Nakts sirojumi pa Memmingeni

Lai kur es aizceļotu, lai kādus kalnus redzētu, vienmēr domās atgriežos Alpos. Tie ir kalni, kurus neapmeklējusi neiztieku nevienu vasaru. Šopavasar nevarēju sagaidīt jūliju, kad normāli var sākt pastaigas šajos kalnos, un jau 30.maijā devos ceļā uz Bavāriju. Šo izvēli galīgi noteica arī lētas biļetes uz Memmingeni. Nelielajā Memmingenes lidostā nosēdāmies vakarā, kad ārā jau krēsloja vasaras nakts. Apsēdos vienīgajā kafejnīcā uzlādēt telefonu un padomāt, kur pavadīt nakti, jo viesnīcu dārdzības dēļ neko nebiju rezervējusi. Telefons necik nebija palādējies, kad kafejnīcas apkopēji sāka celt uz galdiem krēslus un slaucīt grīdas, projām nedzina, bet palikšana te nebija. Mierīgāk pagaidām varēja pasēdēt uz soliem blakus ieejai lidostā, tomēr rosība lika domāt, ka arī ieejas durvis varētu drīz slēgt. Lidostas priekšā pēdējie apmeklētāji gaidīja autobusu, bet man priekšā bezpajumtes nakts. Nolēmu doties kājām uz 4 km attālo centru un sagaidīt rītu dzelzceļa stacijā, kam taču vajadzētu būt atvērtai visu nakti.

Sekojot maps.me norādēm, pastaigas solī izgāju cauri kādu kilometru garajai automašīnu stāvvietu zonai un sasniedzu ielu, kam ejot tikai taisni uz priekšu vajadzēja aizvest uz pilsētas centru un staciju. Ceļa malās pārsvarā privātmājas ar dārziņiem, vietām arī kāda zālaina pļava vai neliels skvērs. Ielas tukšas, tikai automašīnas un pa kādam retam riteņbraucējam. Centram tuvojoties, ceļa malā ieraudzīju skaistu parku ar soliņiem - varētu atstiepties un mazliet pasnaust uz kāda krūmiem aizsegta soliņa, taču pamanīju sēžam pārīti. Netraucēšu, nolēmu, iešu vien uz staciju. Izgājusi cauri tunelim un ziedošam skvēram, sasniedzu peronu un arī stacijas ēku. Tā izrādījās slēgta , un viss bija slēgts. Biļetes var nopirkt automātos. Uz klusā perona kāds vīrietis gaidīja pēdējo vilcienu. Tad uztenterēja vēl kāds, kurš šļupstošā dzērāja balsī uzsāka ar mani sarunu. Sapratu, ka šajā vietā nav ko darīt un ka vispār šī pilsēta jau devusies pie miera. Varbūt tomēr izdosies atrast kādu izgaismotu viesnīcu ar vaļējām durvīm? To meklējot, devos virzienā, kur domāju esam vecpilsētu, un tā arī bija. Pa klusajām ieliņām un gar upītes krastu izstaigāju kvartālu pēc kvartāla, taču negadījās ieraudzīt darbojošos viesnīcu un vispār centrs nav ar viesnīcām piebāzts, tās pat te nav vispār redzamas. Laikam tāpēc bookingā cenas pārsvarā ar trīsciparu skaitli. No vecpilsētas pāri dzelzceļa tiltiņam pārejot iegriezos tādā jaunākā un mazliet industriālā rajonā. Ceļa malā tukšs stāvlaukums, bet automašīnas kaut kur tālāk garāžā. Stāvlaukuma vidū būda ar vienu vaļēju sienu, galdu vidū un soliem apkārt. Atpūtas telpa, izskatās. Atstiepos horizontāli uz sola, jakai pildot matrača lomu. Jaka tomēr slikti pildīja šo funkciju, cietais sols spiedās kaulos, miegs arī nebija ne acī, kaut bija jau vismaz 1 naktī, tāpēc nolēmu turpināt apskatīt naksnīgo pilsētu.

Stacijas priekšā ieraudzīju kādu iestādījumu, kas darbojās, kā izskatījās. Tā bija vienkārši kebabnīca. Pavēru durvis, telpa ar koka galdiem un dažiem spēļu automātiem. Pie viena no tiem kāds vīrs nodziļinājies vērās ekrānā, bet pie galdiņa divi citi dzēra alu. Pārējā telpas daļa ar gariem koka galdiem atstāta pusizgaismota. Pie letes grozījā bāra saimnieks, kurš mani ieraudzījis, paziņoja, ka nekā ēdama vairs nav. Palūdzu gaišo alu. Tika atvērta pudele un lielā glāzē izliets puslitrs tiešām laba bavāriešu gaišā ar dabīgu mājas alus garšu. Bārmenis, kas izskatījās vairāk pēc turka nekā vācieša, mani bija labi sapratis. Man te patika, jo bija silti, klusi un omulīgi. Patika arī, ka ne šajā bārā, ne vispār šejienieši, kad sāku runāt vāciski, nepāriet uz

angļu valodu, bet mani saprot un turpina sarunu vācu valodā, pat ja viņi ir turki kā šis. Tie divi alus dzērāji pie blakus galdiņa arī runāja turciski. Arī tas spēlmanis pie datora drīzāk jau izskatās pēc turka, lai gan stundas laikā, ko pavadīju bārā lēnām malkojot alu, neizdvesa ne skaņu ne turku, ne vācu valodā. Tāda vāciska atmosfēra ar turkiem. Apsvēru domu, ka labi būtu telpas pusizgaismotajā daļā atstiepties uz garā sola un piemigt, jo siltums un alus iedarbojās iemidzinoši. Varbūt lūgt atļauju pagulēt? Tomēr neiedrošinājos, bet devos baudīt naksnīgo pilsētu.

