Starp neziņu un akmeņiem. Pireneju ceļojuma iespaidi
Bija atlicis mēnesis līdz lidojumam uz Barselonu, kad no nekonkrētiem sapņiem par Pireneju smailēm pārgāju uz interneta resursu izpēti, meklējot skaistākās takas un iespējas uz tām nokļūt. Jau pirms pāris gadiem tiku iecerējusi veikt kādu gabalu no vairāk nekā 800 km garā transpireneju pārgājienu maršruta Senda Piraneika jeb GR11, kas sākas Vidusjūras piekrastē un noslēdzas Spānijas ziemeļos pie Atlantijas okeāna. Rakstāmgalda tālākajās atvilknēs vēl glabājās izkopēts šīs takas apraksts posmu pa posmam ar manām atzīmēm par skaistākajiem gabaliem un iespējām piekļūt tiem ar sabiedrisko transportu. Taču pasliktinoties sirds veselībai, pamatoti šaubījos par savām spējām pieveikt šos skaistākos posmus, kas atradās tieši kalnu grēdas vidienē un bija tie grūtākie. Tāpēc nolēmu vienkārši ņemt skaistākās atsevišķās takas un varbūt izmēģināt arī kādu pieejamāku GR11 posmu.
Gribējās jau iepazīt gan Katalonijas kalnus un Andoru, gan par skaistāko Pireneju apgabalu uzskatāmo Ordesas nacionālo parku un tā apkārtni, gan palūkoties uz Aneto smaili, augstāko šajos kalnos. Bet skatoties kartes, sapratu, ka bez personīgās automašīnas 10 dienās spēšu paviesoties tikai kādā vienā no izvēlētajiem apvidiem, un vispievilcīgākais šķita Aragona, konkrēti Ordesas parks ar kanjoniem, skaisto Monte Perdido smaili, izcilo dabas objektu Gavarny cirku Francijas pusē. No cirka var aizceļot uz Gavarny pilsētu un tālāk aizbraukt uz slaveno svētvietu Lurdu. Taču man, lai arī gribējās iebāzt degunu Francijas pusē, tik tālu doties nebija ieplānots.
Interneta resursi rādīja, ka no Barselonas trīs stundās varu aizbraukt uz Pireneju pakājē atrodošos pilsētiņu Barbastro, no turienes startēt uz vairākām kalnu ielejām. Ar pārsēšanos Ainsā domās jau kāpu vienīgajā autobusā dienā, kas no Ainsas aizvizinās tieši uz Ordesas sirdi Torlu. Nolūkoju dažas viesnīcas un domās izstaigāju vairākas takas, gara acīm redzēju gan tiltu, pa kuru šķērsošu Spānijas-Francijas robežu, gan Gavarny ūdenskritumu spēku. Tomēr pēdējā brīdī ejot dziļāk autobusu kustības grafikos, izrādījās, ka autobusu uz Torlu vairs nav. Laikam vasarā ir bijuši, bet tagad oktobrī nav un viss! Bet no Ainsas līdz Torlai ir savi 50 km, iešanai par tālu. Ko nu? Sāku meklēt citas iespējas. Kamēr pētīju, kas skatāms blakus ielejā - Bielsas apkārtnē, uz kurieni no Ainsas kursēja autobuss, tikmēr arī tur vairs nebija viesnīcu par cenu, kas rakstāma ar diviem cipariem. Tad pamanīju trešo iespēju - Benaski (Benasque) jau citā ielejā, kur vajadzīgā datumā bija pieejamas viesnīcas par apmēram 50 eur un no Barbastro kursēja autobusi, pat vairāki dienā. Tad jau uz vietas redzēs, varbūt no turienes vēlāk varēs pārcelties uz Torlu, manā rīcībā taču veselas 10 skaistas rudenīgas dienas!
