz terases, jo atslēgu ņemt nevēlējās. Vēlāk teica, ka pa pilsētu staigājot pēc saules, kas bija melots. Izrādījās, ka telefonā ir gan kaut kāda karte, ko darbināja tikai palikusi viena. Kad bijām kopā, ērtāk bija iet pēc manis pat tad, kad mans telefons izlādējās, viņa paziņoja, ka viņai kartes uzstādīšana prasot daudz laika, kādu stundu. Nodēvēju savā prātā viņu par melīgu maitu un viena pati uz terases ēdu zemenes, viņai nepiedāvājot pat pacienāties. Ar Zani iepazināmies feisbukā, lai dotos kopīgā ceļojumā. Izrādās, mūsu izpratne par kopīgu ceļošanu atšķiras. Man tā ir prieku un rūpju dalīšana vienlīdzīgās daļās, viņa manā personā atradusi bezmaksas gidu, kas uzņemas visas rūpes un raizes par ceļojuma praktisko norisi. Jūtos viltīga un aprēķina pilna cilvēka izmantota, un tāpēc ar šo brīdi kopīgais ceļojums arvien vairāk sāks likties kā slogs, nevis dalīti piedzīvojumi. Zane nav patiesa, tāpēc arī īsti nesaprotu, kas viņu ceļojumā iepriecina un ko viņa no tā vēlas. Vienīgais, par ko nešaubos, patīk paēst, tur pat nejāj kapeiciņu, kā to dara citiem tēriņiem.

Ourikā šoferītis mūs nodeva gidam. Tas bija jauns un centīgs puisis, kurš pavadīja mūs kāpienā līdz ūdenskrituma pakāji. Taka, vietām slapja un slidena, vijās gar mājām un kokiem, pa kuru zariem lēkāja pērtiķi. Gids centās nobremzēt tos, kas aizsteidzās atrāk par pārējiem un rūpīgi pasniedzot roku uzmanīja, lai dāmas neiekristu strautiņos, kad tie bija jāšķērso pa kādu laipu vai akmeņiem. Tā ka vecās kundzes tika kārtīgi apcacinātas. Takas galā ūdenskrituma pakājē dzērām tēju kafejnīcā un fotografējāmies. Visiem uzmācās kāds berberu vīrs ar savu vienīgo kalnu kristālu, ko viņam tomēr nesekmējās pārdot neskatoties uz krāsu košumu. Atnāca arī melnā kaftānā ģērbies muzikants ar kādu tautisku instrumentu, kurš nespēlēja, bet par fotografēšanu prasīja samaksu. Atpakaļ devāmies pa to pašu ceļu, ilgāk pakavējoties tirgotāju nojumēs, tomēr liela tirdzniecība netika novērota. Kas gan viņiem izpērk to milzīgo suvenīru, somu, kurpju, apģērbu, paklāju klāstu! Pusdienas ēdām restorānā upes malā, kas te darbojās kā vienīgais tūristu ēdinātājs, jo mazās un lētās vietējo cilvēku ēstuvītes ramadāna laikā ir slēgtas. Upei atsvaidzinoši zaļgans un dzidrs ūdens un strauja gaita, kā jau kalnu upēm. Jauki te bija pakavēties, vērojot apkārtējās kalnu nogāzes ar zaļiem kociņiem uz brūna mālaina fona.

Marakešā atgriežamies savlaicīgi. Taisni nopriecājos, ka Zane vēlas staigāt stsevišķi, piebesījis jau, ka viņa nemitīgi dūc kaut ko līdzīgu melodijai, lai gan nav ne dziedātāja,ne vispār muzikāla. Vienīgais, ko viņa ceļojuma sakarā spēj izdvest, ir " Malači puiši" vai ka ēst iešot " pie puišiem"'. Varētu domāt, ka te kaut kur ēdināšanas uzņmumos strādātu arī sievietes! Kad paēdusi tadžīnu ar jēra gaļu un izdzērusi kārtējo apelsīnu sulu atgriežos viesnīcā, viņa jau sēž uz terases. Vienmēr ir pirmā, bet uzņemties atbildību un paņemt atslēgu gan atsakās.

