Otrās diena braukšanas maratonu atsvaidzina, ja neskaita lielveikalu, divas pieturas, vispirms pelde Oulu pludmalē gluži vienkāršā iemesla pēc- tā esot vistālākā ziemeļos Baltijas jūras pludmale, bet saulīte silda uz nebēdu, kamēr es peldi aizstāju ar pastaigu cauri parkiem līdz upei. Somijas mazajās pilsētās parki daudz neatšķiras no kopta meža, jo puķu stādījumu tajos maz, faktiski visa Oulu slīgst zaļumos un arhitektūra tik tipiski skandināviski jaunlaicīga, ka domai nav kur aizķerties. Tā laikam domā arī mūsu vadītāji, jo Oulu tuvāka apskate nav paredzēta. Toties pāris stundas uzkavējamies Ziemassvētku vecīša mājvietā Rovanniemi, kas ir ap polāro loku, te sākas arktika. Dabā jūtamas pārmaiņas - ezeru gan nepaliek mazāk, bet mežus aizstāj plaši purvaini apgabali, kokiem kļūstot arvien vārgākiem. Miķelis stāsta, ka vajadzētu parādīties ziemeļbriežiem, to attēli arī redzami uz ceļa zīmēm, tomēr mūsu ceļu tie pagaidām nešķērso. Arī Rovanniemi ziemeļbriedi var ieraudzīt vien nelielajā zoodārziņā. Daži iegriežas Ziemsvētku vecīša ofisā parunāties, citi pērk mantiņas - man tas viss šķiet neīstajā laikā un kaut kā vieta, kas ziemā būtu forša, šķiet vien tāds kičs. Pašā vakarā urrā! - ieraugām pirmo ziemeļbriedi, kas pelēks bakstās ar purniņu pa ceļmalas ķērpjiem. Esmu priecīga par vakaru kempingā pie upes - mūsu mājiņā atkal divas istabas, šoreiz ļoti lielas. Kļuvis dzestrs, neviens upē nemetas, bet iet sildīties pirtī.

Trešās dienas vakarā sasniegsim galamērķi, bet diena būs bagāta gan ar zeltu, gan sudrabu. Eskursija zelta ieguves ciemā Tankavārā sarunāta rītā. Kādreiz te iegūts zelts, skalojot to no upītes ūdens, bet nu zelta smilšu krājumi izsīkuši, un par senajām bagātībām atgādina muzejs un iespēja izbaudīt zelta drudzi, skalojot smiltis pēc sentēvu metodes baseiniņā. Izprieca maksā 19 eur, bet grupā- 15 eur. Skalotājiem tiek izsniegti gari zābaki, iedoti lielišķīvji, sniegtas darba instrukcijas, līdz var kāpt dzeltenīgi brūnajā baseinā un ķerties pie rūpala. Es neskaloju, bet Gunta no mūsu mašīnas skaloja un rādīja kolbiņu ar ūdeni, kurā mirdzot nelieli zelta graudiņi. Skatījos gan pret sauli, gan ēnā, bet man diemžēl neizdevās graudiņus saskatīt. Droši vien vainīgs acu vājums. Mēs, daži pret zelta kaislībām vienaldzīgie, apskatījām brīvdabas muzeju, kur ēkās parādīts ciemata strādnieku senais dzīves veids.

Interesants bija gan šis muzejs, gan Inari sāmu muzejs Siidā. Suņiem vai cilvēkiem domātas šīs mazās sūnainās būdiņas? Un tie slieteņi esot vilku lamatas, ar citām ķertas arī lapsas, bet lūk, uz to būdiņu jākāp pa trepēm - tā pārtika esot glabāta no vilkiem un tamlīdzīgiem ēdiena zagļiem. Laivas, ragavas, tīkli, zābaki, citas skarbajā ikdienā nepieciešamās lietas lūkojot, esam uzkāpuši kalnā ar skatu uz kārtējo ezeru lejāk. Braucam tālāk, ezeri mijas ar purviem. Beidzot arī ziemeļbrieži parādās te pa vienam, te diviem, te vienā, te otrā ceļa pusē, un tie, kas sēž mašīnas kreisajā pusē, apskauž labajā sēdošos, ja dzīvnieki ir pa labi, līdz netaisnība tiek labota un brieži redzami arī pretējā pusē. Pa ceļam vēl apskatām sāmu parlamentu Karasjokā, tas iekārtots supermodernā skaistā ēkā kopā ar sāmu bibliotēku. Tad kāda fjorda malā piestājam pie sudraba rotaslietu veikaliņa, kas gan dārgs, tomēr dažas nopērk pa kādai rotai. Tad izbraucot vairāk nekā 6 km garam tunelim 212 m zem jūras, sasniedzam Mēgerejas pussalu un kempingu pie Skarsvagas zvejnieku ciema kādus 15 km no Nordkapa.

