Kurzemē pie leišu robežām.
Sarmītes mašīnā drošu roku vadītas, divās dienās apskatījām pašu galējo Latvijas dienvidrietumu stūri, kas aptuveni sakrīt ar Dienvidkurzemes novada robežām.
Braucam cauri Pārdaugavai un tālāk nogriežamies pa Liepājas šoseju, slīd garām mums sakoptie Zemgales un Kurzemes lauki ar koši ziedošiem saules krāsas rapšu laukiem. Daudzas sievietes liktu pieturēt un nobildēties rapsī, taču ne mēs. Mēs priecājamies par dabu, neievietojot sevi tajā. Pirms Kalvenes nogriežamies pa zemes ceļu uz Embūti.
Embūte mūs sagaida ar atvērtu tūrisma informācijas centru pakalnā pie pils, darbiniece pie apvidus maketa izrāda, kā staigājamas takas un vēl arī karti dabūjam. Bruņojušās ar to, uzkāpjam sagruvušās pils kalnā un tālāk gar kādreizējo pilskunga dīķi pa iemītu taciņu sasniedzam ceļu, lai pa to dotos pie Induļa un Ārijas ozola. Kā nu bez tā, tieši te taču kūru virsaitis cīnījās un samīlējās pilskunga meitā, un kā vēsta leģenda un stāsta Raiņa lugas sižets, abi gāja bojā. Dabas parka apskates taka tālāk uzved baznīcas kalnā, dievnams arī gana laika zoba un kara postījumu saēsts, tomēr sienas un tornis turas savā vietā. .Tālāk nonākam pie pilskana, kura pakājē atpūtas laukums ar avotu un atkal sastopam Induli un Āriju koka skulptūras veidā. Tad kāpjam kalnā augšā un līču loču pāri upītei atpakaļ pie mašīnas. Kājas izlocītas, varam meklēt Lielbātas avotu kaut kur Vaiņodes virzienā.
Pie Lielbātas avota iegriežamies ceļā, ko navigācija rāda, bet pareizāk būtu bijis pabraukt uz priekšu līdz brūnajai zīmei. Tā nu līdz avotam dabūjam brist pa aizaugušu un dikti slapju meža ceļu, līdz sasniegts dīķis. Avotu atzīstam par labu, izlejam Rīgas krāna ūdeni un iepildām avota. Kalnā ir arī muiža un pa augšu būtu ejams uz Volzbaha kalnu, taču mums tuvāk sanāk pa leju gar ezeru. Kad esam sasniegušas vietu, kur ezerā daudz mazu saliņu, tam pāri uz kalnu ved ceļš, tomēr otrā krasta brikšņi nešķiet aicinoši, tāpēc Volzbaha kalnā augšā nekāpušas, dodamies atpakaļ.
Dikti jau visām gribas ātrāk tikt pie Vaiņodes pankūkām, ko saslavēja Embūtes TIC darbiniece. Pankūkas tiešām lielā izvēlē, ar dažādām piedevām. Mēs ar Sarmīti pasūtām speciālās Vaiņodes, Marīna veģetārās. Ir ļoti labas. Salds arī Bārtas alus, ko piedzeram klāt.
Stiprinātas dodamies uz Aizvīķu dabas parku. Te atkla pastaiga pa pauguraino reljefu, egļu meža ceļiņiem ar kāda pensionēta vietējā amatiermākslinieka darinātām koka skulptūrām. Laiks jau iegriezies uz vakara pusi, viesu mājas "Silavas" saimniece no Rucavas sūta jautājumu, cikos ieradīsimies, bet mums vēl jāizstaigā Dunikas purva taka, kas man šajā braucienā šķiet galvenā. Brauciens patāls, braucam kādu gabalu pa Lietuvas asfaltētajiem ceļiem, bet tikko iebraucam Latvijā, tie atkal kļūst tādi parastie, ar grants segumu. Laipas sākuma vietu atrodam tikai ar otro piegājienu. Tās starta vietā sazāģēti baļķīši un dēļi - notiek atjaunošanas darbi un takas sākumā uzraksts sarkaniem burtiem vēsta, ka laipa nav lietojama. Bet mēs nebaidāmies no izaicinājuma, strādnieku šodien te nav un arī parka reindžeri atpūšas. Sākumā mūs fascinē spilvu bagātība, kas purvu padara krāšņu. kad spilvas beidzas, tā virsma kļūst tāda pelēcīgi melna un dubļaina, jo augājs vēl īsti nav atmodies vasarai. Redz tikai pa retai andromēdai. Skaistāk kļūst, kad sasniegti ezeriņi. Laipas sākumā ir labi atjaunotas, pēc tam tām trūkst vidējā dēļa, kas atkal uzrodas pēc pāris kilometriem. Bet purvs ezeriņiem beidzoties kļuvis atkal tāds kā dubļu rezervuārs. Esam nogājušas kādus 4 kilometrus, kad nolemjam griezties atpakaļ. Rucava gaida.