Rītā autobuss uz Essoiru ir jau 9, līdz Supratour autoostai 4 kilometri iesim kājām, tāpēc jau pēc septiņiem pošamies ceļā. Ejam pāri lielajam laukumam, tad pa vienu no galvenajām ielām gar ziedošiem dārziem, beigās izlīkumojušas pa mazākām ieliņām sasniedzam autoostu. Autobuss ir liels un ērts, daba apkārt nedaudz savādāka, ne tik tuksnesīga, vietām redz zālājus un mazas panīkušas labības laukus, bet pirms Essoiras sākas nelieli kalni, kas laikam ir okeāna piekrastes kāpas. Balto smilšu uzkalniņus klāj zaļi asi krūmi un koki, dekoratīvi.

Essoiras piedzīvojumus nolemjam sākt ar brokastīm. Tās cenšamies nolūkot pirmajā ielā, pa kuru ieejam medīnā. Mazā ēstuvītē ar pāris galdiņiem ārpusē un leti iekšpusē pie kuskusa katliem rosās vecs un apdomīgs vīrs. Noskatāmies, kā viņš no visiem katliem nokomplektē ēdienu un nolemjam te palikt. Tas tiešām bija labākais un autentiskākais kuskuss, kāds vien var būt. Šķīvjos ieliktie putraimi pirms nonāca mūsu priekšā, tika papildināti ar vairākām dārzeņu piedevām, mērcēm un cāļa gaļas gabalu. Pamatīga porcija, sāta sajūta visai dienai. Pēc tādas baudas lēnām devāmies meklēt hosteli " Blue and whait" (Baltais un zilais). Hosteļa nosaukums acīmredzami atspoguļo pilsētas vizuālo seju - visas medīnas mājas ir baltā krāsā ar ziliem lodziņiem. Arī šajā pilsētā medīna nav tā vienkāršākā vieta, kur staigāt un nenomaldīties, tomēr pateicoties navigācijai atrodam naktsmītni itin sekmīgi. Tur jauns puisis ierāda istabiņu un vecāka sieviete pacienā ar tēju. Būtu jauki, bet apkārt klaudz un skan, jo visapkārt namā notiek remonts, kas aprimst tikai ļoti vēlu vakarā.

Bet mūs vairāk par pilsētu interesē okeāns. To meklējot, pa kādiem no vārtiem nonākm ostā. Tā ir sena zvejnieku ciema laivu piestātne ar sakrautām laivām krastā un ūdenī peldošām. Gar akmeņainām klintīm sitas viļņi. Turpat arī zivju tirgus, kur ož pēc svaigām un bojātām jūras veltēm. Apskatījušās ostu izejam okeāna brīvajā krastā, no kurienes var nokļūt tieši pludmalē. Peldas pārsvarā bērni, ūdens diezgan auksts un sākumā šķiet, ka nevarēs izpeldēties, bet kad Zane saņemas un pavada okeānā krietnu brīdi, arī es metos vilnim mugurā. Kad pierod, ir pat ļoti komfortabli un aizraujoši, skatoties, kā draudīgie zaļie viļņu briesmoņi nāk taisni virsū, lai aprītu. Bet esi tik veikls, ka uzkrīti tieši viļņa mugurā un šūpojies kopā ar to, līdz vilnis noplpok.Un tā neskaitāmas reizes līdz pagurumam. Ūdens peldvietā arī ir tīrs, bet ja esi gana aktīvs staigātājs un aizkājo līdz vientuļākai piekrastei vairākus kilometrus uz Agadiras pusi, tas jau ir dzidri zils un ļoti tīrs. Nākamajā dienā viļņi slējās vēl augstāk, laikam tāpēc arī saradās pilna pludmale ar sērfotājiem. Veselu kvartālu pie okeāna aizņem arī kamieļu un zirgu vieta, kur desmitiem šo dzīvnieku gaida jājējus. Zirgi auļo tieši gar ūdens malu vai pat nedaudz pa ūdeni, un pa gabalu tie izskatās kā no jūras putām izkāpuši teiksmaini jūras zirgi. Vakara saulrieta stundā tāds skats ir tiešām ļoti romantiski.