Ejot gar upīti, šķērsoju kādu tiltiņu, aiz kura upītes otrā pusē gar māju biezi apstādījumi un privāta teritorija ar galdu un krēsliem. Māja grima nakts klusumā un mierā. Pārbaudījusi, ka no upītes otras puses cauri apstādījumiem nekas nav redzams, nolēmu te iekārtoties uz naktsguļu līdz brīdim, kamēr sāks aust gaisma vai tā iedegsies mājā. Tikko biju iekārtojusies uz no krēsliem sakombinētā zviļņa, pretējās mājas priekšā sākās rosība un iedzērušu cilvēku balsis. Rosība ilga kādas 20 minūtes, uz manu pusi pāri tiltiņam neviens nenāca, līdz beidzot aizdevās projām. Iestājoties mieram, mēģināju iemigt, līdz sāka salt, un jo tālāk, jo vairāk. Džemperis un lietus jaka jau bija mugurā, vairāk sildošu drēbju nebija. Drebinoties vērsu uzmanību kādam ar brezentu pārvilktam ledusskapja lieluma aparātam pie galvagaļa. Beidzot sadūšojos aparātu noģērt, lai brezentu izmantotu segas vietā. Tas gan īsti nesasildīja, tomēr mazliet aizturēja aukstuma spiešanos līdz kauliem. Cīnoties starp aukstumu un vēlmi pagulēt pamanīju, ka debesis no pelēkmelnām pamazām iegūst rudzupuķu zilu toni. Nolēmu, ka esmu sagaidījusi rītu, lai gan bija tikai nedaudz pēc četriem, uzvilku atpakaļ brezentu uz aparāta, sakārtoju krēslus ap galdu un devos dienas gaitās. Izejot jau pelēkajā krēslā pāri tiltiņam upītes otrajā krastā, pie uzejas uz tiltiņa ieraudzīju uzrakstu, ka šeit uzturēties aizliegts. Labi, ka netiku pamanīta. Vēlāk, staigājot pa Memmingeni, bija jāsecina, ka līdzīgi brīdinājumi te sastopami ik uz soļa, katrā stūrītī, kur kāds neapdomīgais varētu iedrošināties spert kāju vai novietot savu velosipēdu.

Pelēkais rīts pirms saules lēkta vēl nebija atmodinājis pilsētu, un staigājot tālāk uz Sv. jaunavas baznīcas pusi, secināju, ka klusu zaļumu ieskautu soliņu pie labākas redzamības te nebūtu grūti atrast, kur nosnaust nakti itin omulīgi un bez aizliegumiem, ja līdzi būtu guļammaiss. Kad bija izmesti vairāki līkumi pa kādu parku, devos stacijas virzienā, jo nu jau tai vajadzēja tikt atvērtai, taču durvis tika atslēgtas ar 20 minūšu nokavēšanos - netipiski Vācijai. Aiz stikla jautri gozējās picas, gan saldas, gan sāļas, taču kad biju par vienu izšķīrusies pie kafijas, nopriecājos, ka nepasūtīju divas, jo tās izrādījās aukstas un mazliet apkaltušas kopš vakardienas. Arī netipiski Vācijai. Preses veikals un ceļojumu centrs vēl slēgts, bet stacijas pretējā galā vientuļš stūris ar soliem gar sienu. Nu taisni kā radīti, lai atstieptos siltumā. Pa miegam dzirdēju, ka telpās rosās apkopēja, kas tomēr mani netraucēja. Pēc neilgā snauda jutos atspirgusi dienas baudīšanai.

Cilvēki pilsētā saradās pamazām, bet pilsēta atklājās visā tās zaļumā un skaistumā. Kādas ielas galā ceļš veda gar mūri, pēc tam ieveda zaļajā ceļā - tādu klusu gājēju un riteņbraucēju ceļiņu tīkls te caurauž pilsētu no visām pusēm. Nogājusi gar mūri, nogriezos apslūkot vēl vienu baznīcu, tad pili un citas dižākas ēkas nekā vecpilsētā,kur vēsturiskā apbūve netiecas debesīs. Izejot no vecpilsētas, arī upītes dzidrais ūdens ieguva dažādas nokrāsas - te zaļu grunti, te baltu, bet vietām peldēja forelēm līdzīgu zivju bari. Tā pamīšu baudot namu

šarmu un ziedošo pļavu pilnbriedu, pienāca laiks doties uz autobusu.

Ar Flixbus autobusu došos uz Fuessen, pilsētu Vācijas dienvidu un kalnu virzienā, bet galvenokārt, lai pirms došanās uz kalniem šeit apskatītu divas ievērojamas pilis. Pieturā rekur jau stāv Flixbus autobuss, lai gan atiešana tikai pēc pusstundas. Tomēr šoferītis paskaidroja, ka viņš braucot uz Minheni un noņēma no loga uzrakstu " Fuesen". Viena pati stāvēju pieturā un jau sāku šaubīties, vai autobuss būs, jo sarakstā tā nebija un arī citi braucēji klāt nenāca. Tomēr autobuss pienāca paredzētajā laikā un es izrādījos vienīgā pasažiere, lai tik ieņemot vietu, kādu vien vēloties, atvēlēja šoferītis. Arī ceļā nevienam neiekāpjot, viena pati kā taksometrā pēc pusotras stundas sasniedzu galamērķi.

