Riņķī apkārt salai. Pastaigas Tenerifē

Uz Tenerifi vēlējos aizbraukt jau sen, taču traucēja kāda aizspriedumu deva. Pārāk daudzi tur brauc cepināties saulītē, ko es darīt nemēdzu. Izrādās, siltums un saule, un atpūtnieku pieplūdums nemaz netraucē kādai vietai būt gana ietilpīgai, pat tik relatīvi mazai salai kā Tenerife. Biju pārsteigta, cik skaistiem un savdabīgiem kalniem bagāta sala okeāna vidū.  Un tā biļetes nopirku uz janvāra vidu, lai var apskatīt un izbaudīt salu pirms Santakrusas lielā karnevāla, kad te gāzīs apkārt jautru izklaižu draugi, un arī kad nebūs karsti staigāt apkārt.

Ielidojām ziemeļu lidostā, bet izlidojām no dienvidu, tā ka ceļu un viesnīcu plāns paredzēja minimālu braukšanu turp-atpakaļ un ļāva daudz maz apskatīt visus iepriekš iecerētos dabas un kultūras objektus. Plānu sastādīju rēķinoties ar sabiedrisko transportu-autobusiem. Braukšana ar automašīnu te prasītu labas iemaņas, kā jau pa kalniem. Patiesībā visa sala ir kā viens liels kalns ar dažādām plaisām. Tās centrā atrodas Teide, tās pakāje ir ap 2000 m augstumā un slejas līdz  3700 m. Viss pārējais atrodas zemāk par 2000 metriem: plaši klinšaini un tuksnešaini  un neapdzīvoti apgabali ap Teidi jeb Lielo Kalnu, tos apjož mežs, kura vienīgais augs (vai vismaz ļoti dominējošais)  ir Kanārijas priede. Uz ziemeļiem no Teides apgabala šis mežs ir gana ražens, bet uz dienvidiem – skrajš un priedītes nīkulīgākas. Aiz meža zonas tad sākas dzīve – ziemeļos zaļa, dienvidos sausa (toties jo  zaļa sadzīves izpratnē).

Šķiet, ka Tenerifē  ļoti maz  lauku ar viensētām – apdzīvotības tips tur ir pilsēta vai izpletusies pilsēta ar piepilsētu, reizēm pilsētas gandrīz saiet kopā viena ar otru, atdaloties tikai ar zaļumu joslu kāda kilometra platumā. Sevišķi izteikti tas vērojams posmā starp galvaspilsētu Santakrusu un Puerto de la Krusu, kuru centrus patiesībā šķir kādi 20-30 km. Diemžēl, par pilsētām jāsaka,ka te nav ko redzēt,ja neskaita, ka redzēt jau var atrast ko vienmēr un visur. Savas arhitektūras īpatnības jau piemīt katrai vietai, un te namu fasādēs valda balti un dzeltenīgi toņi, reizumis pa krāsainam, koši zilam akcentam. Pāri maģistrālēm ved vienādas konstrukcijas tiltiņi visi zilā krāsā. Nami tādi zemi un plakani, pat baznīcas pieplakušas pie zemes, netiecoties ar torņiem debesu augstumos,kā tas katoļiem pieņemts visā pasaulē. Protams, viesnīcu kombināti kosmopolītiski, lai atpūtnieks sajūt komforta smaržu jau pa gabalu. Redzēju tikai vienu interesantu modernu celtni pie paša okeāna Santakrusā.

Arī  tradicionālās kultūras vēstures un mākslas vērtības te maz atrodamas. Jau iepriekš zināju, ka Tenerifē ir bijušas  piramīdas, turklāt visai biezā slānī. Lielākā daļa šo objektu laika gaitā izvazāti un materiāli izmantoti derīgiem mērķiem, līdz attapušies un iekārtojuši etnogrāfisko parku, kur redzami piramīdu paraugi. Parks atrodas salas austrumu piekrastē Guimar, no Santakrusas autoostas pa maģistrāli ar zaļo TITSA autobusu var aizbraukt nepilnas stundas laikā. Vēl noteikti jāapskata Loro parks ar dzīvnieciņiem, sevišķi interesanti un bagātīgi te ir ūdens dzīvnieki. Var noskatīties arī jūras lauvu, delfīnu un pat vaļu šovus lielos baseinos, kas iekļauts biļetes cenā. Arī krāsainus papagaiļus, kanārijputnus un citus eksotiskos lidoņus  bagātā klāstā redzēju tikai te, jo savvaļā tos sastapt neizdevās.