Ārpus pilsētas vientuļais okeāna krasts ir klāts baltām smilšu kāpām. Tādi kaili smilšu kalniņi izskatās ļoti dekoratīvi un daiļumā var sacensties ar oranžo tuksnesi, ko redzējām valsts dienvidos. Tālāk no krasta smilšu kāpas apaugušas ar asiem krūmiem un zemiem kociņiem, pa kuriem klīst kazas, govis un pat mežacūkas. Ārpus pilsētas robežas ceļš ieved kādā ciemā vai nelielā pilsētā, kas redzama tālu virs kāpām.Bet pirms tam pāri ceļam uz okeānu plūst kāda upe. Savā gultnē tā izplētusies plata un zaļiem augiem bagātais ūdens sekls, straumi te nejūt ne mazāko,veidojot pirms ieteksas vairākus kāpu ezeriņus un ietekot okeānā kaut kur pa pazemi. Upes tuvumā pulcējas milzīgi kaiju bari, kas kāda kvadracikla vai suņa iztraucēti, spārniem švīkstot, paceļas gaisā, lai nosēstos atkal pārsimt metrus tālāk. Ainava, kas tālumā pāriet kalnienē, ļoti dekotratīva, un nešaubos, ka braucot pa piekrastes ceļu no Essoiras uz Agadiru, varētu baudīt brīnišķīgus dabas iespaidus.

Nākamajā rītā visa musulmaņu pasaule līdz ar Essoiru svin ramadana beigas. Tomēr agrais rīts pilsētas ielās ir neparasti kluss. Ēstuvju un pārdotavu slēģi nolaisti, cilvēkus neredz, tikai šur tur svinīgi ģērbtas ģimenes dodas uz mošeju vai atpakaļ no tās. Šādā gaisotnē labi redzama medinas zili baltā arhitektūra. Tomēr intereses pēc pastaigāju arī ārpus medīnas, padzeru labu kafiju un beidzot kad pēc maniem kritērijiem laiks jau tuvojas pusdienām, tieku arī pie ēdiena. Pie okeāna vientulīgās daļas pavadu dienas atlikušo daļu, baudot sauli un viļņu dejas, kā arī skaistās tuksnesīgās kāpas, lai kājām grimstot siltajās un smalkajās smiltīs, atgrieztos pilsētā uz Supratour autoostu.

Brauciens uz Marakešu norit mierīgi, jau tumsā sasniedzam pilsētu un kad sasniegts lielais laukums, tiekam ierautas cilvēku pūlī. Paslēpjamies viesnīcā uz riādas terases, bet arī mūsu mazajā vecpilsētas ieliņā jautrība un ramadana beigu svinību troksnis aprimst tikai pret rītu. Beidzoties ramadanam, vietējie iedzīvotāji, kas bija tik klusi un atturīgi, uzvedas kā no ķēdes norāvušies. Lai gan vaļā durvis vērušas neskaitāmas ēstuves, kas bija slēgtas, tomēr visas ir pilnas ar vietējiem cilvēkiem. Aktīvas sabiedrisku vietu apmeklētājas arī sievietes lakatos (seju aizsedzošās dželabas Marokā sastopamas ļoti reti), ģimenes ar bērniem, ik vietā jūt ģimenes galvu rūpes un uzmanību par sievām un bērniem. Nu nekādi nejūt, ka musulmaņu sievietes tiktu apspiestas vai diskriminētas, bet otrādi - celtas lielākā cieņā, godā nekā eiropietes. Vispār jau es arī pret sevi nevienu mirkli nejutu kādas necieņas vai paviršības izpausmes attiecībās ar apkalpojošo personālu viesnīcās,kafejnīcās, transportā un citur. Maroka un īpaši Marakeša ir toleranta, ļoti Eiropas civilizācijas noteikumus pieņemama zemes, kur katrs var justies labi un komfortabli. Ja vien pieņem dažas vietējo uzvedības īpatnības, piemēram, tieksmi kaulēties par cenām un arī vēlmi izdabūt no tūrista pēc iespējas vairāk naudas. Taču apmierinot elementārās vajadzības, piemēram, par viesnīcu un ēdienu, cenas ir fiksētas un nekāda sacensība par labāko cenu nenotiek.

