Pāriet uz galveno saturu
Pastaigas
  • Blogs
  • Galerija
    • Bavārija
  • Par mani

Starp neziņu un akmeņiem. Pireneju ceļojuma iespaidi

30. oktobris, 2023 pl. 13:44, Nav komentāru
     Katrs mans pašorganizētais ceļojums ir vairāk vai mazāk eksperimentāls, jo nekad vai gandrīz nekad neatgriežos vietās, kurās reiz būts. Tieši tāpēc esmu pārliecinājusies, ka īstā un vislabākā opcija ir doties vienai, neuzņemoties atbildību par piesaistīto ceļabiedru un viņa naudas maku. Katrs potenciālais līdzbraucējs visupirms jautā nevis par maršrutu, apskates objektiem vai ceļošanas veidu, bet cik tas maksās. Mēģinu nosaukt aptuvenas summas, norādīt uz mainīgajām avio biļešu un viesnīcu cenām, bet patstāvīgā ceļošanā neiesvaidītiem cilvēkiem grūti saprast, ka abas šīs cenas mainās pa dienām atkarībā no pieprasījuma, un nevis par dažiem procentiem, bet pat dubultojas vai trīskāršojas. Nereti ir nācies uz vietas mainīt ceļojuma plānus, pielāgojot, piemēram, kalnu pastaigu takas pieejamām viesnīcām, nevis izvēloties skaistāko un iepriekš izsapņoto. Ne katrs ir gatavs riskēt ar neziņu, kur gulēsi rīt un uz kuru pusi iesi parīt. Un tā piemērs, kā sagruva mani sākotnējie Pireneju apceļošanas plāni un sapņi, pielāgojoties uz vietas pieejamām iespējām, ir šis ceļojums, par kuru nu vēstīšu.

Bija atlicis mēnesis līdz lidojumam uz Barselonu, kad no nekonkrētiem sapņiem par Pireneju smailēm pārgāju uz interneta resursu izpēti, meklējot skaistākās takas un iespējas uz tām nokļūt. Jau pirms pāris gadiem tiku iecerējusi veikt kādu gabalu no vairāk nekā 800 km garā transpireneju pārgājienu maršruta Senda Piraneika jeb GR11, kas sākas Vidusjūras piekrastē un noslēdzas Spānijas ziemeļos pie Atlantijas okeāna. Rakstāmgalda tālākajās atvilknēs vēl glabājās izkopēts šīs takas apraksts posmu pa posmam ar manām atzīmēm par skaistākajiem gabaliem un iespējām piekļūt tiem ar sabiedrisko transportu. Taču pasliktinoties sirds veselībai, pamatoti šaubījos par savām spējām pieveikt šos skaistākos posmus, kas atradās tieši kalnu grēdas vidienē un bija tie grūtākie. Tāpēc nolēmu vienkārši ņemt skaistākās atsevišķās takas un varbūt izmēģināt arī kādu pieejamāku GR11 posmu.

Gribējās jau iepazīt gan Katalonijas kalnus un Andoru, gan par skaistāko Pireneju apgabalu uzskatāmo Ordesas nacionālo parku un tā apkārtni, gan palūkoties uz Aneto smaili, augstāko šajos kalnos. Bet skatoties kartes, sapratu, ka bez personīgās automašīnas 10 dienās spēšu paviesoties tikai kādā vienā no izvēlētajiem apvidiem, un vispievilcīgākais šķita Aragona, konkrēti Ordesas parks ar kanjoniem, skaisto Monte Perdido smaili, izcilo dabas objektu Gavarny cirku Francijas pusē. No cirka var aizceļot uz Gavarny pilsētu un tālāk aizbraukt uz slaveno svētvietu Lurdu. Taču man, lai arī gribējās iebāzt degunu Francijas pusē, tik tālu doties nebija ieplānots.

Interneta resursi rādīja, ka no Barselonas trīs stundās varu aizbraukt uz Pireneju pakājē atrodošos pilsētiņu Barbastro, no turienes startēt uz vairākām kalnu ielejām. Ar pārsēšanos Ainsā domās jau kāpu vienīgajā autobusā dienā, kas no Ainsas aizvizinās tieši uz Ordesas sirdi Torlu. Nolūkoju dažas viesnīcas un domās izstaigāju vairākas takas, gara acīm redzēju gan tiltu, pa kuru šķērsošu Spānijas-Francijas robežu, gan Gavarny ūdenskritumu spēku. Tomēr pēdējā brīdī ejot dziļāk autobusu kustības grafikos, izrādījās, ka autobusu uz Torlu vairs nav. Laikam vasarā ir bijuši, bet tagad oktobrī nav un viss! Bet no Ainsas līdz Torlai ir savi 50 km, iešanai par tālu. Ko nu? Sāku meklēt citas iespējas. Kamēr pētīju, kas skatāms blakus ielejā - Bielsas apkārtnē, uz kurieni no Ainsas kursēja autobuss, tikmēr arī tur vairs nebija viesnīcu par cenu, kas rakstāma ar diviem cipariem. Tad pamanīju trešo iespēju - Benaski (Benasque) jau citā ielejā, kur vajadzīgā datumā bija pieejamas viesnīcas par apmēram 50 eur un no Barbastro kursēja autobusi, pat vairāki dienā. Tad jau uz vietas redzēs, varbūt no turienes vēlāk varēs pārcelties uz Torlu, manā rīcībā taču veselas 10 skaistas rudenīgas dienas! 

