Kazahstāna, mazs stūrītis lielā valstī starp lielvalstīm Ķīnu un Krieviju
"Mēs ļoti baidāmies no Krievijas, tāpēc pakļaujamies viņu prasībām, jo negribam, lai ar mums notiek tas, kas ar Ukrainu" tā savas valsts politisko nostāju īsumā raksturo Altin-Emel (Altyn Emel) nacionālā parka gids Žormants, padomju laika gazikam kratoties pa smilšainajiem ceļiem plašā parka līdzenumos. Esam Kazahstānā, kas ir mūsdienīgām tendencēm atbilstoša centrālāzijas reģiona valsts ar nepārprotami jūtamu padomju laika piesitienu. Patiesībā gaziks ir tikai retumis ieraugāms relikts diezgan modernajā korejiešu, japāņu un citu mūsdienīgu automašīnu jūrā lielākajās pilsētās. Par spīti šoferīša atzinības vārdiem savam retro braucamajam, ekskursija vēl nav ne pusē, kad tajā kaut kas noplīst, un tiek izsaukts kāds radinieks, lai mūs pārsēdinātu viņa jaudīgajā Lexus. Šķiramies no runīgā Žorika un viņa zaļā gazika ar nožēlu, ka diez ko daudz vairs par Kazahstānu neuzzināsim no autentiska avota, jo Lexus šoferītis gandrīz nemaz nerunā krieviski, un tās nepieciešamās frāzes, ko pasaka, knapi var uztvert savādās dikcijas dēļ.
Ar atmiņām par Žormantu esmu aizsteigusies krietni notikumiem priekšā. Stāsts par ceļojumu uz Kazahstānu jāsāk pat vēl pirms ierašanās Almaty, Rīgā, kad ar feisbuk palīdzību centos savākt četru cilvēku grupiņu ceļojumam īrētā automašīnā. Izdevās piesaistīt tikai divus pirms tam nepazīstamus līdzbraucējus, tāpēc bija laimes spēle, kādi katrs un visi kopā būsim. Ceļojuma plānu sastādīju es, bet vislielākie nopelni tā realizācijā piekrita Gintam, kurš ne tikai sēdēja pie automašīnas stūres, bet arī navigēja staigāšanu un vietu atrašanu, iegādājās vietējo sim karti un ielādēja yandeks un citas nepieciešamās aplikācijas, kā arī bija tāds kā pozitīvais starpnieks starp divām konfliktējošām dāmām. Ivetai rūpēja tikai pašas komforts, kas kopā ar knauzerīgumu un piekasīgumu, kā arī varaskāri sagādāja daudzus nepatīkamus brīžus - esmu priecīga, ka ceļojumam beidzoties, šo cilvēku varēju izsvītrot no savas atmiņas. Ir gūta kārtējā mācība līdzbraucēju izvēlē - labāk doties vienam, nekā uzkraut sev kaklā vērtību un paradumu ziņā atšķirīgus cilvēkus. Bet ir tikai ceļojuma sākums, un vēl esam tīri draudzīga trijotne.
Rīta stundā izejot no Almaty lidostas, pirmie kā allaž šādās vietās mūs uzrunā taksisti. Nosauktā cena līdz pilsētas centram 23 eur šķiet par augstu, taksisti pārāk neuzbāžas, kad sakām, ka mums par dārgu - autobusa biļete maksā tikai aptuveni 30 centus, un arī zaļš autobuss jau gaida. Kad esam tajā iekšā, noskaidrojas, ka biļetes pērkamas caur šajā valstī daudzās situācijās noderīgu aplikāciju, ko tomēr nevaram ielādēt, jo ar mūsu kartēm nav iespējams veikt apmaksu. Biļetes pie šoferīša iegādāties nevarot (vēlāk gan izrādās, ka viņam var iedot naudu - brauciens skaitās apmaksāts, kaut biļetes netiek izsniegtas). Trīcēdama bailēs no nežēlīgiem kontrolieriem, izturu līdz pārkāpšanas vietai nākamajā autobusā. Te pie cilvēkiem noskaidroju, ka braukšanai sabiedriskajā transportā ir arī taloni, ko var iegādāties un uz tiem uzskaitīt naudu braucieniem, taču svētdienā talonu pārdošanas kioski slēgti. Toties ieraugām naudas maiņas punktu un tiekam pie Kazahstānas tengēm (KZT) - par 100 eur 54 000 KZT. Nu nākamajā autobusā uz viesnīcu varam dot šoferītim 200 tenges un braukt likumīgi bez biļetēm.
Rezervētais dzīvoklis skaitās puslīdz centrā, lai gan Almaatas tāpat kā Taškentas centrs ir visai izplūdis plašumā bez kādas konkrētas lokācijas, centrālajā daļā ir vairāki parki, baznīcas, teātri, bet nav vecpilsētas. Starp blokmājām līkumojot atrodam vajadzīgo ieeju, no kuras nāk pretī dzīvokļa saimnieks un šaurā liftā sastūķē mūs, bet pats uzbrauc 12.stāvā ar otru liftu. Saņemam instrukcijas, galvenā no tām - nekavējoties aiz sliekšņa novilkt apavus izskan paskarbi. Atvilkuši elpu, varam lūkot, ko no pilsētas apskatīt vispirms.
