Mans ceļojums uz par “Eiropas zaļo pērli”’ dēvēto Slovēniju sākās no Vīnes. Lai izvairītos no pārsēšanās un stundām ilgas gaidīšanas lidostās (tiešo reisu no Rīgas uz Ljubļanu nav), iegādājos Flixbus biļetes diviem nakts braucieniem. Pulksten 11-os vakarā, lietum smidzinot, pie Vīnes centrālās stacijas, kurai blakus atrodas arī autoosta, gaidīju autobusu. Tas pienāca 10-15 minūtes agrāk. Šai firmai raksturīgi garie reisi dažreiz cauri pus Eiropai - nezinu, no kurienes manējais devās ceļā, bet tā galamērķis bija Venēcija Itālijā. Pirms autobusa atiešanas sākās pamatīgs gāziens, jau baidījos, vai autobusa braucienu tas neaizkavēs (pirms tam bija lasīts par pamatīgiem postījumiem ar plūdiem un vētrām kaut kur Klāgenfurtes apkaimē), tomēr 4 stundu garais brauciens netika kavēts. Snaužot un pieturās pamostoties (tās bija divas, Grācā un vēl kaut kur), jo pa logu tumsā neko saskatīt nevarēja, Ljubļanā iebraucām pat pusstundu pirms paredzētā laika, 3-jos naktī. Tomēr autoostā uz soliņiem sēdēja diezgan daudz cilvēku, arī es pievienojos tiem, lai sagaidītu kaut nelielu rīta rosību pilsētā. Izrādās, Ljubļana ir caurbraucamā vieta daudziem Flixbus maršrutiem, kas no Itālijas un Albānijas puses dodas uz Austriju, Rumāniju, Ungāriju un vēl nezin kur, tāpēc ik pēc pusstundas vai biežāk piestāja kāds Flixbus, izlaida un uzņēma pasažierus, lai atkal dotos tālāk.

Sēžot pamanīju ielas pretējā pusē kāda nama izgaismotus logus ar uzrakstu “Buločnica”. Izrādās, maizes veikals atvērts visu nakti. Iegādājos lielu ar biezpienu pildītu pīrāgu, ko apēdu tūlīt, un kruasānam līdzīgu maizīti, ko pataupīju rīta kafijas rituālam. Tas varēja sākties plkst.5, kad atvēra dzelzceļa staciju un tās kafejnīcu (stacija atrodas tieši blakus autoostai). Kad bija izpētīts vilcienu saraksts un norakstīti Jesenicas vilciena atiešanas laiki, gaismai lēnām svīstot, pēc stacijā iegūtās kartes devos centra virzienā.

Pēc kādu 10 minūšu gājuma pa Miklošičeva cesta (Slovēnijā lielāko daļu ielu sauc cesta, citas -ulica, atšķirību nezinu), sasniedzu Prešeroy trg (laukumu) ar rozā baznīcu un pieminekli ar strūklaku. Šeiit arī no stūra izlīkumo upīte Ljubljanica, lai tālāk virzītos cauri pilsētas galvenajai, vecajai daļai. Abās upītes pusēs iekārtots promenādes ceļš. Devos gar vienu krastu baudīt miera pilno pilsētu. Kafejnīcas slēgtas, soliņi mitri pēc naktī lijušā lietus, pretī uz darbu nesteidzīgā solī dodas mierīgi cilvēki, vicinot aizvērtos lietussargus. Jūtos gandrīz kā Rīgā, ejot no kanāla tiltiņa Nacionālā teātra virzienā, tik ļoti man šī vieta un cilvēki asociējas ar Latviju un latviešiem. Laikam tas pats ritms. Kartē manu uzmanību piesaistīja pils ar lielu parku - nolēmu no upītes krasta uz parku nogriezties tā tālākajā galā, lai pa parka ceļiņiem sasniegtu pili. Cauri zaļajam dārzam un lekniem zālājiem sasniedzu augsto kalnu, uz kura slejas no jebkura pilsētas skatu punkta redzamā vēsturiskā celtne. Tā ir no 12.gadsimta, taču vairākkārt pārbūvēta. Apgāju apkārt mūrim un ieskatījos pagalmā. Vārti uz pili slēgti,biļešu kase tāpat, tikai sētnieks ar lapu pūtēju dzenā apkārtnē nobirušās lapas. Paskatos pulksenī, pili atvērs tikai pēc stundas, tas arī atrisina jautājumu par iekšpuses apskati. Pagriežos pa kādu citu ceļiņu, lai ietu atpakaļ. Necik tālu neesmu tikusi, kad strauji atveras pār parku savilkušies mākoņi un sāk gāzt lietus aumaļām. Knapi paspēju nokļūt līdz kādai arkai, kur lietus netiek klāt. Stāvu zem tās, klausoties lietus šļakstos. Garām paiet daži cilvēki ar lietussargiem un suņiem. Acīmredzot pilsētnieki pieraduši pie tādiem dabas untumiem. Kad gāziens pārgājis mierīgā čaboņā, atstāju arku, taču necik tālu netieku, kad lietus atkal pieņemas straujumā, bet man laimējas atrast citu nojumi. Tā tas turpinās stundas trīs, mainoties gāzieniem ar mierīgākām epizodēm, bet man laimējies

