Kalni un jūra, tā ir Grankanārija
Ierašanās
Piejūras parkā pastaigājoties atvados no Lanzarotes, tomēr klusajā lidostiņā nonāku stipri pāragri. Lidojam pāri okeānam, kurā skatam no augšas izplatījumā bez neviena mākonīša paveras skati uz ūdens zilumu un man nezināmām salām. Rosīgajā Grankanārijā nolaižamies pēc kārtīgas pusstundas, atrodu ceļu cauri tunelim uz autobusu pieturu. No 1.autobusa, kas arī brauc uz galvaspilsētu, mani aizraida prom, jo tūristiem jābraucot ar 60. 60.autobuss pietur tikai dažās vietās un aizrauj uz Las Palmos centru nemanot. Šosejas vienā pusē okeāns, otrā nami. Las Palmos nav šāda tāda, bet eleganta pilsēta ar skaistu daudzkrāsainu centru, āra kafejnīcās naski oficianti apskraida galdiņus ar laiskiem tūristiem, kuru te netrūkst. Redzams, tūrismam pavisam cits atvēziens salīdzinājumā ar Lansarotes mieru. Hostelī čalis laipns, parāda virtuvi, labierīcības un āra terasi, beidzot ierāda vidējo no trīsstāvu gultām. Līdz tumsai vēl paspēju izstaigāt centru, paēst ceptus rīsus ar vistas gaļas skrandiņām, izdzert mango smūtiju un izsēdēties skvēriņā, kur katrs trešais garāmgājējs vēlas parunāties (vai tas kāds sarunu soliņš?), uz ko diemžēl varu vien atsacīt "ņo hablo espanol".
Grankanārija atšķiras no Lansarotes pēc formas - tā ir apaļa gandrīz kā pankūka, tikai dažviet ar kādiem ragiem vai pussaliņām iestiepjoties dziļāk okeānā. Apkārt salai austrumu, dienvidu un ziemeļu piekrastēs iet lielā šoseja, bet rietumu piekraste tāda mazāk apdzīvota un tur iet tikai mazāki ceļi, arī ne visur gar pašu okeānu. Sākumam pamanāmi pazemie kalni un akmeņu un smilšu tīrumi atgādina Lansarotes skatus, tomēr tāda ainava sastopama tikai vietumis, kopumā salā ir gana bagātīga veģetācija. Salas lielāko daļu aizņem kalni, no tiem brīva zona ar pludmalēm un apdzīvotām vietām aptver samērā šauru joslu starp okeānu un kalniem. Kalni te tādi savādi pēc struktūras, kā jau vulkāna izsvaidīti, tie neveido kārtīgas grēdas ar skaidri saskatāmām pārejām, bet mikslīgi mijas zemas apdzīvotas lejas ar augstām šķautnēm un klinšu stabiem turpat blakus. Lai gan dažās piekrastes vietās kalni uzņem augstumu diezgan krasi, tomēr lielākais augstums virs jūras līmeņa izmērīts salas sirdī (vidū), kur augstākās smailes pietuvojas 2000 m (augstākais kalns Pico de las Nieves 1949 m). It kā augstākajās vietās arī vajadzētu būt grūtāk ejamām takām, tomēr viss atkarīgs no reljefa un takas labiekārtojuma. Ja vēlas tikai gūt vizuāli emocionālu iespaidu par kalniem, netērējot daudz spēka, pietiek izbraukt salu krustām šķērsām ar automašīnu, jo asfaltēti ceļi te uzved pašās augstākajās vietās, atstājot nesasniegtas vien atstatas klinšu radzes.
Mani plāni - iziet Grankanārijas Santjago ceļu jeb camino
Mans skatiens uz šīs salas, ignorējot pludmales, tika vērsts kalnu virzienā - biju nospraudusi mērķi iziet Kanāriju salu camino no ziemeļiem uz dienvidiem pa salas centrālo, kalnaino asi, trases kopgarums 76 km. Kur gan tik tagad nav iekārtoti Santjago ceļi, atdarinot Spānijas pirmdzimto! Camino oficiāli sākas ziemeļu pilsētā Galdar un beidzas Maspalomas dienvidos (var virzīties arī pretēji), taču biju nolēmusi maršrutu mazliet individualizēt un sākt no blakus esošās pilsētiņas Ajeites (Agaete), jo vēlējos apskatīt šo pievilcīgo vietiņu.