Izlutinātas Somijas kempingos, esam satriektas par četrvietīgo mazo istabiņu ar divstāvīgajām gultām. Uz labierīcībām un citu mājiņu iemītnieku pilno virtuvi jālaipo pa pielijušām peļķēm pilno pagalmu. Un līst vēl klāt. Un te būs jāmokās trīs naktis! Atmosfēra stresaina, katrs cenšas aktivizēt pozitīvisma uzkrājumus sevī un priecāties par to, kas ir, piemēram, internetu. Polārā diena ap 23.00 vakarā tāda pelēka, bet Jānis savāc visus, lai dotos dažu stundu pārgājienā uz kaut kādu arku, no kuras varot redzēt Nordkapu un vērot, kā saule stāv virs apvāršņa. Es arī paklunkuroju pa lietu pārsimt metrus, bet tad griežos atpakaļ, jo saprotu, ka nekādu sauli te neredzēt. Meitenes no pārgājiena atgriežas, kad es miegojos pa gultu, sauli neredzējušas, bet pārgājiens tāpat bijis skaists. Es ne brīdi nenožēloju, ka nomainīju pastaigu pret silto gultu, jo būs vēl divas garas slapjas un ļoti vējainas pārgājienu dienas.

Rītā pirms doties 20 km garajā pastaigā, braucam skatīt pašu galveno - Nordkapa vairāk nekā 300 m augsto klinti, kur satiekas Norvēģu un Barenca jūras, kā arī visu, kas šai vietai pieder - globusu pašā centrā pie muzeja (kurā neviens neiet), skulptūras ar sāmu attēliem, kā arī pastaigāt gar okeānu . Jānis labo ģeogrāfisko informāciju, ka tomēr realitātē pats tālākais ziemeļu punkts esot vietā, kuru grūti izrunāt un atcerēties - Knivskjelodenā. Mežonīgam vējam lietusmēteļus pluinījot, pāri ķērpju klātiem uzkalniņiem dodamies 10 km garajā ceļā uz turieni. Nekā jau te daudz nav - akmeņi, slapjas lāmas, nelieli plakani ezeriņi, vietām ziedošas spilvas, pa vārgai puķītei un pats labākais - var pagaršot lācenes. Nekad neesmu tās ēdusi, tāpēc nobaudu šīs nedaudz skābenās ziemeļu princesītes. No visām pusēm un cauri izpūsta, beidzot gar upīti šķērsoju pļavu, tad pāri plakanu akmeņu nogāzei sasniegta bāka, kur arī beidzas taka. Aiz kādas klints ieturam pusdienas, un esmu priecīga, kā vējam neizdodas aiznest manu Matīsa laipni piešķirto kafijas krūzīti. Atpakaļceļā takas malā parādās arī ziemeļbrieži, laikam izgājuši vakariņās. Vispār šajā rajonā tie ganās bariņiem vien, arī kempinga tuvumā to netrūks- ir jau kļuvuši par pierastiem sabiedrotajiem. Vakarā cits ātrāk, cits vēlāk tiekam atpakaļ pie mašīnām un laimīgi beidzot to aizvējā. Otrās dienas pārgājiens mazliet īsāks, tomēr tikpat vējains,ar pievienotām lietus šaltīm, kuras laikiem nomaina pēkšņi negaidīti saules stari, lai nedaudz papriecējuši, atkal pazustu aiz lietus mākoņiem. Bet skaists tas ziemeļu skarbums - pa kalniņiem, garām klintīm, pa strauta malu, tad no kalna lejā taisni uz jūras krastu. Te vien dažas mājas, kurās mitinās ļaudis, bet mēs ieturam pusdienas un dodamies atpakaļ. Palieciet sveiki, vēji, mēs uz salas galvaspilsētu Honingsvagenu ēst kūkas un dzert kafiju, un lūkot kuģus ostā. Sveika arī nemīlīgā vieta, rīt agri mēs teiksim ardievas! Nezinu, vai Jānis un puiši pamatoti palika pie Nordkapa trīs naktis - nedaudz par daudz man bija šīs skarbās vietas, toties aizmirst to neizdosies nekad.

