Pirmajai dienai biju ieplānojusi apskatīt piramīdu un aizbraukt uz ar pilsētas autobusu (L11) sasniedzamo Dajti kalnu. Pa ceļam uzdūrāmies ievērojamai mošejai, kur plūda daudz cilvēku, un izstaigājušas to no visām pusēm (te tikai jānoauj ielas apavi, bet dreskodu neviens neskatās, jo albāņiem par musulmaņu paradumiem, izskatās, nospļauties), caur zaļumu ieskautām ielām, pa sarkanu tiltiņu pāri upītei, saniedzām piramīdu. Tā ir moderna ēka, būvēta 1988.g. un tagad darbojas kā kultūras centrs. Taču dziļi pofig, kas tur darbojas, jo piramīda ir tiešām ievērojama vērtība no ārpuses. Pa kāpnēm no vairākām tās pusēm var uzkāpt augšā, pastaigāties un priecāties par skatiem pār apkārtni. Tirāna centrā ir bagātāka ar modernām augstceltnēm un vispār jauno arhitektūru nekā, piemēram, Rīga, toties te trūkst vecpilsētas. Tā kā jau satumsa, nolēmām Dajti kalna apmeklējumu atlikt uz ceļojuma beigām. Iekūlāmies kādā ļaužu pilnā ejā ar kafejnīcām un bāriem, kur Z. baudīja kokteili, bet es alu. Pēc omulīgās pasēdēšanas, re, pretī tirdzniecības centrs, kur maina valūtu. Samainījām 200 eur katra - būtu varējis mainīt mazāk, Z.pat nedaudz lehu atveda atpakaļ uz Rīgu. Nopirkām arī pa lielai kūkai un kafijas dzēriena papīrīšus brokastīm. Kūkas izrādījās izcilas, bet par kafiju 3 vienā - paši varat tās vērtību noteikt, nopērkot rimčikā.

Rītā agri mans plāns veda tuvāk kalniem. No pilsētas centra ar kaut kādu autobusu tikām līdz reģionālajai autoostai, kur uz plača sablīvēts daudz dažādu autobusu. Viens ar uzrakstu "Škodra" tieši izkustēja no vietas, un kāds teica, lai to apturam. Pamājām šoferītim un bijām iekšā. Albāņi ir vienkārši ļaudis, man viņi tīri labi sāka iepatikties. Arī dzirdētās runas par nejēdzīgu sabiedrisko transportu ir aplamas - mēs visu atradām un visur, kur nepieciešams, nokļuvām ļoti vienkārši un viegli, lai gan klasiskas kases ar biļetēm un sarakstiem netiku pamanījusi. Pa ceļam tika savākti 5 eiro jeb 500 lehi no katra un pēc nepilnām 2 stundām izkāpām Škodras centrā. Pilsēta ir diezgan liela, moderna un dinamiska, bet te tāpat kā visur Albānijā ir tikai ielu nosaukumi, bet nav māju numuru. Tā kā maps.me šo hoteli nemeklēja, sākās (ne)iespējamā misija to atrast, līdz aptaujājušas divu tūrisma aģentūru darbinieces vajadzīgās ielas tuvumā, iekļuvām iekšā. Uz reģistratūras galdiņa stāvēja vifi parole un telefona numurs. Administratore pateica, kurā numurā apmesties un kad bija ieturējusi lenču, atnāca iekasēt naudiņu un pastāstīt visu, ko jautāju. Viņas angļu valoda bija izcila un vispār visumā šajā valstī nebija daudz gadījumu, kad ar kādu nevarētu saprasties angļu mēlē.