Izvēle krīt uz kazahu gvardiem - 1941.gada varonīgajiem cīnītājiem veltīto Panfilova parku, kas tomēr izveidots senāk, jau 1872.gadā. Ejam pa koku ieskautu avēniju, kas tērpti pavasarīgi svaigā zaļumā, toties ziedošus gandrīz neredz, tikai šur tur ieraugām pa kādam panīkušam ceriņu krūmiņam. Almaty ir zaļa pilsēta, nezinu, vai ir kaut viena iela bez apstādījumiem. Arī parks ir zaļāks par zaļu, taču tā centrā iekārtotais slavas komplekss stipri atgādina padomju laika memoriālus, tikai bez Ļeņina klātbūtnes. Acīm tīkamāks objekts šķiet daudzkrāsainā Vozņesenska pareizticīgo katedrāle, kas padomju laikā izmantota kā muzejs, nu atguvusi savu reliģiskās iestādes statusu. Katedrāli 20. gadsimta sākumā būvējis inženieris-celtnieks A.P. Zenkovs, tāpēc to sauc par Zenkova katedrāli. Almaty ir arī vēl vairākas pareizticīgo baznīcas un mošejas, taču tās diemžēl negadījās mums pa ceļam. Meklējot kafejnīcu, ieklīdām tirdzniecības kompleksā un ēstuvē ar nosaukumu "Stolovaja" (ēdnīca), kurā ēdienu sortiments un iekārtojums ļoti asociējās ar padomju laika ēdnīcām, bet garšoja labi.
Uzraksts uz ēdnīcas fasādes, tāpat kā pie citiem objektiem ir divās valodās - kazahu un krievu, abās kirillicas burtiem. Vēsturiski Kazahstānā lietots arābu alfabēts, no 1929.līdz 1939.gadam latīņu, bet 1940.gadā, lai tuvinātu kazahus Krievijai, te tika ieviesta kirilliskā rakstība. 2017.gadā prezidents N. Nazarbajevs izdeva rīkojumu par pāreju uz latīņu alfabētu, taču kā redzams pēc uzrakstiem, pāreja nav notikusi, Arī krievu valodai šajā valstī ir oficiālās valodas statuss, to lieto iestādēs un starptautiskos sakaros. Ikdienas saziņā Almaty katrs komunicē labā krievu valodā, taču ārpus lielajām pilsētām diezgan bieži sastopami cilvēki, kam grūtības sarunāties krieviski. Tūrisma jomā strādājošie pietiekami labi pārvalda angļu valodu,
Bet mēs no saules slēpjoties zam kokiem, sasniedzam tirgus apkaimi un arī Zaļo tirgu. Žāvēti augļi, rindām visādu augu tēju, gan mums pazīstamu, gan svešādu, tālāk virs galdiem karājas gaļas gabali, siera ejā degustējam pie vienas pārdevējas cietas siera oliņas, pie citas no brūna rituļa mums nogriež saldu pēc garšas mazliet jaunpienam līdzīgu sieru. Pārdod arī vietējās zemenes un pat agros ķiršus.
No tirgus ceļš cauri reprezentablām arkām ieved Centrālparkā, kur priecē simtgadīgi koki smagiem izlocītiem sakņu rituļiem, saulainos klajumos zied puķes, čalo strūklakas, pa ceļiņiem mašīnītēs braukā vai neskaitāmās viņiem domātās ietaisēs lēkā un čalo bērni. Kā lai nebūtu - kazahstāniešu ģimenēs pārsvarā augot 3-5 atvases. Mēs atrodam āra kafejnīcu blakus Dinozauru parkam un malkojam aukstu alu, spēcinoties gājienam gar mūros iekaltās upītes krastu uz zaļo kalnu Koh Tobe, kur augšā varot uzbraukt ar pacēlāju. Gājiens gar upīti ir relaksējošs, bet kalns iepretī tālumā mirdzošajām sniegotajām virsotnēm liekas par zemu neadekvāti augstajai pacēlāja maksai, tāpēc no brauciena augšā atsakāmies. Tā vietā izstaigājamies pa plašo laukumu, ko ieskauj dižas ēkas, gan mūsdienīgas, gan nedaudz vēsturiskas. Necik tālu slejas viesnīcas "Kazahstan" jumts ar karalisku kronīšu formas tornīšiem. Krēslai metoties, noslēdzam pastaigu lielveikalā un dzīvoklī. Gints ar Ivetu aiziet ēst gruzīņu šašliku, bet es pamielojusies ar veikala labumiem, atpūtinu nogurušās kājas čīkstošā gultiņā.