Barbastro ir starppietura Huesco autobusam, un 8 rītā no autoostas tieši blakus Barselonas centrālajai stacijai Sants atiet šis autobuss. Pēc vēlā reisa un lidostā pārlaistās nakts iesnaudusies, nemaz nemanīju skaistos kalnus izbraucot no pilsētas, bet pamodos kaut kur pusceļā, kad pa logu vērojami vien līdzenumi ar rudenīgu sausuma izkaltētu zāli un apvītušiem kultūraugiem - tāda skumja un garlaicīga ainava. Barbastro nelielās autoostas laipnais kasieris iepriecināja, ka autobuss uz Benasque būs pēc pusstundas, ko aizvadīju jaukā skvēriņā pretī autoostai, kur bez manis vēl garlaikoti rudenīgo saulīti baudīja pāris pensionāri. Tālākais ceļš šoreiz bija tik iespaidīgs, kas neļāva iemigt - dziļas aizas un klintis mijās ar ielejām un skatiem uz kalnu apaļajām zilgani zaļajām mežainajām virsotnēm, līdz ieripojām Benasque ielejā, kas reiz sākusies, arvien šaurāka palikdama, stiepjas līdz pašai Francijas robežai. Nelielā Benaque pilsētiņa laikam ir ielejas centrs un arī autobusa galapunkts, atlikušos apmēram 20 kilometrus līdz Francijas robežai tas nekursē, lai gan turpinās šoseja, ne sliktāka par mūsu Liepājas.

Benasque ir tāda kā Pireneju Šamonī, gaumīga pilsēta no pelēku ķieģeļu namiem un šaurām izteiksmīgām centrālajām ieliņām, atstāj diezgan rosīgas pilsētiņas iespaidu. Gar tās malu no kalnu augstumiem šurp atskrējusi upe jau normālā platumā, apaugusi zaļumiem un vietām palēkdamās pāri akmeņu aizsprostiem, dod patīkamas izjūtas katram, kas pārvietojas pa gar piekrasti iekārtototajiem kājceļiņiem. Kad biju iekārtojusies tīri jaukā viesnīcā, istabā ar terasīti un skatu pār jumtiem, kā arī, kā vēlāk izrādījās, Spānijas apstākļiem ļoti labām brokastīm, tuvējā āra kafejnīcā paēdu pusdienas un nolēmu pakāpties kalnā, kas tieši no ielejas veda strauji augšup pa vairākām takām, kuru starta punktos iekārtotas plāksnītes ar norādēm un kuras arī atzīmētas taku kartē. Pakāpos tikai kādu gabaliņu, līdz vietai, kur taku aizšķērsoja govju bars. Nezinot, vai tās ir miermīlīgas piena devējas vai nikni buļļi, nolēmu neizaicināt dzīvniekus un devos atpakaļ. Supermārketā nopirkto sangriju tukšoju uz terases, piekožot šokolādi un gaidot kaut cik pieklājīgu vakara stundu, lai varētu ieritināties miega mātes palagos, kas pēc lidostā nonīktās nakts tā vien vilināja.

Jau brokastlaikā bija skaidrs, ka jaukā pilsētiņa šodien jāpamet, jo šajā viesnīcā tuvākajām dienām brīvu vietu nebija un lai gan bija tikai ceturtdiena, arī pārējās nekas lētāks par 100 eur nebija atrodams, arī kalnu namiņi uz abām pusēm no Benasque ielejas aizņemti uz tuvākajām divām naktīm. Tāpēc uz šīm divām traki pieprasītajām naktīm norezervēju hosteli kaut kādā nezināmā elles nostūrī neapjaustā vietā Liri, kas atradās 14 km attālumā no tagadējās atrašanās vietas. Pirms došanās uz Liri nolāmu nedaudz pastaigāt pa kalniem rīta svaigumā. Iedurot ar pirkstu taku kartē, izvēle krita uz Plan de Senarta - vietu, no kurienes iet ielejas ceļš Aneto virzienā. Pievilcīgs šķita arī otrs punkts - La Besurta tuvu Francijas robežai, taču tik tālu aizkļūt neloloju cerības. Parkingā vakar biju izpētījusi autobusu sarakstu, uz abām šīm vietām tie bija kursējuši vairākas reizes dienā un gana ērtās stundās, bet diemžēl vasaras sezona un arī autobusu braukāšana pa kalniem šeit beigusies jau pirms mēneša, 17.septembrī. Atliek tikai balsot, ko gan citu. Parkings pilns ar automašīnām, cilvēki no viesnīcām dosies takās, šeku reku divi jaunekļi paņems mani līdzi. Paņēma. Aizveda līdz Senarta, mazliet tālāk, nekā pašiem vajadzēja. No Senarta stāvlaukuma var iet pa ieleju uz priekšu, bet var arī nogriezties pa zemes ceļu Vallibierna ielejā, kuru izvēlējos es, un veiksmīgi apturēju mašīnu. Divi spāņu jaunieši brauca līdz Refugio Corona, no kurienes atiet pastaigu takas augstāk kalnos. Braucot pa akmeņaino klinšu ieskauto zemes ceļu, sāku apdomāt par tikšanu atpaka─ jo 12 bija jāizčekojas no viesnīcas. Tā pusceļā atstāju jauko pārīti un devos kājām atpakaļ. Dziļš egļu mežs, tūlīt izlīdīs lācis. Biju lasījusi, ka Pirenejos dzīvojot 65 lāči, un kāpēc lai kāds no tiem nenostātos uz pakaļķepām tieši manā priekšā. Lai aizbaidītu pinkaini, uzrāvu kādas latviešu dziesmas vārsmas un soļoju tālāk. Pat satiku pāris pretimnācējus - tie laikam GR11 gājēji, jo pa šo ceļu iet kāds no tā posmiem, kamēr svētdienīgie pastaigu cienītāji taču aizbrauca ar mašīnām. Tālāk egļu un varenu miršu krūmu ieskauts ceļš gar ezeru un upi veda tālāk, 6 km garo gabalu līdz viesnīcai biju pieveikusi līdz 11.30, un pirms izčekošanās vēl viesnīcā paspēju izdzert tējas krūzi no ceļmalā saplūktiem ārstnieciskiem augiem.