sasniegt pilsētu un upīti. Slēpjoties zem kāda nama balkona, vēroju debesis kļūstam cerīgi gaišākas, līdz parādās arī saule. Pa peļķēm gar upīti dodos uz centru. Eju cauri Kongresa parkam, piestāju pie universitātes strūklakas, apēdu siltu tikko ceptas picas gabalu. Re, pie ilūziju mājas jau sastājusies rindiņa. Tas ir tāds rets objekts, bet nav mans žanrs. Laikam pietiks Ljubļanas, braukšu tālāk, jo mans mērķis nav Slovēnijas pilsētu kultūras apskate, bet daba un kalni.

Pēc stundas jau esmu iekārtojusies vilcienā, kas iet uz Jesenicu, bet mans rezervētais hostelis atrodas Lesce, nelielā pilsētiņā 4 kilometru attālumā no Bled ezera - šo slaveno Slovēnijas pērli esmu nolēmusi apskatīt pirms došanās uz kalniem. Bleda gan atrodas Triglava nacionālā parka pievārtē, tomēr neietilpst tā teritorijā, Re, vilcienā parādās pavecāks vīrs kontroliera formas tērpā. Pārbaudījis biļeti, viņš pavēsta, ka man jāizkāpjot Kranj, tālāk būšot jābrauc ar autobusu. Kas un kā, vīrs plašākos skaidrojumos neielaižas, vai nu negrib, vai tik labi nepārvalda angļu valodu. Kad sasniegta Kranj, iztukšojas viss vilciens un sapulcējas pie stacijas stūra, arī biļešu kontrolieris grozās turpat. Pēc kādām 15 minūtēm pienāk divi autobusi, sakāpjam tajos un braucam. Domāju, ka vedīs visus līdz pašai Jesenicei, taču nē. Pa skaistiem zaļumu ieskautiem un mazliet līkumaini kalnainiem ceļiem tiekam nogādāti līdz nākamajai stacijai, te atkal autobuss iztukšojas un visi dodas uz vilcienu, kas stāv uz sliedēm. Saprotu, ka kaut kāda ķibele vai remonts ir starp šīm divām stacijām, tālāk brauciens atsāksies vilcienā. Patiešām, Lesci sasniedzu bez sarežģījumiem un atrodu hosteli kalniņā pie baznīcas. Man nav nekādu iebildumu pret baznīcām, un tā kā rītos mostos agri, arī šoreiz to nav. Ja vēlētos ilgāk pagulēt, tad gan būtu. Jo baznīca zvanīšanu sāk septiņos rītā ar skaļu un enerģisku kononādi, atkārtojot to ik pēc 15 minūtēm ar mazāku spēku. Citādi hostelis jauks ar atsaucīgiem cilvēkiem un plašu dormitorija istabu, kur visas gultas ir vienstāvīgas. Hosteļa priekšā terase ar galdiņiem un krēsliem, bet no lietus aizargāts esi tikai pie dažiem galdiņiem gar sienu. Te arī paēdu zupiņu, ko esmu aplējusi no paciņas. Brokastis maksā 3 eur, bet neiekļauj kafiju, tā kā bez dzēriena nekādi, patiesībā izmaksā 4.50 eur un ir diezgan patrūcīgas. Toties hostelis piedāvā bezmaksas braucienu uz Bledu - rītā aizved, vakarā atved. Nolemju šo ērtību izmantot, un kad mikriņš ieripo hosteļa pagalmā, sakāpjam pilns, es un jaunieši, jo šajā hostelī vecāku cilvēku ir ļoti maz.