Kalnu mīļotājiem sala piedāvā bagātīgas pārgājienu iespējas. Tā kā Tenerifes piedzīvojumu sākām La Laguna, pirmā pastaigu diena bija paredzēta Anaga kalnos. Uz turieni pa gleznainiem maziem ceļiem var aizbraukt līdz tūrisma informācijas centram, no kurienes atiet arī ceļi un takas. Tūrisma informācijas centrā iedeva ceļvežus un jauks puisis ļoti izsmeļoši izstāstīja par takām. Izvēlējāmies ap 10 km garo pārgājienu, kas aizved pie okeāna, uz Punta del  Hidalgo, pirms tam vēl uzkāpjot līdz skatu laukumam del Carmen, no kura gan miglas dēļ daudz neko redzēt neizdevās. Tad devāmies pa taku mežā iekšā. Mežs skaitījās tā kā džungļu tipa, kur bez milzu paegļiem dominēja lapu koki, lielā skaitā lauru koks. Kad vieglā meža taka izveda klajumā, palīkumojām pa lauku ceļiņiem, vērojot puķes un dārzus ceļmalas mājās, kur ziedēja strelīcijas, naudas koks  u.c. tādas, kas mums podos uz palodzes, līdz sasniedzām kalnus. Kalnu taka ved pa kalnu grēdas nogāzi, tā ka iešana visu laiku puslīdz līdzīgā augstumā. Vietām varēja uzkāpt kādā korē un palūkoties uz okeānu, kas putoja zem klintīm. Taka diezgan vientuļa, gājējus satiku tikai dažus, toties bija uzstādītas brīdinājuma zīmes par savvaļas suņiem, tomēr man pietika ar bailēm no iespējas to redzēt, laimējās šo zvēru nesastapt.  Kad ap 6 vakarā bija sasniegts Punta del Hidalgo, tas piesaistījis cilvēkus, un skati no šejienes tiešām pasakaini. Te arī ir autobusa galapunkts, kas  kādas stundas laikā aizved uz La Laguna.

Nākoša kalnu diena bija brauciens ar satiksmes autobusu no Puerta de la Cruz uz Teidi. Kad autobuss bija izlīkumojis cauri mežam un pēc tam klajiem laukiem un sasniedzis pacēlāja staciju, kurai blakus slējās kalna konuss, nekādas rosības nemanīja. Nebija ne īpaša vēja, ne lietus, laba saulaina diena, šķietami nekāda iemesla, lai pacēlājs nekursētu, un tomēr tas nekursēja. Tā atlika vien nolūkoties kalnā no malas, jo mocīties pa smiltīm galīgi nevilka. Nolēmām iziet kādu taku turpat Teides apkaimē, kas skaitās nacionālais parks. Iešana galvenokārt pa smilšainiem, bet iebrauktiem ceļiņiem, kā arī labi iemītām takām. Skaistumu šim reģionam piešķir dažādais reljefs un krāsu dažādība no balta līdz sarkanam un brūnam. Augu tikpat kā nav. Pārgājiens gandarīja tik ļoti, ka virsotnes izplaikšana vakarā vairs neskumdināja.