Kājas tiešām jāpataupa, jo nākamā diena izrādīsies tām nopietns pārbaudījums. Almaaty kā tādi lieli pilsētlauki ir izpletusies tālu uz visām pusēm līdz pat to iekļaujošiem kalniem, visai augstām Tjanšana grēdu sniegā mirdzošām virsotnēm. Vairāki autobusu maršruti ved līdz pašai to pakājei, sasniedzot apmēram pusotra kilometra augstumu, kur sākas Ile-Alatau nacionālais parks un pastaigu takas - ar virzienu norādēm uz koka plāksnītēm, taču bez marķējuma. Populārākais kalnu tūrisma mezgls ir Medeu, turp braucam ar 12.autobusu no viesnīcas "Kazahstan", kas atrodas vien pārsimt metrus no dzīvokļa. No Medeu pacēlājs uzved augstāk līdz Šimbulak ziemas sporta centram, no turienes kājām sasniedzams ledājs. Mums šī izprieca iet secen, jo pacēlājs nedarbojas, tāpēc kafejnīcas tūrisma informācijas centrā iegūtajās kartēs nolūkojam taku, kas ved uz ūdenskritumu, bet pārgājiena laikā kaut kā novirzāmies uz Furmanova virsotnes taku. Nezinu, vai izvēle bija pareizākā - lielākā daļa atbraukušo tūristu virzījās uz Šimbulak , bet mūs taka veda uz pretējo pusi. Tās galamērķis - Furmanova smaile (3029 m v.j.l.) prasītu 7-8 stundas un izrādījās mums nesasniedzama, bijām spējīgi pievārēt vien pusi no maršruta, sasniedzot mazo Butakovska ūdenskritumu. No Medeu virzoties pa asfaltētu ceļu gar upīti, pēc kāda kilometra taka iegriežas pāri saulainam klajumam. Ceļā sastopam dažus zemniekus, kādā atpūtas vietā pikniko bariņš vietējo sieviešu - atceramies kopīgos padomju laikus, kad bijām vienas no 15 republikām. Arī mēs piesēžam uz soliņiem kādā nojumē, atpūtai te nav jāmeklē akmeņi vai baļķi, jo soliņu un lapeņu iekārtots pa pilnam. Acīmredzot vasaras sezonā tūristu netrūkst, bet kad taka iegriežas egļu mežā un ved augšup uz kalnu pāreju, esam vieni uz tās. Gints, kā jau trenēts dejotājs, tiek uz priekšu bez grūtībām, mums ik palaikam jāmierina satrauktā sirds un jāatgūst elpa. Augšā uz pārejas atzarojas vēl viena taka tieši pa kori, tomēr mēs paliekam uzticīgi reiz lemtajam maršrutam un kāpjam no pārejas nost. Tālākais ceļš pa mežu, vietām atklājot arī zālainas nogāzes, vairs neprasa lielas pūles. Beidzot nonākam civilizācijā - kādā vietā ar dažām mājām, kafejnīcu un parkingu. Šurp sabraukušie dodas pa iebrauktu ceļu augšup - varbūt arī mēs noieto posmu būtu varējuši pārvarēt braukšus, taču nezinājām, kas un kā. Pēc pāris kilometriem šķērsojam upi un pa no tās atzarojoša strautiņa kanjonu turpinām ceļu līdz ūdenskritumam. Taka gan iemīta, bet daudzās vietās tā ir mitra, reizēm jāšķērso upīte vai jākāpelē pa akmeņiem, tā ka mazāk kā kilometra attālums prasa diezgan daudz enerģijas. Atalgo vien gleznainās kraujas visapkārt un pats ūdenskritums. Atpakaļceļam Gints nolūkojis kādu citu taku, bet mums bail no nezināmā, kas varētu būt vēl grūtāks, tāpēc ejam atpakaļ pa to pašu taku. Viegli nav, spēki izsmelti, tikai sakopojot pēdējos, sasniedzam autobusa pieturu. Par citiem nevaru spriest, bet man tā bija grūtākā diena ceļojuma laikā - varbūt tāpēc, ka nebija pietiekama atpūta pēc lidojuma, nonākot uzreiz kalnos 2400 m.augstumā.
Rītā pie viesnīcas mums tiek piebraukta ne bez problēmām Yandeks firmā īrētā automašīna. Hjunday gan skaitās SUV, bet motora tilpums ir tikai 1,6. Tā ir viena no lētākajām, ko varējām atrast un 6 dienas maksā 265 eur. Rīgā mašīnas īre sagādāja daudz galvassāpju, jo ne ar vienu kredītkarti nevarējām pārskaitīt priekšapmaksu, bet Almaty tas izdevās un nu īpašnieks mums rāda mašīnu, bet mēs pirms līguma parakstīšanas pētām un fotografējam to. Beidzot Gints sēžas pie stūres un arī mēs, sievietes, relaksēti atzveļamies sēdekļos. Izbraukšana no pilsētas norit lēni, jo ik pa laikam gadās sastrēgumi, lai ne ļoti lieli, tomēr bremzējoši.
Nākošais ieplānotais ir Turgen ūdenskritums un kanjons. Vispirms braucam uz Turgen pilsētu, kas izskatās haotiskāka un netīrāka par Esek, toties ceļš uz Turgen ūdenskritumu skaists, ved cauri zaļiem pakalniem un arī barjera uz to tiek laipni atvērta un pavēstīts, ka varam braukt 20 kilometrus. Braucam pa ceļu, kam vienā pusē zaļi kalni, otrā tek upe, kuras krastos makšķerēšanas centrs ar restorānu, kurā var pasūtīt paša noķertu vai jau pagatavotu zivi, tālāk jurtu nometnes ar desmitiem upes malā izkaisītu jurtu baltā krāsā. Arī mēs šonakt paliksim jurtā, bet ne šeit. Kad nobraukti 20 kilometri un divu upīšu satekā sasniegts apdzīvots punkts ar dažām mājām, ceļu aizšķērso tā vidū novietots galdiņš, arī turpat esošie parka sargi apliecina, ka uz Turgen ūdenskritumu tikt nevaram, arī šeit krītot nelaimīgie akmeņi. Turgen ūdenskritums esot lielākais un skaistākais šajā apkaimē, bet tā neredzēšanu kompensē iespēja apskatīt otru - Medvežij (Lāču) ūdenskritumu uz mazākās upītes. Tas sasniedzams viegli, jo taka tikai kādu kilometru gara un ved gar čalojošo upīti, to ik palaikam šķērsojot. Ūdenskrituma priekšā tiešām lāča skulptūra un arī kāda vāciešu grupiņa jau atpūšas un fotografējas uz akmeņiem un klintīm, bet viens vietējais noģērbies bauda ūdenskrituma šļakstus. Arī mēs kārtīgi baudām un atpūšamies, pirms doties atpakaļ. Lejā pie upītes Ivetai atņem noplūktu puķīti, bet manas zāļu tējas šķipsniņas tiek neatļauti iznestas no aizsargājamā parka, jo somā tās reindžeru acis nepamana. Uzēduši pie ceļmalas sieviņām pirktās vietējās zemenes, dodamies atpakaļ. Gints internetā ir atradis vīna muižu, kas tomēr izrādās klusa, nekādas degustācijas nenotiek, arī ražošana stāv mierā, jo nav vīnogu laiks. Sastopamas vien divas grāmatvedes, kas gatavas atnest no noliktavas vīnu, ja pasūtīsim to pēc saraksta. Saraksts fantāziju par vīna kvalitāti nerosina, tāpēc paliekam tukšā, bet pie vīna tiekam vēlāk kādā Turgen pilsētas veikaliņā.
