Hostelī man iekasēta priekšapmaksa par vienu dienu, bet reģistratūras jauneklis apgalvo, ka nav, un prasa maksāt visu summu. Neko nelīdz arī, ka rādu bankas konta ierakstu – nē, tā esot tikai autorizācija, nekas neesot iekasēts. Garās un mokošās diskusijas rezultātā autorizācija tiek atskaitīta uz manu bankas kontu atpakaļ un nu samaksājusi par jaunu, ieņemu vietiņu četrvietīgā istabiņā. Hostelī blakus nelielajai virtuvei ir jauka terase ar skatu uz pilsētu un tās kņadu, te pavadīšu vakara stundas. Rītos mostos agri, bet uz terases var tikt tikai no 8.00. Žēl, jāiet dzert kafiju pilsētā. Līdz ar ko daļa no līdzpaņemtās kafijas palika neizdzerta, jo pārējās divās viesnīcās nebija virtuves.

Mazās hosteļu un kafejnīcu pilnās ieliņas galā uzduros lielam un aktīvam laukumam, kura stūrī pamanu tūrisma informācijas centru un tieku pie pilsētas kartes. Nu nevaru es mazajā telefona ekrānā aptvert pilsētas mērogus un izvietojumu, tāpēc papīra karte ar atzīmētiem apskates objektiem ir zelta vērtē, pat ja nokļūšanai līdz tiem papildus izmanto maps.me. Laukuma stūrī kārdinoša konditoreja ar plašu kūciņu un maizīšu klāstu, mmmmm... Nopērku dažas vakariņām vai brokastīm, bet pašlaik došos pameklēt ko nopietnāku par zemākām cenām, jo dārgie restorāni visapkārt iekšā iet nevilina. Bet paejot nostāk no laukuma atrodu vietu, kur par 7 eur dabūju makaronus ar gaļas un olas drupatiņām, Āzijas gaumē. Vienkārši un garšīgi. Staigājot pēc nejaušības principa, uzduros Plaza Maior- kaut kur lasīju, ka tas ir viens no vecākajiem, ja ne pats vecākais laukums Madridē. Apkārt stiepjas bezgalīgi gari sarkanīgas krāsas nami ar arkādēm, kurās paslēpušās pārdotavas. Elpa aiz sajūsmas neaizraujas, tomēr ir gana skaisti. Sāk jau krēslot, tāpēc dodos uz viesnīcu, lai pie tējas krūzes notiesātu vienu no maizītēm, sēžot uz terases un klausoties jautrajās jauniešu čalās lejā uz mūsu mazās ieliņas.

Rītā jau sešos modusies, septiņos iztraušos no gultas, lai dotos uz terasi dzert kafiju, bet piedzīvoju vilšanos pie slēgtajām durvīm, tāpēc savācu visu dienai nepieciešamo un dodos dzert kafiju uz ielas. Taču arī te valda klusums un nolaisti kafejnīcu un maiznīcu logu slēģi. Dodos pēc kartes uz Prado muzeja pusi, pa ceļam cerot dabūt kafiju, diemžēl, pat nevienu vaļēju bāru ieraudzīt neizdodas. Laikam Madride līdz 8.00 ir slēgta kafijai, jo dabūt spēcinošo dzērienu izdodas tikai pēc 8.00. Pa skaistu kokiem noaugušu avēniju sastaptās skulptūras pētot nonāku līdz Neptūna strūklakai, kas aktīvi šķiež ūdeni uz visām pusēm, bet aiz tās kalniņa pakājē Prado muzejs. Tas vērs durvis no 10.00, tāpēc dodos tālāk garām botāniskajām dārzam līdz pašai stacijas Arte monumentālajai ēkai, tad pagriežos un minu pēdu pa kādu ieliņu uz pilsētas centra pusi, tad garām laikmetīgās mākslas muzeja Sophia ēkām esmu atgriezusies pie Prado muzeja. Tas jau vēris durvis un uz kasi sastājusies prāva mākslas mīļotāju rindiņa.

Muzejs piedāvā gan audiogidus, gan izvietojuma plānus, tomēr izcilās mākslas vērtības, sakopotas kolekcijās, nespēj sniegt hronoloģisku un sistemātisku priekšstatu par skatāmo, jo viena mākslinieka darbus var atrast vairākās vietās. Tāpēc riņķoju šurpu turpu un daudzās zālēs un gaiteņos ieklīstu atkārtoti, līdz šķiet, ka esmu visu apskatījusi un izbaudījusi. Kad muzeju atstāju, ir jau pēcpusdiena un karstums uz ielas pieņēmies spēkā. Kopā ar citiem tūristiem pasēžu kalniņā kupla koka ēnā ar skatu uz muzeja ēku un apkārtni, tomēr gribas redzēt arī vēl kaut ko. Botāniskie dārzi man vienmēr patikuši, turklāt ir cerība tur paslēpties no saules. Izstaigāju skaistās alejas un vēroju puķu stādījumus, aplūkoju bonsai kolekciju, tomēr ilgāk par stundu te nav ko darīt. Bet kādu kvartālu nostāk aiz paralēlas ielas sākas milzīgs parks.