Agaete - pilsētiņa ziemeļrietumu punktā ar masīvām piejūras klintīm
Pilsētiņa nelika vilties, tās ŗelaksētais miers apņēma jau izkāpjot no autobusa uz ceļa ar baznīcu vienā, nelielu parciņu ielas otrā pusē. Hostelī iečekošanās sākas no 12, līdz tam vēl var apskatīt centru. Tas ir jauks. Ceļu krustojumā karte ar pastaigu maršrutiem visos virzienos, kā arī norādes uz galvenajiem objektiem pilsētā - ziedu (botānisko) dārzu un arheoloģisko parku. Kā pirmo izvēlos ziedu dārzu turpat aiz stūra un samaksājot 1 eur nokļūstu pasakainā dabas valstībā - ziedu gan te nav daudz, bet pastaiga lieliska. Bez manis te pastaigājas tikai viena ģimenīte ar bērnu, izrādās, latvieši. Pie izejas aprunājos ar saimnieku par satiksmes iespējām tālāk kalnos, gūstu izsmeļošu informāciju un dabūju arī labu salas karti - taisni tas, kas vajadzīgs! Uz arheoloģisko parku ejams kādu kilometru, baudot mierpilno ielu jaukumu un piesēžot kādā vēsturiskā mācību dārzā, kur redzu grupiņu cilvēku izpildām jogas vingrojumus. Arheoloģiskais parks sākotnēji atgādina Lanzaroti, jo ģeoloģiski ir tai līdzīgs, tomēr interesantas ir apbedījumu vietas, kur kapavietas veidotas kā mucas no lavas materiāla.
Pēc iečekošanās hostelī klāt arī pusdienu laiks un iestājos rindā uz brīvu galdiņu vienīgajā pilsētas centra kafejnīcā. Trīs britu kungi manīgi aizlien man priekšā, taču oficiants viņus nodzen no krēsliem un apsēdina mani. Laika jau man netrūkst, tomēr patīkami. Papētījusi kartes, saprotu, ka nākamais apmeklējamais punkts ir Puerto de les Nieves, kas atrodas okeāna krastā. Dodos turp pēc norādēm un pēc krietnas pusstundas relaksētas pastaigas esmu nokļuvusi rosīgā kūrorta centrā ar veikaliņiem, suvenīriem, kafejnīcām un restorāniem, visu kā jau pienākas. Te, lūk, atpūšas tūristi, nevis klusajā pilsētiņā. Pludmale ir skaista, jo no tās paveras skati uz monumentālām piekrastes klintīm. Pa ceļu vai pastaigu taku virzoties uz rietumiem, varētu baudīt burvīgu klinšainās piekrastes ainavu, taču piepūlēties negribas, tāpēc apmetos uz atpūtu peldvietā. Starp dabas izveidotiem lavas dīķiem, kuros ieskalojas okeāna ūdens, izveidota labu labā peldvieta. Dīķīšos iekšā var tikt pa trepītēm, lai mestos peldus kristāldzidrajā ūdenī, ko saulīte iesildījusi siltāku nekā atklātajā okeānā. Diemžēl, mans peldkostīms palika viesnīcā, tāpēc vēlme ienirt ūdenī netika piepildīta.
Vakars hostelī izvērtās saviesīgs. Visi sapulcējāmies uz terases, to skaitā arī Londonas latviete un Holandē dzīvojošs poļu pārītis, tikko izgājuši camino pretējā virzienā manis iecerētajam. Pēdējais vairāk nekā 25 km garais posms esot bijis dikti grūts, bet pusceļā nav naktsmītņu, attālumu dalīt iespējams tikai tad, ja ir telts. Kļuvu domīga un šaubīga par savu spēju pieveikt šo posmu, par ko biju šaubījusies jau Rīgā. Vēlāk terasē uzrodas kāds spāņu jaunietis ar ģitāru, kurš sniedz ļoti baudāmu priekšnesumu, lai dotos atkal uz kādu tusiņu, kur viņš tiekot gaidīts. Naktī īsi snaudas mirkļi mijas ar nomoda stundām, lai risinātu problēmu ar rītdienas pārgājienu. Tikai pret rītu iemiegu dziļāk, jo esmu pieņēmusi lēmumu veikt pirmo pārgājiena posmu ar autobusu. Lai gan no tuvējās Galdar uz man vajadzīgo Artenara ved labs asfaltēts ceļš, satiksmes autobusi pa to nekursē. Atceroties slikto pieredzi ar stopošanu Lanzarotē uz Haria, nolemju neļauties gadījumam, bet doties uz Artenara pa posmiem ar autobusu, pavisam kopā pārsēžoties 4 reizes.