Barbastro ir starppietura Huesco autobusam, un 8 rītā no autoostas tieši blakus Barselonas centrālajai stacijai Sants atiet šis autobuss. Pēc vēlā reisa un lidostā pārlaistās nakts iesnaudusies, nemaz nemanīju skaistos kalnus izbraucot no pilsētas, bet pamodos kaut kur pusceļā, kad pa logu vērojami vien līdzenumi ar rudenīgu sausuma izkaltētu zāli un apvītušiem kultūraugiem - tāda skumja un garlaicīga ainava. Barbastro nelielās autoostas laipnais kasieris iepriecināja, ka autobuss uz Benasque būs pēc pusstundas, ko aizvadīju jaukā skvēriņā pretī autoostai, kur bez manis vēl garlaikoti rudenīgo saulīti baudīja pāris pensionāri. Tālākais ceļš šoreiz bija tik iespaidīgs, kas neļāva iemigt - dziļas aizas un klintis mijās ar ielejām un skatiem uz kalnu apaļajām zilgani zaļajām mežainajām virsotnēm, līdz ieripojām Benasque ielejā, kas reiz sākusies, arvien šaurāka palikdama, stiepjas līdz pašai Francijas robežai. Nelielā Benaque pilsētiņa laikam ir ielejas centrs un arī autobusa galapunkts, atlikušos apmēram 20 kilometrus līdz Francijas robežai tas nekursē, lai gan turpinās šoseja, ne sliktāka par mūsu Liepājas.
Benasque ir tāda kā Pireneju Šamonī, gaumīga pilsēta no pelēku ķieģeļu namiem un šaurām izteiksmīgām centrālajām ieliņām, atstāj diezgan rosīgas pilsētiņas iespaidu. Gar tās malu no kalnu augstumiem šurp atskrējusi upe jau normālā platumā, apaugusi zaļumiem un vietām palēkdamās pāri akmeņu aizsprostiem, dod patīkamas izjūtas katram, kas pārvietojas pa gar piekrasti iekārtototajiem kājceļiņiem. Kad biju iekārtojusies tīri jaukā viesnīcā, istabā ar terasīti un skatu pār jumtiem, kā arī, kā vēlāk izrādījās, Spānijas apstākļiem ļoti labām brokastīm, tuvējā āra kafejnīcā paēdu pusdienas un nolēmu pakāpties kalnā, kas tieši no ielejas veda strauji augšup pa vairākām takām, kuru starta punktos iekārtotas plāksnītes ar norādēm un kuras arī atzīmētas taku kartē. Pakāpos tikai kādu gabaliņu, līdz vietai, kur taku aizšķērsoja govju bars. Nezinot, vai tās ir miermīlīgas piena devējas vai nikni buļļi, nolēmu neizaicināt dzīvniekus un devos atpakaļ. Supermārketā nopirkto sangriju tukšoju uz terases, piekožot šokolādi un gaidot kaut cik pieklājīgu vakara stundu, lai varētu ieritināties miega mātes palagos, kas pēc lidostā nonīktās nakts tā vien vilināja.
Jau brokastlaikā bija skaidrs, ka jaukā pilsētiņa šodien jāpamet, jo šajā viesnīcā tuvākajām dienām brīvu vietu nebija un lai gan bija tikai ceturtdiena, arī pārējās nekas lētāks par 100 eur nebija atrodams, arī kalnu namiņi uz abām pusēm no Benasque ielejas aizņemti uz tuvākajām divām naktīm. Tāpēc uz šīm divām traki pieprasītajām naktīm norezervēju hosteli kaut kādā nezināmā elles nostūrī neapjaustā vietā Liri, kas atradās 14 km attālumā no tagadējās atrašanās vietas. Pirms došanās uz Liri nolāmu nedaudz pastaigāt pa kalniem rīta svaigumā. Iedurot ar pirkstu taku kartē, izvēle krita uz Plan de Senarta - vietu, no kurienes iet ielejas ceļš Aneto virzienā. Pievilcīgs šķita arī otrs punkts - La Besurta tuvu Francijas robežai, taču tik tālu aizkļūt neloloju cerības. Parkingā vakar biju izpētījusi autobusu sarakstu, uz abām šīm vietām tie bija kursējuši vairākas reizes dienā un gana ērtās stundās, bet diemžēl vasaras