Tiku izlaista pilsētas nomalē, līdz vecpilsētai, kur atradās rezervētais hostelis, jāiet pa galveno ielu teju trīs kilometri. Vecpilsēta sagaidīja ar siestas laika mieru, šekureku garām baznīcai sasniegts neliels trīsstāvīgs namiņš, kurā iekārtojies hostelis. Tikai durvis ciet, bet atveramas tās uzspiežot kodu, kuram bija jābūt atsūtītam uz e pastu. Tomēr tādu neesmu saņēmusi. Interneta telefonā nav, pārbaudīt nevaru, tāpēc zvanu uz viesnīcas numuru, bet tur leijerē automātiskais atbildētājs. Arī uz īsziņu atbilde neseko. Domājot, ko darīt, pamanu uz durvīm wifi paroli. Kad nu tikts pie interneta, atrodu gan uz watsapu atsūtītu īsziņu, gan šorīt sūtītu e pastu ar durvju kodu. Tā,luk, bez interneta pat hostelī netiek. Kad esmu iekšā un ar visiem kodiem tikusi arī istabā, iestādījums izrādās itin omulīgs. Plaša guļamtelpa, tīras sanitārās telpas, lejā omulīga atpūtas istaba ar iespēju uzvārīt kafiju un panašķoties. Atpūtusies dodos mazliet iepazīt pilsētu un paēst pusdienvakariņas. Kāda iela pilna ar restorāniem un kafejnīcām, bet es izvēlos ķīnieti - lētāku, bet ne labāku. Dārzeņi ūdeņaini, vistas gabaliņi bezgaršīgi, bet izsalkums remdēts un var doties pilsētiņas izpētē. Aizeju uz pili, sameklēju autoostu, pasēžu parkā, pastaigāju gar skaisto upi. Pilsēta nav slikta, tomēr Memmingene patika labāk. Atrodu arī pieturu pirms upes tilta, kur rīt jau 7 gaidīšu autobusu, lai līdz pusdienlaikam apskatītu pilis un līdz vakaram pagūtu aizbraukt uz nākamo apmešanās vietu - Ērvaldi, kas jau ir kalnos Austrijā.

Rītā viss notiek pēc plāna un jau pēc septiņiem esmu Švangavā (Schwangau) , vietā, no kuras startēt uz abām pilīm - Hochschwangau un Neuschwanstein. Piļu popularitāti un tātad arī vērtību apliecina diezgan prāvā rinda uz kasi. Uz abām pilīm biļetes var iegādāties iepriekš internetā, taču mans mēģinājums bija neveiksmīgs, jo biļetes bija izpārdotas jau vairākas dienas uz priekšu. Taču kasē tās ir, turklāt lētākas nekā internetā. Esmu nolēmusi no iekšpuses apskatīt tikai Neušvanšteinas pili, bet Hochschwangau iztikt ar apskati no ārpuses. No ciematiņa, kur ir autobusu pietura, tūrisma informācijas centrs, vairākas greznas mājas un skaists ezeriņš, kurā var arī baudīt peldi, redzama tikai Hochschwangau pils, Neuschwanstein ir aiz meža. Cauri ciematam pa galveno ielu aizeju uz ezeriņu, kur arī beidzas apbūve, tad eju atpakaļ un nogriežos pa ceļiņu uz kalniņā redzamo pili dzeltenā krāsā. Ceļiņš virzās uz augšu uzkalnā. Nelaižu garām iespēju iegriezties kapelā, kas atrodas pusceļā, lai pārrliecinātos, kāpēc citi tūristi šo objektu ignorē - nekā ievērojama nav ne pašā būvē, ne interjerā. Bet pils gan ir skaista, jauna, neoklasika vai kas tamlīdzīgs dzeltenos un brūnganos toņos. Man drusku asociējas ar Penas pili Sintrā (Portugālē), tomēr atšķirībā no Penas pils šī nav kičīga, bet vairāk klasiska vērtība. Izstaigāju pagalmus, pakāpjos pa trepēm līdz ieejai, pakavējos dārzā un terasē ar nedarbojošos strūklaku. Ļoti baudāmi rīta dzidruma apņemti skati ciemata virzienā un uz

mežu ielokā snaudošo noslēpumaino ezeru. Pa gatves un vecu koku iekautru ceļiņu var uzņemt arī tālāku pārgājienu, kur starp kokiem paveras skati tālumā un gājums varētu būt omulīgs. Taču šoreiz to nevaru atļauties, laiks spiež doties uz otro pili, jo tieši pulksten 10.00 man ir nozīmēts ekskursijas laiks tās iekšpusē.

Neišvanšteinas pils pa meža ceļu, kas virzās mazliet stāvus kalnup, no ciemata centra sasniedzama apmēram 40 minūtēs. Gājums ir patīkams, ceļš asfaltēts, taču mašīnām ir cits maršruts - kārtīgi, kā jau pie vāciešiem. Esmu pils priekšā jau labu laiciņu pirms ekskursijas sākuma. Šī izmēros mazāka par iepriekšējo pili un arī neizskatās tik monumentāla, toties greznumā neatpaliek, omulīgāka un tāda kā mīlīgāka, atrodas tāpat meža ieskāvienā. Līdz ekskursijas sākumam vēl atliek laiks uzkāpt pils terasē un pabaudīt skatus uz pagalmu un apkārtni no augšas. Ik pēc noteiktām minūtēm pie ieejas uz tablo parādās norādes grupām, tad nopīkstinot biļetes tūristi iziet caur barjeru pils pagalmiņā, kur jau gaida gids. Ekskursija pa pils gaiteņiem un istabām nav gara un ar informāciju pārsātināta, taču jauka. Pakavējamies stāstos par būves iniciatora Ludviķa II mērķiem, izbūvējot šo jauno romantisko ēku uz senas viduslaiku pils pamatiem, apskatām gleznas ar Ludviķi II zirgā un citas, grezni iztapsētus kabinetus un relikvijas. Kad pils izstaigāta, vēl var pakavēties kafejnīcā, taču es vien iemetu aci suvenīru veikalā un dodos tālāk. Mērķis ir pa pastaigu taku aiziet līdz tiltam, kas atrodas kādas stundas attālumā. Pārgājiens tiešām bija skaists un pūles atmaksājās ar neaizmirstamiem skatiem pār mežiem klātajām kalnu nogāzēm un plašajiem Bavārijas pakalniem un pļavām ar ezeru acīm pa starpām.

