Armēnija - kalni un kultūra

Augusta beigas. Armēnijas kalnienes klāj rudenīgi ruda rūsa, ko veido izsausējušu stiebru klajumi ar pavisam retiem zaļu krūmiņu ceriem, ko cenšas sagrābstīt tikpat reti šeit sastopamās aitas un govis. Savās fantāzijās atgriežos šeit pavasarī, kad kalnus vajadzētu apņemt maigam zaļumam. Taču visticamāk Armēnijā vairs neatgriezīšos, esmu šeit pabijusi pirmo un vienīgo reizi. Šī zeme un cilvēki nenāk pretī tik atvērti un saprotami kā Gruzijā, daudz cietušās tautas vēsture šos cilvēkus veidojusi noslēgtākus un atturīgākus par dažiem citiem dienvidniekiem,tāpēc atklāt armēņus un viņu zemi nebūt nav tik vienkārši. Skarbā pagātne tomēr nav atņēmusi viesmīlību un dāsnumu. Nelaimīgu genocīdu, pārvietošanu, deportāciju, pa pasauli izsvaidīto tautiņu liktenis saaudis kopā ar turkiem, irāņiem, krieviem un citiem, tomēr vēsturiski senā kultūra ir un paliek Armēnijas neatņemama iezīme. Arī tas bija iemesls valstiņas apmeklējumam. Tātad kalni un kultūra, un skumjas armēņu acīs.

Ceļojumā uz Armēniju devāmies sešas sievietes- visa grupiņa, kas pērn kāpām kalnos Kazbeka apkaimē Gruzijā, tikai šoreiz izpaliek mūsu vienīgais vīrietis. Grupu vada tā pati Līga, viņa arī visu organizē, plāno un rezervē, tāpēc es šoreiz esmu vairāk vai mazāk pasīva dalībniece, Tiesa, Līga ir ņēmusi vērā arī kādas manas vēlmes par apskatāmiem objektiem. Braucienus pa valsti nodrošina nolīgti busiņi, ko Līga dabū caur man nezināmām tūrisma firmām. Šoreiz mūs pa valsti vada Ašots, viņš arī ir ekskursiju vadītājs, Ašots centās radīt prieka un bezrūpības atmosfēru, koncentrējot tūristu uzmanību uz dzīves jautrajām pusēm, dimdinot busiņu ar skaļu mūziku armēņu un krievu mēlē, liekot dejot un priecāties, it kā ceļotāji dotos pa pasauli nevis to iepazīt, bet pēc prieka. Daļēji varbūt tas tā arī ir, bet šāda attieksme liedz iepazīt tautas īsto noskaņu. Bet vispār Ašotam nav ne vainas, un ik uz soļa jūtama pretimnākšana un vēlme palīdzēt, pacienāt, parādīt un piedāvāt pat sevi, ja kādai no dāmām būtu vēlme iet tālāk par flirtu. No armēņu kultūras un vēstures gan viņš maz ko saprot.

Erevānā valda vasaras svelme, pirmajā naktī viens uz divām istabām viesnīcas ventilators (kondicioniera vietā) maz atvēsina. Savārgušas pēc pusgulētās nakts neērtajās gultās dodamies brokastīs, kam vajag būt servētām astoņos, bet kas tomēr ir gatavas tikai deviņos. Pērējie viesnīcas iemītnieki, Krievijas pilsoņi, ar lielu skubu steidzas pie bļodām, un kad mēs kā pēdējās pie tām tiekam, dažam pietrūkst omletes, citam saldās maizītes vai vēl kas, tomēr ēdiens ir garšīgs, salāti bagātināti ar Armēnijai raksturīgām garšām. Desmitos ir klāt Ašots un ,sakrāmējušās sešvietīgajā busiņā, dodamies prom no saules apspīdētās Erevānas.