Turgenā vienkāršā restorānā pie vaskadrānām klāta galda (vaskadrānas galdauti šajā valstī ir topā) paēdam labas pusdienas un nedaudz pasirojam pa tirgus bodītēm un veikaliņiem uz galvenās ielas, pirms doties uz nakšņošanu jurtu viesnīcā. Jurtas sasniedzamas pa grumbuļainu ceļu. Pie vienas rosās divi vācieši. Novietojam mašīnu ābeļdārzā, un jāpagaida vien nedaudz minūtes, kad reaģējot uz vacap ziņu šurp no kalna drāžas Aleksandrs. Viņš mums ierāda skaistiem daudzkrāsainiem paklājiem iztapsētu telti. Gulēšanai katram jānoceļ no kaudzes matracis un jāiekārto guļvieta. Vietas gana gan guļvietām, gan virtuves stūrītim ar traukiem un galdiņu. Tēju varam dzert arī pie koka galda ārpus jurtas. Ūdens tek no kokā iekārtas šļūtenes. Tualete - garens šaurs caurums grīdā, līdzīgi kā tas redzēts arī Uzbekistānā. Duša ar aukstu ūdeni arī vienkāršā koka aizslietnī - Gints pat saņemas nomazgāties. Gints un Iveta izmanto iespēju pavingrināties loka šaušanā. Citas izklaides te tobrīd nepiedāvā. Tāpēc sēžam teltī un degustējam vietējos vīnus -vienu sarkano, otru balto. Gints atzīst par labiem un dažas pudeles iegādājas arī uz mājām. Kad ir iestājusies tumsa, pie debesīm parādās apaļš mēness, bet naktī pa miegam vai nomodam dzirdams, kā ap jurtu sarunājas zirgi. Vakarā to te nebija un arī rītā ir pazuduši.
Rītā vācieši ir pasūtījuši piekūnu, dresēto un mācīto putnu atved firmas pārstāvji. Priekšnesums maksā 60 eur, ja mēs piedalītos, maksātu uz pusēm, bet mēs nolemjam nepiedalīties, tā ka vāciešu ģimenīte grozās ap putnu viena pati, mums pa gabaliņu noraugoties. Ķimerēšanās ieilgst, tāpēc nolemjam doties projām piekūna lidojumu nesagaidījuši. Nebūtu jau arī likumīgi noskatīties šovu nemaksājušiem.
Diena izrādās labāka tai ziņā, ka krītošie akmeņi vairs mūsu ceļus neaizslēdz. Attālums līdz nākošajam objektam garš - plānots nobraukt ap 250 kilometru līdz pilsētiņai Saty, pa ceļam apskatot Kaindi ezeru. Šosejas melnā lenta slīd pa tuksnesīgiem, sīkiem sausiem augiem un nelieliem akmeņiem klātiem smilšainiem līdzenumiem, kas stiepjas līdz pašam apvārsnim. Vietām redzami aitu bari ar ganu zirgā un suni. Govis un zirgi klīst mazākos un lielākos bartiņos, daži zirgi lec sapīti pāri ceļam. Vietām līdzenumus izvago mazāk dziļi un dziļāki kanjoni. Pakāpeniski tie kļūst dziļāki un gleznaināli. Lūk, arī melnais kanjons ar speciālu ieeju, taču mēs piestājam tāpat vien tā malā, lai ieskatītos cauri melnajām klinšu sienām tā dziļumā, kur plūst zila upe, ar zaļiem augiem tās krastos. Arī ceļā tuksnesīgo lauku vidū parādās pa kādai oāzei, kuru vietās ciematos iekārtojušies dzīvot cilvēki . Ap pusdienlaiku sasniegts krustojums, kur sākas zemes ceļš uz Kaindi ezeru. Blakus kapsēta - ieejam apskatīt. Apbedījumi lielākoties metāla žogu iekļauti, bet kapu kopiņas apaļu kalniņu formā, vietām pieminekļi un konusveidīgas mazas kapličas. Lai gan kapi nav veci, uzraksti vēsta par 20.gadsimta 70.gados mirušajiem, tomēr kapi netiek kopti, ekskrimenti liecina, ka pa tiem pat ganījušies lopi. Uz Kaindi ezeru zemes ceļa nelīdzenumu vēl vairāk sabojājuši ceļa labotāju rakumi, bet uz priekšu mūsu mašīna tiek. Kaindi ezera stāvlaukums sasniegts pēc kādiem 10 kilometriem. Blakus parkingam aploks ar kādiem 100 zirgiem, to saimnieki piedāvā izjādi līdz ezeram pa mežiem klāto kalnu nogāzi. Viņu pakalpojumus izmanto nedaudzi, vairums tūristu uz ezeru dodas pa pusotru kilometru garo ceļiņu gar upīti. Tuvojoties ezeram, celiņš pārtop labiekārtotās koka laipās un trepēs. Ezers izskatās tieši kā fotogrāfijās - tā zilajā ūdenī spoguļojas nokaltušie koki - acīmredzot kādreiz , kad tie auguši, ūdens te nav bijis, jo ezers izveidojies 1911.gadā zemestrīces rezultātā.. Skats mazliet atgādina kormorānu kolonijas nopostīto mežu Smārdes purvā, tikai te purva vietā ir ezers. Atpakaļceļā izvēlamies augstas trepes, kas izved uz egļu ieskauta meža ceļa, pa kuru sasniedzam parkingu.