Nu jau ar mugursomu plecos virzījos ārā no Benasque pa ielejas ceļu. Smuka ietve ar soliņiem, nemaz negribas stopēt. Drīz sasniegta nākamā pilsētiņa Erise aiz kuras sākas paliels ezers, gar kura krastu ved ceļš. Izskatās diezgan aizaudzis, neviens ne peldas, ne sauļojas, ko gan te dara tie desmiti autobraucēju, kas noparkojušies krastos? Tā omulīgi noieti kādi seši kilometri līdz tiltiņam, kuru šķērsojot ceļš pagriežas kalnup Liri virziena. 9,3 km ejami, vēsta ceļa stabiņš. Meža ēnā uz akmens atpūšoties, izmalkoju sangrijas glāzīti, piekožot vēl Rīgā pirktos prjanikus un ceļu mugursomu atpakaļ plecos. Vientuļš ceļš, te mežs, te klintis, paretam paiet garām kāda mašīna, bet nepievēršot tām uzmanību, čāpoju uz priekšu pa līkumaino, kalnup vedošo ceļu, pa kuru galapunktā būšu pacēlusies par 400 m augstāk, jo Liri atrodas 1400 m.v.j.l. Pusdienlaika saule karsē, radot spiedienu galvā. Kad kāds pusceļš pievārēts, parādās pa kādai mājai, fermai vai pat nelielam ciematam, bet ceļmalās šur tur skatu vietas, kurās piestājušas mašīnas ar ainavas vērotājiem. Re, uz vientuļa ceļa man pretī drasē liels suns. Bet varbūt vilks, jo apdzīvotu vietu tuvumā nav? Pretī parādās riteņbraucējs, mierīgi pabrauc garām dzīvniekiem neaiztikts, tāpēc arī es atsāku gājumu. Suns pēkšņi pazudis kā ūdenī iekritis. Ainavai kļūstot arvien kalnainākai un iespaidīgākai, ap pieciem atduros pret pilsētas plāksnīti ar uzrakstu "Liri"· Tālāk līdz hostelim vedīs maps.me. Riņķoju pa šaurajiem ceļiem starp no pelēkiem ķieģeļiem būvētajām tradicionālajām mājām. Kaut kur te viesnīcai jābūt, bet tās uzraksta nav un nav (izrādās, viesnīcas fasāde novietota lielās apbraucamās ielas pusē). Liri ir tāda kā pasaules mala - tālāk kalnos ceļa nav, bet apmetusi loku ap pilsētu, šoseja it kā pagriežas atpakaļ un pa citu maršrutu aizved atpakaļ uz Benasque ieleju.

Viesnīcā tukšs un kluss, grīdu mazgājošā sieviete uzņem ne visai sirsnīgi un ieved pagaidām tukšajā istabā, bet vakariņas nesola, jo es tās neesot pasūtījusi. Kafiju gan pagatavo, ar to un sangrijas atlikumu arī mierinu tukšo vēderu, jo neko ēdamu te nopirkt nevarot un ciematā neesot ne veikala, ne kādas citas ēstuves. Sasvīdušais krekliņš izmazgāts žūst uz žoga, pati lasu ceļmalas atstāto grāmatu būdiņā atrastu Hemingvejas romānu. Tumsa iestājas ap astoņiem reizē ar vakariņu laiku. Viesnīcas meitene atmaigusi un pavēsta, ka vakariņas tomēr dabūšu, jo kāds esot atteicis rezervāciju. Sēžam pie tukša galda pusstundu un ilgāk pēc paredzētā vakariņu laika, saprotu, ka gaidām, kamēr būs saradušies visi ēdāji. Beidzot tas arī notiek un mūsu priekšā nonāk šķīvītis ar zaļajiem salātiem. Tiem seko gabaliņš kaut kā, kas nav lazanja. Uzēdot nelielo trauciņu ar desertu, vēdera prasības nedaudz apmierinātas, bet laikam daudz pilnākam par 9 eur tam arī nav jābūt. Otrajā vakarā ēdamais bija nedaudz sātīgākas, jo salātu vietā dabūjām zupu, bet pamatēdienā- ceptas desas līkumiņu ar ceptiem kartupeļiem. Viesnīcas cenā iekļautās brokastis tādas jocīgas - pacieta maize ar sasmalcinātu tomātu masu, bet kafijas vietā man nepajautājot iedeva espreso (Spānijā ja prasi kafiju - dabūsi espreso, bet ja vēlies ko citu, tas jāpasaka). Turklāt galda piederumos ietilpa vien šķīvis, bet ne nažu, ne dakšu, ne karošu. Notiesāju pat divas cietās maizes šķēles, jo līdz astoņiem vakarā nekāds ēdiens nebūs pieejams.

