Vulkānu sala Lansarote
Visapkārt laukumam tāds kā mūris ar daudzām durvīm, bet mana hosteļa adresei mājas numura nav. Kāds garāmgājējs norāda uz vienām, kur esot hostelis, taču trūkst pat sīkākā uzraksta par to. Bažīgi nospiežu zvana pogu. Pēc laba laika atver jauna sieviete un ieaicina iekšā. Saku, ka man ir rezervācija, bet sieviete krata galvu, it kā es būtu nepareizajā vietā. Vēlāk izrādās, noraidošā izturēšanās nozīmēja to, ka viņa nesaprot ne vārda angliski. Tomēr projām nedzen, nojaušu kaut kādu saistību ar viņu un hosteli. Bēdīgās komunikācijas laikā pēkšņi nodziest gaisma, taču sieviete pašūpo roku un tā atkal uzrodas. Tā tas notiek dažas reizes un izrādās šajā hotelī ir elektrības taupīšanas paņēmiens. Kad esmu jau mērenā panikā, sieviete uzgriež kādu numuru un liek man runāt ar kādu vīrieti krieviski. Saku, ka esmu kaut kur un ka te nav hosteļa, kuru man vajag, bet vīrietis nesaprot. Beigās sieviete piekāpjas un saka, ka aizvedīs mani uz īsto hosteli ar savu mašīnu. Kad abas aizbraucam un satiekam arī Dino, kas runā krieviski, mana pavadone izrādās ja ne viņa sieva, tad hostelim piederīga, viņai arī samaksāju. Dīvainas lietas, bet man beidzot ierāda telti, kā jau rezervācijā bija solīts. Vienvietīgas teltis izkaisītas pa plašu telpu, blakus ir arī labierīcības, virtuve un galdiņi, kur pasēdēt. Nav slikti, nomierinājusies pēc ne visai viesmīlīgās iekārtošanās uz salas, sarunāju palikšanu šeit arī nākamajai naktij.
Kad rītā pēc supermārketā iegādāto vakariņu atlikumiem un hosteļa kafijas izeju ielās, apņem bulciņu smārds no tuvējām konditorejām. Ak, skāde, ka tikkp paēsts! Arecife izskatās tīri jauka pilsēta, nami gaišā, pārsvarā baltā krāsā, kas vēlāk izrādīsies salas arhitektūras galvenā krāsa un labi izceļas uz lavas melnuma. Kur salinieki ņem būvmateriālu, nenoskaidroju, varbūt ieved, jo baltu minerālu uz salas nav, Aizeju līdz lielai ielai, pagrozos tur, tad nolemju sameklēt tūrisma informācijas centru cerībā dabūt karti, jo īsti labi neesmu spējīga orientēties topogrāfijā bez papīra kartes.
Centrs atrodas pie jūras, lai to sasniegtu, jāiziet cauri visai pilsētai, kas ir arī tās vecākā daļa. Augstceltņu maz, tomēr apbūve īsti sena nav, varbūt sākot no 19.gadsimta, bet tāpat jau no pirmā svaiguma interesants katrs izrotāts nams, re, arī baznīca tāda balta bez torņa, tikai krustiņš vienā galā. Okeāna krastā atduros pret promenādi un molu, pa kuru var aiziet līdz cietoksnim ar muzeju. Muzejs gan vēl slēgts, tāpēc apskatu smagnējo ēku tikai no ārpuses. Pa ceļam ieeju kādā smalkā viesnīcā cerībā dabūt karti, taču tās neredz, tāpēc apjautājos šveicaram par numuru cenām, viņš ir laipns un pavēsta, ka informācijas centrs esot tepat mazliet uz priekšu. Tur durvis vaļā, darba vieta izgaismota, taču neviena nav, arī blakus diezgan greznajā foajē kā izmiris. Izvēlos dažas reklāmas, beidzot sadūšojos noplēst no pakām arī pa kartei - vienu Arecifes, otru visas Lanzarotes. Ar ieguvumu zaglīgi dodos prom, pakaļ neviens nedzenas, bet varbūt pašapkalpošanās te paredzēta?