Kaindi ezers atrodas pašā Saty ciemata pievārtē. Pēc neliela brīža piestājam pie ķīniešu restorāna. Saty atrodas diezgan tuvu Kirgiztānas robežai, nav tālu arī Ķīna, šejienes iedzīvotāji pēc mentalitātes, izskata un valodas ļoti atšķiras no almaatiešiem - īsti nevar atšīfrēt viņu nacionālo piederību, bet ir iespaids, ka esam nonākuši ķīniešu apdzīvotā vietā. Restorāna personāls krieviski nerunā un pat diezgan grūti tiem ko ieskaidrot, iebakstot ar pirkstu ēdienkartē. Es dabūju savu pelmeņu zupu pēc tam, kad divas reizes ir atnests kāds cits ēdiens, ko īstenībā pasūtījis kāds cits. Apkalpošanas haotiskumu kompensē ēdiena teicamā garša, ar to esam apmierināti visi, lai ko arī kurš pasūtījis. Vienīgi Gints nav apmierināts ar kafiju "3 vienā" un to nedzer, kafijas ignorēšanas iemeslu apkalpotājs nesaprotamā valodā gandrīz čukstus mēģina izdibināt no mums ar Ivetu, nevis jautā pašam Gintam. Kaut beigās personāls saprot, ka Gints tādu kafiju nedzer, no samaksas viņš tomēr netiek atbrīvots.
Nedienas ar kafiju tomēr noskaņojumu nesabojā un labi paēduši dodamies meklēt viesu māju. Aptaujājot veikala pārdevējas, izdodas atrast pareizo namu, pie kura nav uzraksta, bet atduramies pret uzņemošās meitenes atteikumu - mums neesot vietas, jo ķīnieši esot palikuši ilgāk, nekā paredzēts. Sašutuši meklējam bookingā citu viesnīcu, kamēr meitene zvana mammai. Kad mamma ierodas, izrādās, ka ir brīva gan trīsvietīga, gan mūsu pasūtītā četrvietīgā istaba. Māte norīko meiteni to uzkopt un pēc minūtēm 20 priecīgi ieņemam vietas. Katram pa gultiņai un viena brīva. Saimniece krieviski runā vāji, tomēr saprasties var. Saty skaidri pierādās vēlāk Žorika stāstītais, ka pašlaik Kazahstānā visu saimniecisko dzīvi pārņemot Ķīna, gan investējot, gan dibinot uzņēmumus, gan ieceļojot valstī arvien vairāk ķīniešiem.
Plašajā ēdamistabā dzeram tēju ar viņas sarūpētajiem cepumiem un ievārījumu. Šeit paliksim divas naktis, rīt visa diena aizies pie Kolsai ezera, bet parīt dosimies tālākā ceļā.
Kādi 15 kilometri līdz pirmajam Kolsai ezeram - Tjanšana ziemeļu daļas dārgakmenim - pa virāžam ceļš ved augšup. Asfaltētā ceļa malās puspabeigtās ēkas un jurtu nometnes liecina par tūrisma attīstības ieceru vērienu. No parkinga uz ezeru ved garum garas koka kāpnes - lejup tīri jauki, atpakaļ kāpjot augšup nebūs vairs tik jauki. Ezera galā kafejnīca un gar abām tā pusēm takas - iesākam pa to, kas iet uz katamarāna piestātni, sapratuši, ka esam kļūdījušies, griežamies atpakaļ un gar otru krastu dodamies 8 kilometrus tālajā ceļā līdz otrajam Kolsai ezeram. Pavisam tie ir trīs, otrais un trešais saniedzami vien pa gājēju taku, kas ved augšup (alternatīva - zirga mugurā). Pirmais ezers atrodas ap 1800 m.v.j.l. un ir apmēram kilometru garš, ejam gar tā krastu, vērojot dzidrajā ūdenī peldošās foreles. Barot tās nedrīkst, tomēr iemetam baltmaizes gabaliņu, mēģinot zivis pievilināt tuvāk, tomēr tās nereaģē. Kad sasniegts tālākais ezera gals, ejam gar ezerā ietekošo tāda paša nosaukuma upīti. Ezera un kalna nogāzē aiz tās priecē taisnas un asas kā zāģi egles - tik dekoratīvas, šauras un spicas egles nekur citur kalnos neesmu redzējusi. Klajākos zāļainos laukumiņos zied puķes - līdzīgas īrisiem zilas puķītes, savvaļas tulpītes un citas. Tuvojoties vidējam ezeram, jāpārvar diezgan krass kāpums augšup, jo otrais ezers atrodas 2252 m.v.j.l. Diezgan iespringuši apmetamies laukumiņā pie klints. Priekšā ir pieeja ūdenim, varam to pataustīt, bet peldēties gan aizliegts. Vidējais ezers ir mazāks, taču varbūt pat gleznaināks par pirmo, tā ūdens atmirdz dažādos toņos, bet tālumā aiz smailo egļu galotnēm spīd sniegatas virsotnes. Ja ietu līdz trešajam, alpīno pļavu ieskautajam augšējam ezeram, būtu jāveic vēl 7 km un augstuma metri (augšējais ezers atrodas 2850 m v.j.l.). Pie otrā ezera nav daudz cilvēku, daži ieradušies zirga mugurā, daži tāpat kā mēs. Vairums tūristu tomēr paliek turpat pie pirmā ezera lēnai īsai pastaigai un dīkai atpūtai. Mums spēku pietiek vien atpakaļceļam, tāpēc turpinājumuj uz trešo ezeru pat neapsveram. Arī kāpiens uz leju prasa sasprindzinājumu, bet neviļus esam iegriezušies citā takā tuvāk upītei ar strauju kritumu, līdzīgu ūdenskritumam. Kad esam tuvu ceļa galam, Iveta šo pārgājienu vērtē kā grūtāko, bet man tas šķiet viegāks nekā otrajā ceļojuma dienā veiktais. Atpakaļ esam vakarā un kad paēstas vakariņas jau pārbaudītajā ķīniešu kafejnīcā, nopirkta sula, ar ko atšķaidīt man vārdadienā Ginta dāvāto balzamu, viesnīcā ierodamies tumsā. Esam nogurušas, iedzeram pa glāzei ar sulu atjauktā balzama un atlūztam gultās. Daudz spēka manas vārda dienas svinībām nav atlicis.