Pēc brokastīm devos apsekot apkārtni, meklējot pastaigu takas kalnos. Internetā atradu sešas, piecas īsas, bet vienu 9 angļu jūdzes garu. Tomēr kas ir rakstos, tas faktos nebija - atradu tikai trīs (divas no tām vēlāk savienojās vienā) īsās takas kalnu virzienā un vienu uz leju ejošu, bet garās takas gan nebija. Kā pirmo ieņēmu taku uz eremīta namiņu, kas veda nedaudz augšup, apkārt kalnu jūra te lauzītām klinšainām, te apaļām virsotnēm, te brūnganām, te baltām zaļuma nedaudz izraibinātām klintīm. Skaisti un iedvesmojoši. Drīz sasniegts arī eremīta namiņš, līdz kuram jāpakāpjas neliela paugura virsotnē. Nekas darāms te nav, jo namiņam var apiet apkārt, bet iekšā ieskatīties nevar, tas slēgts. Ko gan te cilvēks Dievu lūgdams ēdis? Varbūt ābolus, kas šur tur dabūjami, nelieli, sausnēji vai cieti, bet tomēr ēdami. Taka tomēr pie namiņa nebeidzās, bet virzījās augšup pāri strautam un garām nelieliem ūdenskritumiem. Kad kādu gabalu biju pakāpusies iedomātās kalnu pārejas virzienā, atdūros pret dubulti norobežotu aploku un ceļu turpināt aizliedzošu uzrakstu. Laikam tur ganās lopi, un lai gan ļoti gribējās redzēt ainavu aiz pārejas, tomēr pagriezos lejup un pa citu ceļiņu atgriezos Liri.

Atstiepusies tukšajā pakingā uz soliņa labi atpūtos no gājiena un karstās pusdienas saules, tad meklēju vēl kādu taku. To, kas pa nātrēm veda lejup, iet negribējās, bet citā parkingā sākās arī vēl viena taciņa uz kalniem, esot 15 min gara. Tā pa ceļiņu aizveda pie akmeņainas upītes un garām tai pakāpās pretī zaļajām, šur tur dzelteni iekrāsotajām nogāzēm. Nobeidzoties taka ieveda kādā zāļainā laukumā, kas izskatījās pēc sen pamesta ābeļdārza, Viena ābele izrādījās sevišķi dāsna, pilna ar lieliem dzelteniem āboliem. Iekožoties izrādījās saldi, gatavi un diezgan sulīgi. Nošķinu no ābeles kādus piecus, jo kritušie likās miltaini. Karaliskas pusdienas, vēders pilns, kad bija apēsti divi, vēl trīs somiņā. Tāda bagātība pilnīgi par velti laikā, kad manā Latvijas dārzā šovasar neviena ābola. Kāda laba stunda pagāja, kad skatus un ābolus baudīdama, atgriezos parkingā, kuram garām pa ceļu zvaniņus skandinādamas devās aitās. Pa priekšu vedējs ar trim suņiem, tad vismaz tūkstotis aitu, bet procesiju noslēdza divi jaunieši ar garām nūjām rokās.

Hosteļa vientulībā turpināju Hemingvejas romānu, pa vaļējām durvīm klausoties aizlidojošo dzērvju klaigas. Tātad arī šeit tām pa ziemu par aukstu, kur gan tās dodas? Bet man rīt jādodas tālāk, atpakaļ reiz jau ietos 9,3 km, tad Benasque ielejas pretējās kalnu grēdas pusē uz kalnu namiņu Refugio Angel Orus el Forcati (Eņģeļa ausī). Kā tik lielu attālumu pieveikšu, vēl nezinu.

Dzetrajā rītā stāvu uz izmirušā ciemata klusā ceļa kādā kanu iedobē, kur ērti apstāties mašīnai, kas uzradīsies un mani paņems. Esmu palūgusi Dieviņam, lai tas notiktu. Pagaidām viņš atsūta nevis mašīnu, bet zvaniņu skaņas, kas liecina par lopu tuvošanos. Šoreiz tās ir govis, visas pelēkbaltenā krāsā. Pa priekšu vedējs, tad vairāki simti govju, kas cenšas noplūkt pa zāles kumšķim ieplakā, kur pakāpusies augstāk uz akmeņiem stāvu, bet pulku noslēdz trīs suņi, kuri riedami un skubinādami savāc katru, kas kavējas. Karavānas kārtību pilnībā nodrošina beigās braucoša automašīna. Kad govis garām, no līkuma izripo automašīna, naski ceļu roku un mēģinu pat smaidīt. Apstājas. Jauns pārītis tā kā redzēts hostelī, Jautā, kur braucu, mēģinu teikt, ka līdz ceļa galam, bet vienīgā vieta, kuras nosaukumu atceros, ir Benasque, un to arī nosaucu. Jaunieši uzliek navigāciju un izbraukuši 9,3 km aizved mani līdz tai vietai, kur vēlos. Tātad speciāli atveda mani tur, kur man vajadzēja un pat nezinu, cik tālu bija nodomājuši braukt viņi. Ļoti jauki, pateicīga un gandarīta sāku meklēt ceļa galu, uz kura redzēju uzrakstu par Angel Orus, taču šodien tā vairs nav. Beidzot maps.me atved atpakaļ uz Eristi un ievirza kādā takā, kas ved augšup gar upīti. Re, arī uzraksts, ka līdz Angel Orus esot 12 km. Kad pilsētiņas nami aiz muguras, eju pa meža ceļiņiem, kuru vienā pusē dziļi kanjonā šalc upīte. Jauki un labi, ka ne pavisam vientulīgi, jo uzrodas jauns pārītis, kas iet man pa priekšu, aizbaidot lāčus un savvaļas suņus. Tāpēc nav bail. Pēc vairākiem kilometriem sasniegts tltiņš, no kura skaisti skati uz akmeņu pilno upīti. Mani apsteigušie jaunieši sēž uz tiem un priecājas par skatiem.