Arī Bledā līņā lēns un miermīlīgs lietutiņš, bet tā kā jakas izturība pret lietu ir pārbaudīta un uzvilktas jaunās mitrumu atgrūdošās biksiņas, gājumu uz Vintgar aizu lietus nekavēs. Blakus autoostai atrodas tūrisma informācijas centrs ar kartēm un ļoti laipniem jauniešiem, kas piedāvā gan braucienus, gan kolektīvus gājienus uz šo aizu, bet man nekādu kolektīvu nevajag, iešu bez pavadoņiem. Puisis no centra parāda virzienu, taču pilsētas ietvaros un izejot no tās norāžu trūkst. Eju pēc izjūtas, man pa priekšu iet arī četras meitenes, kas izskatās pēc tūristēm un noteikti iet uz aizu, tāpēc diezgan droši dodos pa viņu izvēlētajiem ceļiem. Pēc pāris kilometriem sasniegta apdzīvota vieta Podhom, no kurienes tad sākas norādes uz aizu. Parādās arī vairāk gājēju un braucēju aizas virzienā. Aiza skaitās ievērojamākais objekts Bledas tuvumā, un cilvēku te savācies daudz, kaut ieejas maksa nav maza, 10 eur. To attaisno ar koka tiltiņiem labiekārtota trase gar upes krastu, kura plūst pa zaļumiem un klintīm ieskautiem augstiem krastiem. Pirms 1,6 km garās aizas beigām sasniegts neliels ūdenskritums, bet pašā tās noslēgumā vēl viens, pastaigu noslēdzošais plats un skaists ūdenskritums, kura galā arī

kafijas namiņš ar atpūtas vietu. Atpakaļ uz Bledu dodos pa citu ceļu - cauri mežam, garām nelielai kapelai, vecai pilsētiņai Zasip, tad pa lauku ceļu ar ābeļu dārziem un sīvām bumbierēm ceļmalās , līdz sasniegta Bleda.

Ezers atrodas pašā pilsētiņas centrā. Tā ūdens spogulis atmirdz dzidrā zaļumā, apkārt ved promenādes ceļš, esot apmēram 7 kilometri. Nolemju lēnām apiet apkārt. Drīz vien no promenādes augšup kalnā parādās takas ar norādēm uz pili. Sākumā domāju nekāpt, bet tomēr pavelkos un eju pa krūmu un koku ieskauto taku, kuras malās spēcīgu aromātu izplata ciklamenēm līdzīgas puķītes tumši violetā krāsā. Kāpiena grūtumu gandarī skats no augšas pār ezeru un Bledas pilsētu un apkārtni. Pilī iekšā negājusi, nokāpju pa kalna pretējo pusi, lai turpinātu ceļu ezeram apkārt. Lai gan lietus nav mitējies, daži bauda peldi. Pataustu ūdeni, vilinoši silts! Tomēr lietus laikā īsti līst ūdenī nekārojas. Kad sasniegts ezera tālākais gals, no vairākiem skatu punktiem redzama saliņa ar klosteri, tā sasniedzama ar laivu vai peldus. Laivu noma pieejama, tomēr kaut kā neredz nevienu vizināmies, laikam lietus dēļ. Divās stundās ezers apiets un nopelnīta kafija, ko baudu kādā kafejnīcā iepretī autoostai, līdz pienāk mikriņa atiešanas laiks.

Atlikušās četras dienas Slovēnijā esmu nolēmusi pavadīt kalnos Triglava nacionālajā parkā Jūlija Alpos. Triglavs ir Slovēnijas augstākā virsotne (2864 m). Esmu iepriekš lasījusi, ka ir iekārtota taka, kas 4 dienās ļauj apiet apkārt šim kalnam (tāpat kā Monblānam). Kad esmu ieguvusi kalnu karti ar iezīmētām takām un braucamiem ceļiem, nākas pārliecināties, ka ne no viena piebraucamā punkta šo virsotni saskatīt nevar, to var vienīgi izejot kādu no takām cauri diezgan nopietnām kalnu pārejām. Arī pacēlāju, kas katram dīkdienim ļautu sasniegt virsotni, šeit nav pacentušies ierīkot. Vēl nezinu, ka šīs takas ir krietni grūtākas, nekā iedomājos, tāpat kā neesmu īsti izpētījusi kalnu ģeogrāfiju. Vienkārši Sočas ielejā ir norezervēta kādā naktsm

ītne kalnu mājā Tičarjev dom. Dienu sāku ar braucienu uz šo namu. Tas izdarāms ar diviem autobusiem. Lescē iekāpju autobusā uz Kranjska gora. Tā ir redzamākā kūrortpilsēta uz ceļa, kas iet gar Triglava nacionālā parka robežu tuvu Austrijas robežai. Kad autobuss sasniedzis Jesenicu - lielāko pilsētu šajā ceļa posmā, tas turpina ceļu pa ieleju, kuras abās pusēs slejas mežiem apauguši kalni. Hrušica, Dovje, Mojstarana, Belca, Goza Martuljek - ciemati seko viens otram, Kādā no tiem iekāpj biļešu kontrolieris, bet man autobusa šoferis to nav iedevis, lai gan samaksāju (vēlāk ielāgoju, ka no aparāta iznākušo biļeti šeit pasažieri paņem paši). Varbūt to nebiju izdarījusi? Kontrolieris noprasa biļeti trīs reizes un ar mani skaidrojumos neielaižas, tomēr beigās pēc sarunas ar šoferi problēma atrisinās man par labu - tiek izprintēta biļete, ko kontrolieris pasniedz man ar atvainošanās vārdiem. Turpmāk ar biļetēm būšu uzmanīgāka! Drīz arī sasniegta Kranjska gora.