Camino sākas ar braucienu četros autobusos
Svešā vietā un īsti nezinot autobusu kustības grafikus, nolemju sākt pēc iespējas agri un pēc 7 jau esmu pieturā. 7.30 pirmais autobuss, gaismai austot, aizved mani līdz Galdar. Vēlāk saprotu, ka vajadzēja braukt tālāk līdz nākošajai pieturai, bet tomēr tālāk tieku pēc nedaudz minūtēm un vēl pēc kādas pusstundas esmu izkāpusi El Pagadar, neapdzīvotā vietā pašā okeāna krastā. Nākošo autobusu uz vietu ar bīstamo nosaukumu Teror jāgaida 40 minūtes, tās paiet, veroties, kā okeāna viļņi šķīst pret piekrastes klintīm un sildoties uz akmeņiem. Teror vairs neatrodas uz lielā salas apvedceļa, bet iegriežas kalnos, tāpēc skati ir gleznaināki, zaļāki un arī pauguraināki. Arī pašas pilsētas reljefs veidots no slīpumiem, kāpumiem un pakalniem. Diemžēl autoosta atrodas pilsētas malā un nākamais man vajadzīgais autobuss uz Artenara ir pēc nepilnas stundas, tāpēc pagrozos vien turpat pa tuvākajiem pakalniem privātmāju rajonā. Brauciens uz Artenara jau ir ļoti skaists, sākas īsti kalni, te uzbraucam augstu ar panorāmu uz zemāk esošajām ielejā izsvaidītajām pilsētiņām, te nolaižamies zemāk.
Artenara izrādās maza, bet ļoti pievilcīga pilsētiņa ar daudziem tūristu objektiem. Tūristu relaksētā daļa te aiziet līdz baznīcai, paveras pār kanjonu tālumā, pasēž kafejnīcā. Turpretim es pat pusdienas nolemju atlikt, lai nekavētu laiku un mierīgi pagūtu noiet 10 kilometrus līdz naktsmītnei, kas atrodas Tejeda.
Pirmie 10 camino kilometri
Ieņēmusi taku, atrodos jau uz camino, 16 tā kilometri jau aiz muguras, nobraukti autobusos. Taka ir jauka, pacēlumi un kritumi nelieli, vēl elpa nav paspējusi aptrūkties, kad esi jau kalniņa galā un veries lejup uz skaisto aizu. Bieži vien taka ieved pīniju un citu skujkoku mežā, aizsedzot dienas vidus sauli. Tik ļoti bija gaidīts pārgājiens pa šādu taku, ka nespēju pat attapties, kad esmu jau Cruz de Tejeda - tas ir krustojums, no kura ceļi ved vairākos virzienos, uz Tejeda pilsētu braucot pa šoseju laikam kādi 8 km. Mana naktsmītne Casa la Finca atrodas apmēram pusceļā uz Tejeda, pa taku pāris kilometri.
Taka ved vienmēr lejup,diezgan nepatīkami ejama, tomēr pēc kādas stundas esmu lauku saimniecības pagalmā. Viesu mājas nami zemi, līdzīgi barakām, nepatīkamo sajūtu pastiprina interneta pārrāvums tieši pirms manas iečekošanās. Gaidu pusstundu, stundu, internets neatjaunojas, gribas ēst, bet te līdz vakariņām, kas būšot 8, nevar dabūt pat kafiju, tikai alu-to arī jaunieši dzer pie pagalma galdiņiem ar skatu uz kalniem. Palūdzu iespēju vismaz atstāt somu, jo iešu uz Tejedes pilsētu meklēt pārtiku. Esot jāiet divas stundas, tā arī abos virzienos sanāk- turp no kalna, atpakaļ pret kalnu. Supermārkets gan turpat pie kalniem. Sapērku pilnas rokas, sakrāmēju kastītē, kas mētājas pie veikala un brīvdabas restorānu iekārtoju uz kāda akmens takas malā. Nemanot esmu izdzērusi visu litru piena un iztukšojusi pusi no kastītes labumiem, otra puse paliks brokastīm. Jau pustumsā esmu atpakaļ, nu arī datori atdzimuši un dabūju gultu telpā ar klaudzošām dzelzs durvīm, āra tualeti un dušu ar aukstām betona grīdām. Kā nebūt nomazgājusies vēl noskatos saulrietu, bet jau vēlāk tumsā nav spēka sekot istabas biedrenes aicinājumam apbrīnot savādo mēnesi . Vēlāk naktī ieraugu to mēnesi- tiešām, apaļš, smaidošs un īpaši gaišs.