sezona un arī autobusu braukāšana pa kalniem šeit beigusies jau pirms mēneša, 17.septembrī. Atliek tikai balsot, ko gan citu. Parkings pilns ar automašīnām, cilvēki no viesnīcām dosies takās, šeku reku divi jaunekļi paņems mani līdzi. Paņēma. Aizveda līdz Senarta, mazliet tālāk, nekā pašiem vajadzēja. No Senarta stāvlaukuma var iet pa ieleju uz priekšu, bet var arī nogriezties pa zemes ceļu Vallibierna ielejā, kuru izvēlējos es, un veiksmīgi apturēju mašīnu. Divi spāņu jaunieši brauca līdz Refugio Corona, no kurienes atiet pastaigu takas augstāk kalnos. Braucot pa akmeņaino klinšu ieskauto zemes ceļu, sāku apdomāt par tikšanu atpaka─ jo 12 bija jāizčekojas no viesnīcas. Tā pusceļā atstāju jauko pārīti un devos kājām atpakaļ. Dziļš egļu mežs, tūlīt izlīdīs lācis. Biju lasījusi, ka Pirenejos dzīvojot 65 lāči, un kāpēc lai kāds no tiem nenostātos uz pakaļķepām tieši manā priekšā. Lai aizbaidītu pinkaini, uzrāvu kādas latviešu dziesmas vārsmas un soļoju tālāk. Pat satiku pāris pretimnācējus - tie laikam GR11 gājēji, jo pa šo ceļu iet kāds no tā posmiem, kamēr svētdienīgie pastaigu cienītāji taču aizbrauca ar mašīnām. Tālāk egļu un varenu miršu krūmu ieskauts ceļš gar ezeru un upi veda tālāk, 6 km garo gabalu līdz viesnīcai biju pieveikusi līdz 11.30, un pirms izčekošanās vēl viesnīcā paspēju izdzert tējas krūzi no ceļmalā saplūktiem ārstnieciskiem augiem.
Nu jau ar mugursomu plecos virzījos ārā no Benasque pa ielejas ceļu. Smuka ietve ar soliņiem, nemaz negribas stopēt. Drīz sasniegta nākamā pilsētiņa Erise aiz kuras sākas paliels ezers, gar kura krastu ved ceļš. Izskatās diezgan aizaudzis, neviens ne peldas, ne sauļojas, ko gan te dara tie desmiti autobraucēju, kas noparkojušies krastos? Tā omulīgi noieti kādi seši kilometri līdz tiltiņam, kuru šķērsojot ceļš pagriežas kalnup Liri virziena. 9,3 km ejami, vēsta ceļa stabiņš. Meža ēnā uz akmens atpūšoties, izmalkoju sangrijas glāzīti, piekožot vēl Rīgā pirktos prjanikus un ceļu mugursomu atpakaļ plecos. Vientuļš ceļš, te mežs, te klintis, paretam paiet garām kāda mašīna, bet nepievēršot tām uzmanību, čāpoju uz priekšu pa līkumaino, kalnup vedošo ceļu, pa kuru galapunktā būšu pacēlusies par 400 m augstāk, jo Liri atrodas 1400 m.v.j.l. Pusdienlaika saule karsē, radot spiedienu galvā. Kad kāds pusceļš pievārēts, parādās pa kādai mājai, fermai vai pat nelielam ciematam, bet ceļmalās šur tur skatu vietas, kurās piestājušas mašīnas ar ainavas vērotājiem. Re, uz vientuļa ceļa man pretī drasē liels suns. Bet varbūt vilks, jo apdzīvotu vietu tuvumā nav? Pretī parādās riteņbraucējs, mierīgi pabrauc garām dzīvniekiem neaiztikts, tāpēc arī es atsāku gājumu. Suns pēkšņi pazudis kā ūdenī iekritis. Ainavai kļūstot arvien kalnainākai un iespaidīgākai, ap pieciem atduros pret pilsētas plāksnīti ar uzrakstu "Liri"· Tālāk līdz hostelim vedīs maps.me. Riņķoju pa šaurajiem ceļiem starp no pelēkiem ķieģeļiem būvētajām tradicionālajām mājām. Kaut kur te viesnīcai jābūt, bet tās uzraksta nav un nav (izrādās, viesnīcas fasāde novietota lielās apbraucamās ielas pusē). Liri ir tāda kā pasaules mala - tālāk kalnos ceļa nav, bet apmetusi loku ap pilsētu, šoseja it kā pagriežas atpakaļ un pa citu maršrutu aizved atpakaļ uz Benasque ieleju.