Pētu autobusu sarakstu, taču tāda maršruta, kā hosteļa meitene norādīja, tajā nav. Ar kuru lai braucu uz Vršič kalnu pāreju? Negaidīti man blakus uzrodas kāda sieviete, kura pastāsta, ka maršruts esot Bovec. Viņa arī braukšot ar šo pašu līdz Trentai, bet pašlaik gribot kafiju. Savukārt es nolemju apjautāties viesnīcā laukuma otrajā pusē par brīvajām naktsmītnēm parītam. Administratore solās paskatīties, bet kaut kur pazūd. Ierodas arī mana ceļabiedre painteresēties par kafiju. Kafiju viņa dabū un pat bez maksas, bet es ieraugu viesnīcas piecas zvaigznes un tinos lapās, cena nebūs manējā. Pieturā viens pēc otra sarodas tūristi, pa pāriem, bariņos un lielos baros. Arī mūsu autobuss ir pilns, tomēr sēdvietu pietiek visiem. Braucam cauri mežam

līkumodami arvien augstāk, kur nav apbūves, tikai pabraucot augstāk mašīnu pilnas ceļmalas - cilvēki krāmējas gar tām, gatavojoties doties takās. Kāds bariņš izkāpj arī pirms manis, bet es sasniedzu Vršič pāreju. Stabiņš vēsta par 1615 m augstumu. Klaja vieta - maza būdiņa ar suvenīriem un našķiem, mašīnu jūra un vēl arī mana kalnu māja. Gaiss auksts, no visām pusēm velk vējš, tomēr parādījusies saule - patīkama sajūta pēc lietus dienām. Reģistrācijas laiks vēl nav pienācis, tomēr kāds vīrietis no personāla mani uzņem. Novelku kalnu zābaciņus, apauju gumijas iešļūcenes un tieku lielā istabā ar kadām 8 gultām. Arī te visas vienā stāvā, tomēr īsti omulīgi neliekas. Lejā ir bārs ar restorānu un āra terase ar soliem un galdiem, kur var iemalkot alu vai vīnu. Es tomēr meklēšu kādu taku, tik ļoti gribas kāpt kalnos!

Viesnīcas džeks iesaka taku uz Šlemenova špica, tā ir virsotnīte 1911 metru augstumā. No pārejas uz ceļa abām pusēm neliela zaļu krūmāju josla, aiz kuras slejas baltas stāvas klintis. Lai kuru taku izvēlētos, pa krasu stāvumu kāpjot jātiek šīm klintīm pāri, citādi kalnu panorāmu acu priekšā neatvērsi. Manis izraudzītā taka arī ir visvairāk iecienītā, plūsma gandrīz kā pilsētā - jauni, veci, ģimenes ar bērniem, ar zīdaiņiem plecu somās, ar suņiem, pārsvarā vietējie slovēņi, angļu un citas valodas dzird krietni mazāk, lai mazākā skaitā tomēr arī ārzemnieki ir klātesoši. Jūtos labi, lai gan esmu viena, tomēr tāda kompānijas un solidaritātes sajūta ar kalnu draugu sabiedrību. Šķērsojot zemiem kociņiem un krūmiem klāto joslu, taka paceļas stāvus kalnā, lai tiktu uz pārejas ar nezināmu nosaukumu, ascents varētu būt kādi 200-300 metri. It kā nav daudz, tomēr ņemot vērā kraso pacēlumu, sākums ir grūtākais posms šajā takā. Augšā taka sadalās, no Šlemenova špica takas atiet taciņa pa sīkiem akmeņiem klātu nogāzi uz Mala Mojstrovka - virsotnī 2332 m.v.j.l. Nolemju tomēr iet vieglāko, kā dara citi. Tālākais ceļš nav sarežģīts, nelieli pacēlumi mijas ar descentiem, visumā vienmērīgi, palaikam nelieli akmeņi un skati uz klinšu veidojumiem, kā arī pār ieleju, aiz kuras atrodas Dom Tamaru (uz kurieni arī ir taka, bet es gan lejup kāpt atturēšos). Taku krustojumā neliels pacēlums kalniņā, un vieglam lietutiņam sijājot, sasniegts mērķis. Tikai nepilni 2000 metri, tomēr mazas uzvaras sajūta, stāvot kalna galā un veroties apkārt.