Arecifes kartē pašā jūras krastā atzīmēta autoosta. Cauri pludmalēm un atsvaidzinošiem no palmām, sukulentiem un kaktusiem sastāvošiem piejūras apstādījumiem sasniedzu autoostu, taču tā izrādās neīstā, uz kuru ved tikai lidostas autobuss. Īsto autoostu jāmeklē pilsētas pretējā malā, tā pārliecinoši pastāsta un kartē parāda kāda autoostai piederīga darbiniece. Atkal gājiens cauri pilsētai, līdz re, kalniņā mirdz pavisam smalka ēka, kura būvēta no stiklotiem kvadrātiem košās krāsās. Iekšpusē gan ir vienkārši, kases nav, jo biļetes ja neesi iegādājies piepīkstināmu karti, te pērk pie šofera, bet ir informācijas centrs un darbinieks pastāsta, ar kādu autobusu jābrauc uz ziemeļiem. Tas gaidāms pēc 20 minūtēm - veiksme, jo autobusi pa salu nemaz nekursē bieži. Tikai izbraucot no pilsētas skatam paveras salas ģeogrāfija, kas pavirši skatoties rada īstas posta vietas iespaidu, sastāvošu no vulkāniskas masas smilšu un akmeņu veidā, ko vietām atsvaidzina panīkuši kaktusu un agavju stādi. Autobuss cauri pelēku vulkānisku smilšu laukiem un retiem apvītušiem augiem brauc uz vietu Orzola salas ziemeļos, no turienes esmu ieplānojusi apmeklēt Mirador del Rio, kas ceļvežos minēta kā skaistākā salas vieta. Lanzarotes sala pēc formas ir līdzīga banānam ar sāņiski nobīdītiem galiem, tās garums kādi 70 km, bet platums platākajās vietās kādi 20-25. Tomēr kad jāpārvietojas, krustām šķērsām ejošie ceļi izrādās diezgan gari un labākais pārvietošanās veids te noteikti ir automašīna, ko arī tūristi pārsvarā izmanto. Es esmu tas retais, kas pārvietojas ar sabiedrisko. Pēc kāda stundas braukuma caur smilšu un sadrupušu akmeņu laukiem kādā pieturā redzu uzrakstu "Jardin de Cactus"─ kur sadzīts daudz automašīnu un apgrozās tūristi. Šo vietējā slavenības, mākslinieka Cēzara Manrikes (Manrique) ierīkoto kaktusu audzētavu pagaidām izlaidīšu. Pa ceļam pārdomāju un izkāpju Punta de Mujeres, jo atceros kādas meitenes ceļojuma aprakstā šo kā pieturu, no kuras jāejot uz Cueva de los Verdes (zaļā ala), kas ir arī viens no maniem mērķiem. Punta de Mujeres ir neliela balta pilsētiņa pašā okeāna krastā, kādā bāriņā pasūtu kafiju, ko bārmenis man neļauj dzert pie parasta galdiņa, bet pie letes, jo galdiņi, lai gan visi tukši, esot paredzēti ēdājiem. Izeju ārā, kur prom no galdiņa nedzen, un iztukšojusi tasīti, dodos meklēt zaļo alu.
Pēc kāda 1-2 km nonāku kurstojumā - viens ceļš ved uz Jameos del Aqua, pretējā virzienā Cueva de los Verdes. Nolemju vispirms apmeklēt Jameos del Aqua, lai gan esmu piemirsusi, kas tas īsti ir. Bet ir izrādās patiešām pārsteidzošs mākslas un dabas simbiozes brīnums, kam tapt palīdzējis minētais mākslinieks Manrike. Vispirms apmeklētājs pa no lavas veidotām trepēm nokāpj centrālajā klinšu ieskautā laukumiņā pie baltiem krastiem ieskauta zila dīķīša. Īsta pastkarte. No tā ceļš ved uz abām pusēm, kur brīnišķīģi veidotas alu zāles, cauri vienai pa lavas tuneli var nonākt līdz pašam okeānam. Pretējās puses klintīs iedobtajā zālē skan klusa mūzika, un akustika ir brīnišķīga. Citā cauri baseinam un zaļām saliņām nonāc dabas ieskautā un mākslas apņemtā pazemes zālē, kur dejo nimfas un atraisās fantāzija. Cauri brīnumam, kas tapis pilnīgi neiedomājami skarbā melnas lavas klaju ieskautā vulkāna vidū.