Kad bija izbaudīts Loro parks, ieradāmies Icod de los Vinos pilsētiņā, lai apskatītu Eiropā vecāko pūķa koku, bet nākošajā dienā dotos iziet Maskas aizu. Maskas aiza bija ieplānota kā galvenais Tenerifes ceļojuma pārgājiens, biju iedomājusies to esam ļoti gleznainu. Vai tā bija? Laikam nebija vis. Īpaši gleznaini skati priecēja acis braucot cauri Teno kalniem, te arī autobuss patukšojās, jo vairākas senioru grupiņas ņēma pastaigu takas, un tas noteikti ir to vērts. Diemžēl mani  viesnīcu plāni ar rezervācijām liedza iespraust tajos lieku dienu pastaigām Teno kalnos, kas krietni pārspēj Anaga kalnus dabas formu bagātībā.

Drusku uzmetusi aci Maska pilsētiņai, atradu lejupejošu taku uz aizu un kāpu iekšā. Kad bija nokāpts, taka virzās pa aizas dibenu  vietām ar nelieliem kāpumiem un kritumiem, apejot šķēršļus. Un tomēr šis pārgājiens likās ļoti grūts. Nesalīdzināmi grūtāks kā Samarijas aiza Krētā. Varbūt tāpēc, ka jārāpjas pāri lieliem akmeņiem, vai tāpēc, ka uz takas nav nekādu norāžu, cik esi nogājis un cik vēl atlicis iet. Skati? Jā, daudzas klintis atmirdz skaistās krāsās. Aiza atduras okeāna krastā, kas tad arī sagādā pēkšņu priecīgu pārsteigumu. Patiesībā tas pat nav krasts, bet līcītis starp klintīm. Te var pa trepītēm tikt izpeldēties, kā arī tā ir osta laivām. Citādi no šīs vietas projām tikt nevar, kā vai nu veicot atpakaļceļā pa Maskas aizu, vai veicot izbraukumu kādā no laivām gar klintīm Los Gigantes, līdz sasniegta civilizācija ar peldvietu. Protams, visi aizas gājēji  ir sagatavojušies skaistajam izbraukumam, jo varenās klintis ir tiešām iespaidīgas un iedvesmojošas, noteikti  iespaidu spēka ziņā brauciens ar laivu pārspēj pārgājienu aizā. Kaut janvāris un okeāns viļņojas paisumos un bēgumos, peldēties var, arī ūdens temperatūra pieņemama. Lai nu kā, šī bij iespaidiem bagāta diena, kas ļāva redzēt un izbaudīt iespaidīgas dabas vietas, kas nekur citur tādas nav.

Pēdējās ceļojuma dienas pavadījām salas dienvidos pilsētiņā Granadilla di Abona, tāpēc pēdējā pastaiga bija uz augšu Teides virzienā, tomēr nesasniedzot Teides nacionālo parku. Kādu taku paņēmu no Vilaflor. Tā veda vairāk pa mežu ar retām priedītēm, bet kalnu un klinšu ar neparastām formām te nebija daudz. Tā ka nevaru ieteikt citiem Vilaflor apkārtni, jo domāju, ka pabraucot augstāk Teides virzienā, varētu būt skaistākas takas. Es par tām šoreiz varēju tikai nojaust.

Vispār Tenerifes reljefs ar kalnu kraujām un arī gleznainajiem  kalnu ceļiem sevišķi tās austrumu pusē sniedz ļoti bagātīgu izjūtu gammu, skaistu piedzīvojumu. Tāpēc kustīgiem un aktīviem cilvēkiem tiešām ziemā, kad Eiropas kalnus klāj sniegs, Tenerife ir sasniedzams un interesants kalnu pastaigu galamērķis.

Apkārt Kalnam

TMB  piedzīvojums

Pirms uzņemties gājienu apkārt Monblānam, pārvarēju ne mazumu bažu un šaubu.  Kā nekā esmu jau septītajā gadu desmitā  un apļveida maršrutu ar visu mantību plecos neesmu gājusi kopš jaunības. Vai negāzīs nemitīgs lietus, vai izdosies dabūt naktsmītnes, vai smagā mugursoma nevilks pie zemes utt. Arī kad 4 mēnešus iepriekš bija nopirkta biļete uz 1.septembri uz Ženēvu, vēl kalkulēju, vai tomēr nebraukt pastaigāt gar Materhornu īsākos maršrutos, skatījos arī ar gidu nodrošinātas organizētas tūres, tomēr drīz šo domu atmetu, galvenokārt tāpēc, ka zinu – man vislabāk iet savā individuālā tempā, tātad, vienai. Jau jūlijā biju skaidrībā ar sevi un sāku rezervēt vietas kalnu namiņos. Daudzi bija jau pilni, un maršrutu nācās iekārtot tā,lai nepaliktu bez naktsmītnes, jo telti un guļammaisu stiept līdzi netaisījos, tāpat kā arī neko ēdamu.