Nu sasniegts ceļš, kas virzās virs upītes kanjona tās pretējā pusē. Tā kā ir sestdiena, uz tā netrūkst automašīnu, kurām iespējams aizbraukt līdz parkingam pie ūdenskrituma Cascade de Espigantosa. Ūdenskritums tiešām ievērības cienīgs, esmu aizgrābta un pat palūdzu kādu mani nofotografēt. Kamēr ceļš uz kalnu namiņu turpinājās gar upi, bija jauki un viegli, bet pēdējā posmā bija jākāpj upes stāvajā kraujā augšā, līkumojot starp akmeņiem un ciņiem gandrīz vertikāli, īsā posmā pārvarot kādus 400 augstuma metrus. Kad biju tikusi kraujai pāri un šķērsojusi mežiņu, acīm pavērās klajš akmeņains klaids, bet kādai klintij piekļāvies aiz akmeņu milžiem vīdēja vientulīgā namiņa jumts. Kādas 15 minūtes pakāpjoties, sasniegts arī pats namiņš. Durvis meklējot, apgāju klusajai ēkai apkārt. Iekšā pie gariem koka galdiem ar ēdamo un dzeramo sēdēja pilns ar kalnos kāpējiem, kas stiprinājās ar pusdienām skaļās balsīs tērzēdami. Kāda sieviete mani pamanīja un parādīja vietu, kur tūristu zābaki nomaināmi pret gumijas čībām, kā jau šādās viesnīcās ierasts. Ar sievieti pie virtuves lodziņa sapratāmies vāji, tomēr manu ID karti viņa savāca un dabūju arī lielu krūzi ar kafiju, bet pēc brīdiņa "plato"─ kuram biju ar pirkstu iebakstījusi spāniskajā ēdienkartē - gaļas šķēli ar kartupeļiem, mazliet dārzeņiem un ceptām olām. Pēc pusdienām bija pienācis iečekošanās laiks, kas izpaudās tā, ka tiku aizvesta uz guļamistabu, kur biju pirmā un varēju izvēlēties labāko gultu telpas stūrī apakšējā plauktā. Tur arī pavadīju vakarpusi snauduļodama pie interneta, klausoties, kā vakariņu laikā lejā ēdamistabā nenorimst skaļās un priecīgās ceļotāju balsis. Runāt jau tāpat nebūtu ar ko, ja ir sapulcējušies kādi 50 spāņi vienuviet, kurš tad ņemsies ar vienu ārvalstnieci runāt angliski?

Nākamā diena radīja manī bažas un nervozitāti, jo kartē taka uz nākamo namiņu Refugio de Estos nesolīja neko vieglu, lai gan kopumā no 2100 m nokļūšu zemāk - uz 1800 m, bet ceļā pārvarama kalnu pāreja vairāk nekā 2700 m augstumā, tuvu virsotnēm, kas visapkārt sasniedz vai mazliet pārsniedz 3000 m. Vairāki ezeriņi trases tuvumā solīja arī mazliet romantikas starp kailajām klintīm un akmeņiem. Pēc tieši šādas kalnu vides vienmēr esmu tiekusies, šaubas bija par savām spējām. Brokastis namiņā tika servētas sešos - citādi jau būtu nekas, bet maizes vietā bija sausiņi un keksi. Pēc izčekošanās vēl labu laiku klīdu gar namiņu, vērojot debesis un gaidot uzaustam gaismu. Beidzot pamale sārtojās un gaisma tapa, pirms vēl bija parādījusies saule, kura te galnos gan ieraugāma tikai pēc vairākām stundām, bet kaut kur jau saule uzleca un apgaismoja arī kalnus. Tiklīdz tas bija noticis, pa vienam un bariņos tūristi ieņēma vietu uz takas. Kādu laiku visi gājām pa vienu un to pašu, bet kad takas sadalījās, vairums aizgāja otrā virzienā. Tā uz takas paliku es un akmeņi.

Tie akmeņi tiešām bija milži ne pa jokam. Vispār man kā jau kalnu cilvēkam akmeņi un klintis ir viena no vismīļākajām vielām šai pasaulē, bet te nu bija tādi uz kuriem vispirms jāuzrāpjas un pēc tam ar dibenu jāšļūc nost, jo nokāpt nepietika kāju garuma. Un tāds ne viens vien - daudzi. Uz norādes paredzamais iešanas laiks 6 stundas, parasti man prasa divreiz vairāk, tātad 12 stundas būs pagājušas 8-os vakarā, kad iestājas pilnīga tumsa. Pēc kādas stundas ieraudzīju melnu ūdenskritumu ar mazu upīti, kas iztecēja no melna akmeņu ieskauta ezera - tāds nopietns skats, lai neteiktu - drūms. Vilkos tālāk cauri neparastajai akmeņu valstībai līdz nākamajiem diviem arī melniem ezeriem, aiz kuriem likās, ka būs gaidītā pāreja, tomēr pāreja vēl nebija sasniegta, toties sabiezēja pamatīga migla. Dažus metrus, taku, marķējumu un akmeņus saredzēt varēja, tātad varēja virzīties uz priekšu. Beidzot miglai paliekot plānākai, sasniedzu pāreju un kad nokāpu no tās slapjā plato ar vairākiem ezeriem, miglas auti jau bija prom un pavērās skats uz kalnu smailēm un dažādas formas klintīm.Arī pārejas otrā pusē akmeņu daudzums un varenums nemazinājās. Zemāk bija jāpārvar dažas nogāzes ar to nogruvumiem pa knapi saskatāmo taciņu, lai ieietu skrajā mežā, kur taka līkumoja starp akmeņiem zālainas nogāzes vidū. Pēdējais maršruta posms bija viegls, taka gāja pa mežu virs upītes krastiem un būtu tīri omulīgi ja nebūtu uzkrājies nogurums, kas parasīja atsēsties ik pēc katra kilometra. Liels bija prieks, kad šķērsojot upi pa tiltiņu, tepat ar roku aizsniedzams stāvēja akmens namiņš ar sarkanām logu rūtīm. Bija vēl tikai ap 17-18, tātad biju izgājusi maršrutu apmēram 9 stundās ar astīti.