Cueva de los Verdes tiku tikai līdz ieejai, kur priekšlaukumiņā grozījās apmeklētāji ar biļetēm, bet skats uz alas iekšpusi nebija ieraugāms. Izdomāju, ka diez vai šī ala pārspēs nupat redzēto paradīzi, tāpēc nolēmu netērēt 16 eur ieejas maksai un doties tālāk uz Haria, lai apmeklētu Manrikes māju- muzeju.
Tikai viens labi asfaltēts ceļš cauri melniem lavas pieblīvētiem laukiem veda virzienā, kur nezināmā attālumā kaut kur salas vidienā vajadzēja atrasties Haria. Pa to arī naskā solī turpināju ceļu, spožas dienas vidus saules apspīdēta. Lanzarotē vidējā temperatūra dienā ir ap 20 grādu, tomēr sajūtas ap pusdienlaiku ir tādas, ka iešanai par karstu. Peldēties okeānā gan nevelk, bet kāda ir ūdens temperatūra - pat nepamēģināju. Cilvēkus peldamies neredzēju, lai gan populārākās atpūtas pludmales apmeklējusi netiku. Garām un pretī pārvietojas mašīnas, svaigas un labā kārtībā, acīmredzot nomas. Kad noieti kādi trī kilometri, viena pietur. Divas mana vecuma francūzietes brauc uz kaut kurieni, bet Haria tā nav. Braucam nezinu kurp. Beidzot ieraugu kādā krustojumā norādi par Jameos del Aque un lūdzu dāmas pieturēt - no turienes taču nāku. Tomēr izrādās esmu citā krustojumā, nevis tajā, kur jau biju. No šejienes uz Haria ved taisns ceļš, 7 km. Stāvu un balsoju, visi rullē garām. Nolemju saskaitīt 10 mašīnas, tad doties uz tuvāko pilsētu lūkot autobusus. Pilsētiņu sauc Arrieta, un autobuss uz Haria būs pēc 2 stundām - ātrāk arī iedama neaizietu. Gaidīdama iegriežos restorānā, tie te uz ielas gar okeāna krastu viens pie otra. Pasūtu gan zivju zupu, gan zivi. Zupa tomēr nav ne uz to pusi tik laba kā Portugālē - brūnīgs šķidrums, kurā peld neliels jūras radījums ar 10 centimetrus garu ūsu, kas karājas pār šķīvja malu. Izlobītais kumosiņš garšo kā garnele, krabis vai kas tamlīdzīgs.
Uz Haria braucam cauri kalnu zonai ar nelielu pelēkzaļu veģetāciju - kaut kādiem pelēkiem izkaltušiem krūmiem, kuros plaukst zaļums. Izskatās, te tagad skaitās agrs pavasaris un varbūt krūmiņi vēlāk ietīs daļu salas zaļā sagšā. Arī pati Manrikes dzīves vieta ir salīdzinoši dzīva, ar iekoptām terasēm kalnu nogāzēs un palmām. Līdz muzejam kādi divi kilometri. Tā izrādās zaļa palmu dāza ieskauta Lanzarotei tradicionāli balta māja ar labiekārtptu pagalmu. Lēnām izstaigāju visu un vēl arī nedaudz pariņķoju pa pilsētu. Autobuss Arecife atgriežas jau tumsā, kas te iestājas ap 7iem vakarā. Tā ka dienas gaišā daļa Lanzarotē ilgst nedaudz mazāk kā tumsa, jo gaisma aust ap 7.30.