Atpakaļ no Švangau uz Fuessen nolēmu iet kājām, jo no rīta autobusā braucot šķita, ka ceļš nav garš. Tā arī būtu bijis, ja būtu aizgājusi pa to pašu ceļu, kur gāja autobuss, taču man kā nereti arī šoreiz gadījās ieņemt citu, iztaisot krietnu līkumu un līdz ar to viesnīcā nonākot vēlāk par plānoto laiku. Ceļš priecēja ar lekniem laukiem un ziedošām pļavām tā malās. Bavārijas vasara zaļuma un ziedu pilnbriedā, kā mums ap jāņu laiku. Tikai te viss tāds leknāks un bagātīgāks, un zaļāks. Pilna dabas iespaidu, sasniedzu hosteli. Iekšā tiku sekmīgi ar to pašu vakar dabūto paroli - biju drusku šaubīga, vai tā nebūs anulēta, jo uz manu īsziņu ar jautājumu, vai drīkstu nokavēt izrakstīšanos, atstājot numuriņā savu mugursomu, netiku saņēmusi atbildi. Numurā visi bija projām, gultas saklātas un istaba uzkopta, un mana mugursoma mierīgi stāvēja, kur to atstāju. Personāla vairs uz vietas nebija, un atļāvos vēl izmantot virtuvi un izdzert tasi kafijas.

Ielās visur pasniedza pusdienas, un šoreiz paveicās ar ēdienu gan cenas, gan kvalitātes ziņā. Kādā ēdienu veikalā, kur var iegādāties siltu ēdienu gan līdzņemšanai, gan baudīt uz vietas, pasūtīju gulaša zupu un presētas gaļas šķēli ar maigu kartupeļu pireju. Svaigs un gards ēdiens, nevienā restorānā tādu nedabūsi. Ar labi paēduša un apmierināta cilvēka sajūtu līdz autobusam atlikušajā laikā izstaigāju pils pagalmus, pagājos gar upi, kas šajā pilsētā ir plata un skaista, un sagaidīju autobusu.

Tas mani uzņēma turpat, kur rīta Švangavas autobuss, pie upes. Uz Ērvaldi nav tālu, tomēr braukšu ar pārsēšanos vietā, kas saucas Reuz. Varbūt tas tāpēc, ka šķērsošu valsts robežu, Ērvalde ir jau Austrijā. Šo Alpu pilsētiņu izvēlējos pastaigām pa kalniem, jo tā bija Fuessen tuvākā, tur kartē atzīmēti vairāki pārgājienu maršruti, bet galvenais - ir iespēja uzbraukt Vācijas augstākajā kalnā Cugšpicē (nevajag asociēt šo nosaukumu ar cūkām, vāciski Zug taču nozīmē:

vilciens, bat vai domāts vilciena smaile, to jājautā zinātājiem). Ērvaldē bija iespēja dabūt lētākas viesnīcas nekā Garmišā Partenkirhenē, no kurienes arī var uzbraukt Cugšpicē no Vācijas puses ar speciālu vilcieniņu. Bet šo sistēmu nepārzinu, jo es braucu no Austrijas puses ar vienkāršu pacēlāju, un tas notiks jau rīt.

Bet šodien mans 39 eur vērtais hostelis diemžēl pavēstīja, ka nākamajām divām naktīm viņiem tiešām vietu neesot, viss esot pilns ar kādas lielas grupas rezervāciju. Pagaidām esmu hostelī uz vienu nakti un te man patīk. Četrvietīgajā istabiņā esam divi, es un kāds amerikānis. Padzērusi terasē kafiju, nolemju vēl līdz tumsai pastaigāt pa pilsētu naktsmītnes meklējumos un cerot ieraudzīt alpu mājas ar uzrakstu " Zimmern frei"(brīvas istabas). Pakāpjos pa ceļu kalniņā, pastaigāju pa galveno ielu, taču neviens iekšā laidējs nav manāms, pat ja viesu mājas ir. Beidzot tieku vienā, kur turklāt uzraksts vēsta, ka tiek piedāvātas lētas nakšņošanas iespējas, tomēr viņu lētums izrādās 120 eur par nakti. Tad sākas pamatīga lietusgāze, kas aizdzen mani atpakaļ viesnīcas dieva ausī. Vakarā bookingā laimējas, blakus ciematiņā Lermoos ir parādījusies istaba ar brokastīm par 44 eur, ko naski norezervējusi mierīgi liekos uz auss, lai rītā baudītu agrās dabas svaigumu.