Tik milzīgs, ka parkā pavadu laiku līdz vakaram. Parkā vietu var atrast gan džungļainu stūru un ēnas kārotāji, gan saulainu laukumu mīļi. Palaikam atpūtinot kājas uz kāda soliņa, sasniedzu pasaules izstādes vajadzībām būvēto Kristāla pili, kas izskatās diezgan pamesta un skatāma tikai no ārpuses, tomēr tas nemazina iespaidu par ēkas vienreizību, sevišķi, ja aplūko to no parka dīķa pretējā pusē. Virzoties tālāk, uzdūros milzīgam tirgum – domāju nobaudīt tur ko garšīgu, bet tas izrādījās grāmatu gadatirgus. Abpus garum garai ielai izvietojušies kādi 200 apgādi ar savu piedāvājumu. Lielais ļaužu pieplūdums un papīra maisiņi ar grāmatu pirkumiem visu rokās liecina, ka iespiedprodukcija vismaz Spānijā joprojām ir lielā cieņā. Kādā hallē notika arī grāmatu tirgus speciālistu diskusija – paklausījos mazliet, bet nespējot iedziļināties runu saturā, devos tālāk. Pēc kāda laika sasniedzu pamatīgu monumentu, kas izrādās celts karalim Augustam XII par godu un atradās liela dīķa (vai ezeriņa ) krastā. Brīnišķīgs varenības, spēka un bagātības simbols! Ezeriņa apkaime izskatās esam galvenā pilsētnieku atpūtas vieta dabā, tā pretējā krastā dažādas aktivitātes – tur cilvēku tik daudz, ka pat piepelnās kāds ielu muzikants, priecējot ļaudis ar mierīgām melodijām, kafejnīcas piedāvā miesas barību, var pastaigāties un vērot templi no attāluma. Jau vakaro, kāds no parka galvenajiem ceļiņiem izveda pie lielas arkas, no kuras virzījos tālāk uz Cibeles laukumu un savu mājvietu, lai pie tējas krūzes apēstu brokastīs neapēsto smalkmaizīti. Cik garšīgas tās prot uzcept spāņu konditori!

Zinot madridiešu rīta tradīcijas, novilku laiku gultā līdz 8.00, lai padzertu kafiju uz iemīļotās terases un pēc tam dotos uz kartes pretējo pusi – arī tur bija kāds liels parks ar pastaigu takām, bet kādi vēl pārsteigumi gaidāmi, atklāju tikai vēlāk. Kad garām senlaicīga paskata tirgus ēkai uzkāpu kalniņā, skatam pavērās brīnišķīga baznīca, kas arī izrādījās katedrāle. Drīz vien tā vēra durvis apmeklētājiem, un tā kā dievkalpojums nenotika, varēja klusumā izstaigāties starp velvēm, aplūkot kapelas un svētbildes, uzkāpt pie Jaunavas Marijas altāra, kur līdzīgi kā mūsu Aglonā, var viņai sirsnīgi palūgt piepildīt vēlēšanos, pasēdēt mierā un pameditēt. Blakus baznīcai ir arī kripta un mākslas muzejs, taču nebiju ne vienā, ne otrā iekšā. Katedrāli liels tūristu pildīts laukums atdala no karaliskās pils, uz kuras ieeju saules svelmē stāvēja vairāki simti interesentu, tāpēc es tikai pavēroju pili un tās pagalmu un samierinājos ar ārpusi. Vēlāk pils grandiozos izmērus un aizaugušo dārzu varēju vērot arī no otras puses.

Sajūsmināta par grandiozo arhitektonisko vērienu, devos tālāk pāri ne visai platajai upei (ar mūsu Daugavu ne salīdzināt!) un pastaigājusi gar tās dūksnainajiem krastiem, kas tomēr laikiem pavēra skatam zaļgano straumi, devos tālāk iekšā „pārdaugavā”. Palīkumojusi starp namiem un parkiem puslīdz paralēli šosejai sasniedzu arī lielāku pastaigu parku ar takām un veloceļiņu, kas aizveda pie ezera. Ezers jau atradās dabas vidē un bija sasniedzams pa taciņām ejot pa kailiem izžuvušiem pakalniem starp retiem krūmājiem un kokiem. Dekoratīvi izskatās tādi brūni zaļiem kokiem rotāti pakalni, raksturīgi siltajām zemēm. Ezeru ieskāva žogs, taču tā pretējā krastā bija kanoe noma. Tiešām diezgan daudzi pa vienam vai pārīšos airējās pa ezeru. Un ko gan citu darīt, ja peldvietas te nebija, acīmredzot peldēšanās ezerā netiek atļauta un sēdēt piekrastes kafejnīcās arī visu dienu apnīk. Arī atpakaļceļā devos kājām, cerībā tikt iekšā klosterī, kas atrodas pretī pilij. Taču klosteris diemžēl jau bija slēgts, tāpēc devos uz parku blakus Spāņu laukumam, lai apskatītu kādu senu, laikam 13.gadsimta templi. Taču arī tas izrādījās slēgts nezināmu iemeslu dēļ. Atlika tikai pabaudīt skatus no pilskalnam līdzīgajiem parka augstumiem un doties atpakaļ. Pa ceļam iegriezos kādā kafejnīcā, kas piedāvāja flamenko šovus. Taču arī te tāpat kā citur šova ieejas maksa 45 eur – stundu garš priekšnesums ar iekļautu tikai vienu dzērienu man šķiet neadekvāti dārgs. Pievakarē senajā tirgus ēkā valdīja liela rosība, cilvēku burzma un ēdienu smaržas, par spīti diezgan augstajām cenām, ēdāju netrūka.Bet es devos uz savu terasi baudīt pēdējo vakaru uz tās.