Informāciju par maršrutu un tam pieskaņotajiem kalnu namiņiem var atrast vairākās mājas lapās, man naktsmītņu izvēlē labs palīgs bija montourdumontblanc.com. Jāpiebilst, ka pazīstamie saiti, kā booking.com, neietver kalnu namiņus, tur var meklēt galvenokārt parastās viesnīcas, toties speciālajā saitā atrodami tieši tie namiņi,kas novietoti  uz trases, norādīts arī, cik ilgā laikā paredzēts noiet no namiņa līdz namiņam. Tā ka ja nav paredzama aizkavēšanās, piemēram, lietus dēļ vai lai atpūstos, naktsguļu var sezervēt ļoti veiksmīgi. Man tas arī izdevās, iepriekš nebiju rezervējusi tikai vienu nakti, bet to izdevās ļoti sekmīgi pārlaist liela kempinga hostelī par labu cenu un pie laba ēdiena.

Mugursomā ieliku tikai pašu nepieciešamo, lietus mētelīti, paplānu jaciņu pret lietu, džemperīti, dažus krekliņus un mazliet veļas, lakatiņu pret sauli.  Zeķes, veļu un krekliņus ik pa dažām  dienām izmazgāju, šāda iespēja kalnu namiņos ir nodrošināta. Ekonomējot uz svaru, par fotoaparātu un vifi līdzekli kalpoja iphons, neņēmu arī ceļvežus vai grāmatas. Tā ka somas svars bija ap 5 kg, kalnos daudzi brīnījās par manu mazo somiņu un nūju trūkumu. Nūjas nepaņēmu, jo nebija bagāžas somas, bet atpakaļceļā daži veda nūjas piesietas pie salona somas-airbalticā tas esot atļauts. Biju cerējusi lētas nūjas nopirkt uz vietas, bet lētākās, ko redzēju, maksāja virs 100 eur. Tā izlīdzējos ar ļoti ekonomisku un ekoloģisku līdzekli- atradu nūjas mežā. Tā nebija nekāda problēma, un egles koka nūja izrādās ļoti izturīga un labi piemērota, lai uz tās atspiestos.

Un tā dienā, kad bērni dodas uz skolu, ierados Ženēvā. Transfērs firmā Alpibus uz Argentiere no lidostas bija nopirkts online. Ir divas firmas, kas nodrošina kalnos kāpēju nogādāšanu no Ženēvas lidostas uz Šamonī un apkārtni. Kad noteiktajā laikā bijām sapulcējušies pie kioska, šoferītis aizveda visus uz busiņu un devāmies ceļā. Katru pasažieri aizved līdz viesnīcas durvīm- labi un ērti, kā ar taksi, maksā šis 26 eur. Es biju pēdējā un kad biju pie hostelīša Gite di Belvedere, jau metās krēsla, ciematiņa jaukumus   vairs nevarēja saskatīt. Atlika tikai atpūsties, sakopties un doties pie miera, lai rīt agri uzsāktu maršrutu.