Pa ceļam Ašota iemācītos armēņu labdien un paldies grūtās galvas nevar saturēt, tāpēc piefiksējam telefonos un iegaumējam pakāpeniski. Pēc kādas stundas esam pie Sevana ezera. kamēr puse grupiņas bauda peldi, pārējās sēžam ēnainā terasē un baudām Ašota uzsaukto kafiju turku gaumē un tarhūnu, kura garšu vēl atceramies no padomju laikiem, kad šis dzēriens bija populārs arī pie mums. Arī peldētājas dabū dzērienus un visas uzkožam ceptus kartupeļus armēņu gaumē, lai spēcinātas dotos tālāk. Mūs paredzēts nogādāt kalnu kūrortā Diližanā (Dilijan) un tur atstāt, tomēr braucot pieņemam Ašota piedāvājumu līdz vakaram paceļot pa kalniem valsts šai pusē. Braucam tālu starp mežu ieskautiem kalniem, vērojot klintis un vecus aprūsējus tiltus, līdz nonākam kādā pilsētā netālu no Gruzijas robežas, novietotai tuvu kalnu smailēm, kur apskatām 9.gadsimta klosteris -Haghpat monatery. Tas ir viens no vairākiem šajā apvidū un pirmais Armēnijā, bet ne pēdējais, tāpēc apskatām ar lielu interesi. Baznīcā starp vecajām apmelnējušajām sienām skan klusināta mūzika, bet gaisma spīd pa griestos būvētu apaļu caurumu - logu, kas raksturīgi šejienes klosteriem. Apskatām arī kapsētu, kur apbedījumus iekļauj mūra aplodas. Apskatām arī kādu alu, no kuras terasēm paveras skati uz kalnu ieleju. Tepat restorānā notiek saderināšanās ballīte, kur pie galdiem mielojas un zālē dejo kāds pussimts viesu, caur stiklotajiem logiem mūsu novērots. Viesnīcā nonākam jau tumsā.

Mūsu naktsmītne ar itālisku nosaukumu "Rossi guest hause" atrodas kādā vēl līdz galam nesakoptā īpašumā, kuras saimnieks uz mūras sienas krāso mozaīku no krāsainiem kvadrātiņiem. Ieņemam otro stāvu - trīs istabiņas ar plašu viesistabu un labierīcībām. Meitenes tūlīt pat no supermārketa sanes dārzeņu un augļu bagātības, kā arī citus ēdienus, arī turpmāk ēsts ārpus mājas tiks visai reti un vietējo pagatavoti armēņu virtuves labumi man nedaudz pietrūks. Diližana atrodas vairāk nekā 1000 m virs jūras līmeņa, tāpēc karstums te vairs nav mokošs. Rīta svaigumā pēc kontinentālām brokastīm ar mazu, bet pašķidru armēņu kafiju dodamies pirmajā pārgājienā. Pie grieķu teātra paliekām mums piesitas kāds suns un tā pavadībā dodamies meža takā, līdz sasniedzam kādu atklātu nogāzi ar skatiem uz ielejas pretējā pusē mežiem klātajām nogāzēm. Te blakus teltij sēž armēņu sievietes un mūs pavadošais klaidonis sadraudzējas ar citiem suņiem un man par prieku, bet citām par bēdām no mums atstājas. Ejam caur kādu ciematu pa zemes ceļiem, kuru abās pusēs dāsni savu bagātību pretī sniedz neskaitāmu zilo plūmju rindas. Rauju mīkstākās un baudu plūmes, kuru Latvijā šoruden trūkst. Tālāk taka līkumo pa mežu starp nātrēm, gluži kā pie mums Latvijā. Kaut ko jaunu baudām vien galamērķī, kas ir pie koši zaļa ezeriņu, pa kuru braukā laiviņas, pāri laižas ziplainā iekārti adrenalīna ķērāji, bet pa Mežakaķim līdzīgām ietaisēm kāpelē bērni. Ieturējušas vieglas pusdienas no līdzpaņemtā, puse no grupiņas braucam atpakaļ ar taksi, bet pārējās izvēlas iet atpakaļ kājām vēl vienus 15 kilometrus.