Rītā izčekojusies no hosteļa devos uz pāris kilometrus attālo autoostu – pāri Spāņu laukumam, tad pa Princešu ielu, līdz tā bija klāt. Došos uz Sierra Guadajarrama, kalniem, kas atrodas stundas brauciena attālumā no Madrides. Kā apmešanās vietu esmu nolūkojusi pilsētiņu Cercedilla, kur esot vairākas pastaigu takas un piekļuve galvenajām un skaistākajām pastaigu takām šajos kalnos. Ilgi meklēju biļešu kasi, taču izrādās, ka biļetes pārdod autobusos, ielaižot pa durvīm uz autobusu platformām, kad autobuss ir pienācis. Vietējie piepīkstina kaut kādu talonu, es viena no retajām pirku pie šofera biļetes, kas nekādas problēmas nesagādāja. Autobusi uz Cercedilla kursē ļoti bieži, apmēram ik pēc pusstundas, sākumā tas bija patukšs, bet ceļā tomēr piepildījās ar diezgan daudz cilvēkiem, kas iekāpa un izkāpa. Ieaudzījusi dzelzceļa staciju, izlecu ārā, taču stacija atrodas pilsētas malā, līdz centram būtu bijis jābrauc vēl vairāk kā kilometrs. Mana viesnīca atradās centrā. Tā izrādījās restorāna ēka, bet restorāns vēl bija slēgts un hoteļa ieeju atradu pa pakaļdurvīm. Ar grūtībām sameklēju kādu vīrieti, kas atļāva atstāt somu, bet piereģistrēties varēšot pēc diviem. Labi, ka soma nevilks plecus, bet kur meklējamas takas, nebija ne jausmas, devos uz labu laimi iedomātā centra virzienā. Bija apmēram 11.30, bet pievilcīga izskata restorānā man paskaidroja, ka pusdienas būšot tikai pēc stundas, tomēr paelja atradīšoties. Baudīju brīnišķīgu paelju par 7 eur (Madridē to varēja dabūt tikai par 25-30 eur diviem, vienam – nemaz), piedzerot labu alu. Tālāk ejot pa galveno ielu sasniedzu kafejnīcu, kas kļuva par manu brokastu vietu visas trīs Cercedilla dienas. Tik brīnišķīgas maizītes un kūciņas, ka prāts mulst neziņā,kuru izvēlēties. Noskaidroju arī, ka tūrisma informācijas centrs, kur cerēju iegūt taku karti un informāciju par nokļūšanu uz tām, būšot atvērts tikai no 17.00. Jocīga būšana, tā uz labu laimi devos pa takām un ielām uz priekšu, līdz sasniedzu dzelzceļa līniju, kas iet uz Kotos. Kotos ir galvenais kalnu punkts kādu 15 km attālumā no Cercedilla, kur sākas skaistākās kalnu takas un sasniedzamas virsotnes ap 2400 m augstumā, kas ir šo kalnu augstākie punkti. Tie kalni, kas apņēma Cercedilla, klāti bieziem mežiem. Ne jausmas par taku sākuma punktiem, nekādas norādes uz tām nav redzamas. Bet paralēli dzelzceļam Koto virzienā pamanīju koku ieskautu klusu zemes ceļu. Koki slēpa no pusdienas saules, drīz sasniedzu mazu upīti, kas burbuļoja starp zaļumiem, bet tās krastā atpūtās kāds pārītis. Citus ļaudis nemanīja. Ceļiņš pārvērtās takā, pa kuru devos uz priekšu garām stadionam, kur puikas spēlēja bumbu, pēc kāda laika sasniedzu šoseju, bet taka turpinājās paralēli tai. Ziedēja puķes un krūmi, bet dabā valdīja karstums. Rīt sinoptiķi sola lietu, bet pagaidām ir karsti. Nolēmu griezties atpakaļ un jau pa lielceļu sasniedzu Cercedilla. Iečekojos viesnīcā – otrajā stāvā man ierādīja labu istabu ar platu gultu, televizoru un milzīgu vannas istabu. Patiešām, šāds numurs ir 60 eur vērts! Jutos kā karaliene. Kad biju atpūtinājusi kājas, bija pienācis tūrisma informācijas centra atvēršanas laiks. Klienti te laikam iegriežas reti, meitene bija ļoti laipna, iedeva divas kartes, izstāstīja gan par takām, gan transportiem, gan apskates cienīgām vietām tepat pilsētiņā. Tās arī līdz vakaram apskatīju – parku, vienu otru skaistāku namu, skatu platformas un jauku atpūtas vietiņu pie upītes, kas kļuva par manu iemīļoto šajā pilsētiņā.