No rīta mans ceļš ved kalnup perpendikulāri galvenajai ielai. Esmu uzņēmusi kursu uz pacēlāja staciju, no kurienes var nokļut Cugšpices virsotnē. Var uzbraukt par 56 eur, bet var arī kāpt pats saviem spēkiem, pēc izvēles un spēku rezervēm. Pēc iziešanas no pilsētas skuju smaržas elpodama dodos pa skaistu kājniekiem iekārtotu meža ceļiņu puslīdz paralēli šosejai. Ik pēc laiciņa iekārtoti saules apspīdēti soliņi, jau apžuvuši pēc vakardienas lietus, lai gan celmi un rasainā zāle sēdēšanai vēl par slapju. Kad sasniedzu pacēlāju staciju, saule jau apspīd klajumu un pie kases izveidojusies pat neliela rindiņa, lai gan gondolas vēl neredz virzāmies pa trosēm. Bet tās arī pārāk neredzēs, jo vagoniņš kursē tikai ik pēc 20 minūtēm, tāpēc ir ļoti ļaužu piebāzts. Bet es pagaidām papētīšu pastaigu takas. Tās no šejienes ir divas - viena ved uz Cugšpices virsotni, otra tepat pa mežu. Iesākumam ievērtēju to uz virsotni, tomēr kāpums jau sākumā ir diezgan krasi pa vertikāli, sāk aptrūkt elpas un parādās sāpe apakšstilbos, virsotni nu nesasniegt, tāpēc drusku pagājusies pa meža malu, griežos atpakaļ ieņemt otru taku. Kur tā ved, nezinu, bet sākumam no līdzenā meža ceļa paveras panorāmas skati ar kalnu smailēm, līdz ieved eglēs. Te no biežņas atskan stirnas vai āža brēcieni, kas kļūst aizvien tuvāki, skaļāki un agresīvāki, it kā censtos atvairīt ienaidnieku, kas nevar būt neviens cits kā es. Apstājos šauboties, vai iet taisni zvēram rīklē, tad paeju mazliet atpakaļ, līdz uz ceļa parādās vēl divi gājēji. Dīvainā kārtā ar viņu parādīšanos arī zvēra balss aprimst, laikam no trim cilvēkiem zvērēnam ir respekts, un palaidusi abus garām, arī es turpinu ceļu. Aiz egļu audzes taka ieved mežā un starp kokiem, izmētātiem zariem un celmiem virzās augšup. Nekas interesants, tāpēc metu mieru un dodos atpakaļ uz pacēlāju staciju.

Vagoniņš ir ļoti piebāzts un starp cilvēku mugurām un galvām snaikstoties cenšos saskatīt apkārtējo panorāmu. Tā ir pietiekami skarba, vietām ar akmeņainām stāvām klinšu kraujām un dziļām aizām,ejamā taka laikam iet pa apkārtceļu, jo te būtu sarežģīti izkāpelēt pat kazām. Pēc kādām 20 minūtēm esam augšā. Te uzvelku jaku, jo esam iebraukuši ziemā. Visapkārt saules apspīdēts sniega klajs un tikai pa vienu nogāzi saskatāmas pēdas - kāds tomēr gājis uz virsotni vai kāpis nost. Šodien gan neviena staigātāja neredz, tikai ar diviem pacēlājiem atbraukušie - mēs no Austrijas puses un tie no Vācijas, no Garmišas Partenkirhenes. Vācijas puse izskatās

tāda mīlīgāka, tur lejā spīd arī meža ieskauts ezeriņš. Cugšpices virsotne ir labi aprīkota ar skatu platformām, ceļiņiem, kefejnīcām. Laukumiņā pirms virsotnes zīmes uzstādītas dažas skulptūras, viena no tām kalnu kazai. Laukumiņa vidū izveidots sniega kalniņš, pilns aktīviem bērniem. Aiz barjerām pilns ar sniegu, pēc pāris mēnešiem tas visticamāk būs nokusis, bet pagaidām nekādus ēdelveisus vai māllēpju ziedus te neredzēt. Pēc kādas stundas izbaudījusi skatus pār apkārtni uz visām pusēm meklēju pacēlāju, vispirms iemaldījusies nepareizajā, nonāku arī savā, kas aizrauj mani atpakaļ uz Austriju.

Atpakaļ uz Ērvaldi eju pa to pašu meža ceļiņu, egles sniedz atveldzi no uzstājīgās pēcpusdienas saules. Pēc kādas stundas esmu sasniegusi to Ērvaldes stūri, kas tuvāks Lermoos, tomēr kartē atrodu, ka tuvumā jābūt ūdenskritumam. Pa taciņu no kalna nogāzes nokāpju ielejā. Takas vienā pusē krūmi, aiz kuriem jābūt dzelzceļam un upei, sasniedzu kapellu, tālāk vajadzētu būt ūdenskritumam, tomēr uz norādītājiem tas nav atzīmēts, nezinu arī, vai no šīs takas būs iespēja tikt pāri upei, tāpēc nolemju griezties atpakaļ. Drīz sasniedzu dzelzceļa staciju, no kuras pēc dažām dienām braukšu uz Vācijas Alpu centrālo pilsētu Garmišu Partenkirheni, tad nonāku pie galvenās šesejas, pa kuru vakar šurp atbraucu un kas ved uz Lermoos. Tomēr norādītājs vedina uz Lermoosu iet pa ceļiņu cauri pļavai gar upīti, kas jau ir labāk nekā haivejs. Gājiens cauri ziedošām pļavām gar upītēm izrādās ļoti jauks, uz soliņiem zem zaļoksnām kļavām un ozoliem atpūtinu somas siksnu nospiesto muguru un kādus 20 kilometrus pieveikušās kājas. Lermoosā pa taisno izeju kādu aizliegto ceļiņu cauri kempingam, kur mani neviens neaptur un projām nedzen, tad pa tiltiņu šķērsoju upi un drīz jau arī dzīvs ielu krustojums klāt, kura vienā stūrī redzams manas viesnīcas uzraksts.

Reģistratūrā saku, ka vienas dienas vietā vēlētos te palikt divas. To varot, bet maksāšot vairs nevis 44, bet 95 eiro. Ar karti. Ja maksāšot skaidrā naudā, tad 80. Tik ļoti apnicis vazāties ar somu, vienu atslodzes dienu mugurai tik ļoti vajag, ka esmu ar mieru. Vēlēk ceturto nakti Ērvaldē norezervēju iepriekšējā hostelī, kuru laikam grupa jau atbrīvojusi. Šis nu ir nokārtots, varu baudīt atsevišķo numuru. Kad esmu sakopusies un atpūtusies, steidzos uz veikalu, jo tos tādās nelielās pilsētiņās mēdz agri slēgt. Sapērkos avokado, tomātus, aprikozes, desas, maizītes un kūciņas, alu, kā arī lielo kārbu ar saldējumu. Dīvainā kārtā izdodas visu saldējumu pievārēt, ik pa laikam visu vakaru našķojoties uz terases un vērojot, kā jautra kompānija lejā cep gaļu. Kaimiņi apjautājas, vai mani netraucēs dūmi. Neesmu tik cimperlīga, lai liegtu cilvēkiem pikniku. Istabai ir logs arī otrā pusē, kur dūmi nenonāk. Un es taču esmu izelpojusies labu gaisu ar uzviju!