1.diena

Tour du Mont Blanc maršruts neiet tieši cauri Argentiere, var izvēlēties dažas tuvākās vietas, no kurām startēt. Tā kā tūrisma informācijas centra vaļā vēršanas stundu 9.00 negribējās gaidīt, ar autobusu nolēmu doties uz Le Tour, kur ir pacēlāja galapunkts  uz Col de Balme   – pirmajā dienā nolēmu nedaudz saīsināt maršrutu, izmantojot pacēlāju.  Diemžēl, nācās pārliecināties, ka pacēlāja saimnieki pie sestdienas paņēmuši pauzi, un tas kursē tikai no starpstacijas.  Līdz starpstacijai pa iebrauktu grants ceļiņu bez lielas piepūles uzkāpu nepilnas stundas laikā un pēc 10 min. brauciena ar pacēlāju biju pie minētās pārejas. Te brašākie tūristi devās ledāja virzienā, bet Monblāna tūres gājējiem ir paredzēts vieglākais ceļš. Kalnu pāreja  šķir Franciju un Šveici, te ir arī chalet, kur var iedzer kafiju un arī aplūkot norādes dažādos virzienos. Mana nākamā naktsmītne atradās Col de la Forclaz Trient pilsētiņas tuvumā.   Nospraudu mērķi uz Trient pa ātrāko maršrutu (1h50 min), bet nokļūdījos un pēc laba laika attapos,ka esmu aizgājusi pa to, kurš ejams 4 h. Gribējās un negribējās griezties atpakaļ, bet Trient šķita teju ar roku sasniedzama, jānokāpj tikai lejā pa nogāzi. Nokāpt tomēr diemžēl nebija iespējams un tā nācās vien turpināt ceļu pa nogāzi.  Ātrais ceļš būtu vedis pa ieleju, bet šis uzveda arvien augstāk, kļuva grūtāks un Trient jau palika aiz muguras. Kartes man nebija un orientēties varēju tikai pēc norādēm uz takas, bet tādu nebija, jo taka nesazarodamās veda augšup.  Tā tik uz priekšu. Kļuva arvien grūtāk, bija jābrien pāri strautiem un jārāpjas pār akmeņiem. Bet ir tāds likums kalnos gandrīz vienmēr- jo grūtāk, jo skaistāk. Pavērās skatam sniegotās virsotnes. Kad vairākas stundas tā bija iets, taka pagriezās tā kā lejup, uz ielejas pusi, un pēc kāda laika nonācu pie upes.  Upes otrā pusē iekārtota tāda kā telšu vieta  un neliela kafejnīca, bet maršruts piedāvāja divas iespējas nokļūšanai uz nākamo pieturas punktu Champex: virzienu Fenetre d’Arpette (grūtāko), ar skatu uz ledāju un  domājams, iespaidīgiem skatiem, un virzienu uz viesnīcu Col du la Forclaz pa platu līdzenu meža ceļu. Tā kā šajā viesnīcā bija rezervēta vieta naktij, devos turp un jau laicīgi, ap 17  to sasniedzu. Viesnīcā var izvēlēties, ņemt tikai gultas vietu vai arī vakariņas un brokastis. Tā kā biju izvēlējusies bez ēšanas, iegriezos vienīgajā tuvējo fermeru bodītē, kur varēja dabūt mazu siera ritulīti (patiesībā līdzīgs presētam biezpienam) un vīna glāzi. Jutos paēdusi.

2.diena

Rītā daudz nedomādama, izvēlējos vieglāko maršrutu, caur Forklaz  pāreju. Jestrākie gan izvēlējās alternatīvo ceļu caur Fenetre d’Arpette, bet arī pa šo gājēju netrūka, jo TMB ir ļoti iecienīts. Sākumā ceļš ved caur mežu, pēc tam izved plato ar skatu uz sniegotām nogāzēm. Pretējā pusē tālumā ielejā Montrē pilsētas siluets. Tā kā pagaidām vēl nebiju kalnu izlutināta, skati apmierināja, ceļš nebija sevišķi grūts un jau laicīgi ap kādiem 16 sasniedzu  Champex – ļoti smuku kalnu ciematiņu pie ezera, kur vakara stundā pasēdēt un pameditēt. Ciematiņā ir arī kafejnīcas un restorāni, bet šoreiz kopā ar visiem paēdu vakariņas viesnīcā un arī brokastis bija drusku vairāk par kruasāniem. Vieta kalnu namiņā mani ļoti apmierināja, jo dabūju ar atsevišķu starpsienu nodalītu stūrīti ar logu, sev vien. Veļas mazgātavā izmazgātos sasvīdušos krekliņus varēju izžāvēt dārzā uz aukliņas. Skaisti un svaigi.