Ieplānoju iziet divas takas, abas sasniedzamas ar autobusu, kas kursē uz Koto ik pēc kādām 15 minūtēm, lai gan ir tukšs. Līdz pašam galam Koto biju vienīgā pasažiere. Toties galapunktā parkings automašīnu pilns, nūjām bruņotu ļaužu pulciņi devās meža takās. Nolēmu iegriezties tūrisma informācijas centrā. Te man ieteica skaistāko taku garākais tās variants prasītu 7 stundas, īsākais vien dažas. Darbinieks gan iesaka šodien iet īsāko, jo ap pusdienlaiku esot prognozēts ļoti slikts laiks, lietus un varbūt pat vētra. Devos arī es mežā iekšā. Pēc kāda gabaliņa taka izveda no meža klajumā, kur kalnu nogāzes klāja dzelteni ziedoši krūmiņi. Bildēju tos gan tuvplānos, gan kā panorāmu, laikiem stāvēju un vienkārši skatījos skaistumā. Tādēļ vietu, kur takas sazarojas, sasniedzu pēc pusotras stundas. Nolēmu līdz skatu punktam pakāpties kalniņā pa grūtāko, un tā lika sajust stāvumu un akmeņus. Palūkojusies no pakalna smailes uz apkārtni, atgriezos uz īsās takas, kur tālumā vīdēja būdiņa. Tas izrādījās tūrisma uzraugiem paredzēts miteklis, bet garāmgājēji var pasēdēt tikai uz soliņa pie būdas sienas, pavērties uz uzpludināto dīķīti uz upītes un doties tālāk uz ezera pusi, kas snauž lielāka kalna nogāzē. Taka aizveda līdz ezeram un pazuda – neziņā kāpelēju pa akmeņiem šurpu turpu, līdz uzradās vīrietis ar suni, kas devās apkārt ezeram vietām pa vāji saredzamo taciņu, vietām pa akmeņiem. Rāpos arī es turpat, pārvarot milzu akmeņu šķēršļus. Kad ezers bija apiets, sapratu, ka īstenībā pareizā taka neveda ap ezeru, bet pagriezās atpakaļ un veda tālāk līdz mazam refugio (kalnu namiņam). Tur tā pagriezās atpakaļ, lai atgrieztos sākuma punktā. Biju pavadījusi kalnos četras stundas, un klāt arī pareģotais lietus. Pagaidām smidzināja lēnīgi, nolēmu nogaidīt nojumē, kamēr tas mitēsies, bet lietus kā spītēdams pieņēmās spēkā. Devos uz autobusu pieturu, kuras nojumi piepildīja pensionāru kompānija, kas gaidīja Madrides autobusu. Izrādās, arī tieši no Madrides var ierasties uz vienas dienas pārgājienu. Bet uz Cercedilla šoreiz bijām trīs pasažieri. Lietus bija pieņēmies spēkā. Pa ceļam pamanītajā veikalā sapirkusies šo to dzeramo, augļus un jogurtu, devos uz viesnīcu. Pēc ilgākas atpūtas nolēmu atkārtot paeljas ēšanu jau pazīstamajā restorānā, tomēr tas jau bija beidzis ēdiena pasniegšanu un šoreiz nelaida pat iekšā. Tomēr paelju par tādu pašu cenu, lai arī ne tik garšīgu, atradu kādā citā kafejnīcā, šoreiz piedzerot sangriju. Baudīt pilsētu tomēr neizdevās, jo lietus nemitējās.

Rītā tas bija mitējies, pilsētu pat apspīdēja viegla gaisma un tā kā saules stari. Bet kad nonācu Novacerdilla, kalnu vide izskatījās piemirkusi, bet galvenais – to klāja dziļa un bieza migla. Mazliet labāk nekā lietus, tomēr ne pārāk labi. No šejienes sākas par skaistāko izdaudzinātā šo kalnu taka – Sete pick trail (Septiņu kalnu taka), kura arī šķērso šāda nosaukuma virsotni un kā sapratu, ir virsotņu taka. Taka tiek klasificēta kā grūta, un kad nonācu tās sākuma punktā, sapratu, ka tādā laikā nav vērts pūlēties – skati tāpat nebūs redzami, tāpēc izvēlējos kāda šveicieša Šmita izveidoto ceļu, kas ved paralēli minētajai takai, tikai zemāk, pa mežu. Mežu vien arī te redzēju, jo iespējamos skatus aizsedza miglas auti. Palaikam satiku kādu skrējēju, gājēju vai riteņbraucēju. Pēc pāris stundām mežs beidzās un es nokļuvu lielā klajumā – tā bija F pāreja. Zema,kā jau visas kalnu pārejas šajā reģionā. Šmita takas turpinājumu pazaudējusi, devos pa velosipēdistu ceļu Cercedilla virzienā. Vēlāk gan atkal sastapu Šmita ceļa taku, kas šķērsoja velosipēdistu ceļu, tomēr atgriezties mežā vairs negribējās. Ap 12 migla izklīda, paverot skatus pāri mežiem klātajām kalnu galotnēm. Bet manā ceļā – kāds strauts, kādi akmeņu krāvumi un klintis, ceļmalā ziedošas zilas vai dzeltenas puķes. Kad nokļuvu pie Hospital, no kurienes kursē autobusi uz Cercedilla, bija noieti 20 kilometri. Spīdēja saule, un es ieturēju pusdienas pirmās dienas restorānā. Žēl bija atstāt šo jauko dabas stūrīti, bet mani šai naktij gaidīja hostelis Madridē, lai tur pabeigtu savu ceļojumu.

Arī Madridē spīdēja saule un bija pat karsti, lai gan ne tik svelmaini kā manas ierašanās pirmajās dienās. Toties nākamajā rītā atsākās lietus un gāza ne pa jokam, tā ka no hosteļa līdz kafejnīcai ielas pretējā pusē pārskriedama tapu slapja. Novilkusi laiku kafejnīcā, stāvēju kādā ielas malas nojumē, skatoties lietū. Pēc kādas stundas tas tomēr bija kļuvis mazliet rāmāks un kad zem jumtu pārkarēm un pilošiem kokiem slēpjoties biju nokļuvusi līdz Sophia laikmetīgās mākslas muzejam, vairs tikai nedaudz smidzināja. Nebaidoties no lietus, rinda pēc biļetēm stiepās muzeja ārpusē kādu 50 cilvēku garumā. Muzejā tiku, kaut mazliet mitra. Zināju, ka te ir gan Pikaso, gan Salvadora Dalī darbi. Minētie tur arī bija, taču mazākā skaitā nekā biju gaidījusi, toties pārsteidzoši daudz bija iespiedgrafikas, tai skaitā plakātu un grāmatu. Tāpēc jutos mazliet vīlusies muzejā, sevišķi attiecībā uz laikmetīgo mākslu. Tā kā jau muzejā uznāca galvas reiboņi, pēcpusdienā pietrūka spēka meklēt jaunus apskates objektus, tāpēc paklimtusi pa centrālajām ielām, devos uz hosteli atpūsties. Tieši man ienākot, uz istabām devās bērnu bars, vismaz 100 bērnu balsis un kņada piepildīja hosteli. Labi, ka istabā no tiem bija miers.