Rītā turpat aiz stūra ieraugu pacēlāja staciju, kas piedāvā uzbraukt vēl vienā virsotnē - Graubigstein. Šodien izplānota ezeru taka, kas beigās aizvedīs mani uz ciematu Biberwier. Pacēlāju stacija iekļaujas nodomātajā maršrutā, tāpēc nolemju uzbraukt pašā augšā 2233 metru augstumā. Te vagoniņi slīd viens pēc otra, visi tukši, es esmu vienīgā visā to virtenē. Kalna smaile nav ne tuvu tik labi aprīkota kā Cugšpice - virsotnes zīme ar būdeli, neliela āra kafejnīca, kur kāds vācu pāris malko alu, un skatu platformas. Un sniegs visapkārt. Vācieši pastāsta, ka viņi izmetīs aplīti tepat pa virsotnes taku un brauks atpakaļ ar pacēlāju. Uz šo taku aiziet arī kāda tikko ieradusies jauniešu kompānija. Bet es, iztīksminājusies par skatiem uz visām pusēm un pa sniegu aizkūlusies līdz virsotnes zīmei, nolemju pieturēties pie vakardienas plāna un iziet ezeru taku, sasniedzot Biberwier, kas ir jau apmēram vienādā augstumā ar Lermoos un Ērvaldi,

tas ir lejā, kādu 1400 m,v,j.l.

Pa velosipēdu iebrauktu ceļu virzoties lejup, sniega lauks saplok līdz nelieliem pleķīšiem, ko drīz vien nomaina slapja zeme ar ziedošām māllēpenēm. Kad galvenais kritums no virsotnes pārvarēts, sāku lūkoties pēc kartē iezīmētās takas, kurai jāatzarojas no galvenā ceļa starp virsotni un pacēlāja starpstaciju. Iegriežos kādā taciņā, kas atzarojas, bet uz kuras rakstīts, ka velosipēdistiem tur nevajadzētu braukt. Tomēr tie tur uzrodas un pastāsta, ka šī nav vis ezeru taka, bet pa mazliet citu trajektoriju ved uz virsotni, no kuras esmu nupat nokāpusi. Staigāju tālāk šurpu turpu starp pamesto taku un pacēlāju staciju, bet nevienas apzīmētas takas te nav. Beidzot atrodu kādu iemītu taciņu, kurai vajadzētu būt pareizajai, bet kurai trūkst virzienu norādītāja. Vai tiešām kartē iezīmēta taka nav marķēta? Kad arī maps.me apstiprina manu aizdomu pareizību un kad pa taku kāds puskilometrs noiets, parādās arī marķējums. Virzos tālāk pa meža stigu pa tādu kā kalna muguru, vietām nelieli kāpumi vai kritumi, tomēr nekāda grūtuma. Meža plašumi, klusums un pilnīga vientulība. Nez, vai lāči un vilki te dzīvo? Nekur nav redzēti brīdinājumi par tiem. Taču arī mežacūkas sastapt nebūtu nekāds prieks, ja jau pat kazas brēcieni var mani iebaidīt. Šoreiz nekādu zvēru balsis netraucē, arī brikšņos nav dzirdami no nezināmā soļiem lūztoši zari. Pat putni iemiguši, jo nevītero koku zaros. Kad taka kļūst skrajāka, zemiem skujeņiem un akmeņiem apņemta un grūtāk ejama, toties interesantāka, tomēr jūtos atbrīvojusies no bailēm. Tā sāk virzīties krasi lejup, līdz noved pie neregulārā ezera viena stūra. Pirmais ezers, ko sauc par Blindsee (Aklais ezers) šajā maršrutā ir lielākais un arī skaistākais. To ieskauj mežs, bet virs tā redzamas sniegotu kalnu virzotnes. Ezara spoguli augu valsts iekrāsojusi zili zaļā tonī,

Pieiet pie ūdens tomēr te nav iespējams. Pa taciņu virs augstā krasta nokļūstu ceļu krustojumā un viens no tiem aizved uz automašīnu stāvvietu. Te jau valda rosība, ezera skatu baudītāji bariņiem dodas uz krastu. Bet es ieņemu meža taku, kuras nosaukums tieši sola baudīt ezera skatus. Taka pa mežu uzved augstu virs gar ezera krastu ejošā ceļa. Arī šeit nesastopu nevienu pašu pastaigu cienītāju, bet pa ciņiem un saknēm cīnos augšup lejup, ellīga diezgan iešana. Bet pūles atalgo iespēja vietām pa no koku apauguma brīvajām spraugām baudīt skatus uz ezeru zemāk zem klintīm.Iespējams, braucot pa lielceļu, ezers redzams nebūtu, jo to ieskauj koki, bet šeit, no augšas, skati labu labie. Esmu nogājusi attālumu visa ezera garumā un nokļuvusi atkal uz meža ceļa, kurš vedīs pie nākamā ezera - Weisensee (Baltais ezers).