3. diena

Champex ienāk arī autobusi, un metot līkumus ap kalniem, ar tiem var kulties puslīdz uz nākošajiem maršruta punktiem, ja ir tāda vēlēšanās, bet man tādas domas nebija, un kādēļ lai būtu? Laiks labs, arī ne pārāk karsts, un nākamā nakšņošanas vieta La Fouli Hotel Edelweis 4h gājumā. Ceļš nav grūts. Sākumā pa mežu, pēc tam daļēji gar ceļu un garām autentiskiem šveiciešu ciematiņiem. Vēlāk taka ieveda dziļāk kalnos un piedāvāja ļoti interesantas akmeņainas nogāzes. Tie bij skati uz Ferret kalnu grēdu, bet es gāju tā kā pa ieleju. Arī La Fouli smuks ciematiņš un Edelweis pašā centrā. Guļamtelpa gan nemīlīga, ļoti liels matraču klājums, gultas veļai jābūt līdzi. Vakarā sēdēju uz terases un dzēru alu, veroties sniegotās spicēs, pēc tam ēdām vakariņas un radās iespēja izrunāties ar Šveices vācieti, ar kuru turpinājām pļāpāt arī rītā pie brokastu galda. Pēc tam bija jāšķiras, jo viņš TMB negāja, bet bija atbraucis kalnos tikai uz kādu dienu.

4.diena.

Šodien tāda ļoti nozīmīga diena un izrādījās arī ļoti skaista, tās gaitā sasniegšu  pāreju Grand Col  Ferret (2537, tā arī ir augstākā pāreja manis izraudzītajā maršrutā) un no Šveices ieiešu Itālijā. Ceļš uzņēma augstumu pakāpeniski, sākumā gandrīz nemanāmi. Ceļmalas pilnas puķu, bet tālāk tās nomaina akmeņi. Taka kārtīga, pat velosipēdisti te pārvietojas tīri sekmīgi, kā arī zirgi un ēzeļi nes nastas slinkākajiem kāpējiem. Kad pāreja sasniegta, skati paveras pasakaini, labākie visā tūrē, varētu arī paiet Petit Col Ferret virzienā pa kalna kori, bet negribējās tērēt spēkus, nez cik to vēl vajadzēs. Nokāpšana Itālijas pusē izrādījās diezgan stāva un krasa, bet daudzi arī kāpa uz augšu no pretējās puses. TMB var iet abos virzienos, un manis ieturētais īstenībā bija mazāk populārais. Tā pēc pāris stundām biju Arp Nouva, kas atradās skaistā olīvu parkā upju satekā. No šejienes kursē autobusi uz Kurmadžoru (Courmayeur). Atbrauca brīnumsmaidīgs un humora pilns itāļu šoferītis, kas plēsa jokus visās vajadzīgajās valodās. Tā jautrā bariņā ieradāmies Itālijas piemonblāna galējā pilsētiņā. Bija doma šeit uzkavēties dienu un uzbraukt Aiguille du Midi no Itālijas puses, bet diemžēl pārdomāju un nolēmu to darīt beigās no Šamonī. Žēl gan. Viesnīca bija vienkārši karaliska par ne visai augstu cenu, brokastis restorānā, kur apkalpo viesmīļi ar paklanīšanos. Jutos ienākusi civilizācijā uz vienu nakti, jo rīt došos tālāk par spīti slapjajai prognozei. Bet neko darīt, rītvakar mani gaidīs viesnīcā Les Chapiex jau Francijā.