Pēdējais rīts Madridē nāca ar vairāk mundruma, tāpēc pirms izrakstīšanās no hosteļa nolēmu apmeklēt Spānijas Nacionālo bibliotēku. No Cimeles laukuma pa plašu avēniju soļojot, sasniedzu laukumu,  kura stūrī atradās bibliotēka, kas vēl bija slēgta. Laukumā tradicionālais mijas ar moderno un patriotisko gan tēlniecības darbos, gan tā arhitektoniskajā izveidē. Madridē katram laukumam netrūkst savdabības! Meklējot vietu rīta kafijas baudīšanai, nonācu pie skaistas modernas romantiskā stilā būvētas baznīcas baltā krāsā, kura pieejama apskatei arī iekšpusē. Daudz neatklāta droši vien vēl slēpj Spānijas galvaspilsēta, bet man atlika laiks vien bibliotēkas apmeklējumam. Te apskatīju divas izstādes – museo librari (grāmatu muzeju) un kādam arhitektam veltītu izstādi. Pārsteidza, ka grāmatas muzejā netiek eksponēti oriģināli, tos aizstāj ļoti labas kvalitātes faksimili, kas daļēji droši vien izgatavoti ekspozīcijas vajadzībām. Tematiskā ekspozīcijas izveide man likās vairāk izzinoša, mazāk seno vērtību parāde, un izstāde visumā atstāja samērā nabadzīgu iespaidu, acīmredzami muzejā sajūtams mazāk seno bagātību garšas un smaržas, nekā slēpj Spānijas krātuves. Toties .. veltīatajā izstādē eksponēti vien oriģināli, pārsvarā bagātīgs 19. gadsimta grafisko iespieddarbu klāsts.

No hosteļa izrakstījusies, atvadījos no Madrides pirmajā dienā atklātajā lielajā parkā, gaidot lidostas braucienam paredzēto stundu un baudot pēdējos Madrides gardumus. Ardievu Madride, tu esi patiešām karaliska dienvidu princese.

Krakovā

Lidostas autobusā aprunājos ar vecāku pāri no Lielbritānijas. Vīrs telefonā pat sameklē, ka man vistuvākā esot pietura Invalīdu laukums, tomēr cik īsti tuvu pietura no manas viesnīcas, nepasaka. Tā pa tumšajām ielām ap pusnakti, sekojot norādēm, virzos uz hosteli. Vairākas reizes paejot garām niecīgajam uzrakstam, atrodu vajadzīgo eju un atduros pret slēgtām durvīm. Blakus stāv vīru bariņš, kas uzspiež kodu un ielaiž trepju telpā. Uzkāpju līdz recepcijai, bet tur neviena nav. Kāda krieviete vēl ļaunīgi aizsūta stāvu augstāk, bet tad uzrodas latvietis (atbraucis ar to pašu lidmašīnu, bet izkāpis Plaza Invalidov un jau paspējis iekārtoties hostelī), kas pamāca, kā piezvanīt saimniekam. Saimnieks mitinās kaut kur turpat namā, ierodas pēc dažām minūtēm un ielaiž mani istabā un norāda vienīgo brīvo gultu. Pārējās vīri vai sievas jau dus. Hosteļa saimnieks ir krievs, bet iemītnieki pārsvarā viesstrādnieki no bijušajām padomju republikām Ukrainas, Gruzijas u.c. Re kā, kamēr poļu strādnieki pelna lielāku naudu Lielbritānijā, te saviešas nabadzīgāku reģionu pilsoņi, un dzīve visu izkārto. Rītā dzerot tēju līdzās, klausos kā vīru kompānija pārrunā savas darba un peļņas lietas. Maskas nevienam nav. Manā istabā vakarā viens guļ gultā ar termosu uz krēsla. Slims? Var būt ar kovidu? Neko nevar zināt, jāpaļaujas uz likteni.

Mana pirmā īstā ceļojuma diena paies Krakovā. Uz Tatru kalnu centru- Zakopani došos nākamajā rītā. Kādā plauktiņā atrodu un savācu karti un agrā stundā dodos ārā, taisni pa Karmeličkas ielu kartē iezīmētās vecpilsētas virzienā. Vecpilsētu tādā kā izstiepta apļa formā apņem bulvāru loks, īsta zaļā zona atsvaidzinošām pastaigām un riteņbraucējiem. Pret bulvāri atdūrusies, dodos tam cauri un tālāk vecpilsētas virzienā. Kokus vēl rotā paretinātu lapu dzeltenie vainagi, bet zem kājām čaukst kritušo klājiens. No kailās Latvijas esmu atpakaļ zelta rudenī. Rīts mazliet dzestrs, bet sola skaidru, skaistu dienu, kas tāda arī izvērtās. Pēc neilga gājuma atduros laukumā, ko nepārprotami atpazīstu kā vecpilsētas galveno. Laukuma pašā centrā pilsētas rātsnams ar torni, ēka un tornis gan apmeklētājiem slēgti, jo ir 1.novembris,