Otrās dienas pastaigas šurpu turpu
Neomulīgajā viesu namiņā esmu rezervējusi divas naktis, domādama, ka pēc ļoti garā pirmās dienas ceļa prasīsies ilgāku atpūtu. Lai arī gribētos turpināt maršrutu, būs vien jāpaslaistās tepat apkārt. Pārgājienam iespējami divi virzieni - Tejedes pilsēta un tālāk no turienes, vai Crus de Tejede un kāda taka no turienes. Izvēlējusies otro, pēc stundas kāpuma augšup esmu rosīgajā krustojumā, kur tieku pie rīta kafijas, ko nakšņošanas vietā varēja dabūt vien, ja ņēmi pilnas brokastis. Tālākās takas trīs - vakar ietā Artenara, "Tejede circuit" un tā, kuru vajadzētu iet rīt. Pēdējā izskatījās vispievilcīgākā, un to arī izvēlos, un taka tiešām ļoti jauka, ved gar kalnu mugurām pa līdzeniem brūniem ceļiņiem, vietām tikai mazliet pakāpjoties augšup lejup. Skati uz robainajām virsotnēm un klinšu stabiem pasakaini. Gāju, līdz taku aizšķērsoja krituši koki, kam apkārt asi dfzelokšņaini krūmi. Pienāca pāris vācu pensionāru un atrada iemītu vietiņu kritalu apiešanai, bet es tomēr nolēmu griezt atpakaļ. Paagrā pēcpusdienā biju atpakaļ Crus de Teide restorānā pie kafijas tases un kūciņas. Viesu namā pabeidzu vakardienas biezpienu un pie āra galdiņiem lasīju recepcijā uzietos Kanāriju ceļvežus.
Vakarā nomainījās viesu sastāvs ar jauniem iemītniekiem, mēs ar vienu britu un diviem vāciešiem ēdām 12 eiro vērtās veģetārās vakariņas - plikā ūdenī vārītu zaļumu zupu, rīsus, kam uzpidžināta karotīte vārītu dārzeņu un minipīrāga klucīti, ko sauca par kūku. Austriešu jaunietis, kas apceļojot salu ar velosipēdu, mielojās ar smaržojošām vistas nagetām, ko veikalā nopircis par 2 eur, un ko pats nespēja notiesāt, tāpēc piedāvāja mums ar Melāniju. Ļoti gardas. Brokastis nebija labākas - kaut kāda sačammāta omlete ar krikumiņu dārzeņu. Kafiju neredzēju, tāpēc dzēru tēju, bet vēlāk kāds teica, ka kafija esot bijusi.
Starp salas augstākajām smailēm
Nākošais camino posms līdz San Bartolome de Tirajana - 16 km no Cruz de Tejede, bet kaut kā atkārtot vakar ieto negribējās, Nolēmu aiziet lejup līdz Tejede pilsētai un tad domāt, vai virzīties tālāk pa alternatīviem ceļiem uz Ayacat (10 km) un tālāk, vai atkal haltūrēt, braucot ar autobusu. Rīta svaigumā sasniedzu pilsētu, satiekot daudzus skrejošus jauniešus ar numuriem uz krūtīm. Tejedē troksnis, mūzikas skaņas un balss skaļrunī aizveda uz galveno laukumu pie baznīcas, kur joprojām startēja skrējēji. Apskatījusi baznīcu, steidzos uz kādu no konditorejām, kas viena pie otras rindojās galvenās pastaigu ielas malā. Pēc rīta kafijas rituāla bija atlikusi stunda līdz autobusam, kas mani var aizvest līdz Cruz Grande- skatu punktam, kura tuvumā vajadzētu būt nākamajai viesnīcai - lauku saimniecībā mani gaidīja telts.