Aiga paliek pusceļā gaidīt gājējas, uz viesnīcu atbraucam ar Vinetu. Vakarā mazā restorāniņā ēdam soļanku, kas armēņu gaumē ir riktīgi koncentrēta un asa, Paņemam arī vīnogulāju lapās ietītus gaļas rullīšus. Pēc labām vakariņām pastaigājam gar ezeriņu un ejam mājās. Drīz vien ierodas gājējas - jau naktī, esot saēdušās plūmes. Līga pēc vakariņām spaida telefonu un cenšas tikt skaidrībā par rītdienas taku. Paliek pie vieglākās, kur būs skatāmi divi klosteri.

Rītā mums piesitas klaiņojošie suņi, šoreiz četri. Tie laikam jūt, ka mūsu kompānijā visas viņus mī, visas, izņemot mani. Arī suņi laikam jūt, ka esmu noskaņota pret to sabiedrību negatīvi, tāpēc melnais metas mani agresīvi apriet, pārējiem piebalsojot. Esmu izmisumā, bet Līga smejas un filmē. Vienīgi Aiga saprot manas izbailes un iedod vienu no savām nūjām, Eju, to šūpodama, un man tieši aiz muguras velkas riktīgs bonza teļa lielumā. Melno, kas man uzbruka, pārējie aizdzen projām. Turoties pēc iespējas nostāk no suņiem, eju sunīgajai kompānijai pakaļ. Suņi mūs pavadīja visu pārgājienu, jo bija iepriecināti, ka tika bužināti, glaudīti un laipni pasaukti, ja taisījās atstāties. Līga ļoti mīl pamestos suņus! Arī es esmu nomierinājusies un stress atkāpies, jo tie mani liek mierā tāpat kā es suņus. Ejam caur pilsētu, līdz nonākam līdz klosteru takai, kur drusku jāpakāpjas kalniņā. Pirmais klosteris ir parasts, līdzīgs jau redzētajam, bet otrs tāds ļoti interesants, pamests un nolaists, ar dīvainu figūru-krustu uz jumta. Vēlāk uzzināju, ka Diližanā apskates objekts numur viens esot ūdenskritums, ko Līga bija palaidusi garām un paļāvībā uz viņas vadību es tāpat kā citi to neiedomājos pameklēt. Līga ir gan laipna, bet pašpārliecināta par savu taisnību un necieš pat vismazāko kritiku. Gruzijas ceļojumā man viņa likās jauka, bet tagad arvien vairāk kaitina tas dežūrsmaids aiz diezgan aprobežotas un ne visai smalkas dvēseles dzīves. Vispār jau grupas meitenes ir jaukas, bet tie nav kultūras cilvēkii, 4 no visām grāmatvedes.  