Bijām iecerējušas iznomāt riteņus, Škodrā riteņbraucēju un nomas punktu ir gana daudz, bet paskatījusies uz dinamisko satiksmi, es sapratu, ka braukšana nebūs relaksēta, tāpēc Z.par lielu sarūgtinājumu, no tā atteicos. Viena viņa braukāties nevēlējās, jo nespējot orientēties ne pilsētās, ne laukos, tāpēc sekoja man un remdēja rūgtumu ar pa ceļam nopirkto saldējumu. Pēc pāris kilometriem pa galveno ielu ieraudzījām norādi uz Rozafa pili, arī pašas pils nocietinājuma mūri vīdēja augstu kalnā. Kāpām, tikt līdz augšai izrādījās vieglāk, nekā izskatījās, toties kas par skatiem visapkārt! Plašā lagūna ar trīs upju līkumiem, kas tiecās uz Škodras ezeru, un pats ezers, kalnaine un līdzenumi. Tiešām izcili! No pašas pils saglabājušies tikai mūri, bet kas par plašumiem! Pēc pils devāmies ezera virzienā. Pa kājnieku tiltiņu pāri upei sasniedzām kalnu nogāzi, uz kuras iekārtojušies tādi kā skvoteri - ļautiņu izskats un dzīves veids izraisīja Z.satraukumu un bailes. Es pret šādām lietām esmu ar biezāku ādu, bet ieteicu Z.labāk gan tos nefotografēt, jo zeņķu skatieni neko draudzīgi nelikās. Apdzīvotība nebija garāka par kādiem 200 metriem, tālāk ceļš bija kā jau ceļs - gar upi tas virzījās uz ezera krastu un tālāk laikam tam apkārt Melnkalnes virzienā. Mēs nosoļojām kādus 2-3 kilometrus līdz labiekārtotai vietai ar parkingu un restorānu, kur atpūtās padaudz cilvēku. Ūdens ezerā silts (kā mūsu ezeros vasarā) un ļoti tīrs, tomēr neviens nepeldējās. Atceļā gar ezera promenādi ejot, iekļuvām kādā parka celiņā, kur uz zemes saklātas, tirgoja humpalas un dažādu lietotu mantību bezgala lielos daudzumos, pa starpām arī kādus ēdamus dārzu augus. Nezinu, kas to visu pērk, bet laikam taču kaut kāds noiets tādai precei ir, ja jau tā tiek tirgota. Pa ceļam, kamēr pirku tirdziņā pāris tomātus, pazuda Z. Domāju ka priekšā, bet izrādījās ielīdusi kādā kafejnīcā vai veikalā, pazaudējās no manis. Kad biju jau viesnīcā un ēdu mozarello sieru ar jogurtu, viņa ieradās satraukta - atradusi kādu brīnum labu jaunekli, kas viņu atvedis uz viesnīcu. Biju ļoti pārsteigta, kā varēja pa taisno ielu ejot, neatrast nu jau tik vienkārši atrodamo hotelīti, ko taču abas bijām iepriekš meklējušas un atradušas.

Rītā ceļš veda tālāk uz kalniem, konkrēti Valbone ieleju. Shēma kā turp nokļūt: divi autobusiņi un pa vidu kuģis, biļetes visiem trim transportiem biju nopirkusi iepriekš internetā. 6.30 bijām iepretī lielajai Ramzes viesnīcai, kur jau sagaidīja informators un novirzīja uz vajadzīgo busiņu. Kad tas bija pilns, devāmies ceļā. Brauciens cauri skaistiem kalniem bija brīnumains, vēlāk sākās arī ezeri, kas gareni spīguļoja kalnu ieskauti. Kamon osta izrādījās tuneļa galā. Busiņam paliekaot tunelī, tā izejas laukumiņam blakus bija noparkoti divi prāmīši, viens no tiem mūsējais. Sākumā apmetāmies aukstuma piesūcinātā lejas telpā, kur Z.turpināja autobusā ievadīto miegu, bet es līdz ar pasažieru vairumu baudīju skatus uz vējainā, bet saulainā klāja. Kuģojām pa šaurām ezeriņu strēlēm starp mežainām kalnu grēdām, mainoties to rakursiem un konfigurācijām. Ļoti skaists brauciens. Pēc vairāk nekā divām stundām bijām Ferse, kur jau sagaidīja otrs busiņš, lai aizvestu tūristus uz Valbone. Biju iedomājusies to kā pilsētu, bet Valbone nacionālais parks patiesībā ir Valbones upes ieleja ar mājām un viesnīcām galvenās ielas malā un tikai ar ļoti nosacītu centru. Šoferītis, noskaidrojis visu tūristu rezervētās mītnes, katru izsēdināja pie vajadzīgās vārtiem, tā ka šoreiz meklēšana atkrita, kaut mūsu namiņam nebija nekāda uzraksta. Patiesībā tā bija B&B tipa privāta viesnīciņa ar vairākām viesu istabām, izrādījās, ļoti mitrām un aukstām, jo oktobris kalnos nav ne tuvu tik mīlīgi silts kā līdzenumos vai pie jūras. Kad bijām šo to uzēdušas restorānā un nopirkušas ūdeni šejienes vienīgajā "veikalā" - mazā būdelē, kur gadus 12 vecs puika tirgo dzērienus un vēl dažus niekus - Z.turpināja gulēt, bet es devos izlūkot apkārtni. Atklāju dažus jaukus tiltiņus, mazu ezeriņu kādus 300 metrus no ceļa, bet vecās dzirnavas neatradu. Baudījušas bagātīgās mājas saimnieces pagatavotās vakariņas, likāmies uz auss, jo drēgnā vide mudināja ietīties segās.