Rītā attālināmies no Kirgiztānas pierobežas. Jāšķērso labs gabals valsts ziemeļu virzienā un jānonāk tuksnesīgā Altyn-Emel nacionālā parka plašumos. Taču pa ceļam apskatāms
Čarinas (Charyn) kanjons - viens no ievērojamākiem dabas brīnumiem Kazahstānas dienvidaustrumos. Brauciens līdz kanjona galvenajam apskates punktam - Pieminekļu ieejai, ved gar tuksneša iežos izvagotām gravām, kas ir kanjona malas, līdz sasniegts arī parkings un vārti uz Pieminekļu ieleju. Tā apskatāma pa diviem ceļiem - augšājo un apakšējo, ielejas ceļu. Pāris kilometrus garais ielejas ceļš ved pa kanjona apakšu, tās malās dienasvidus saulē mirdz dažādu formu sarkanīgas klintis, kurās pieliekot fantāziju, var saskatīt gan kā pilis un namus, gan dažādus dzīvniekus un pat cilvēku profilus. Takas galā ieleja beidzas pie upes, kas tek caur kanjonu, melnīgsnēju klinšu ieskauta. Taka gar upi gan bijusi, bet slēgta to pašu krītošo akmeņu vainas dēļ. Ar Gintu kādu gabaliņu paejamies pa to, par spīti aizliegumam, tomēr drīz atduramies pret sabirušu akmeņu kaudzi, kurai pāri rāpties negribas. Padzīvojušies pie upes, nolemjam pa kādu sānu taku rāpties pa kanjona sienu augšā, sasniedzot augšas ceļu. Iveta paliek lejā, lai brauktu atpakaļ ar te kursējošo elektrisko busiņu, bet Gints atrod kādu taku, kas vēlāk tomēr izrādās beztaka. Esam jau aizkūlušies tupus rāpus kādu gabalu uz augšu, kad saprotu, ka būs pavisam sūdīgi. Un tiešām, izrādās, milzu izaicinājums - jārāpjas kā alpīnistam pa klinšu sienu, bez ekipējuma meklējot kādu izcilnīti, kur uzlikt kāju un kur pieturēties ar roku, lai nenoripotu nost beigts vai sakropļots. Kad ceļgali asinīs un zilumos, laimīgi sasniedzam vietu, kur manāmas taciņas iezīmes un kāpšana kļūst manāmi vieglāka, līdz uzrodas jau taka - lai arī stāva, bet tomēr droši ejama. Pēc brīža jau varam priecāties par klinšu formām visapkārt un skatiem lejā pie upes. Pēc kādas stundas esam sasnieguši kanjona augšu un pa augšas ceļu varam doties uz parkingu.
Atkal ceļš mūs ved gar tuksnesīgiem sīkiem apkaltušiem klajumiem, arvien attālinoties no kanjona, līdz pēc kāda laika nonākam pie Čarinas upes. Te jau kanjons beidzies un upe plūst oāzē starp zaļumiem, kas atsvaidzina apkārtējo tuksnesīgo ainavu. Bet mūsu šīsdienas galamērķis ir kādus 200 km tālais Altyn-Emel nacionālais parks,kur Baši pilsētā rezervētas 3 istabas viesu mājā. Pēc kāda laika nonākam kādā pilsētā, kur ieturam pusdienas, sapērkam ēdienu vakartiņām un brokastīm un turpinām ceļu. Nepacietīgajam viesu mājas saimniekam pavēstu, ka mums vēl 160 km un pajautāju, vai šašliks jau top. Pajautā gan, cik katrs gribēsim, bet kad ierodamies, šašliks jau apēsts (visi svin 1.maiju un svinēs to trīs dienas) pretī atsūta savu māti, kas izrādās galvenā viesnīcas saimniece un pagatavojusi pelmeņus, no kuriem atsakāmies, jo liekas par dārgu. Ierādot istabas, rodas nākamā nesaprašanās - pasūtīto triju istabu vietā mums piedāvā tikai divas, bet beigās tomēr negribīgi piešķir trešo. Izrādās, mūsu istaba izdota kādam puisim no vietējo ģimenes - viena vecākiem, otra mums paredzētā dēlam. Puisis atduras pret manām mantām un protestiem. Konflikts izšķiras man par labu - saimniece ierāda puisim istabu savā mājā. Mēs varam baudīt ar neatlaidību izcīnīto privātumu katrs savā istabiņā.