Ārēji pievilcīgā Refugio Estos bija mazāk ērta nekā Angel Oro, jo dušas un tualetes telpas atradās atsevišķā ēciņā. Ja nav kabatas baterijas, tad pa tumsu var kaklu nolauzt. Tumsa valda no 8 vakarā līdz 8 rītā. Saimnieks izrādījās laipns, nebija jau arī viņam nekas daudz darāms, jo viesi bijām tikai trīs, es un jauns pārītis. Teicu, ka esmu izsalkusi un vēlētos paēst tūlīt, negaidot vakariņas. Man ieteica zupu un atnesa lielu terīni ar zupu, kas sastāvēja no lieliem dzelteniem zirņiem, tiesa, ne visai mīkstiem. Tomēr biju tik izsalkusi, ka iztukšoju terīni, apēdot trīs šķīvīšus zupas un uzdzerot brīnišķīgu zaļo tēju. Sāpēs savilktais kakls atslāba un klepus atkāpās.

Rītā pēc brokastīm slamstījos pa terasi, smidzinot sīkam lietutiņam. Namiņa biedri devās uz pretējo pusi pa GR11 maršrutu, bet es arī pa šo maršrutu uz pretējo, vieglo pusi, pa Estos upītes ieleju pēc 9 km sasniegšu Benasque ieleju un vēl pēc trim kilometriem būšu savā iemīļotajā viesnīcā, kurā jau pavadīju pirmo nakti Pirenejos. Izprātoju, ka palikšu tur trīs naktis, netriekšos nekur tālāk, bet izmantojot stopošanu, mēģināšu realizēt jau reiz iesākto maršrutu Vellibierna ielejā, kā arī padoties uz Francijas pierobežu.

Lietus, lai gan prognozēts jau trešo dienu, arī šoreiz neizvērtās kaut cik vērā ņemamā intensitātē. Mans gājums izvērtās skaists un, galvenais viegls. Dziļā un iespaidīgā kanjonā šalca upe, bet es augšā pa romantisku ceļiņu starp dzeltēt sākušām mežainām nogāzēm. Ievērojamu objektu nebija daudz - apskatīt aizsprostu ar dzirnavu ezeriņu neļāva kāds pēkšņi uzradies sargs, toties vientuļnieces Sv.Annas namiņš ļāva ieiet iekšā un pasēžot uz sola iejusties Annas reliģiskās meditācijas lomā. Koka galds, sols, pavards kamīnā, tās arī visas eremītes ērtības. Namiņš - laba opcija paslēpties no lāčiem un vilkiem, kurus gan neredzēju - tikai melnu vāverīti lēkājam egles zaros un kārtējās govis ganāmies ceļmalās.

Benaque sagaidīja klusa un pamesta. Ielas tukšas, kafejnīcas slēgtas, pat autobuss uz Barbastro nu kursē tikai vienreiz dienā, 5.45 rītā. Ar to arī ceturtdien braukšu. Bet pagaidām izbaudu viesnīcas komfortu - internetu (kura iepriekšējā namiņā nebija), televizoru, siltu dušu un veikalā pirkto pārtiku.

Ar stopēšanu rītā nevaicās. No parkinga neviens tūrists ceļā nedevās, bet garāmbraucošie vāģi pat nepiebremzēja. Beidzot tomēr atradās viens, kas paveda pāris kilometrus, pēc tam vēl viens kādu kilometru. Tad jau labāk iet, šādi līdz La Besurtai nenokļūt, bet aiziet līdz Senartai varu un mēģināt no turienes dabūt rokā kādu braucēju pa ieleju Aneto virzienā. Pa meža ceļu ap pulksen 10 bija sasniegts pagrieziens, bet ja iepriekšējā reizē te mašīnas brauca viena pēc otras, tad šoreiz stāvu jau pus stundu - nevienas. Nolēmu stāvēt stundu, tad domāt, pa kuru ceļu virzīties tālāk. Bet nodomam nebija lemts tikt mainītam, jo parādījās mašīna un uz manu enerģisko rokas mājienu apstājās. Braucējs izrādījās vietējais, daudz ko zināja, pastāstīja arī, ka pa izejamām dienām atsaucoties uz pieprasījumu, bijuši palaisti arī vietējie kalnu autobusi. Tā, lūk, kas to savlaicīgi dos zināt ārvalstniecei! Laipnais šoferītis arī pavēstīja, ka lāčus te pārāk nevarot sastapt un incidentu ar uzbrukumiem cilvēkiem neesot bijis vispār. Šī ziņa priecēja un nomierināja.