Autobuss brauca pa pasakainiem virsotņu ceļiem ar sirdi aizgrābjošiem skatiem uz visām pusēm. Viens no brīnišķīgajiem skatu punktiem ir arī Crus Grande, kur man bija jāizkāpj. Lēnītiņām devos uz viesu namu nolikt somu. Kad bija izstaigāts dārzs, parādījās arī jauna sieviete, bet viņai pielipusi neatlaidīgi sekoja gadus piecus veca meitene, un pa durvīm galvu izbāza garmatains vīrs. Viņš arī pagatavoja man lielu krūzi kafijas, kamēr dāmas tērzējām dārza uzkalniņā pie apaļa galdiņa. Dārzā patālu viena no otras divas teltis, no kurām viena šodien būs manējā. Telts izrādījās iekārtota pēc labākajiem standartiem karaliski - vairākas rakstainiem pārklājiem segtas kušetes, divi galdiņi, atpūtas krēsls, liels mīksts matracis gulēšanai, lampiņas un elektrības kontakti, tējkanna un viss tējai nepieciešamais, pašu tēju ieskaitot. Saimniecības īpašā ekstra - kaķi, saimniece teica, ka esot divdesmit, man nelikās, ka ir tik daudz, tomēr daži tūlīt bija klāt, viens ierāpās klēpī, piespiedās un vēlējās iemigt, otrs nebija dabūjams ārā no telts, kad gatavojos pastaigā. Nevarēju jau draudziņu te atstāt, diezin kādi šejienes kaķiem paradumi.
Cruz de Grande dažādos virzienos ved vairākas takas. Sākumam izvēlējos to, pa kuru man šeit vajadzēja ierasties - camino. Tā mani veda arvien augstāk, drīz vien biju smailes augšā un augstāk par mani atradās tikai blakus esošais klints stabs. Šķiet, biju Pico Nieves līmenī vai tikai kādu kriksīti zemāk, man blakus slējās kraujas un grotas un zigu zagu līkumoja akmeņaina, tomēr labi veidota taka. Skats vērās uz pilsētiņām un ciemiem tālu ielejās. Debešķīga vieta! Kad atgriezos atpakaļ starta vietā, līdz tumsai vēl bija vismaz stunda, tāpēc izvēlējos vēl vienu pastaigu virzienu, kas gāja pa līdzenu zemes ceļu, kura vienā pusē slējās krauja ar neparasti baltām klintīm un grotām. Aizgāju līdz norādē minētajam galapunktam, no kurienes sākās ceļš uz kādu citu galamērķi, tomēr jau sāka krēslot. Teltī nonācu jau krietnā pustumsā.
Saimnieki bija par ik sīkumu padomājuši , lai viesis būtu komfortā. Tumsā ceļiņus apspīdēja lampiņas, bet āra duša izklāta ar materiālu, kas glabāja siltumu kājām. Tieši septiņos, kā norunāts, saimniece atnesa pasūtītās vakariņas - ar tautisku sedziņu izklātā kastītē pankūka ar ceptu sieru un omleti, klāt bļodiņa ar ļoti svaigiem dažāda veida salātiem - garšoja pēc ekoloģiskiem, gluži kā manās lauku mājās. Pavērusies naksnīgajā dārzā, debesīs un lejā mnirdzošās pilsētiņas ugunīs, saritinājos zem biezajām mīkstajām segām. Līdz ar tumsas iestāšanos apkārtni pārņēma dzestrs vēsums, kas nesaudzēja arī telts iekšpusi, tomēr telts omulība, mīkstās segas un komforts ļāva justies silti un labi.
Brokastīm tieši norunātajā laikā tuvojoties, kaķītis izleca no mana klēpja siltuma un devās apsveicināties ar saimnieci. Bija skumji šķirties no tik pasakainas vietas, bet taka cauri krūmiem uzveda uz pīniju ieskauta meža ceļiņa virzienā uz Tunti, ko arī pēc kādas stundas sasniedzu. Šodienas plāns bija aiziet līdz pilsētiņai Arteara, kur nebija izdevies dabūt naktsmājas, tāpēc tālāk doties ar autobusu uz piejūras kūrortu Maspalomas, kas arī ir camino galapunkts. Bija doma uz pēdējā posma pārvarēšanu nākamajā dienā atbraukt no Maspalomas ar autobusu atpakaļ, tomēr beigās to neizdarīju. Bet pagaidām vēl priekšā stāsts par ceļu līdz Maspalomas.