Žormantu satiekam tikai rītā - viņš savā padomju laika zaļajā gazikā vedīs mūs ekskursijā pa nacionālo parku, Ekskursija maksā katram 60 eiro. Samaksājuši tūrisma informācijas centrā par parka biļeti, kāpjam gazikā un vieglas benzīna dvaciņas apņemti kratāmies pa caur tuksnesi iebraukto ceļu uz dziedošajām smilšu kāpām (singing duns). Dziedošā skaņa rodas, slidinoties pa smiltīm lejup, vienkārši kāpjot to nedzird. Kāpa diezgan augsta un tās virsotnes sasniegšana ar atpakaļceļu pras stundu laika. Man dziļās smiltis apnika un galu nesasniedzu, Gints ar Ivetu aizgāja līdz galam, bet tā arī nesapratu, vai viņi īsti dzirdēja dziedošo skaņu. Man šīs kāpas citādi nelikās unikālākas par citur, piemēram, Marokā un Omānā, redzētajām. Braucot atpakaļ, sāka zibsnīt kāda bultiņa gazika panelī. Uzticamajai mašīnai bija atgadījies defekts, ar kuru braukt tālāk nebija labi. Tāpēc runīgais Žurmants izsauca savu brālēnu un pārsēdināja mūs Lexusā. Cik Žurmants bija runīgs un stāstošs, tik brālēns kluss (klusēšanas iemesls esot bijis krievu valodas neprasme - mums vēlāk pastāstīja viesnīcas saimniece), lai gan brauca kruti, ātri un asi, tik asi, ka kādā virāžā ielaidās no ceļa ruksneša smiltīs un akmeņos, par laimi, nenodarot mašīnai nekādu skādi. Lexusā izbraucām trīs ieplānotos un apsolītos objektus - apmeklējām 700 gadus vecu vītolu un divus kalnu pieturpunktus. Bronzas laika petroglifi kaut kādā tālākā ielejā diemžēl netika ne solīti, ne apmeklēti.
Gints gan vītolu skeptiski saukāja par sakārni, tomēr tas izskatījās tiešām iespaidīgs un auga pat vītolu birzī starp vairākiem citiem teju tikpat veciem, relaksējošā zaļā oāzē. Pēc vītola devāmies uz Katatau kalniem - faktiski tā ir bordo krāsas visādu klinšu un akmeņu dekoratīva vieta, ko izspārdījis vulkāns. Viens pakalns tiešām izcēlās ar izlocītām formām, pārējie ļāva pakāpties un palūkoties ielejās un aizās. Katatau kalnos nav garāku pastaigu taku, tāpēc te pietika pabrīnīties, pafotgografēties un doties tālāk uz Aktau kalniem. Aktau kalni ir tiešām ļoti gleznaini, skaistumu tiem piešķir daudzās nokrāsas - baltas, rozā, dzeltenas, palsas, oranžas, brūnas. Te arī var pastaigāt pa ieplakām starp veidojumiem, ko varētu saukt par kalnu grēdām, ja vien tā var dēvēt zemu kalnu vaļņus. Tāpat kā krāsas, arī formas te diezgan daudzveidīgas un ļauj izjust tiešām acu prieku. Mēs ar Gintu izstaigājām 3 km garo masu tūristiem paredzēto pamata taku, bet ir iespēja doties arī garākos pārgājienos tālāk. Altyn-Emel parks ir karsta un sausa vieta, augu valsts, ja neskaita kādu sausu krūmiņu, te iztrūkst, arī saule cepina diezgan neatlaidīgi, tāpēc mums staigāšanas prieka nebija daudz. Mājās bijām diezgan agri. Es vēl paspēju salekties ar Ivetu, pirmo reizi tā pa īstam, un noslēdzos savā istabā. Viņi abi pēc Ginta pasūtītā šašlika gāja divatā un Gints atbesa arī manu pasūtījumu. Laikam Iveta man bija uzlaidusi ļaunu aci, jo ēdot šašliku izkrita nesen ieliktā plombe.
Rītā atkal cepām olas ar desu un es atskaņoju ukraiņu dziesmas, cerībā izraisīt negatīvas emocijas Ivetā, jo zināju, ka Krievijas-Ukrainas karā viņa ir urku pusē. Paēdām klusībā un devāmies tālāk, izlaižot Altin-Emel parka bronzas laika petroglifus, bet pa ceļam nolēmām izmest nelielu līkumiņu līdz Tamgali-Tass petroglifiem. Tos Ili upes krasta klintīs gravējuši kādas tur ieklīdušas tibetiešu nomadu cilts iedzīvotāji un kas ir savdabīga budisma kultūras liecība Kazahstānas teritorijā. Lai sasniegtu upes ieleju, bija jābrauc pa tuksneša ceļu. Pa ceļam sastapām zirgu baru, kas izskatījās pēc savvaļas, un Gints atcerējās, ka draugi brīnoties, kāpēc viņam neesot zirgu fotogrāfiju. Sabildējuši zirgus, braucām tālāk, un mūsu ne visai stiprā mašīna uzvilka visos smilšainajos pakalnos. Pie klintīm rosījās alpīnisti un vispār bija biezs no cilvēkiem - vai nu šis objekts ir ļoti iecienīts, vai drīzāk pilsētnieki vienkārši bija ieradušies atpūsties pie upes. Klinšu zīmējumi atradās vairāk vietās, kas bija apzīmētas, lai apmeklētājam nebūtu jāiespringst skatoties, un arī mēs sazīmējām pārsvarā daudzas apaļvēderainas Budas figūras. Ivetai paliekot atpūsties, mēs ar Gintu nogājām gar upi vēl gandrīz 3 kilometrus, kur parka reindžers solīja esam pārceltuvi uz nomadu pili. Tomēr izrādījās, ka pils gan ir upes otrā krastā, bet no pārcēlājiem ne smakas. Arī tilts tikai Konaev pilsētā. Pretējā krastā redzami cilvēku pulki un pa asfaltētu ceļu piebraucošas automašīnas - tātad jābūt interesantam apskates objektam.