Pēc pārgājiena sapērkam paiku un sagaidām mikriņu, kas vedīs mūs uz nākamo apmešanās vietu - pilsētiņu Byurakam, kas atrodas 25 km attālumā no Armēnijas augstākā kalna Aragata. Aragatam ir 4 virsotnes, augstākā no tām nedaudz virs 4000 m v,j.l. Mūsu mērķis ir uzkāpt kādā no tām, vēlāk izrādās - populārākā kāpēju vidū ir Dienvidu smaile. Rītā mūs smaidīgs mikriņa šoferis pa maziem, bet asfaltētiem lauku ceļiem nogādā uz kāpšanas starta vietu, kas atrodas pie kāda aizsprosta ezera. Visapkārt atkal nokaltusi zāle un brūngani pakalni, tomēr šāds reljefs ir interesantāks par Dilijan mežainajām nogāzēm. Kāpjam. Līga ar divām ātrkājēm drīz vien atraujas un pazūd aiz takas pakalniem,es kopā ar Vinetu un Aigu lēnām virzāmies uz priekšu. Aiga sūdzas par sliktu dūšu un čābisku pašsajūtu, tomēr no kāpšanas atturēties nedomā. Taka nav marķēta, reizēm tā šķietami sadalās vairākos atzarojums, bet Vineta ir ietaisījusi navigāciju un es viņai uzticos. Kad esam uzkāpušas pirmajā uzkalnā, satiekam vienu armēni, kas kapitulējis kalna priekšā, atdalījies no grupas un devies atpakaļ. Mēs virzāmies starp akmeņiem. Es atraujos, lai gan daudz sēžu, lūkojoties kalnu plūdenajās līnijās un krāsās, kas zaigo rīta saulē. Šajos mirkļos sāku iemīlēt Arm;enijas plūdenos kalnus. Gājēju nav daudz - Vācijas armēņu grupa, daži atsevišķi pārīši vai nelielas grupiņas. Pēc kādas ilgākas sēdēšanas sagaidu Vinetu, bet Aiga ir atpalikusi arī no viņas. Nu jau tuvojos virsotnei, satieku divus vāciešus, šie stāsta, ka augšā esot ļoti skaisti. Kāpšu. Pirms virsotnes takas tāda labi iemīta un pārredzama līkumo zigzagveidā un augšu vien. Drīz vien esmu uz tādas kā kraujas, kur redzama kalnu otra puse - plaša aiza ar brīnišķīgām dažādu formu un krāsu klintīm. Pajūsmojusi pa taisnu taku virzos uz augšu, kur plīvo karogs un uzstādīta virsotnes zīme. Te uzkāpšanas priekus bauda kāda grupiņa, kas mani arī nofotografē. Ir ļoti skaisti, tomēr ilgi augšā nekavējos, jo tirpst rokas - sirds un asinsrite liek sevi manīt augstumā. Kad esmu nokāpusi no galvenā uzkalna, satieku Vinetu un skubinu nepadoties. Arī Aiga nepadodas, viņa vēl ir labu gabalu no galamērķa. Kad esmu nokāpusi no kalna slīpumiem un sasniegusi plato, kurš jāšķērso līdz finišam, pazūd taka. Klimstu starp akmeņiem šurpu turpu, līdz ieraugu citus gājējus un saprotu, ka taka ir tur. Kad esmu līdz tai aizkūlusies, sākas lietus. Mana mazā jaciņa nav mitrumizturīga, slapjš ir arī krekliņš, kad esmu lejā. Lietum vēl līstot. cenšos sasildīties restorānā. Taču tur mielojas dažas kompānijas, pret vientuļu ienācēju nekādas pretimnākšanas nav. Paņemu kafiju automātā un to dzerot zem āra kafejnīcas lietussarga, lietus mitējas. Atspīd saulīte, žāvēju jaciņu virs akmeņiem un krekliņu mugurā, līdz smaidīgs piebrauc mūsu šoferis. Sēžu mikriņā un gaidu pārējos - pārpratuma dēļ sarunā ar Līgu viņš ir atbraucis pāragri. Līga ar divām ātrajām atnāk pēc kādas stundas, bet Vinetu ar Aigu gaidām vēl kādu stundu. Šoferītis tikmēr izdomājis aizvest uz restorānu, kur visām uzsaukt bezmaksas vīnu, bet Līgai - arī pusdienas. Man šķiet, tā ir ievērība viņai kā vadītājai,taču Līga ir pārliecināta, ka viņai piecērt. Mūsu grupā daudzām gribas domāt, ka te ik uz soļa viņām piecērt, taču pa īstam piecērt vien Ašots Aijai. Tas nu ir nepārprotami, par pārējiem gadījumiem - manuprāt, vēlamais tiek pieņemts par esošo. Laikam daudzām Latvijas sievietēm ir uzmanības deficīts, kas tiek kompensēts dienvidu zemēs.