Viesnīcā tukšs un kluss, grīdu mazgājošā sieviete uzņem ne visai sirsnīgi un ieved pagaidām tukšajā istabā, bet vakariņas nesola, jo es tās neesot pasūtījusi. Kafiju gan pagatavo, ar to un sangrijas atlikumu arī mierinu tukšo vēderu, jo neko ēdamu te nopirkt nevarot un ciematā neesot ne veikala, ne kādas citas ēstuves. Sasvīdušais krekliņš izmazgāts žūst uz žoga, pati lasu ceļmalas atstāto grāmatu būdiņā atrastu Hemingvejas romānu. Tumsa iestājas ap astoņiem reizē ar vakariņu laiku. Viesnīcas meitene atmaigusi un pavēsta, ka vakariņas tomēr dabūšu, jo kāds esot atteicis rezervāciju. Sēžam pie tukša galda pusstundu un ilgāk pēc paredzētā vakariņu laika, saprotu, ka gaidām, kamēr būs saradušies visi ēdāji. Beidzot tas arī notiek un mūsu priekšā nonāk šķīvītis ar zaļajiem salātiem. Tiem seko gabaliņš kaut kā, kas nav lazanja. Uzēdot nelielo trauciņu ar desertu, vēdera prasības nedaudz apmierinātas, bet laikam daudz pilnākam par 9 eur tam arī nav jābūt. Otrajā vakarā ēdamais bija nedaudz sātīgākas, jo salātu vietā dabūjām zupu, bet pamatēdienā- ceptas desas līkumiņu ar ceptiem kartupeļiem. Viesnīcas cenā iekļautās brokastis tādas jocīgas - pacieta maize ar sasmalcinātu tomātu masu, bet kafijas vietā man nepajautājot iedeva espreso (Spānijā ja prasi kafiju - dabūsi espreso, bet ja vēlies ko citu, tas jāpasaka). Turklāt galda piederumos ietilpa vien šķīvis, bet ne nažu, ne dakšu, ne karošu. Notiesāju pat divas cietās maizes šķēles, jo līdz astoņiem vakarā nekāds ēdiens nebūs pieejams.
Pēc brokastīm devos apsekot apkārtni, meklējot pastaigu takas kalnos. Internetā atradu sešas, piecas īsas, bet vienu 9 angļu jūdzes garu. Tomēr kas ir rakstos, tas faktos nebija - atradu tikai trīs (divas no tām vēlāk savienojās vienā) īsās takas kalnu virzienā un vienu uz leju ejošu, bet garās takas gan nebija. Kā pirmo ieņēmu taku uz eremīta namiņu, kas veda nedaudz augšup, apkārt kalnu jūra te lauzītām klinšainām, te apaļām virsotnēm, te brūnganām, te baltām zaļuma nedaudz izraibinātām klintīm. Skaisti un iedvesmojoši. Drīz sasniegts arī eremīta namiņš, līdz kuram jāpakāpjas neliela paugura virsotnē. Nekas darāms te nav, jo namiņam var apiet apkārt, bet iekšā ieskatīties nevar, tas slēgts. Ko gan te cilvēks Dievu lūgdams ēdis? Varbūt ābolus, kas šur tur dabūjami, nelieli, sausnēji vai cieti, bet tomēr ēdami. Taka tomēr pie namiņa nebeidzās, bet virzījās augšup pāri strautam un garām nelieliem ūdenskritumiem. Kad kādu gabalu biju pakāpusies iedomātās kalnu pārejas virzienā, atdūros pret dubulti norobežotu aploku un ceļu turpināt aizliedzošu uzrakstu. Laikam tur ganās lopi, un lai gan ļoti gribējās redzēt ainavu aiz pārejas, tomēr pagriezos lejup un pa citu ceļiņu atgriezos Liri.