Atpakaļceļu mēģinu atrast pa citu ceļu, sekojot aitām. Tomēr kad nokāpts no kraujas lejā, nonāku sīkiem akmeņiem klātas slīpas nogāzes gūstā. Taciņa izrādās tikai aitu iemīta, jo pāri akmeņu nogāzei nav ne marķējuma, ne takas turpinājuma pazīmju. Šādos akmeņos var iekulties lielās nepatikšanās, tāpēc kāpju kraujā atpakaļ un atpakaļceļā baudu jau izieto ainavu. Izrādās, ejot pretējā virzienā, skatam paveras jauni veidojumi, jauni iespaidi!

Esmu agro rītu cilvēks, sevi liek manīt nogurums, nolemju gaidīt vakariņas, kas esot servētas no 19.30. No restorāna gan nāk tīkamas smaržas, tomēr pacietīgi gaidu norādīto laiku. Kad tas ir sagaidīts, oficiantes paziņo, ka no ēdieniem esot palikusi tikai zupa, jo vakariņu laiks jau beidzies. Kā tā? Kurš te ko pārprata? Par laimi, zupas bļoda ir krietni liela un jūtos paēdusi.

Rītā pēc 10 eur vērtajām viesnīcas brokastīm (citu alternatīvu te nav) dodos meklēt kādu taku pretēji vakar ietajai ceļa pusei, cerot iegūt atšķirīgu panorāmu. Kad caur egļu ieskautu ceļiņu sasniegts taku sazarojums - viena taka uz Poštarski dom, kuram jābūt tepat netālu, otra virzienā uz Prisank virsotni (2547). Vēl nezinu, ka šie Slovēnijas zemie kalni var būt izaicinājums maniem vājajiem spēkiem, tāpēc jestri līkumoju starp skujeņiem ar drošu pārliecību pēc dažām stundām (norādes vēsta - pēc četrām) vērot panorāmu no Prisank augstumiem. Pēc kādām minūtēm taka uzlīkumo zālainā uzkalnā, no kura plakanās virsmas paveras skats uz

klinšu sienu, gar kuru tālāk vijas taka. Žēl, ka jākāpj no uzkalna atkal nost, bet to apiet nevarēja klints dēļ. Kā jau kalnos - ne vienmēr un lielākoties jau nevari iet, kur acis rāda, jāpaļaujas vien uz taku, kura kā allaž izraudzīta ar gudru ziņu. Labi, ka nav biezs mežs, caur kādiem braucu ar autobusu. Esmu sasniegusi klinšu sienu, kas slejas vienā pusē, bet eju pa nogāzi zem tās, kas piebirusi mazizmēra akmeņiem līdz pašai ielejai. Nezinu, vai šī skaitās ieleja, izskatās, ved uz pāreju, tomēr pēc brīža viens takas zars aiziet uz leju, bet es turpinu pa akmeņiem. Klinšu formas un vispār poanorāma būtiski neatšķiras no vakardien redzētās, tomēr iešanas prieks lielāks, jo esmu uz citas takas. Akmeņu Jūlija Alpos ir Dieva svētība! Īsta sodība sākas, kad tie kļūst arvien lielāki, sākumā vēl apejami un izlienami pa spraugām, līdz beidzot sasniegtas vietas, kad rāpus jālien tiem pāri, lai lecot nesalauztu kādu kaulu. Esmu ceļmalā atradusi egles nūju, uz kā atsperties, un šeit tā labi palīdz tikt pāri akmeņu krāvumiem. Mazi krūmiņi, zāles kumšķi, pa retai puķītei, balti akmeņi pie kājām un baltas klintis starp zaļajām eglēm. Klusums, ne putnu dziesmu, ne murkšķu vai ķirzaku, ne protams kalnu kazu. Esmu nomocījusies un spilgtās saules nokausēta, pulkstenis ir tieši 13 dienā, un es no paredzētajām 4 ceļa stundām esmu nogājusi tikai vienu, lai gan reāli ietas jau trīs! Un taka kļūst arvien akmeņaināka un stāvāka, nu ne gluži 90 grādu leņķī, bet tomēr stipri vertikāla. Ja pa šo pašu nebūtu jāiet arī atpakaļ, varētu vēl aizkulties līdz augšējam punktam un palūkoties , kas aiz tā, bet tā... Lejā tikšana arī nebūs viegla. Nolemju kapitulēt. Lēnā pastaigas solī dodos atpaka· Ir vēl tikai trīs, kad tuvojos viesnīcai, pat ēst īsti negribas. Pastaigāju gar Poštarski dom - eleganta viesnīca ar sarkaniem logu rāmjiem, šarmantāka par manējo. Bet ēdienkarte gandrīz identiska, laikam reģionam raksturīga. Nolemju palikt uzticīga savai ēdnīcai. Varbūt nevajadzēja, jo reģionam tipiskās desas nebija garšīgas, arī piedevas ar neizteiksmīgu garšu. Tā arī neaizbraucu ne uz Trentu, ne Bovec, bija laikam kūtrums, ko veicināja aukstums hoteļa lielajā istabā un dušā, un pārāk liela vēlme tikt no šejienes prom.