Pēdējā camino diena gan jauka, gan sarežģīta
Esmu Tuntē, pasēžu zem liela lauru koka un dodos tālāk, sākumā pa šoseju, pēc tam taciņu, kas ved puslīdz paralēli tai. Kalni saplakuši tādi kā mazāki, veidojot plato, priecē zaļumi un dārzi visapkārt, arī kāda upe šejienes upēm raksturīgajā veidā - tā ir sausgultne jeb aiza, jo ūdens nav. Bet varbūt kādreiz tas uzrodas? Pēc pāris stundām relaksēta pārgājiena esmu sasniegusi nelielu skaistu pilsētiņu Fataga. Jauki pasēdēt ēniņā zem kokiem pretī baznīcai. Arī baznīcas durvis ir vaļā, jo ir svētdiena. Divas kafejnīcas piepilda tūristi, taču to nav pārāk daudz. Izbaudu kafiju vienā no tām. Žēl doties no šīs vietas projām, bet lielāku pusdienu pauzi ar pasēdēšanu restorānā esmu nolēnusi taisīt Arteara, un no turienes tad ar autobusu pēc sešiem vakarā došos uz Maspalomas viesnīcu.
Vai jūs varat iedomāties svētdienas pēcpusdienu mazpilsētā, kur nebūtu neviena cilvēka, nevienas kafejnīcas un pat neviena atvērta veikala? Ja nevarat, tad aizbrauciet uz Arteara! Šo pilsētiņu vispār pat nevar no lielceļa pa gabalu pamanīt, tā iegūlusies starp divām kalnu kraujām tādā kā ieplakā, pa vidu ved viena iela, kurai abās pusēs dzīvojamie nami un pat dārzi ar apelsīniem. Tomēr neviens pats auglis nav dabūjams, tos sargā žogi mazām acīm. Pa garo ielu izejot cauri pilsētai līdz arheoloģiskajam parkam tās galā, redzēju tikai vienu cilvēku - sporta laukumā sēdēja meitene. Arheoloģiskā parka ofiss slēgts, bet ceļiņi staigājami un pāri tam turpinās pat mans camino.
Vēl tikai 4, gribas ēst un atpūsties, līdz autobusam vēl 2,5 stundas. Vai sēdēt tukšajā pieturā vai tomēr paiet kādu gabalu nevis pa akmeņaino taku, bet pa šoseju līdz nākamajai autobusa pieturai, cerot kaut kad varbūt ieraudzīt kādu ēstuvi? Biju cerējusi un domājusi, ka šoseja tāpat kā nupat ietajā posmā, smuki vīsies pa ieleju, slīdēdama arvien zemāk prom no kalniem. Arī kartē tā iezīmēta bez nevienas virāžas, taisna kā laba šuvēja vīle. Tomēr izrādās, ka dzīvē šis tas mēdz būt pretējs loģikai un kartē redzamajam. Šoseja veda arvien augstāk kalnos, reizēm liekot piespiesties pie pašas klints, lai pretimbraucošās automašīnas mani neaizķertu. Neviens pa šādiem ceļiem nestaigā! Bet es no tā vairs projām tikt nevarēju - ne griezties atpakaļ un iet vēlreiz vairākus bīstamā ceļa kilometrus, ne rāpties klintīs, ne krist aizā ceļa labajā pusē. Saule, nogurums, nav ne ēdiena, nu jau vairs arī ūdens nav. Apsēžos uz akmens kādā mazā laukumiņā starp divām klintīm, nometu to nejauko mugursomu un pūtinu, pūtinu visu nogurumu... Varbūt varētu aiziet atpakaļ līdz pieturai un braukt atpakaļ uz Fataga, paēst tur un sagaidīt autobusu ejam atpakaļ? Par vēlu, lūk autobuss jau aiziet, cita tai virzienā nebūs. Tā domājot, man pretī apstājas mikriņš, atpakaļgaitā atstūmies tieši man pretī. Viņi mani atceroties, gatavojuši man ēst. Es viņus gan neatceros, bet tāpat labi. Braucam. Izstāstu kā te gadījos un brīnos par varenajām klintīm un serpentīniem, kas beidzas tikai pirms pašas Maspalomas. Nezinu gan, kā būtu izpērusies tam ceļam cauri, ja nebūtu šie labie cilvēki!