Saskaņā ar manu plānu Valbonē bija izejams viens pilnas dienas kalnu pārgājiens, bet pēc tam ar visām mantām došanās pāri kalnu grēdai ar visām somām uz nākamo kalnu kūrortu - Theth. Valbone ielejā kā skaistāko speciālisti iesaka Maja Rosit trail - šī kanu taka garām vairāk nekā 2500 m augstajai Rosit virsotnei cauri kalnu pārejai ieved Melnkalnē un lai gan ir tikai 9 km gara, tiek klasificēta kā grūta. Pavērtējot takas kāpumus, sapratu, ka nespēsim to līdz galam iziet, jo taka ir radiāla un pa to pašu jāpaspēj atgriezties atpakaļ. Bruņojušās ūdens pudelēm, pēc brokastīm devāmies uz takas sākuma punktu, kuram trūka solītā dzelteni sarkanā marķējuma. Vēlāk aiz tiltiņa kādu gabalu mežā marķējums uzradās, tomēr reizēm tas pazuda, tāpēc orientierim nācās ņemt talkā maps.me navigāciju. Ar abiem palīglīdzekļiem nenomaldījušās taku izstaigājām, kā jau prognozēju, ne līdz galam. Sākumā gājām pa mežu, bet pārsvarā uz augšu vien, tikai retumis taciņai iztaisnojoties. Nezinu, kādas sajūtas būtu vasarā, bet rudenī krāsainie lapu koku meži ļoti atveldzēja dvēseli, tie kontrastēja ar baltajām augšējām smailēm. Pēc kādu triju stundu gājuma, iešanai mijoties ar ilgākām pasēdēšanām, bijām sasniegušas namiņu, kur laikam dzīvoja kāda ģimene, kuras saimnieks tirgoja tūristiem dzērienus. Kafiju gan viņš nebija pacenties uzvārīt, bet kāds desmits abos virzienos kāpjošo sēdēja nojumē ar alus vai limonādes pudelītēm. Pakāpāmies vēl uz priekšu pa klajajām akmeņu un skraju zemo skujeņu nogāzēm, kuras ieskāva vairākas dižas baltas kalnu virsotnes un klinšu sienas, kuru apakšējo daļu rotāja rudens košuma klāti meži saknanbrūnos, dzeltenos un mazliet zaļos toņos. Pulkstenis jau rādīja 14.00, un nolēmām griezties atpakaļ, nesasniegušas pāreju, nevēlējāmies arī sevi pārmocīt, jo rīt iešana būs bez žēlastības. Kāpiens lejup izrādījās vieglāks, jau ap 16.30 bijām lejā, tomēr 

kājas juta noietos 18 km. Sešos baudījām bagātīgās vakariņas. Bija pagatavots brīnišķīgs ēdiens, pašķidras konsistences dārzeņu plovs, ko Z.locīja bez žēlastības un, nepiedāvājot man, piesita sev vien visu mērces trauciņu. Metode mani nesajūsmināja, bet trekno mērci ar zaļajiem pipariem nemaz negribēju, jo iepriekšējā naktī tā , restorānā ēsta, bija vainīga pie problēmām ar kuņģi gandrīz līdz vemšanai.