5.diena

Ap astoņiem pēc labām brokastīm devos uz autobusu , virziens La Vissaile, lai izbrauktu no pilsētas pa TMB maršrutu un vēl kādus kilometrus ārpus tās. Lietus vēl nelija, lai gan slapja prognoze bija uz vismaz divām nākamajām dienām. Devos ceļā garām ezeriņam Lac Combal un tīri smukiem kalnu skatiem pārejas Col de la Seigne (2512) virzienā. Vēl virsotne bija labā gabalā, kad ik pa laikam uzradās un atkal pārgāja lietus šaltis, bet kad tās mitējās, vējš drusku nopūta slapjumu no drēbēm un pāreju, kas ir arī Itālijas un Francijas robeža, sasniedzu vēl diezgan sausa. Tomēr lielu prieku uzkavēšanās uz pārejas nesagādāja, jo pūta ļoti auksts un mitrs vējš, pa laikam kapāja lietus un pat sniega graudi. Pārejai  seko ļoti plašs un labu laiku atklātā laukā ejams plato, kas citos apstākļos būtu pat interesants, bet šoreiz uzdzina vienīgi aukstus drebuļus. Pēc plato šķērsošanas vējš mazināja spēku, toties lietus pieņēmās. Kad pēc pāris stundām bija sasniegts par labu izslavētais namiņš ar labu sieru „Les Mottets”, biju tik slapja, ka likās – pasēdēšana telpās tādai žurciskai gājējai nemaz  nepienākas. La villa des Glacierts faktiski nav nekāds ciematiņš, jo bez sierotavas un namiņa nekā vairāk te arī nav, bet no šejienes var pagriezties pa alternatīvo un grūtāko taku, nošķeļot maršrutam aso stūri. Es gan gāju uz šo stūri, kas arī ir ciemats Les Chapieux. Gāju pa govju pļekām, līdz sasniedzu to lietum arvien līstot un  slapjuma pievilkusies līdz pēdējai iespējai. Patiesībā ciematu grūti nosaukt par ciematu, bet tomēr tā ir kā bedre, no kuras atiet vairākas ielejas, un te pat pienāk autobuss pa vienu no tām. Bet tā ciemā ir bērnu vasaras skola, kempings, veikals un divi kalnu namiņi, viens vēl svaigs, nesen atvērts un tieši tur arī bija brīva gulta man. Pēc dēļiem smaržojošā namiņā bija kalorifers, uz kura žuva manas bikses un cits, kamēr pati gāju uz veikalu, jo vakariņas te tika atteiktas. Tiku pie gandrīz identiska siera ritulīša kā toreiz Šveicē, kā arī banāniem un karstas tējas. Kad atgriezos, pakāpeniski savilkās arī citi kalnu cilvēki un uz kalorifera manu sauso drēbju vietu ieņēma slapjās viņējās. Tā visa istabiņa rītā bija izžāvējusies un pa rasaino zāli varēja doties skopajās, tikai no kruasāniem un kafijas sastāvošajās brokastīs.

6.diena

Piemircis, vējš dzenā pelēkus mākoņus, bet tā skaisti, miglas un lietus nav. Viziens uz Col du Bonhomme panorāmiski interesants un man patika gan kalnu formu, gan krāsu ziņā, jo krasi atšķīrās no vakar redzētā. Pēc kāda laika sasniedzu minēto namiņu – patiešām īstu kalnu namiņu, kur katrs tiek gaidīts un laipni uzņemts, vai dzer kafiju, ēd, vai vienkārši pašķirsta žurnālu pie kamīna. Tāds ir patiesais franču šarms un vienkāršība.  Šai pārejai pat īsti nepamanīju augstāko punktu (varbūt tas bij pie namiņa), kur turpinājās izplūdis un bezveidīgs plato ar nelieliem kāpumiem un kritumiem, bet vispār interesants reljefs. Kaut kādos videoklipos biju redzējusi te cilvēkus ejam pa sniegu, un drusku baidījos no šīs pārējas, taču nekādi sniega lauki jāšķērso nav. Tiesa, sniegs te pa laikam ir kādu pleķu un pakusušu lāmu veidā, bet tas skatam piedod tikai rozīnīti, nav nekāds ledājs. Tā agrā pēcpusdienā biju pie baznīciņas Notre Dame, kur kādu stundiņu patusēju. Pēc kāda laika sasniedzu kempingu. Tur lai gan nerezervētas, dormitorijā bija brīvas gultas, un dabūju guļvietu ar vakariņām un brokastīm laikam par 40 eur- cena bija lieliska! Drīz saulītē žuva manas drēbes, bet vakariņās bij viss kā nākas, un arī vīnu dzērām kopā ar franču grupiņu, un arī brokastis bija labas.