Nobraucām 6-7 garo ceļa gabalu līdz Refugio de Coronas, izbraucamais ceļš tālāk neved. Parkingā tikai 2 mašīnas. Laipnais vedējs došoties atpakaļ pēc divām stundām, ja es būšot izstaigājusies, varot viņam pievienoties. Teicu, ka diez vai tik ātri būšu izstaigājusies, un devos pa akmeņiem nobērtu ceļu kalnu virzienā. Pa GR11 maršrutu uzņēmu virzienu uz Refugio Cap de Llauset, zinot, ka līdz galam neiešu. Skaisti! Akmeņu arī šeit netrūka, tomēr tie tik neganti neaizšķērsoja taku. Ik pa laikam takas malā iznira no kalniem nākošais strauts ar nelieliem ūdenskritumiem, šur tur rododendru krūmus rotāja vēlīnie pavasara ziedi, starp akmeņiem izspraukušies ceriņkrāsas krokusi vai vēlziedes, un, lūk, apsārtuši mellenāji ar mazām odziņām, ļoti saldām. Apkārt varenas baltas klintis aizsedz skatu uz Aneto smaili. Esmu samierinājusies, ka to saskatīt neizdosies. Pēc dažām stundām sasniegts pirmais ezers ieplakā starp klintīm, tas arī ir avots strautiņam. Visumā šīs ielejas ainava jaukāka un ne tik smaga kā aizvakardienas akmeņainais ceļš.

Aiz ezeriem vajadzētu sekot pārejai, nevēlējos mocīties ar kāpšanu tajā, tāpēc devos atpakaļ pa jau ieto ceļu, jaunā rakursā pamanot citas detaļas un ainavas īpatnības, kuras krāsas mainās arī gaismas iespaidā. Lūk, klints, kas pirms stundas bija pelēka, tagad laistās balti dzeltenīgā mirdzumā. Pie namiņa Refugio de Coronas ganās govis, ir drusku bailīgi doties cauri bariņam, bet vilina iespēja iedzert kapučino, tāpēc dodos uz ieeju un govis arī nemaz drosmē nepārspēj mani, jo pavirzās malā. Bet tavu brīnumu! Namiņā nesmaržo ēdiens un kafija, te ir vienkārša telpa ar kamīnu, galdu un solu, kā arī divstāvīgu koka lāvu bez matračiem, kur notes brīdī guļammaisā var pārlaist naktī. Tiešām, labāk nekā teltī, esi pasargāts no lietus un zvēriem, turklāt vēl kamīnā uz restēm var uzcept gaļu. Man ēdot plūmes un piedzerot ūdeni, uzrodas GR11 gājējs no Dānijas. Pacienāju redzami izvārgušo puisi ar plūmēm un skubinu nekautrēties notiesāt kādu gabalu no uz kamīna malas atstātās vēl gluži svaigās maizes. Kamēr atpūšamies namiņā, uzradušies trīs spāņu jaunieši pie vienas no divām mašīnām. Saredzu iespēju tikt lejā braukšus, tomēr jaunieši braukšot tikai pēc pāris stundām.

Atstājusi visus puiša cilvēkus tusējam, dodos pa ceļu lejup. Lēnu gaitu baudot dabas skatus ar mežiem un klintīm, tīri omulīga sajūta. Nevienas dzīvas dvēseles, nevienas ēkas, tikai ceļmalā ganās govis. No kurienes tās te uzradušās un kas tās pieskata? Laikam jau kalnu ceļš tik pamiris nemaz nav, jo kur lopi, tur jābūt cilvēkiem. Neviena mašīna mani nepanāk un arī 6 km no Senarta līdz viesnīcai nosoļoju kājām. Dažus kilometrus pirms galamērķa mani panāk dāņu jauneklis, celšot telti Benasque. Bat es nolemju paēst viesnīcas restorānā. Izvēlos puspilno komplektu, kas sastāv no pamatēdiena un deserta. Ar pamatēdienu laikam nokļūdos un ar skaudību skatos uz kaimiņu makaronu pilnajiem šķīvjiem, jo es dabūju tikai nelielus tunča gabaliņus ar dažām salātlapām piedevās. Arī desertā tāds nieks vien, bet nolemju uzskatīt, ka vakariņas paēstas. Brokastīs šajā viesnīcā ir ko pieēst pilnu vēderu.

Rītā vēders piepildīts, bet diena tomēr izvērtās muļķīga. Beidzot bija savilcies sen solītais lietus un lija kārtīgi, te atslābstot, te pieņemoties spēkā. Pastāvējusi nedaudz parkingā un vedēju neatradusi, devos atpakaļ uz numuriņu un ieritinājos zem segas. Pamodos tikai vienos, aiz loga vēl pakšķēja lietus, bet aplikācija rādīja, ka ap diviem lietus mitēsies. Pēdējā iespēja tikt līdz iecerētajai Francijas pierobežai, tāpēc izkūņojos no segām un ietērpusies mitrumu atgrūdošā apģērbā, devos uz parkingu stopot. Neveicās. Beidzot piestāja kāda jauka sieviete, bet aizveda tikai līdz tuvējam benzīna tankam. Intensīvākas līšanas brīžos slēpjoties zem kuplākiem kokiem, atslābuma brīžos turpināju ceļu uz priekšu. Kad bija sasniegts tilts, kur mašīnām vajadzētu braukt tālākus gabalus, iekārtojos labā stopēšanas vietā. Mašīnu maz, bet no tām pašām trīs aizgāja garām, bet ceturto un piekto pat neuzdrošinājos uzrunāt. Kļuva skaidrs, ka Francijas robežu sasniegt nevaru, ka jāizvēlas kas vienkāršāks. Viens asfaltēts ceļš vedot kalnup, pēc četriem kilometriem solīja aizvest uz vietu Cerler. Nolēmu palūkoties, kas šai vietai tik pievilcīgs, ja jau vairums mašīnu nogriežas pa šo ceļu.