Rītā man ta nekas, bet Z.saņēma izēšanās augļus. Jūtoties drausmīgi, slikta dūša, velkot uz nelabumu un vemšanu, uz Theth aiziet nevarot. Kā vienīgo iespēju ieteicu izsaukt taksi, bet tā kā man google.maps rādīja 139 km caur Kosovu, teicu, ka tas nebūs lēti. Z.nelēti maksāt nevēlējās, bet teica, ka vajagot dabūt lētu transportu turpat uz vietas. Mājiens laikam bija domāts man, ko izlikos nesaprotam, jo nepieprotu sameklēt lētus transportus. Z. laikam nejutās spējīga bez angļu valodas zināšanām to transportu dabūt (apsviedības gan viņai netrūkst), tā ka ņēma vien somu mugurā un paunu (maisu) pār plecu un sekoja man, nemitīgi vaidēdama un ķērkdama. Lai nebūtu jāklausās, centos turēties metrus 50 priekšā, taču ik pa brīdim atskanēja kliedziens:"Lilijaaaa!". Tā pa šoseju klunkurojām pāris kilometrus, līdz taka iegriezās uz kalnu pusi, sākumā puslīdz līdzena, vēlāk arvien lielākiem stāvumiem. Kad vien Z.pietuvojās, dzirdēju, ka viņa nevar paiet un tūlīt nomirs, un mēs te kalnos nosalsim un nomirsim. Es mierināju, ka mirst reiz visi un par to nav jāsatraucas, tomēr Z.tāda perspektīva nebija pieņemama un viņa pārmeta man līdzjūtības trūkumu. Ar visu tomēr ap pusdienlaiku bijām uz Valbone pārejas. Kamēr kāds puisis no poļu kompānijas mani fotografēja, Z.bija aizmirsusi, ka ir labākā modele pasaulē, un rāpās pa nogāzi uz leju. Līdzās apmēram 1800 m augstajai pārejai pakāpjoties uz augšu sāniski, sasniedzama Valbone smaile, kur arī bija sapulcējušies jaunieši, baudot apkārtnes ainavu. Albānijas Alpi, lai gan nav augsti, tomēr takas nav vieglas, jo uz pāreju jāiet no ielejas, kas ir ap 700 m, tieši to ieskaujošo klinšu virzienā, un pārejas ir diezgan augstu, to sasniegšanai jāpārvar vairāk nekā 1000 augstuma metri. Noeja uz Theth ieleju, protams, bija nesalīdzināmi vieglāka, tomēr diezgan gara un attālums paliels. Valbone-Theth ir ļoti populārs maršruts, kāpj daudzi, jo citādi ar ceļiem šīs ielejas nav savienotas. Theth ir ciematiņš ar dažiem normāliem veikaliem un daudz mītnēm tūristiem. Mūsējā bija restorāns ar kempinga mājiņām, mājiņa aprīkota ar sildītāju, par prieku Z., jo viņai bija uzradusies temperatūra. Laipnā reģistratūras meitene norīkoja tēvu aizvest viņu pie ārsta. Z. ārstu gribēja, bet ilgi skaidrojās, vai dabūs kvīti par maksājumu, līdz saimnieki saprata, ko viņa grib un paskaidroja, ka ārsts būs bez maksas. Ārsts bijis feldšeris un nekādu cēloni neatradis, piedāvājis vest Z.uz slimnīcu, no kuras gan viņai pietika prāta atteikties. Nogulējusi nākamo dienu gultā, viņa bija atžirgusi. Stāvokli aiznākamajā dienā ne tik absolūti pozitīvu palīdzēja uzturēt apēstie frī kartupeļi, jo mani ieteikumi ievērot diētu dzirdīgas ausis nebija sasnieguši, tomēr pa lielam viņa bija atveseļojusies un varēja rakstīt feisbukā, ka ir dabūjusi vīrusu. Necentos vīrusa klātbūtni apstrīdēt. Tikmēr Z.bija izveidojies konsekvents un neapstrīdams viedoklis, ka albāņi prot gatavot vienīgi picas, viss cits ēdiens ir briesmīgs. Tās tad viņa turpmāk arī ēda, un jāatzīst, slikta izvēle tā nav, jo Albānijā picas ir tiešām garšīgas, varbūt pat pārspējot itāļu picas.