Rītā viesnīcu pametu jau septiņos, lai gan autobuss būs tikai pirms 11. Soļoju pa ielejas ceļu lejup Kranjska gora virzienā, līdz pilsētai 14 km. Gar ceļmalām piestāj automašīnas viena pēc otras, vairums gan brauc man pretī, lai no stāvlaukumiem uzsāktu trekingu. Pa kādai dodas arī uz leju, tomēr neviena nepiestāj. Jau zaudēju cerības kādu apturēt, kad viena tomēr apj. Jauks vidēja vecuma holandiešu pāris, kurš apceļo Eiropu ar savu auto un pašlaik gatavojas triju dienu trekingam apkārt Triglavam. Tieku aizvesta tālāk par Kranjska Gora, tieši līdz Mojstrana, kas ir mana šārīta ceļojuma galamērķis. Esmu internetā izlasījusi, ka no šā nelielā ielejas ciematiņa ir bezmaksas tūristu autobusi pa Vrata ieleju līdz Šlajmerjev dom. No turienes tad atkal var ņemt taku Triglava virzienā un varbūt pat sasniegt punktu, no kura var ieraudzīt Triglava aprises. Nu jaukie holandieši pietuvināja cerētajam mērķim, atgādājot šurp jau pirms deviņiem, kamēr ar satiksmes autobusiem kuļoties tiktu tikai pirms pusdienlaika.

Mojstrana kaut kā iepatikās no pirmā mirkļa. Kāds melnādains pretimnācējs norāda, kurā virzienā centrs, bet mana intuīcija ved uz pretējo pusi, un tā ir pareizā. Nonāku tieši autobusa pieturā, tajā, no kuras atiet vajadzīgais tūristu autobuss, pus desmitos. Vēl paspēju izdzert labu kafiju turpat aiz stūra, picas un citi ēdieni gan būšot tikai no 12. Nekas, apgādājos ar maizītēm un persikiem "Spar"ā un iestiprinājusies sagaidu autobusu. To ieņem vairāk vecāka gadagājuma cilvēki, kas vairs nav autobraucēji, un tiešām dodamies kalnu virzienā, nemaksājot neko. Tāpat kā Vršič, arī Vrata sākumā iet cauri egļu mežiem, un arī galapunkta laukumiņš egļu ielenkumā.

Tālāk kalniņā daži restorāni un kalnu viesnīcas, un arī taku sākumpunkti. Vēl nezinu, cik tālu iešu, bet neko smagu uzņemties negribas, lai gan saulainā diena kā radīta pastaigām kalnos. Draudzīgi pa pulciņiem vai vienatnē visi dodamies gar upīti uz priekšu. Klausos ūdens šalkoņā, vietām atkāpjoties no takas, piestāju palūkoties tās tecējumā. Takai sadaloties, galamērķi ir divi - viena taka uz Luknja, kas ir tikai 1758 m, otra vedīs gar Triglavska severna stena līdz pašam Slovēnijas kalnu karalim. Ja man nebūtu lieluma mānijas, prātīgāk būtu bijis doties Luknja virzienā, kur varbūt pavērtos pat skats uz Triglavu, bet es nebūtu es, ja izvēlētos vieglāko. Šķērsojusi upīti, varonīgi minu akmeņaino taciņu, pagaidām nekas grūts. Pretī nāk pārsvarā jaunieši, redzu, kā tie kāpj nost no sānis no manis atrodošās masīvās un pilnīgi vertikālās klinšu sienas, kas pilnīgi noteikti izskatās klāta akmeņiem, kam jārāpjas pāri. Nu nē! Pasēdēšu padomāšu. Tomēr padomāšana perspektīvu vieglāku nepadara, un vēl nedaudz pakāpelējusi, nolemju doties atpakaļ, lai vienos brauktu atpakaļ. Pieturā nonāku pusstundu pirms autobusa atiešanas un kopā ar padzīvojušajām sievietēm no rīta brauciena nonākam atpakaļ Mojstranā.

Picērijā jau pilnā sparā tiek servētas pusdienas. Apsēžos pie koka galda un pasūtu vīnes šniceli. Ir garšīga gan šnicele, gan alus. Bet vēl ir tikai pusdienlaiks, par agru doties uz Lesci, kur rezervēta viesnīca. Ko sadarīt, uz kuru pusi pastaigāt, ja kāpt augšup īsti nevelk? Apskatos kartē, ka no Mojstaranas Jesenicas virzienā iekārtots veloceļiņš. Varētu pa to noiet kādu gabalu, piemēram līdz nākamajai autobusa pieturai Hrušicai. Blakus ceļiņam iezīmēta upe, un tieši gar kalnu upēm man taču tik ļoti patīk staigāt. Līdzens ielejas ceļš, varbūt pat asfaltēts, un upes burbuļošana blakus. Ekselenti!