Izgulējušās "Silavu" mīkstajās gultās pievēršamies Rucavas apskatei. Te jābūt vairākām takām - Sventājas upes ielejas taka sākas Rucavas muižas kalnā,esot arī Rucavas rakstu taka. Mēs tā īsti izstaigājam tikai Saules labirintu, ko sasniedzam braucot pa knapi iebrauktu sliedi gar vietējo saimniecībām. Pie skolas, re, šaha dēlis ar figūrām teju cilvēka augumā. Sarmīte ar marīnu uzspēlē šahu, kas izpaužas kā figūru pacilāšana - kāds no skolotājiem esot bijis labs šaha meistars, viņam par godu šis ietaisīts. Skolēni un skolotāji sastādījuši arī rododendru dārzu, dodamies izstaigāt tā ceļiņus. Dārzs skaists, bet vēl skaistāk būtu, ja tie visi ziedētu. Tikmēr durvis vēris arī speciālo garšu veikaliņš, tur nopērkams īpašais Rucavas baltais sviests. Izrādās, ka sviesta ir tikai 2 paciņas, es palieku bešā, bet vēlāk Sarmīte mani pacienā - garšo apmēram kā tas, ko bērnībā laukos gatavojām.No Rucavas braucot jūras virzienā nokļūstam Papē, un tā mūs ļoti pārsteidz un iedvesmo ar savu savdabību un autentiskumu. Vispirms izbraukājot piejūras meža ceļiņus, nokļūstam Papes tālākajā galā pie dziļi mežā paslēptā putnu vērošanas torņa. Putni gan dzirdami kokos un redzami nav, toties var saskatīt lielā Papes ezera niedres. Tad nonākam pludmalē tieši pie bākas un nolemjam paieties pa liedagu līdz molam. Mols izrādās tāda vien apsūnojušu akmeņu kaudze, bet tālāk - pārsteigums. Uz steķiem sasēdušies simtiem kormorānu. Iepriekš nemaz nezinājām, ka Pape ir viena no šo putnu iecienītākajām apmešanās vietām. Par spīti kormorāniem, jūra skalojas tīra, dzidra. Papē ir arī ļoti interesantas autentiskas zvejnieku mājas , saimniecība "Vītolāji" pat Brīvdabas muzeja filiāle ar pilnu ēku komplektu, kur dzīvojamās mājas nelielajos logos karājas tamborēti aizkariņi. Papē ir arī vēl viens skatu tornis purva malā, ja caur mežu brauc Nidas virzienā, taču tas izrādījās sabrucis. Toties gar jūras piekrasti iet marķēta dabas procesu taka. Rucavā viens no lielākajiem uzņēmumiem ir kūdras pārstrādes rūpnīca - materiāls tiek ņemts no apkārtējiem purviem, taču tieši raktuves mūsu ceļā negadījās. Atgriezušās atpakaļ Rucavā jau pa ceļu gar Papes ezera pretējo krastu apciemojām savvaļas zirgus un govis, kur tie ganās brīvi, tomēr iežogoti plašos aplokos. Govis ar teliņiem turas savrup no pelēcīgi bālajiem zirgiem. Daži lopiņi iebriduši tālu ezera piekrastes kalmēs un niedrēs un manas biedrenes bažījās, vai tie nenogrimst. Iespaidīgs skats.
Pa ceļam uz Priekuli mašīna pati mūs aizveda uz Bārtu tieši pie alus darītavas, protams, alus baudīšana neizpaliek. Priekulē apskatām stalto skolu, baznīcu, pastaigājam pa kādreizējās pils parku, aizbraucam arī uz Valta birztalu. Ar to tad arī plānotais izsmelts, bet Marīna vēl ir lasījusi, ka Saldū asot atklāta jauna promenāde gar Saldus ezeru. Saulei taisoties uz rietu, paspējam izstaigāt arī to un tumsai tumstot esam atpakaļ mājās.
Izbraukums bija skaists un iespaidi neparasti, bija vērts mērot teju 600 km Latvijas lielceļu.
P.s. Attēlus var aplūkot manā fb profilā.