Otrā ceļojuma diena paredzēta salas pretējā pusē esošā vulkānu parka apmeklējumam, īpaši Timanfaya nacionālajam parkam, kas ir aizsargājama teritorija. Naktsmājas esmu rezevējusi pilsētā Yaiza vulkānu parka tuvumā. Paagrā stundā jau pieturā Mancha Blancha grozos uz visām pusēm, meklēdama ceļu uz Timanfaya nacionālo parku, līdz manu vēlmi uzmin kāda nule izkāpusī līdzbraucēja. Sprigani kājoju cauri mazām vīnodziņām apstādītiem lavas laukiem,
līdz pēc pāris kilometriem sasniegts parka informācijas centrs ar ekspozīciju un soliņiem, te dabūjamas arī parka kartes. Ieeja parkā esot pēc 4 km, kur samaksājot 20 eiro varēšot tikt pie vietas autobusā un izbraukt maršrutu. Ceļš, kas ved uz Yaiza un pēc tam noslēdzas Playa Blanca pludmalē salas dienvisu galā, ved cauri Vulkānu nacionālajam parkam. Vīnogu stādījumu vairs nav, ceļmalā bedraini akmeņu gruveši, bet abās ceļa pusēs slejas diezgan prāva augstuma vulkāniskie kalni, pārsvarā pelēki, vietām sārtām vai baltenām mugurām, bet bez veģetācijas. Kā nekā tā ir salas augstākā un vulkāniskākā kalniene, kur nekam dzīvam nav lemts izspraukties cauri akmeņiem. Labajā ceļa pusē Timanfaija parkam ir rezervāta statuss, tāpēc ik pa laikam uzraksti atgādina par aizliegumu tur spert kāju. Pie ceļa, kas ved uz parku, mašīnu puduris un kontrolpostenis. Nauda tiek iekasēta no automašīnās braucošajiem, arī man iekšā laidējs stiepj pretī 20 eiro vērtu biļeti, pēc trim km būšot autobuss, kurā varēšot ar šo biļeti pabraukāties pa parku. Turpinot ceļu, laikiem redzu šo autobusu riņķojam pa kalnu korēm. Bet es vēl pēc kādiem 4 km sasniedzu nākamo parka rekreācijas vietu, kur bez soliņiem ir arī kafejnīca un kamieļu nomas punkts. Ik pa laikam kamieļu karavāna ar pasažieriem atgiežas no pārgājiena pa vulkāniem, bet kājniekiem arī šeit ieeja liegta. Pēc kafijas un atpūtas turpinu ceļu uz Yaiza, vulkāniskos kalnus jūtos diezgan labi apskatījusi un redzējusi no ceļa.
Pilsēta, balta kā visas, sākas aiz liela apļa un izskatās izplētusies pa lavas laukiem, ko norobežo paaugsti kalni, tomēr centrs diezgan kompakts. Kad atrasta adrese ar vajadzīgo naktsmītni, tur nekas neliecina par viesnīcu un arī nav, tas izrādās dzīvoklis. Rakstu īsziņu saimniecei un saņemu atbildi, ka viss esot paziņots e pastā, tomēr e pastā atrodu tikai atgādinājumu par reģistrācijas laiku. Pēc cītīgas sarakstes saņemu kaut kādu informāciju ar bildītēm, no kuras neko nesaprotu. Par laimi, no mājas iziet jauna meitene, kas izrādās glābēja. Viņa atšifrē, ka atslēgas slēpjoties aiz mazām ar kodu atveramām durtiņām. Un tiešām, durtiņas atveras un tiekam pie atslēgām. Meitene arī atkodē informāciju par vajadzīgā dzīvokļa durvīm. Esmu ļoti laimīga tikusi nelielā jaukā dzīvoklītī, kurā pati atkodēju atsūtīto informāciju par wifi. Saimnieci tā arī neredzēju, atslēgas nākošajā dienā paslēpu tai pašā kabatiņā aiz kodētajām durtiņām. Re, kāda ērta sistēma, klienti nav ne jāredz, ne jāapčubina
Gribētos pastaigāt gar jūru pie El Golfo, bet ar autobusu puslīdz piebraukt iespējams vien Salinas de Janubia tuvumā, tāpēc izvēlos šo lokāciju startam. Salinas de Janubio izrādās no okeāna atdalīti baseini, kur iegūst sāli. Ir arī kaut kas muzejam līdzīgs, kas agrajā stundā slēgts, tāpēc aplūkojusi baseinus, dodos tālāk uz atklātā okeāna pusi. Ceļš tukšs, varbūt tāpēc, ka uzraksts brīdina par slēgtu ceļu priekšā kaut kur tālāk. Dažas mašīnas tiek vien līdz pludmalei, no kurienes tikai sākas skaistais jūras piekrastes ceļš. Pāris vietās tā pašās malās iegruvušas bedres, kas laikam ir ceļa bīstamības vaininieces. Gājējam tas netraucē, un arī riteņbraicējiem, kas mani panāk un apdzen. Skati brīnumdaiļi - vienā pusē rīta saulē laistās zaļgani, dzelteni, brūngani un pelēki vulkānisko kalnu kūkumi, otrā pret skarbām klinšu sienām šķīst baltās putās sakultas okeāna viļņu šļakatas. Eju cik atļauj laiks, lai atgrieztos līdz autobusa atiešanai. Gribas iet vēl, bet kad esmu pieturā, arī nogurums sagūlies kāju muskuļos.