Viesnīcā visas ēd bagātīgi sapirktos krājumus, tāpēc uz pilsētiņu pameklēt restorānu dodos viena. Kādā dārzā mani sagūsta iekšā saucējs un ieved bungalo, kur esmu viena. Man nepatīk tāda sistēma, kur neredzu pat dārzu, tikai mājiņas sienas. Bet protestēt par vēlu, jo pasūtīju zupu. Zupa šoreiz nav garšīga, ilgi tā jāgaida un vēl ilgāk - rēķinu. Neapmierināta dodos uz veikalu sagādāt ko ēdamu brokastīm un tad - gultiņā.

Rītā braucam ar taksi - mikriņu, kas sanāk tikai nedaudz dārgāk par maršruta mikriņu. Pēc stundas jau esam Erevānā, izdodas iekļūt viesnīcā un atstāt somas. Saimniece izskatās laipna, zinoša un diezgan inteliģenta. Man ir jau lidostā iegūta karte - vienā pusē Armēnija, otrā Erevāna. Došos uz Matenadaran - slaveno seno rokrakstu krātuvi. Pārējās taisās uz tirgu. Līdz Matenadaranam ir apmēram 3 kilometri, bet ceļš ved cauri pašam pilsētas centram. Republikas laukumā valdības ēkas staltos brūnganos namos, muzeji un vēl kas svarīgs, bet lielā laukuma centrā sparīgi strūklaka sprakstina ūdeni. Pēc laiciņa garām baseinam un operas namam nokļūstu vēl vienā parkā, bet aiz tā taisnas ielas ar kafejnīcām un saldējumu. Beidzot kāpju kalnā līdz muzeja kāpnēm un iespaidīgajam portālam. Te ir ne tikai senie manuskripti, bet arī citas izstādes: fotogrāfijas vēsture, senas kartes un kāda Irānā dzimuša armēņu mākslinieka gleznas. Esmu ļoti iedvesmota un iespaidiem pilna apskatos vēl antīkajās drupās iegūtus tēlniecības darbu fragmentus āra izstādē, pabaudu sajūtu, stāvot kalnā pašā pilsētas malā, un dodos atceļā.

Republikas laukumā izčākst iecere apmeklēt arī mākslas muzeju, jo tas nezināmu iemeslu dēļ ir slēgts. Skatos pēc kafejnīcas, bet kaut kā nav un nav, līdz paēdu lielveikalā un dodos uz viesnīcu. Satieku pārējās meitenes, visas jūsmo par mošeju - tirgū tomēr neesot bijušas, iešot pēc tam. Vakarā vēl nostaigājam labu gabalu līdz terasēm - tas ir tāds interesants komplekss, vieta mākslai. Jākāp augstu pa trepēm, kur izvietotas modernistiskas skulptūras un instalācijas. No augšas paveras skats uz pilsētu, bet ir jau tumšs un to var izbaudīt tikai gaismu mirdzuma veidā. Mēs četras kāpjam lejā, kur gaida vēl joprojām ar nelabumu sirgstošā Aiga un Madara, kas sastāda viņai kompāniju. Atpakaļceļā ar Vinetu gribam atkārtot armēņu virtuves baudīšanu, taču tā arī neatradušas piemērotu restorānu, sapērkamies ēdienu vienā no nedaudzajiem lielveikaliem, kas vēl vaļā. Un tad gultiņā, jo rīt agri gara ekskursiju diena.