Weisensee lai gan arī ir ar kalnu skatiem, tomēr parasts ezers ar ūdens krāsu apmēram kā mūsu Latvijas ezeri, un arī tā zāli un niedrēm apaugušie krasti atgādina dzimtenes ezerus. Atpūtinājusi kājas peldvietā,meklēju ceļu uz trešo ezeru- Mittersee. Ceļiņš ved gar upes paplatinājumu un tiltu, līdz nonāk slīkšņaina ezera krastā, kas tomēr tikai meklētā ievads, tālāk ir īstais ezers, atkal atšķirīgs no abiem iepriekšējiem. No ezera krasta pagriežas taka uz Bieberwier gar upītes krastu, kas laužas cauri biezam mežam un vietām ir tīri interesanta. Palaikam līņā, tomēr lietus nav īpaši nopietns, tāpēc Bieberwier nonāku diezgan sausa, bet pamatīgi izsalkusi un izslāpusi, jo ūdens beidzies jau pirms kāda laika. Ciemata vidū gan ir skaista baznīca, bet nav redzama neviena kafejnīca, diezgan izmiris ciemats, pat pie vienīgā veikala neapgrozās necik daudz cilvēku. Veldzēju slāpes ar pepsikolu un izsalkumu ar pāris banāniem. Pēc ieturēšanās atrodu meža celiņu uz Lermoos, esot trīs kilometri. Ceļiņš tiešām

izrādās ļoti jauks un labiekārtots ar soliņiem - sākumā iet pa mežu, pēc tam pa laukiem starp govju aplokiem un izbeidzas Lermoos. Pamanu kafejnīcu, kur varētu ieturēties, taču uz durvīm uzraksts, ka tā slēgta personīgu iemeslu dēļ. Tā, lūk. Būs jābauda vakariņas no vakardienas pārpalikumiem. Dzeru kafiju uz terases, līdz manim atkal uzkāpj grila dūmi un skan kaimiņu saviesīgās dzīves čalas. Jauka vieta, žēl, ka šis vakars šeit pēdējais.

Trešā pasteigu diena Austrijas daļā ir arī pēdējā. Ceļu atkal plecos mugursomu un pa jau vakar atklāto ceļiņu dodos uz Bieberwier, no kurienes sākas šīsdienas taka. Ja paveiksies, uzkāpšu līdz vietai, kur redzams tāds kā ledājs vai vismaz kārtīgs sniega un klinšu lauks. Bet pirms tam vēl jāšķērso lauki un meži. Bavārijas pļavas mirdzošajā rīta rasā vienkārši lieliskas, pa to ieskautu ceļiņu esmu pagriezusi muguru Bieberwier un pa stāvu nogāzi, ar kādu kapellu takas malā, dodos augšup meža virzienā. Šķērsoju ceļu, tad garām kādai smirdīgai vietai, kas laikam izbijusi zvēraudzētava, lēnām čāpoju augšup pa meža taku. Pat nepamanu, kad palaidu garām takas sazarojumu, aizgāju, protams, ne turp, kur domāts. Bet te arī ir skaisti, no takas vietām paveras lieliski skati pāri Bieberwier uz pretējās kalnu grēdas sniegotajām virsotnēm. Vakardienas ezeri gan no šejienes nav saskatāmi. Tomēr kāda iekšējā balss man liek griezties atpakaļ un iziet iecerēto taku. Pūles izrādās tā vērtas. Starp mētrām un skujeņiem sasniedzu kādu krauju ar akmeņu nobirumiem. Varbūt šīs vietas dēļ takai noņemtas norādes un manāms tikai vecs marķējums? Man pretī nāk daži jaunieši, bet es ik pa laikam atvelku elpu, padzeros un virzos augšup. Tur tālāk jābūt skatam uz kalnu panorāmu tuvplānā. Tomēr solītā lietainā prognoze draud piepildīties, gaiss elektrizēts un arvien vairāk starp sauli savelkas tumši mākoņi. Līdz viesnīcai tālu, tāpēc nolemju tomēr griezties atpakaļ. Tā kā man svarīgāk par mērķi izbaudīt procesu, neko daudz neskumstu par kapitulāciju, kad esmu nokāpusi uz meža ceļiņa, kas ved uz Ērvaldi. Gājējiem un velosipēdistiem te ierīkots tiešām jauku meža ceļiņu tīkls starp ciematiem, kas ļauj sasniegt taku starta vietas neizmantojot autobusu. Tā ka pat nezinu, kā un cik bieži tie te kursē.

Līdz viesnīcai vēl 4 kilometri, bet sāk jau rasināt lietutiņš, palaikam vairāk, laikiem mazāk, tāpēc nebaidos samirkt, pat pasēžu uz soliņa egļu ieskautā laukumiņā, tomēr lietus pieņemas spēkā. Kad sasniegts govju aploks, līst pamatīgi. Pelēku buļļu bariņi flegmatiski noraugās, kā planckājos pa pielijušo garas zāles ieskauto taku. Tā kādu kilometru, līdz aploks beidzas pie upītes, kuru šķērsojot, esmu kaut kādā pilsētas nomalē. Nolemju pagaidīt, kamēr pierims, pasēžot kādā malkas nojumē uz pēc svaiga koka smaržojošiem bluķīšiem. Jaka lietu nav izlaidusi cauri, arī zābakos kājas nejūt mitruma pieskārienus, slapji tikai šorti, kuri nu lēnām žūst . Kad lietus pārvērties vieglā smidzeklītī un arī šorti vairs nav nepieklājīgi slapji, dodos iedomātā centra virzienā. Tur tas arī ir ar restorānu. Dodos iekšā un ieņemu vietu. Dzeru alu, ēdu šniceli, baudu siltumu un mūziku, un laipnajai oficiantei atbildu, ka viss ir kārtībā un ēdiens labs.

Hostelī mani sagaida jau iepriekš satiktais recepcijas jauneklis un smaidīgs piešķir gultiņu taiā pašā istabā. Tur neviena nav,taču apakšējās gultas rādās aizņemtas. Uzrāpjos augšā un skatos, kas jauns pasaulē noticis, kamēr staigāju pa kalniem.