Zane jau sapņo par mājām, bet mums vēl četras ceļa dienas priekšā. Atpakaļ brauksim pa citu ceļu un redzēsim citus objektus. Pirmajā dienā dodamies uz Altu, lai skatītu lielisku sāmu tautas muzeju, kura nagla -kādus trīs km gara taka ar pirms apmēram 7000 g.tapušiem klinšu zīmējumiem. Daļai zīmējumu kontūras iekrāsotas ar sarkanu, lai katram skaidrts, citi atstāti kā ir, vienīgi attīrīti no sūnām vai citiem gadsimtu uzslāņojumiem. Cilvēciņi, brieži, mājiņas, pat tādi kā ciparu vai burtu pieraksti, pavisam vēstījumi uz kādiem 30 akmens bluķiem. No Aptas dodamies Zviedrijas virzienā gar krāčainu upi, kas vietām veido šauru gleznainu kanjonu. Zviedrijas kempinga mājiņa laba, tomēr ne tik laba kā Somijas kempingi. Arī te ir ezers ar peldvietu, bet visi vēl pievilkušies ar ziemeļu aukstumu, arī temperatūra neko daudz nepārsniedz 10 grādus, tāpēc neviens nepošas uz peldi.

Nākošajā dienā apmeklējam Kīrūnas dzelzs rūdas raktuves, samaksājot itin brangu naudu par ieeju (55 eur no purniņa). Raktuves esot lielākās pasaulē, un uz pazemē iekārtoto muzeju braucam ar autobusu. Te gide mūs izvadā pa šahtās iekārtotajām ekspozīcijām ar lērumu darba mašīnu un pa raktuvju vēstures ekspozīciju, padzeram arī kafiju ar cepumiem un dodamies augšā cauri kalnraču pilsētiņai, kuras dominantes ir daži kalni ar izrakteņa bagātībām. Kempingā Somijā nonākam tikai pēc pusnakts, un jauko upes krastu tam līdzās apskatām tikai rītā, kad atgūti spēki nākamajai jaunajai dienai. Braucam cauri Somijai, daba vēl joprojām ziemeļnieciska, vēl joprojām ezeri un arī pa kādam nu jau pierastajam ziemeļbriedim, tomēr tuvojoties pensionēta klauna viesnīcai - Hostel Holken skati kļūst arvien līdzīgāki tiem, ko latvietis redz ikdienā. Pie klauna Miķeļa solītais pārsteigums ar teatrālu sagaidīšanu izpaliek, kāda sieviete izvieto mūs pa dzīvojamiem vagoniņiem, kur beidzot nav divstāvīgu gultu. Vakara pastaigu pavadām pie Baltijas jūras, izejot taku, kur kara laikā bijuši nocietinājumi , bet tagad redzam vien kādu drazām piemestu bunkuru. Beidzot arī saulīte itin skaidra taisās uz rietu - polārie apgabali,kur tā nenoriet, sen jau pamesti. Vakarā visi dodas uz ar malku kurinātu pirti, bet vēlāk visādiem interesantiem rekvizītiem bagātajā viesu mājā Marīna (tā, kura mūziķe) spēlē klavieres, ļaujot nepratējiem vingrināties līdzi. Interesants triks.

No klauna viesnīcas Helsinki sasniedzami kādas stundas laikā. Miķelis uz brīdi pietur parka malā pie Sibeliusa pieminekļa, bet kārtīgi izpētīt šo ievērojamo objektu nepagūstam, jo autobusu šoferi padzen Miķeli no parkinga. Braucam uz centru, tur ar parkingu viss labi un mēs varam mierīgi veltīt pāris stundas Helsinku centram pirms došanās uz ostu. Uz kuģa valda jautrība, tiek ēsts un dzertts, ik stāvā skan mūzika, no augšējā klāja baudāms saules atspulgu raksts jūrā. To arī daru, kad izķemmēts veikals un mugursomā klunkst trīs liķiera pudelītes. Ceļojuma laikā atšķirībā no citiem izdzēru ļoti maz alus, tikai vienu 300 g. bundžiņu. Toties tagad baudu aveņu liķieri pa ceļam mašīnā. Bet pa ceļam vēl bija jauks pārgājiens purvā netālu no Pērnavas - saulei laižoties uz rietu, izgājām Kanavouri purva taku. Rīgā bijām pirms pusnakts, bet kamēr atsaucīgie puiši visas izvadāja pa mājām Ogrē, Jelgavā un kaut kur vēl, diena sen bija pārtapusi naktī. Es savā Juglā tiku beidzot savā gultā jau ap pusnakti.

Laikam jau ceļojums bija jauks, organizatori darīja visu iespējamo, lai tas būtu visnotaļ izzinošs un patīkams. Man tā bija reta izraušanās ceļojumā, ko pati nebiju ne plānojusi, ne gatavojusi. Varbūt arī ir vērts paretam ceļot bez bēdu, paļaujoties uz citu sarūpēto. Par to arī paldies aktīvajam spridzeklim Jānim Zariņam, nosvērtajam un vīrišķīgajam Miķelim un vispār visai pārgājieni.lv komandai.