Izkāpjam uz galvenās ielas. Ak, negals, maps me rezervēto viesnīcu neatrod. Tai jābūt 600 metru attālumā no centra, tomēr kā zināt, uz kuru pusi doties? Viens otrs no vaicātiem veikaliņu pārdevējiem nezina, bet atrodas arī tādi, kas zina norādīt virzienu,kurā jāiet uz viesnīcu. Izrādās, celiņš iet tieši augšup stāvā kalnā, tas arī ved uz galveno Imlilas apskates objektu - ūdenskritumu. Tā kā ir svētdienas diena, cilvēku uz takas netrūkst, atrodas arī tādi, kas zina mums vajadzīgo namu. Esam jau pagalam aizelsušās, kad beidzot kādā pagriezienā ieraugām arī uzrakstu ar mūsu viesnīcas nosaukumu. Nams, kas booking attēlā izskatījās tāda nožēlojama kleķa būdiņa, arhitektoniski tāds arī ir, tomēr gana liels un lepns, un iekšpuse, kā jau šajā zemes vietā parasti, daudzkārt pārspēj ārpusi. Bet pagaidām mēs uztraušamies pa līkumotām un stāvām trepītēm līdz augšājam stāvam un piesēžam pie slēgtām durvīm. Droši vien samulstu, ja priekšā jau nebūtu trīs vīri: viens spānis un divi vietējie marokāņi. Tie jau ir sazvanījuši viesnīcas saimnieku un paziņo, ka viņš esot ceļā uz šejieni. Saimnieks ierodas pēc kādas pusstundas kopā ar sievu. Mums tiek ierādīta liela istaba ar vienu ļoti dižu gultu. Pirmo reizi guļot vienā gultā, nejutīsim ne mazāko diskomfortu, tik ļoti liela un ērta tā būs. Mūsu istabai ir arī balkons, bet no kopējā foajē izeja uz vēl vienu ļoti plašu terasi. No terasēm paveras brīnišķīģi skati uz kalniem, un saimnieks parāda arī taku, kas ved uz ūdenskritumu un no turienes tālāk uz Tobkalu. Esam taisni mātes dabas klēpī, kalnu, zaļumu un klusuma ieskautas.

Zane vēlas sākt Imlilas piedzīvojumus ar pusdienām, bet es nekavējoties padodos kalnu aicinājumam, tāpēc katra ejam savus ceļus. Eju uz ūdenskritumu. Tur cilvēku pūļi, pārsvarā vietējie. Sievietes lakatos un garos tērpos vīri vai brāļi gandrīz vai nešus pārbīda pāri laipām vai

Labi, ka atgriezos savlaicīgi, jo no nomaldīšanaš nepasargā pat maps.me. Tieši otrādi, navigācija ieved akmeņos un slapjās attekās upes krastā. Kāds vietējais virs krasta kraujas sauc, lai griežos atpakaļ. Tā arī daru. Augšā labsirdīgais palīgs parāda īsto taku uz Imlilu. Eju un eju, un tas nav gar ūdenskritumu, bet pa otru upes pusi, izrādās. Esmu visu sajaukusi! Pa maziem ceļiņiem un takām, pāri strautiņiem, gar mājām un dārziem virzos uz priekšu. Meitenes kādu māju pagalmā apliecina, ka Imlilu sasniegšu. Uh, beidzot arī lielceļš klāt, pa kuru vēl pēc kāda kilometra sasniedzu centru. Protams, nav šaubu, ka te dabūšu vakariņas, jo pusdienās tikvien ēsts kā laipnā onkulīša rieksti.