Pilsētiņas namiem paliekot aiz muguras, saniedzu nelielu baznīcu, kas lepni slej savu slaido torni pretī debesīm. Tādas, ne visai lielas un slaidiem torņiem te visas baznīcas, laikam luterāņu, kontrasts ar nesen Gruzijā redzētajām plakanajām baznīcām. Tālāk ceļiņš ieved tieši zaļajā dabā, lai gan ne tieši gar kāroto upi. Ik pa laikam iekārtotas atpūtas vietas ar soliņiem, riteņotāju maz, tā ka netraucē ne viņi man, ne es viņiem. Esmu sasniegusi tiltiņu, kas pāri upei ved uz kādu plašu kempingu ar visādām ietaisēm glītumam, puķēm un kafejnīcu. Relaksējusies starp kokiem uz kāda soliņa, turpinu ceļu. Vienā brīdī tas pagriežas krasi nost no upes. Man nepatīk mest līkumus, tāpēc soļoju pa pļavu gar krūmu ieskauto pļaviņu. Vietām mitri zemes ceļi pieved pie upes. Arī es esmu nonākusi tās akmeņainā krastā ar interesantu panorāmu, kur upe izplūst plata. Ceļiņi un taciņas ir pazuduši, bet meklēju izeju tālākajam ceļam pa pļaviņām, cenšoties neiekulties biezos krūmos vai egļu mežā, kas plešas pār ieleju kalnu nogāzes virzienā. Kur veloceļiņš, nezinu, tomēr pēc krietnas izpēršanās pa bezceļiem tas atkal uzrodas. Iestājies jau neliels nogurums, noieti kādi seši kilometri, bet nekas neliecina, ka Hrušica būtu manā priekšā. Tomēr beidzot sasniegts īstais tiltiņš, aiz kura jābūt autostrādei ar autobusu pieturu. Tā arī ir, laika kāju pūtināšanai gana daudz, jo autobuss uz Lesci tikai pēc stundas.

Lescē esmu vēl agrā pievakarē. Ir svētdiena, pilsētiņa kā izmirusi, slēgta gan iekārotā buločnica, gan arī lielveikals un vairums kafejnīcu. Tikai bārā pretī pieturai iestiprinās vīru bariņš. Rezervēto un apmaksāto hosteli neviena navigācija nemeklē, nesaprotu pat, kurā virzienā doties, tāpēc saņemu dūšu un uzrunāju dzērienu baudītājus. Viens no kompānijas tūlīt atsaucas, ka zinot šo hosteli, tas esot tieši pāri pretī dzelzceļam, un vedina mani līst cauri stāvošā vilciena vagonu apakšai. Atsakos, un nu palīgs vedīs pa apkārtceļu. Esmu īsti neticīga vecim zem grādiem, tomēr pēc kādiem 300 metriem tiešām atrodas industriālās apbūves vidū

paslēpies bāriņš ar hosteli. Tikai viss ir kā izmiris, durvis slēgtas. Mans palīgs tur rūpi līdz galam, un saskatījis uz durvīm numuru, sazvana saimniekus. Tie dzīvojot citur un tūlīt būšot ceļā uz šejieni, 10 minūtes jāpagaidot. Sēžu uz trepītēm 10, 20 minūtes. Garām aizbrauc vairākas automašīnas, bet neviena nepiestāj pie hosteļa. Nolemju atkal meklēt cilvēku palīdzību, un arī atrodu kādu vīru pie blakus ēkas. Arī šis slovēnis ir izpalīdzīgs un vēlreiz sazvana saimniekus. Braucot, būšot pēc laiciņa. Pēc diviem zvaniem tā kā vajadzētu reaģēt, un tiešām vēl pēc kādām 20 minūtēm viņi ir klāt, krietni iereibis vīrietis un sieviete, jauni un laipni cilvēki. Izrādās iečekošanās līdz 24 vakarā darbojas darbdienās, kad atvērts bārs, bet tagad bārs ciet un tāpēc ar hosteli par ierašanās laiku jāvienojas. iepriekš. Es bez interneta neesmu varējusi izlasīt pēdējā dienā saimnieces atsūtīto vēstuli, kur tas bijis rakstīts! Kaut kā nav pirmā reize, kad hosteļu īpašnieki nesaprot, ka ceļā var nebūt interneta. Bet nu laimīgi esmu tikusi svaigi izremontētā dzīves telpā virs bāra, viena pati lielā istabā. Vēlāk būšot vēl viens viesis, bet kamēr tā nav, nokāpju lejā uz virtuvi blakus bāriņam. Tējas nav, bet ir kafija un popkorna paka. Ledusskapī atrodu pusēstu pamestu riekstu sviesta bundžiņu. Tā kā nav cerību kaut kur šajā miestā tikt pie pārtikas, piekožu pie kafijas popkornu un panašķojos ar riekstu sviestu, un dodos sērfot interneta plašumos un labi izgulēties šo pēdejo nakti, jo nākamā un pēdējā nakts Slovēnijā atkal aizritēs klaiņojumos un braucienos.