Pirmajai dienai biju ieplānojusi apskatīt piramīdu un aizbraukt uz ar pilsētas autobusu (L11) sasniedzamo Dajti kalnu. Pa ceļam uzdūrāmies ievērojamai mošejai, kur plūda daudz cilvēku, un izstaigājušas to no visām pusēm (te tikai jānoauj ielas apavi, bet dreskodu neviens neskatās, jo albāņiem par musulmaņu paradumiem, izskatās, nospļauties), caur zaļumu ieskautām ielām, pa sarkanu tiltiņu pāri upītei, saniedzām piramīdu. Tā ir moderna ēka, būvēta 1988.g. un tagad darbojas kā kultūras centrs. Taču dziļi pofig, kas tur darbojas, jo piramīda ir tiešām ievērojama vērtība no ārpuses. Pa kāpnēm no vairākām tās pusēm var uzkāpt augšā, pastaigāties un priecāties par skatiem pār apkārtni. Tirāna centrā ir bagātāka ar modernām augstceltnēm un vispār jauno arhitektūru nekā, piemēram, Rīga, toties te trūkst vecpilsētas. Tā kā jau satumsa, nolēmām Dajti kalna apmeklējumu atlikt uz ceļojuma beigām. Iekūlāmies kādā ļaužu pilnā ejā ar kafejnīcām un bāriem, kur Z. baudīja kokteili, bet es alu. Pēc omulīgās pasēdēšanas, re, pretī tirdzniecības centrs, kur maina valūtu. Samainījām 200 eur katra - būtu varējis mainīt mazāk, Z.pat nedaudz lehu atveda atpakaļ uz Rīgu. Nopirkām arī pa lielai kūkai un kafijas dzēriena papīrīšus brokastīm. Kūkas izrādījās izcilas, bet par kafiju 3 vienā - paši varat tās vērtību noteikt, nopērkot rimčikā.

Rītā agri mans plāns veda tuvāk kalniem. No pilsētas centra ar kaut kādu autobusu tikām līdz reģionālajai autoostai, kur uz plača sablīvēts daudz dažādu autobusu. Viens ar uzrakstu "Škodra" tieši izkustēja no vietas, un kāds teica, lai to apturam. Pamājām šoferītim un bijām iekšā. Albāņi ir vienkārši ļaudis, man viņi tīri labi sāka iepatikties. Arī dzirdētās runas par nejēdzīgu sabiedrisko transportu ir aplamas - mēs visu atradām un visur, kur nepieciešams, nokļuvām ļoti vienkārši un viegli, lai gan klasiskas kases ar biļetēm un sarakstiem netiku pamanījusi. Pa ceļam tika savākti 5 eiro jeb 500 lehi no katra un pēc nepilnām 2 stundām izkāpām Škodras centrā. Pilsēta ir diezgan liela, moderna un dinamiska, bet te tāpat kā visur Albānijā ir tikai ielu nosaukumi, bet nav māju numuru. Tā kā maps.me šo hoteli nemeklēja, sākās (ne)iespējamā misija to atrast, līdz aptaujājušas divu tūrisma aģentūru darbinieces vajadzīgās ielas tuvumā, iekļuvām iekšā. Uz reģistratūras galdiņa stāvēja vifi parole un telefona numurs. Administratore pateica, kurā numurā apmesties un kad bija ieturējusi lenču, atnāca iekasēt naudiņu un pastāstīt visu, ko jautāju. Viņas angļu valoda bija izcila un vispār visumā šajā valstī nebija daudz gadījumu, kad ar kādu nevarētu saprasties angļu mēlē.

Bijām iecerējušas iznomāt riteņus, Škodrā riteņbraucēju un nomas punktu ir gana daudz, bet paskatījusies uz dinamisko satiksmi, es sapratu, ka braukšana nebūs relaksēta, tāpēc Z.par lielu sarūgtinājumu, no tā atteicos. Viena viņa braukāties nevēlējās, jo nespējot orientēties ne pilsētās, ne laukos, tāpēc sekoja man un remdēja rūgtumu ar pa ceļam nopirkto saldējumu. Pēc pāris kilometriem pa galveno ielu ieraudzījām norādi uz Rozafa pili, arī pašas pils nocietinājuma mūri vīdēja augstu kalnā. Kāpām, tikt līdz augšai izrādījās vieglāk, nekā izskatījās, toties kas par skatiem visapkārt! Plašā lagūna ar trīs upju līkumiem, kas tiecās uz Škodras ezeru, un pats ezers, kalnaine un līdzenumi. Tiešām izcili! No pašas pils saglabājušies tikai mūri, bet kas par plašumiem! Pēc pils devāmies ezera virzienā. Pa kājnieku tiltiņu pāri upei sasniedzām kalnu nogāzi, uz kuras iekārtojušies tādi kā skvoteri - ļautiņu izskats un dzīves veids izraisīja Z.satraukumu un bailes. Es pret šādām lietām esmu ar biezāku ādu, bet ieteicu Z.labāk gan tos nefotografēt, jo zeņķu skatieni neko draudzīgi nelikās. Apdzīvotība nebija garāka par kādiem 200 metriem, tālāk ceļš bija kā jau ceļs - gar upi tas virzījās uz ezera krastu un tālāk laikam tam apkārt Melnkalnes virzienā. Mēs nosoļojām kādus 2-3 kilometrus līdz labiekārtotai vietai ar parkingu un restorānu, kur atpūtās padaudz cilvēku. Ūdens ezerā silts (kā mūsu ezeros vasarā) un ļoti tīrs, tomēr neviens nepeldējās. Atceļā gar ezera promenādi ejot, iekļuvām kādā parka celiņā, kur uz zemes saklātas, tirgoja humpalas un dažādu lietotu mantību bezgala lielos daudzumos, pa starpām arī kādus ēdamus dārzu augus. Nezinu, kas to visu pērk, bet laikam taču kaut kāds noiets tādai precei ir, ja jau tā tiek tirgota. Pa ceļam, kamēr pirku tirdziņā pāris tomātus, pazuda Z. Domāju ka priekšā, bet izrādījās ielīdusi kādā kafejnīcā vai veikalā, pazaudējās no manis. Kad biju jau viesnīcā un ēdu mozarello sieru ar jogurtu, viņa ieradās satraukta - atradusi kādu brīnum labu jaunekli, kas viņu atvedis uz viesnīcu. Biju ļoti pārsteigta, kā varēja pa taisno ielu ejot, neatrast nu jau tik vienkārši atrodamo hotelīti, ko taču abas bijām iepriekš meklējušas un atradušas.