Bet ar ēdienu nav tik vienkārši. Dažas kafejnīcas raida projām, jo ēdiena neesot. Beidzot kādā restorānā kur vīri skatās futbolu, piedāvā spageti Boloņas gaumē. Ne tadžīnu, ne grila, ne desertu neesot. Dzeru spraitu un gaidu, kad beidzot atnesīs spageti. Pēc krietnas pusstundas tie arī klāt, un kad tie apēsti, ir jau iestājusies tumsa. Tikai uzsākot ceļu uz viesnīcu redzu, ka uz takas tagad valda akla tumsa, nekur nevienas spuldzītes. Tikai man pretī no kalna pilnā gaitā nesas apseglots ponijs, bet neviena cilvēka. Poniju te netrūkst, pa dienu tie iznēsā nastas uz savām mugurām, un nu beidzot naktī ticis vaļā no pienākumiem, drasē pa takām viens pats. Laikam gan savu viesnīcu nebūtu atradusi, bet katrā naktī pamirdz kāds gaismas stariņš.brīnišķīģie kalnu ļaudis! Esmu mājās, sasaucu kaut kur tumsā uz terases sēdošo Zani un varu atstiept horizontāli savus nogurušos kaulus. Šoreiz tas ir kāds vīrietis, kas esot gids. Viņš, spīdinādams bateriju zem manām kājām, aizved līdz pašai viesnīcai un vēl ieved iekšā. Pat no samaksas atsakās. Palīdzēt tūistiem gidi uzskata par savu misiju. Tādi ir marokāņi, vienreiz cenšas tevi izspiest kā citronu, citreiz parāda dāsno un nesavtīgo pusi. Šodien dāsnums prevelē. Apelsīnu vecītis, tagad šis gids. Jaukā Maroka,

Nākošajā dienā kopā ar Zani paēdam brokastis. Es degustēju divas vietējās zupiņas - blenderētu zirņu zupu un berberu zupiņu, kur baltganā šķidrumā peld kaut kādi putraimi, līdzīgi mūsu miežu putraimiem. Tad seko omlete un kafija. Varēšu iztikt visu dienu, par pusdienām neko nevar zināt, jo došos kalnos, cik nu tālu varēs. Nekādas kalnu taku kartes te nav dabūjamas, jo arī tūrisma informācijas centrs nav redzams. Tā kā viesnīcā nav interneta, jātaustās uz aklo. Nolemju iet pa ceļu tālāk uz pārejas pusi un ieņemt kādu taku kalnos, līdzko ieraudzīšu kādu norādi uz to.

Virzos pa ieleju. Vienā pusē lejā zaļumos paslēpusies upe, otrā dārzos slīgstoši nami, uz kuriem ved piemājas ceļiņi. Nekādas norādes uz taku neredzu. Beidzot kad Imlila jau krietnu gabalu aiz muguras, redzu savā priekšā divus tūristus iegriežamies sānu taciņā. Lai gan nekādas norādes nav, sekoju tiem pa taciņu, kas ved par kalnu nogāzēm starp priedītēm, kas sniedz paslēptuvi no arvien augstāk kāpjošās saules karstuma. Pēc kāda gabala taka šķērso šoseju un atkal ievirzās kalnos. Ceļš tagad iet līkumu līkumiem, bet taka ved strauji un krasi kāpumā uz pāreju. Pēc kādas stundas vai divām arī pāreja ir manā priekšā. Te redzamas divas kleķa būdiņas kalnu brūnganajā krāsā (tāda Marokas kalnos ir parastā apbūve, laikam ēku materiāls ņemts turpat aiz stūra), kuru atvērtās durvis aicina ienākt. Atgūstu spēkus uz mīkstas sofas starp izklātiem paklājiem. Mājiņas saimnieks pienes kanniņu ar tēju. Pabaudījusi skatus pāri ielejai, griežos atpakaļ. Kādus pāris kilometrus pirms Imlilas pēkšņi sagriežas galva un gandrīz nogāžos gart zemi, tomēr izdodas noturēties kājās. Izsēdēšanās uz kāda celma mājas pavēnī uzlabo pašsajūtu tikai nedaudz. Galva reibst. sirds šļaugana, spēku trūkst.Domāju, ka pārkaršanas vaina, bet vēlāk izrādīsies, ka tās bija pirmās slimības nezināmas izpausmes, kas īsti pārņems savā varā ar vēdergraizēm,kakla sāpēm un klepu, atgriežoties mājās.