Atkal ir klāt Ašots un braucam. Pirmā pietura ir kādā ceļmalā, no kurienes tālumā aplūkojamas Ararata aprises. Pa ceļam ik pa laikam izvietojušies pārdevēji , bet sortiments vienveidīgs: arbūzi, persiki, mājas vīns. Degustējam - vīns skābs un tā ne visai. Tālāk nonākam pie klostera, uzkāpjot pakalnā līdz tam, arī redzamas Ararata aprises. Klosteri te tiešām ļoti seni un iespaidīgi, taču kad apmeklēti kādi trīs, rodas sajūta, ka tie visi līdzīgi viens otram. Tāpēc prieks par alu pilsētu, kuru sasniedzam pēc daudzu stundu brauciena cauri visai it kā nelielajai valstiņai. No stāvlaukuma pa kalnu nogāzi nokāpjam dziļi aizā, kuras nogāzēs klinšu alu dzīvokļos vēl pirms dažiem desmitiem gadu dzīvojuši cilvēki, bet tagad valda pamestība un apskates objekts līdz galam nav uzspodrināts, trūkst pat informatīvu plāksnīšu. Pa taciņu no viena alas cauruma pie cita mūs izvada kāds vietējais pēc alkohola smakojošais gids-pašdarbnieks, kurš pats kādreiz šajos alu dzīvokļos mitis. Katrā alas ieejas nišā gids uzņem fotogrāfijas - vai nu viņam patīk fotografēt, vai tas domā, ka tūristiem patīk fotografēties, bet tiek uzņemtas kādas 20 grupas bildes, kurās manis nav. Jo tāda eksponēšanās nu jau noriebusies, eju mazliet savrup no citiem. Taka nobeidzas pie baznīcas, kas ir pašā lejā uzcelta ēka, tagad, protams, pamesta. Pēc alu pilsētas Līgai bija paredzēts vēl kāds objekts, bet daprotam, ka līdz turienei nokļūsim jau tumsā, tāpēc nav jēgas braukt. Dodamies atceļā. Mājās esam ap pusnakti.

Pēdējā diena Armēnijā atkal ar Ašotu un ekskursijām. Braukāts tiek turpat Erevānas apkaimē, bet objekti šķiet iespaidīgāki un neparastāki nekā pirmajā dienā. Apmeklējam vietu, ko sauc par dziedošajām klintīm. Labiekārtots ceļiņš ved gar ļoti skaistām klintīm, kam forma līdzīga ērģelēm. Ceļiņa otrā pusē šalc upīte, laikam visam kopā jāveido skaņu mežam, kas devis vietai nosaukumu. Aiga ir klāt pie zirgiem un vizinās, mēs pārējie ejam līdz ceļiņa beigām un tālāk pa taku nolemjam iet kājām līdz nākamajam objektam - pilij, kur Ašots mūs sagaidīs ar busiņu. No pils ir labi saglabājies tāds kā mauzolejs un pirts, pārējās ēkas vairs tikai drupu veidā. Toties skati no augšienes uz ieleju ļoti baudāmi. Vēl aizbraucam pie kāda skaista ezera, kur var arī peldēties, bet mēs tikai paveramies uz romantisko ainavu un apsveicam Aigu vārda dienā. Aiga mums pie kāda klostera tirgotājiem ir nopirkusi lielu rituli ar saldo armēņu pīrāgu ar riekstiem, Ašots pasniedz torti un rauj vaļā šampanieti. To izdzeram, bet ēdienus baudīsim vakarā, jo esam ielūgtas uz Ašota drauga vasarnīcu ar peldbaseinu, kur pavadīsim jautru vakaru.

Pēc ekskursijas, kamēr citi pa tirgu, vēl paspēju aizskriet uz mākslas muzeju. Te ir remonts, liela daļa ekspozīcijas slēgta, tomēr pašu galveno- viduslaiku mākslas zāli, ir iespēja apskatīt. No turienes nākas pārlekt uz mūsdienu abstrakcionismu, jo vidusposms nav pieejams! Steidzos atpkaļ, lai paspētu. Tomēr vēl dabūjam pagaidīt, jo Aiga ar divu kleitu pirkumu krietnu brīdi aizkavējas.

Vasarnīcā pūš auksts vējš, tāpēc peldi bauda tikai rūdītākie. Ēdam gan torti, gan pīrāgu, gan augļus. Mūs vēro divas tītaru mātītes un dažas vistas. Pēc tam sākas dejas, kas manuprāt velkas bezgalīgi, jo es nedejoju, bet klimstu apkārt. Līdz beidzot dodamies mājās un uz lidostu. Žēl, ka nepaliku Erevānā pastaigāt pa pilsētu!