Rītā ceļš veda tālāk uz kalniem, konkrēti Valbone ieleju. Shēma kā turp nokļūt: divi autobusiņi un pa vidu kuģis, biļetes visiem trim transportiem biju nopirkusi iepriekš internetā. 6.30 bijām iepretī lielajai Ramzes viesnīcai, kur jau sagaidīja informators un novirzīja uz vajadzīgo busiņu. Kad tas bija pilns, devāmies ceļā. Brauciens cauri skaistiem kalniem bija brīnumains, vēlāk sākās arī ezeri, kas gareni spīguļoja kalnu ieskauti. Kamon osta izrādījās tuneļa galā. Busiņam paliekaot tunelī, tā izejas laukumiņam blakus bija noparkoti divi prāmīši, viens no tiem mūsējais. Sākumā apmetāmies aukstuma piesūcinātā lejas telpā, kur Z.turpināja autobusā ievadīto miegu, bet es līdz ar pasažieru vairumu baudīju skatus uz vējainā, bet saulainā klāja. Kuģojām pa šaurām ezeriņu strēlēm starp mežainām kalnu grēdām, mainoties to rakursiem un konfigurācijām. Ļoti skaists brauciens. Pēc vairāk nekā divām stundām bijām Ferse, kur jau sagaidīja otrs busiņš, lai aizvestu tūristus uz Valbone. Biju iedomājusies to kā pilsētu, bet Valbone nacionālais parks patiesībā ir Valbones upes ieleja ar mājām un viesnīcām galvenās ielas malā un tikai ar ļoti nosacītu centru. Šoferītis, noskaidrojis visu tūristu rezervētās mītnes, katru izsēdināja pie vajadzīgās vārtiem, tā ka šoreiz meklēšana atkrita, kaut mūsu namiņam nebija nekāda uzraksta. Patiesībā tā bija B&B tipa privāta viesnīciņa ar vairākām viesu istabām, izrādījās, ļoti mitrām un aukstām, jo oktobris kalnos nav ne tuvu tik mīlīgi silts kā līdzenumos vai pie jūras. Kad bijām šo to uzēdušas restorānā un nopirkušas ūdeni šejienes vienīgajā "veikalā" - mazā būdelē, kur gadus 12 vecs puika tirgo dzērienus un vēl dažus niekus - Z.turpināja gulēt, bet es devos izlūkot apkārtni. Atklāju dažus jaukus tiltiņus, mazu ezeriņu kādus 300 metrus no ceļa, bet vecās dzirnavas neatradu. Baudījušas bagātīgās mājas saimnieces pagatavotās vakariņas, likāmies uz auss, jo drēgnā vide mudināja ietīties segās.

Saskaņā ar manu plānu Valbonē bija izejams viens pilnas dienas kalnu pārgājiens, bet pēc tam ar visām mantām došanās pāri kalnu grēdai ar visām somām uz nākamo kalnu kūrortu - Theth. Valbone ielejā kā skaistāko speciālisti iesaka Maja Rosit trail - šī kanu taka garām vairāk nekā 2500 m augstajai Rosit virsotnei cauri kalnu pārejai ieved Melnkalnē un lai gan ir tikai 9 km gara, tiek klasificēta kā grūta. Pavērtējot takas kāpumus, sapratu, ka nespēsim to līdz galam iziet, jo taka ir radiāla un pa to pašu jāpaspēj atgriezties atpakaļ. Bruņojušās ūdens pudelēm, pēc brokastīm devāmies uz takas sākuma punktu, kuram trūka solītā dzelteni sarkanā marķējuma. Vēlāk aiz tiltiņa kādu gabalu mežā marķējums uzradās, tomēr reizēm tas pazuda, tāpēc orientierim nācās ņemt talkā maps.me navigāciju. Ar abiem palīglīdzekļiem nenomaldījušās taku izstaigājām, kā jau prognozēju, ne līdz galam. Sākumā gājām pa mežu, bet pārsvarā uz augšu vien, tikai retumis taciņai iztaisnojoties. Nezinu, kādas sajūtas būtu vasarā, bet rudenī krāsainie lapu koku meži ļoti atveldzēja dvēseli, tie kontrastēja ar baltajām augšējām smailēm. Pēc kādu triju stundu gājuma, iešanai mijoties ar ilgākām pasēdēšanām, bijām sasniegušas namiņu, kur laikam dzīvoja kāda ģimene, kuras saimnieks tirgoja tūristiem dzērienus. Kafiju gan viņš nebija pacenties uzvārīt, bet kāds desmits abos virzienos kāpjošo sēdēja nojumē ar alus vai limonādes pudelītēm. Pakāpāmies vēl uz priekšu pa klajajām akmeņu un skraju zemo skujeņu nogāzēm, kuras ieskāva vairākas dižas baltas kalnu virsotnes un klinšu sienas, kuru apakšējo daļu rotāja rudens košuma klāti meži saknanbrūnos, dzeltenos un mazliet zaļos toņos. Pulkstenis jau rādīja 14.00, un nolēmām griezties atpakaļ, nesasniegušas pāreju, nevēlējāmies arī sevi pārmocīt, jo rīt iešana būs bez žēlastības. Kāpiens lejup izrādījās vieglāks, jau ap 16.30 bijām lejā, tomēr 