Ar daudzām pauzēm esmu sasniegusi pilsētiņas centru un nogruntējos kafejnīcā. Ēstgribas nav, tomēr pasūtu tadžīnu. Tiek atnestas maltās gaļas bumbiņas, bet pamats ir ceptu sīpolu un tomātu maisījums. Apēdu visu, ir garšīgi. Tad lēni aizvelkos uz viesnīcu pēc somas. Abas ar Zani paņemam somas, atslēgu atstājam durvīs, jo nodot to nav kam, un dodamies uz busiņu. Zane pa dienu jau izpētījusi, no kura punkta tie atiet. Brauciens noris tādā pašā stilā kā šurp, stāvošo braucēju varbūt pat vairāk. Marakešā karsts un pilns ar dzīvību. Rezervācijas viesnīcā nav, bet tiekam tajā pašā riādā mazā istabiņā par augstāku cenu. Tā ir pēdējā nakts Marokā, labs internets garantēts, lai rītā iečektoies lidojumam, tāpēc te paliekam.

Ar čekošanos iet lēnām, netieku pie Ryanair pieprasītā verifikācijas koda un Zane neko neprot vai negrib palīdzēt, atļaujot ieiet e pastā no sava telefona. Izpalīdz viesnīcas recepcijas čalis, tas pats, kurš ik pa laikam nododas turpat vestibilā lūgšanām. Kā jau musulmanis, izpalīdzīgs, izdrukā arī iekāpšanas kartes par nelielu naudiņu. Viņš arī sarunās mums taksometru braucienam vakarā uz lidostu. Pagaidām atstājam somas viesnīcā un dodamies ielās.

Zane ies ieprikties, bet es nolemju apmeklēt vismaz vienu pili. Viena ir no 12.gadsimta, otra jauna - 19.gadsimts. Izšķiros par vecāko, El Badi pili. Tā atrodas ārpus medinas mūra netālu no tirgus. Pa ceļam mani aptur kāds kafejnīcā iekšā rāvējs. Kad atbildu, ka eju uz pili, viņš stāsta, ka pašlaik pilī nelaižot, jo notiekot lūgšanas, vaļā būšot pēc stundas. Labi aprēķināts, lai iemānītu mani viņa kafejnīcā uz stundiņu. Protams, pilī nekādas lūgšanas nenotiek. Patiesībā šī pils ir diezgan sagrauta, un ja kāds meklē skaistu interjeru, tad sastapsies tikai ar veciem mūriem. Plānojums un pamata konstrukcijas labi saglabājušās, ir arī vairākas telpas, kurās ierīkotas muzejveida ekspozīcijas vai mākslas darbu izstādes. Patiesībā pili izbūvējusi dinastija, kas te mitusi 16.gadsimtā, tomēr laika gaitā pils bagātība un skaistums sagrauts, atstājot šodienai vien neskartus mūrus. Var uzkāpt arī jumta terasē, lai nolūkotos uz pilsētu. Vienā no pils mūra augstākajām vietām ligzdu uzbūvējis stārķu pāris. Slēpjoties no saules, izlodāju visus stūrus un ejas. Plašajā pagalmā ar iekšējo dārzu un baseinu gan ilgi negribas uzkavēties, jo te saules neizkarsētu stūrīti grūti atrast. No pils uz parku ejot, nopērku pudelīti kulinārijai paredzētās argāna eļļas un vēl vienu krēmu. Ar to arī atlikušās naudas iztērēšanas problēma atrisināta, atliek tik vien kā sendvičam, sulai, ūdens pudelītei un lidostas taksometram. Karstā diena pārvarēta, un vairākas stundas līdz reisam lidostas kondicionētajā gaisā ir vieglākas nekā parka koku ēnā. Ardievu, bagātā un dinamiskā Maroka, austrumu skaistule ar Eiropas piesitienu.