Rītā dodos uz vilcienu jau agrumā, lai kaut cik paspētu baudīt Garmišas-Partenkirhenes jaukumus un vakarā aizbrauktu uz MInheni, kur pavadīšu pēdējo nakti Bavārijā. Ērvaldes stacijā biļešu kases nav, biļetes pārdod konduktors. Brauciens ilgst kādu pusstundu, un vēl tīri agrā stundā izkāpju Garmišā. Esmu piefiksējusi vairākus maršrutus, kur varētu baudīt šejienes

dabu, tomēr izšķiros par aizu ...Partnerklamm, ceļa norādes sākas no ielas stacijas priekšā. Eju gar upi, apkārt izkaisītas zaļumu ieskautas privātmājas, bet panorāmas ceļa malās izvietoti dažādi akmeņi, kuru uzdevums iepazīstināt ar vietējo ģeoloģiju. Kad pilsēta aiz muguras, uz aizas ceļa parādās arvien vairāk cilvēku, kājnieku un autobraucēju, bet pie ieejas pulcējas cilvēku bari. Ieeja aizā maksā 7 eur, nolemju šoreiz tos pietaupīt, bet iziet pa taku virs aizas, lai palūkotos uz to no augšas. Ja ietu pa aizu, taka vestu gar pašu upītes krastu gar klintīm, baudot dabas skatus, kas dažos ceļvežos nodēvēti par skaistākajiem Vācijā. Šķērsojusi tiltiņu, ārpustaka virzās arvien augšup, un arī aiza redzama tikai tās sākumā, vēlāk tā pazūd skatienam. Kad taka atkal atgriežas pie tiltiņa, tas izrādās gājējiem slēgts remonta dēļ, tāpēc jāiet vien pa to pašu krastu, aizvirzoties arvien tālāk no upes un aizas. Pēc kāda laika izeju mežmalā ar privātmējām un kafejnīcu. Tajā pagaidām dabūjams alus, bet pusdienas došot tikai no 12. Tūristi te sarodas no vairākām citām pusēm. Lejā pa nogāzei arī es ieņemu vienu ceļiņu, taču nezinot, kurp tas aizvedīs, metu mieru dabas jaukumiem un griežos atpakaļ. Nu kāpšana sanāk lejup. Pēc kādas stundas esmu pilsētā.

Pirmais darbs nu ir paēst pusdienas, šoreiz pa ceļam gadās kebabnīca, kas diezgan pilna ar cilvēkiem. Izrādās, ļaudis zina, kur iepērkas, un kebabs te izrādās viens no gardākajiem, ko jebkad esmu baudījusi. Pie galda vēl pienāk oficiante un apjautājas, vai man garšo (tā te, Bavārijā, laikam pieņemts). Kā nu ne, garšo gan! Ejot garām tūrisma informācijas centram, pamanu izkārtni ar piedāvājumu iegādāties Flixbus biļetes uz Minheni. Varbūt tā arī vajadzēja darīt, bet es kaut kā esmu uz vilcienu viļņa, lai gan biļete par pusotrs stundas braucienu maksā 29 eur. Būtu to braucienu ieplānots vairāk, varētu pirkt sezonas biļeti par 59 eur - tādas Vācijā piedāvā jau otru vasaru, lai vācieši un eiropieši varētu apceļot valsti. To dzimtenes apceļotāji laikam arī dara, hostelī satiku meiteni no Vācijas ziemeļiem, kas devusies šādā vilcienu tūrē. Man tomēr lielā Minhenes stacija ne visai patika, arī maps.me atteicās darboties, jo biju aizmirsusi ielādēt kartes. Labi, ka tūrisma ofiss gadījās turpat pie stacijas un darbinieks pa logu norādīja uz ēku, kas esot mans hostelis. Un uz Memmingeni ieteica doties ar Flixbus.

Tā ka visa mana Minhenes pieredze šoreiz apgrozījās stacijas rajonā. Izmetu tikai kādu loku pa ielām, šo to apskatīju, taču daudzās dažādu krāsu pilsētnieku nevāciskās sejas neradīja simpātisku iespaidu par šo pilsētu. Pārāk internacionāla, nejūt pamatnācijas vaibstus. Nu, vismaz uz pūli lūkojoties.

Arī hosteļa istabas biedri bija melnas ādas krāsas cilvēki. Kamēr piesaucu miegu, viņi tusēja uz terases. Savukārt rītā cēlos agri, padzēru lejā kafiju, patencināju meitenes, kas man vakar tik laipni izprintēja Flixbus biļetes, un lēnām devos meklēt autoostu. Turpat vien ne sevišķi tālu no stacijas tā atradās, ielādētās kartes rādīja precīzu ceļu. Nepagāja ne divas stundas, kad biju jaukajā Memmingenē. Staigāju pa nu jau atpazīstamajām ielām, gar dzidro upīti. Neatradusi neko labāku, nolēmu apēst kebabu un izdzert tādu pašu alu kā pirmajā naktī. Kebabs gan nebija tik gards kā Garmišā, bet jutos jau gandrīz kā mājās, saimnieks mani atpazina un smaidīdams aplūkoja, it kā būtu pārsteigts, ka blandīdamās viena pa naktīm, tomēr esmu palikusi dzīva.

Tā kā laika vēl bija daudz, uz lidostu devos kājām, lai vēlreiz no jauna atklātu tumsā skatītos ceļus. Man patīk tādas mazas un omulīgas lidostas ar tikai dažiem iekāpšanas vārtiem. Nezinu, vai būs lemts šurp vēl kādreiz atgriezties. Ja viesnīcu cenas būtu zemākas, varētu 

atbraukt un padzīvot vienkārši tāpat, bet 100 un vairāk eur par nakti liek padomāt.