kājas juta noietos 18 km. Sešos baudījām bagātīgās vakariņas. Bija pagatavots brīnišķīgs ēdiens, pašķidras konsistences dārzeņu plovs, ko Z.locīja bez žēlastības un, nepiedāvājot man, piesita sev vien visu mērces trauciņu. Metode mani nesajūsmināja, bet trekno mērci ar zaļajiem pipariem nemaz negribēju, jo iepriekšējā naktī tā , restorānā ēsta, bija vainīga pie problēmām ar kuņģi gandrīz līdz vemšanai.

Rītā man ta nekas, bet Z.saņēma izēšanās augļus. Jūtoties drausmīgi, slikta dūša, velkot uz nelabumu un vemšanu, uz Theth aiziet nevarot. Kā vienīgo iespēju ieteicu izsaukt taksi, bet tā kā man google.maps rādīja 139 km caur Kosovu, teicu, ka tas nebūs lēti. Z.nelēti maksāt nevēlējās, bet teica, ka vajagot dabūt lētu transportu turpat uz vietas. Mājiens laikam bija domāts man, ko izlikos nesaprotam, jo nepieprotu sameklēt lētus transportus. Z. laikam nejutās spējīga bez angļu valodas zināšanām to transportu dabūt (apsviedības gan viņai netrūkst), tā ka ņēma vien somu mugurā un paunu (maisu) pār plecu un sekoja man, nemitīgi vaidēdama un ķērkdama. Lai nebūtu jāklausās, centos turēties metrus 50 priekšā, taču ik pa brīdim atskanēja kliedziens:"Lilijaaaa!". Tā pa šoseju klunkurojām pāris kilometrus, līdz taka iegriezās uz kalnu pusi, sākumā puslīdz līdzena, vēlāk arvien lielākiem stāvumiem. Kad vien Z.pietuvojās, dzirdēju, ka viņa nevar paiet un tūlīt nomirs, un mēs te kalnos nosalsim un nomirsim. Es mierināju, ka mirst reiz visi un par to nav jāsatraucas, tomēr Z.tāda perspektīva nebija pieņemama un viņa pārmeta man līdzjūtības trūkumu. Ar visu tomēr ap pusdienlaiku bijām uz Valbone pārejas. Kamēr kāds puisis no poļu kompānijas mani fotografēja, Z.bija aizmirsusi, ka ir labākā modele pasaulē, un rāpās pa nogāzi uz leju. Līdzās apmēram 1800 m augstajai pārejai pakāpjoties uz augšu sāniski, sasniedzama Valbone smaile, kur arī bija sapulcējušies jaunieši, baudot apkārtnes ainavu. Albānijas Alpi, lai gan nav augsti, tomēr takas nav vieglas, jo uz pāreju jāiet no ielejas, kas ir ap 700 m, tieši to ieskaujošo klinšu virzienā, un pārejas ir diezgan augstu, to sasniegšanai jāpārvar vairāk nekā 1000 augstuma metri. Noeja uz Theth ieleju, protams, bija nesalīdzināmi vieglāka, tomēr diezgan gara un attālums paliels. Valbone-Theth ir ļoti populārs maršruts, kāpj daudzi, jo citādi ar ceļiem šīs ielejas nav savienotas. Theth ir ciematiņš ar dažiem normāliem veikaliem un daudz mītnēm tūristiem. Mūsējā bija restorāns ar kempinga mājiņām, mājiņa aprīkota ar sildītāju, par prieku Z., jo viņai bija uzradusies temperatūra. Laipnā reģistratūras meitene norīkoja tēvu aizvest viņu pie ārsta. Z. ārstu gribēja, bet ilgi skaidrojās, vai dabūs kvīti par maksājumu, līdz saimnieki saprata, ko viņa grib un paskaidroja, ka ārsts būs bez maksas. Ārsts bijis feldšeris un nekādu cēloni neatradis, piedāvājis vest Z.uz slimnīcu, no kuras gan viņai pietika prāta atteikties. Nogulējusi nākamo dienu gultā, viņa bija atžirgusi. Stāvokli aiznākamajā dienā ne tik absolūti pozitīvu palīdzēja uzturēt apēstie frī kartupeļi, jo mani ieteikumi ievērot diētu dzirdīgas ausis nebija sasnieguši, tomēr pa lielam viņa bija atveseļojusies un varēja rakstīt feisbukā, ka ir dabūjusi vīrusu. Necentos vīrusa klātbūtni apstrīdēt. Tikmēr Z.bija izveidojies konsekvents un neapstrīdams viedoklis, ka albāņi prot gatavot vienīgi picas, viss cits ēdiens ir briesmīgs. Tās tad viņa turpmāk arī ēda, un jāatzīst, slikta izvēle tā nav, jo Albānijā picas ir tiešām garšīgas, varbūt pat pārspējot itāļu picas.