Bet man vēl priekšā ir viena skaista diena. To esmu nolēmusi izmantot braucienam uz Bohinj, lai apskatītu slaveno ezeru un varbūt iemestu aci arī Piecu ezeru ielejā, kas izdaudzinātā kā skaistākā ieleja Triglava nacionālajā parkā. Slovēnija ir neliela valsts, arī kalnu masīvs nav liels, un uz Bohinju jābrauc tikai kādu stundu vai nedaudz vairāk. Autobuss, izbraucis cauri vairākām nelielām pilsētiņām vai ciemiem, izlaiž pie paša ezera. No dambja augšas pārredzama ūdenskrātuve visā garumā. Tepat no kalniem ezerā ietek arī upe Mojstrica. Bleda man patika labāk, bet arī šim var apiet apkārt. Ieņemu Stara Fužina virzienu pa iebrauktu celiņu cauri pļavai.Ceļam pārveidojoties par taciņu, sasniedzu mežu. Garām slīd koki, ezers kaut kur aiz tiem. Civilizācija sākas tikai pēc kādas stundas, kad sasniegts ezera tālākais gals, Te ieraugu virzienrādītājus uz Savičas ūdenskritumu, kas meklējams augstāk kalnā uz tāda paša nosaukuma upes. Eju atkal kādus divus vai trīs kilometrus. Šķērsojusi upīti pa tiltiņu, sasniedzu parkingu un kafejnīcu, bet līdz ūdenskritumam vēl jāpārvar krietns kāpums, varbūt kādu kilometru garš, bet ļoti stāvs. Cilvēku pulki, vecākie atvelk elpu katrā kāpņu laukumiņā, tomēr varonīgi turpina ceļu. Ūdenskritums skaists kā visi, taču nekas savdabīgs tur nav. Tomēr panorāma uz ezeru no augšas priecē.

Pēc kāpiena jūtos izsmēlusi kāpšanai nepieciešamos enerģijas krājumus, un piecu ezeru ieleju apmeklēt negribētu, pat ja redzētu taku uz to. Bet nav arī takas, tāpēc nav citas alternatīvas kā gar otru ezera krastu doties atpakaļ. Atpakaļceļā sākumā eju pa asfaltēto ceļu, bet tad ieraugu virzienrādītāju uz Ukanc. Taka pusaizaugusi un nolaista, laikam retais gājājs te iet, bet tomēr enerģētika nav slikta, vietām redzama arī upīte laužamies caur krūmiem. Ukac izrādās nevis pilsētiņa, bet milzu kempings. Te atrodu arī kādu restorānu, kur baudu nacionālā tradīcijā pagatavotu zupu. Ezera krasts izrādās civilizētāks par pretējo, eju pa asfaltētu kājnieku ceļiņu. Centrs, rītā tik kluss, tagad čum un mudž no atpūtniekiem. Nobaudu vietējo saldējumu, spēcinos ar kafijas tasīti un dodos meklēt autobusu. Ap pieciem esmu atpakaļ Lescē, hostelī paņemu somu un dodos uz autoostu un staciju - braukšu ar to, kas pirmais vedīs. Pirmais ved

autobuss, un vēl nav pat satumsis, kad esmu Ljubļanā.

Flixbus uz Vīnes lidotu atiet divos naktī, priekšā garš vakars Slovēnijas galvaspilsētā. Pa kādu dzīvu ielu dodos centra virzienā. Mērķis smuki paēst, pastaigāt pa pilsētu, vēlreiz atgriezties pie upītes, maksimāli izbaudot pilsētas iespējas. Pārstaigāju pirms nedēļas staigātās ielas, tumsai sabiezējot, izstaigāju Kongresu parka ceļiņus un atkal nonāku pie upītes, ko izgaismo tiltiņi un krāsainas kafejnīcu gaismiņas. Līdz pašai pusnaktij kavējos kādā āra kafejnīcā, klausoties dzīvajā džeza mūzikā. Ap vieniem nobaudu pēdējo Slovēnijas pīrāgu jau pazīstamajā buločnicā. Un tad jau arī autobuss ir klāt.