Ceļojuma nobeigums dienvidū kūrortā Maspalomas
Maspalomas ir liela un moderna kūrortpilsēta ar plašiem tirdzniecības centriem un baltu namu rindām. Piezemējos pirmajā restorānā, ko ieraugu izejot no viesnīcas, kurā esmu piereģistrējusies. Restorāns izrādās aziātu, makaroni ķīniešu stilā, diezgan padārgi tādai kvalitātei, izsalkums nomierināts, bet vairāk te nenākšu. Viesnīcas veikaliņā dabūju lielo pudeli ar neste tēju un pazūdu istabā. Pa atvērto logu mani sasniedz pilsētas kņada, kas ieaijā miegā.
Izčekojusi kādas 20 kafejnīcas, kas viena pie otras savietotas tirdzniecības centra priekšā, beidzot palieku pie prāvas kūkas un labas kafijas. Maspalomas duns - tā sauc okeāna krasta īpašās kāpas, kas šajā pilsētā ir vienīgais mani ieinteresējošais apskates objekts. Maps me rāda vairāk kā 4 kilometrus. Eju. Re, "Spar", šis pārtikas zīmols man patīk. Sapērkos banānus un vēl šo to ēdamu un soļoju tālāk. Pēc kāda laika sasniedzu zaļumu ieskautu ielu, kādā tās stūrī dārzs, rakstīts - botāniskais, bet vārti ciet. Pēc 10 minūtēm jātiek atvērtiem, un tā arī notiek. Izstaigāju katru ceļiņu un izlasu uzrakstus vai pie katra koka un krūma, tomēr kaut kā maz kas no nepazīstamajiem paliek atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Kopiespaids jauks. Atrodu kādu soliņu un patukšojusi provianta krājumus, turpinu ceļu uz kāpām pa tādu kā upes, kā kanāla krasta taisnu kā diegs ceļu - kartē iezīmēts ūdens, bet dabā sausgultne, kā jau te ierasts.
"Upe" beidzas vietā, kur sākas 'Maspalomas duns" iežogotā rezervāta teritorija. Tā stūrī zaļas krāsas ezeriņā tusē pīles un lidinās kaijām līdzīgi balti putni melniem cekuliem. Tālāk stiepjas kāpas, kuras vietvietām bagātina pelēcīgi, mūsu kārkliem līdzīgi krūmi un koki. Lai apskatītu kāpas, gar žogu ar stabiem nosprausts ceļš. Līdz ar daudziem cilvēkiem, noāvusi kurpes, brienu pa karstām sarkanīgi baltām smiltīm. Skaisti? Nu, nav neko pārāka vieta kā Kuršu kāpās. Saule pašā zenītā, tomēr pāris reizes atstiepusies un atpūtinājusi sevi kāda krūma paēnā, sasniedzu galamērķi, kur visi atzīmē uzvaru ar saldējumu. Tad seko atpakaļceļš, kura beigās griežu uz pludmales pusi. Pirmo reizi ceļojuma laikā degustēju ūdeni. Auksts nav, daži šūpojas viļņos, vairāk gan bērni. Atgriezusies pilsētā un notiesājusi lielu kebabu, paslēpjos viesnīcas istabiņā. Divu nedēļu ceļošanas sagurums liek sevi manīt.
Vai arī - slimības sākums, pēc rīta kafijas nolaiskojos pa istabu līdz izčekošanās laikam. Lidojums tikai vakarā, bet plānu īsti šai dienai nav. Eju pa pilsētu uz labu laimi. Deguns sācis tecēt un ap pusdienlaiku iesnas jau plūst kā ūdens. Gribētos vienkārši relaksēties botāniskā dārza zaļumos, jo ne pludmali, ne sauli nekārojas. Taču uz labu laimi staigājot, no botāniskā dārza esmu attālinājusies vēl par pāris kilometriem. Šā tā ar iesnām un sagurumu cīnoties, sagaidu lidojumu un vēlu naktī esmu Barselonā. Viena kafejnīca darbojas. Uzlādēju telefonu, izdzeru tasi kafijas, aplūkoju lidojumu sarakstu. Rīgas reisu neredzu - izrādās, tas esot citā terminālī. Sagaidu autobusu, pasnaužu otrajā terminālī, rīta kafija un arī Rīgas lidojums sagaidīts. Pļāpājam ar meiteni no Liepājas, kas Spānijā ir erasmusā. Un abas esam priecīgi pārsteigtas, ka Rīgā nemaz nav stindzinošs sals, bet svaiguma pilna, tikai nedaudz apmākusies diena ar pavasara smaržām gaisā. Rīgas gaiss, mājas!