Yaizā pie pieturas izpētu plāksnīti ar kājnieku takām, tomēr izvēlos Arecifes virzienu. Pēc pāris kilometriem sasniegta Uga, jauka pilsētiņa, kur beidzas vulkānu parks un tālākais ceļš iet gar ierastajiem lavas laukiem, kuru vienmuļību bagātina mazāki un lielāki pakalni, aiz kuriem ceļa vienā pusē ir okeāns ar pludmalēm. Eju laikiem pa zemes ceļu līdzās šosejai, laikiem pa šoseju, līdz sasniegta Tia. Šajā dienā noieti jau vismaz 20 km, tāpēc no Tia ierodos atpakaļ Arecifē ar autobusu.
Pēdējā dienā apmeklēšu Mirador del Rio, kas izrādās, atrodas dažu kilometru attālumā no Pila, kas ir arī autobusa galapunkts un tālākais salas ziemeļu punkts. No jau reiz skatītās Haria līdz Pila ceļš ved cauri diezgan zaļām kalnu nogāzēm- ziemeļu vēsums te palīdz uzturēt mitrumu un saglabā iespējas kaut kam augt. Ejot no pilsētiņas uz skatu punktu, no okeāna nākošā auka gandrīz vai no kājām gāž un auksts vējš izpūš līdz kaulam. Arī Mirador del Rio iekārtojis jau minētais mākslinieks Manrike, ieejot romantiskajā telpā ar kafejnīcu un izejām uz skatu punktiem, jūt viņa īpašo salas dabiskajai arhitektūrai atbilstošo mākslas stilu. Tomēr visiespaidīgākās ir mātes dabas veidotās masīvās klintis, kas aplūkojamas gan tuvplānā, gan redzamas stiepjamies uz abām pusēm gar piekrasti. Skats atduras arī okeānā pret kādu citu salu ar baltu smilšu pludmali un nedaudz mājām. Skatu punkta nelielo teritoriju izlodājusi,atpakaļ uz Pilo dodos pa citu ceļu gar okeāna piekrasti, kas ļauj baudīt aizraujošus skatus, bet ir garāks. Kad kādi 5 km nosoļoti, sākas vietējo zemkopju mājas ar iestrādātiem dārziem un augļu koku stādījumiem.
Esmu lasījusi, ka arī ceļš uz salas augstāko vulkānu Monte Corona vedot cauri vīna dārziem, tomēr takas malā gan redzamas terases, bet vīnogulāji tādi nīkulīgi, varbūt nav īstais gadalaiks to plaukumam. Ar visu to taka tīri interesanta - var iepazīt tuvplānā šejieniešu zemes kopšanas mākslu, kā arī laist skatu pār kalniem līdz pat okeāna zilumam. Līdz vulkāna sen apdzisušajam krāterim var tikt nepilnas stundas laikā. Aktīva darbība te nenotiek labi sen, un krātera bedre apaugusi zaļām sūnām, tās otrajā pusē nelielo dūmaku ja patīk, var iztēloties kā vulkāna kūpēšanu.
Tā kā no Pilas autobuss atiet tikai 8 vakarā, nolemju paturpināt pārgājienu līdz Maguez, no turienes braukšu jau 6 ar to pašu autobusu, kuru izmantoju pirms dažām dienām, kad apmeklēju Haria. Maguez atrodas kalnu ieleju krustpunktā, ceļš uz turieni arī baudāms skatu ziņā, bet pašā ciematā vienīgā kafejnīca izrādās slēgta, tā ka ar ēšanu nākas paciesties līdz Arecifei. Te viesnīcas ledusskapī mani gaida vakar iegādātais saldējums un vēl citi labumi, kas jānotiesā, lai rīt nebūtu jāved uz Grankanāriju. Jo vulkāniskās lavas smilšu, akmeņu un apdzisušo kalnu salu esmu gana baudījusi. Varbūt redzēts ne gluži viss, kas ceļvežos ieteikts, bet diezgan laba sajūta gūta. Šo salu interesanti atbraukt un apskatīt, taču tik sausā, vulkāniskā lavas smiltīm un akmeņiem klātā vidē negribētu ne dzīvot un ne pat ilgstoši uzkavēties.