Lai nokļūtu uz pili, mums bija jābrauc atpakaļ uz Konaev un tad pa otru upes krastu nonācām līdz pilij, ko šeit sauc "Nomadu cietoksnis". Pili būvējuši tie paši tibetieši, kas grebuši zīmējumus klintī. Cietoksnis atrodas labi nocietinātā vietā, no vienas puses to sargā upe, no otras - kalnu klintis. Lai gan pilī notiek remonts, visi neminstinādamies lodājām starp sastatnēm, apskatot iekšējās koka konstrukcijas, kas no ārpuses klātas ar kleķi. Interesanta būve!
No pils devāmies tieši uz Konaev pilsētas malā atrodošos ezeru, patiesībā mīlzīga izmēra mākslīgo ūdenskrātuvi. Mani abi ceļabiedri beidzot tika pie iespējas nopeldēties visai pavēsajā ūdenī, Gints pat tur uzturējās gana ilgi. Ūdens tiešām izskatījās zilzaļš un dzidrs, kā jau no kalniem nācis. Konaev izstaigājam arī parku un paejamies pa smuki dekorēto galveno ielu, apskatām pareizticīgo un katoļu baznīcas. Pilsēta slavena ar kazino, nekā cita ievērojama te nav.
Līdz Almaatai nav sevišķi tālu, tomēr pa ceļam sākas sen solītais lietus. Pirms pilsētas iebraucam maksas ceļa nepareizajos vārtos - var maksāt tikai ar aplikāciju, kuras mums nav. Izglābj mašīnas īpašnieks, attālināti samaksājot, tā tiekam uz priekšu paši un atbrīvojam ceļu mašīnām aiz mums. Tad vēl seko īsti stresains laiciņš, lietum gāžot pa tumšiem automašīnu piebāztiem pagalmiem lielpaneļu māju rajonā meklējam īsto namu - beidzot izdevies noparkoties netālu no vajadzīgās adreses un Gints atslēdz mums, slapjajiem, kodētās durvis. Aiz loga līst, bet mēs, svinot Ginta vārdadienu, malkojam vīnu un ēdam vīnogas. Nabaga pašaizliedzīgais Gints, lāga dvēsele, pa lietu gāja pēc vīna, kamēr mēs bijām pat aizmirsušas par viņa vārda dienu. Tikai nākošajā dienā atskārtu, ka 3. maijā, nevis 5.datumā tā svinama.
Rītā mašīnas īpašnieks auto nodošanu noteicis uz "lenča laiku". Pēc mūsu izpratnes, tas ir pa pusdienlaiku, tāpēc pa satiksmes pilnām ielām cauri pilsētai braucam uz Almatas Lielo ezeru, kas fotogrāfijās izskatās skaists, sniegotu virsotņu ieskauts. Esam jau iebraukuši Ili-Alatau nacionālajā parkā, bet kādā vietā 14 km no ezera mūs apstādina - tālāk braukt nedrīkstot, bet mēs varot braukt ar viņu traksportu, tas maksāšot ne vairāk ne mazāk kā 100 eiro. Otra opcija - doties kājām. Tomēr otro opciju lietot nevaram, jo mūsu mašīna aplikācijā izsekota, un redzot, ka esam aizbraukuši pie dabas, tiek prasīti 30 eur soda naudas par katru nokavēto stundu. Spriedelēdami, ka tas lenča laiks speciāli tika pasniegts, lai mēs uzķertos, dodamies uz yandex biroju, tiekam no mašīnas vaļā un ar autobusu braucam nu jau uz bez lielām pūlēm pieejamu vietu - yandex administratoru pieminēto Alma Arasan.
No autobusa galapunkta līdz Ayusai kanjonam 3 kilometri skaista asfaltēta ceļa gar upi, kuras krastos vairākas atpūtas vietas ar mājiņām, ietaisēm atrakcijām un smukumam, kafejnīcām. Atpūtas vietas vēl gan tādas patukšas, jo vasaras sezona īsti nav sākusies. Kad esam sasnieguši kanjona laipas, piepildās aplikācijas prognoze - sāk smidzināt lietus. Kad gar skaisto kanjonu sasniegti basaini ar karsto ūdeni un pēc tam Maiden's Tears ūdenskritums, līst jau diezgan krietni. Ūdenskritums ir mūsu galamērķis, lai gan skaisti iemīta taciņa vedina iet tālāk, tomēr lietus un laika trūkums attur - bija plānots pastaigāt pa pilsētu. Es gribēju to darīt viena, bet Iveta tēlo nevarīgu, pavēlošā tonī paziņojot, ka viena nespējot pastaigāt pa pilsētu, tāpēc Gints būs spiests viņu pavadīt. Tomēr pasākums izjūk, jo kamēr esam no ūdenskrituma atpakaļ autobusa pieturā (izrādās, ka arī te pienāk pilsētas autobuss, ar citu numuru), esam vareni izmirkuši un lielākā no vēlmēm ir tikt pie sausām drēbēm.
Ceļš uz viesnīcu ir ļoti garš, ar diviem autobusiem braucam kādas divas stundas. Tikmēr arī lietus mitējies. Vakariņas un iepirkšanos sarūpē katrs kur nu kurš tepat tuvumā. Gints kārto ar yandex soda naudas nomaksu, jo ir saņemta ziņa par ātruma pārsniegšanu, Iveta visu vakaru pako savu bezgala svarīgo čemodānu, es risinu krustvārdu mīklas - mantas somiņā sasviedīšu rītā pirms brauciena uz lidostu. Rītā ar taksi un tālāk lidojumi rit gludi. Vakarā vēl pa gaišo ar 22.autobusu un 1.tramvaju braucu mājās.