7.diena

Biju iedomājusies vieglu dienu, bet sanāca pati grūtākā visā maršrutā. Līdz Les Contamines izrādījās bija jāiet vesela stunda, tad vēl ilgi maldījos pa šo pilsētu, līdz atradu pareizo taku uz nākošo punktu Les Houches. Maršruts nav garš, turklāt pēdējo posmu var nobraukt ar pacēlāju. Sākumā taka vijās pa mežu, tā nekas. Grūtība sākās, kad bija jākāpj pārejā Col de Tricot- tikai 2120 m, bet kas par metriem! Nenormāls slīps stāvums, kur katrs solis prasīja piepūli. Turklāt nežēlīgi spieda saule, pusdienlaiks, ap 30 grādu bija. Izdevās tomēr uzsvempties, tā nu bij sajūta, it kā būt iekarots pats Monblāns. Tālāk bija jātiek līdz pacēlājam, bet jo vairāk tiem tuvojos, jo cerības ruka, un pamatoti. Pacēlāji sen apturēti, nu jau 6 vakarā. Bet kājas vairs neklausa. Līdz Les Hauches 2h pa zemes ceļu. Brauca arī vairākas mašīnas, bet neviena nevēlējās paķert mani līdzi. Pa ceļam kādā restorānā iedzēru cafe creme un atkal aši, aši. Pēdējie autobusi uz Šamonī no Les Hauches atiet ap 8, un par laimi, uh! Paspēju. Un ap ap 8.30 biju hostelī. Recepcijas meitene jau prom, bet man atstāta aploksnīte ar informāciju. Laipni un smuki. Ieņēmu gultiņu, nomazgājos un devos uz restorānu atzīmēt uzvaru, jo uzskatīju maršrutu par izietu, kaut posms starp Šamonī un Argentiere ir tikai busiņā izbraukts.

8. diena

Agri no rīta devos uz pacēlāju, lai šoreiz beidzot uzbrauktu Aiguille du Midi un apskatītu to Monblānu tuvplānā. Stacijā aizdomīgi kluss, nekādas rindas, lai gan diena skaidra kā kristāls. Kā tad, man atkal neveicas! Slinkie franči, viņi pat nepaskaidro, kāpēc pacēlājs nekursē. Tagad saprotat, kāpēc man žēl, ka neuzbraucu no Courayeur. Itāļi tomēr uzticamāki.... Nu neko, izbraucu līdz starpstacijai. Arī te ļoti skaisti, vēsi, aizgāju pie ezeriņa, kas blakus ledājam  un kur poļu tūristi jauc nost telti, lai kāptu uz augšu. No turienes paņēmu vienu taku, kas aizveda uz ļoti skaistu vietu ar skatu uz ledājiem un kas bija kā paradīze. No turienes uz Šamonī atved kalnu vilciens. Jau pievakarē sēdēju bulanžērijā un mielojos ar brīnišķīgajām franču smalkmaizītēm.

9.-10. diena. Pilsētu dienas.

Pirmo dienu pavadīju Annesī. Brīnišķīga Francijas pilsētiņa ezera krastā, ar kanāliem un senu namiņu rindām to krastos. Vakarā ierados Ženēvā, kur pārnakšņoju. Tad paklaiņoju gar ezera krastiem un pa pilsētas vecāko daļu, lai vakarā ar bezmaksas autobusu (Ženēvā pilsētas transports visiem ir bez maksas) dotos uz netālo lidostu. Tur noslēdzās mans ceļojums.