Beidzot, ap četriem atspīdot saulei, atguvusi kalnu sajūtu, sasniedzu Cerler - autentisku kalnu ciematiņu vai pilsētiņu. Te arī viss pamiris, neredz cilvēkus, kafejnīcu logi tumši, bet vieta tūristiska. Uz informācijas stendiem vēstīts par takām uz ūdenskritumu un citur. Bet es līdz tumsai varu izstaigāt tik vien kā caur mežu lejupejošo taku atpakaļ uz viesnīcu.

To sasniedzu krēslai iestājoties.

Rītā viesnīcas personāls sagatavoja man galdiņu ar agrajām brokastīm, cik mīļi! Lietum līstot, pus sešos jau stāvēju autoostas būdiņā, un lietum turpinoties, pēc pāris stundām bijām Barbastro. Autobuss uz Barselonu jāgaida vairāk par divām stundām, tas ļāva izstaigāt Barbastro centru. Divas baznīcas, upīte,šauras vecpilsētas ieliņas, kafija stilīgā ar vīna mucām un visu ko omulīgu dekorētā bāriņā.

Barselonā silti un lietus nelīst, un hostelis liels un labi iekārtots. Līdz vakaram noeju prāvu gabalu pa galveno maģistrāli Diagonal un pasēžu uz trepēm Katalonijas laukumā, un laipnas saimnieces iespaidā izvēlos paelju, kas izrādās tiešām lieliska un kopā ar zaļo tēju ļoti makam draudzīga (8 eur). Valdzina kafejnīcu skatlogi ar maizītēm un kūciņām, nenoturos un vienā tomēr ieeju, lai gan maizes Spānijā apēsts krietni par daudz.

Lidojums uz Rīgu tikai parīt. Atlikušo dienu nolemju pavadīt nelielā kūrortpilsētiņā pie Vidusjūras Sidžes (Sitges). Tā no Bartselonas atrodas apmēram tikpat tālu kā Ogre no Rīgas. Braucu gar jūru garām dažām citām mazām pilsētiņām. Uz jūras krastu ejams cauri vecpilsētai ar šaurām ieliņām un gaišiem namiem. Pašā jūras krastā gaida baznīca, no kuras terases pa molu var baudīt jūras klātbūtni. Taču šodien ceļš uz molu norobežots ar lenti, jo jūra puto nevaldāmās bangas. Pelēki zaļo viļņu šļakatas sitas pāri norobežojumiem un apšļaksta cilvēkus. Ir tik neparasti redzēt trakojošu Vidusjūru, jo tā vienmēr ir bijusi silta un peldēt aicinoša. Kad bija noieti vairāki kilometri gar piekrasti, atradu kādu parku ar eksotiskiem kokiem un baseinu, no kurienes uzrodas piekrastes takas. Izvēlos kādu, kas caur palmām, piparkokiem, olīvkokiem un citiem eksotiem aizved uz kādu ciematiņu, kur pie koptiem žogiem zied olīvkoki un citi rozā un zili krūmi, kuriem nezinu nosaukumus.

Uz lidostu biju nolēmusi braukt ar vilcienu no stacijas Sants tāpat kā atbraucu šurp. Tā kā bija vairākas stundas brīva laika, no Sants aizgāju uz Spāņu laukumu un Montžū parku, kur varēju apjūsmot baznīcu, uzdūros grieķu teātrim un botāniskajam dārziņam ar rozāriju, kur auga mazas vienkāršas rozītes, kā arī no kalna augstumiem baudīt skatus pār Barselonu. Spāņu laukumā arī uzdūros pilsētas autobusam nr.46, kas uz lidostu aizveda 40 minūtēs. Divreiz lētāk nekā vilciens, turklāt pa ceļam varēja turpināt baudīt pa logu redzamos pilsētas skatus. Atlika tikai padzert kafiju lidostas kafejnīcā un sagaidīt iekāpšanu Ryanair lidmašīnā uz Rīgu.







Share Post Pin Ieteikt

Nav komentāru

Komentēt







Jaunākie ieraksti

  • Atkal ceļā. Dienvidfrancija
    28. marts 2025
  • Nedēļa Madridē un apkaimes kalnos
    26. okt. 2024
  • Mani kovid laika Tatri
    26. okt. 2024
  • Albānija. Nedēļa neatklātajā Eiropas dārgakmenī
    22. okt. 2024

  • 23. sept. 2024
  • Armēnija
    23. sept. 2024
  • Kalni un jūra, tā ir Grankanārija
    21. febr. 2024

Papildu saturs

Šeit var ievadīt papildus saturu. Ja papildus satura nav, tad šo bloku var noslēpt, nospiežot uz ikoniņas augšējā stūrī.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

Izveido savu mājaslapu vai e-veikalu ar Mozello!

Ātri, viegli, bez programmēšanas.

Ziņot par pārkāpumu Uzzināt vairāk