Atstiepusies tukšajā pakingā uz soliņa labi atpūtos no gājiena un karstās pusdienas saules, tad meklēju vēl kādu taku. To, kas pa nātrēm veda lejup, iet negribējās, bet citā parkingā sākās arī vēl viena taciņa uz kalniem, esot 15 min gara. Tā pa ceļiņu aizveda pie akmeņainas upītes un garām tai pakāpās pretī zaļajām, šur tur dzelteni iekrāsotajām nogāzēm. Nobeidzoties taka ieveda kādā zāļainā laukumā, kas izskatījās pēc sen pamesta ābeļdārza, Viena ābele izrādījās sevišķi dāsna, pilna ar lieliem dzelteniem āboliem. Iekožoties izrādījās saldi, gatavi un diezgan sulīgi. Nošķinu no ābeles kādus piecus, jo kritušie likās miltaini. Karaliskas pusdienas, vēders pilns, kad bija apēsti divi, vēl trīs somiņā. Tāda bagātība pilnīgi par velti laikā, kad manā Latvijas dārzā šovasar neviena ābola. Kāda laba stunda pagāja, kad skatus un ābolus baudīdama, atgriezos parkingā, kuram garām pa ceļu zvaniņus skandinādamas devās aitās. Pa priekšu vedējs ar trim suņiem, tad vismaz tūkstotis aitu, bet procesiju noslēdza divi jaunieši ar garām nūjām rokās.
Hosteļa vientulībā turpināju Hemingvejas romānu, pa vaļējām durvīm klausoties aizlidojošo dzērvju klaigas. Tātad arī šeit tām pa ziemu par aukstu, kur gan tās dodas? Bet man rīt jādodas tālāk, atpakaļ reiz jau ietos 9,3 km, tad Benasque ielejas pretējās kalnu grēdas pusē uz kalnu namiņu Refugio Angel Orus el Forcati (Eņģeļa ausī). Kā tik lielu attālumu pieveikšu, vēl nezinu.
Dzetrajā rītā stāvu uz izmirušā ciemata klusā ceļa kādā kanu iedobē, kur ērti apstāties mašīnai, kas uzradīsies un mani paņems. Esmu palūgusi Dieviņam, lai tas notiktu. Pagaidām viņš atsūta nevis mašīnu, bet zvaniņu skaņas, kas liecina par lopu tuvošanos. Šoreiz tās ir govis, visas pelēkbaltenā krāsā. Pa priekšu vedējs, tad vairāki simti govju, kas cenšas noplūkt pa zāles kumšķim ieplakā, kur pakāpusies augstāk uz akmeņiem stāvu, bet pulku noslēdz trīs suņi, kuri riedami un skubinādami savāc katru, kas kavējas. Karavānas kārtību pilnībā nodrošina beigās braucoša automašīna. Kad govis garām, no līkuma izripo automašīna, naski ceļu roku un mēģinu pat smaidīt. Apstājas. Jauns pārītis tā kā redzēts hostelī, Jautā, kur braucu, mēģinu teikt, ka līdz ceļa galam, bet vienīgā vieta, kuras nosaukumu atceros, ir Benasque, un to arī nosaucu. Jaunieši uzliek navigāciju un izbraukuši 9,3 km aizved mani līdz tai vietai, kur vēlos. Tātad speciāli atveda mani tur, kur man vajadzēja un pat nezinu, cik tālu bija nodomājuši braukt viņi. Ļoti jauki, pateicīga un gandarīta sāku meklēt ceļa galu, uz kura redzēju uzrakstu par Angel Orus, taču šodien tā vairs nav. Beidzot maps.me atved atpakaļ uz Eristi un ievirza kādā takā, kas ved augšup gar upīti. Re, arī uzraksts, ka līdz Angel Orus esot 12 km. Kad pilsētiņas nami aiz muguras, eju pa meža ceļiņiem, kuru vienā pusē dziļi kanjonā šalc upīte. Jauki un labi, ka ne pavisam vientulīgi, jo uzrodas jauns pārītis, kas iet man pa priekšu, aizbaidot lāčus un savvaļas suņus. Tāpēc nav bail. Pēc vairākiem kilometriem sasniegts tltiņš, no kura skaisti skati uz akmeņu pilno upīti. Mani apsteigušie jaunieši sēž uz tiem un priecājas par skatiem.
Nu sasniegts ceļš, kas virzās virs upītes kanjona tās pretējā pusē. Tā kā ir sestdiena, uz tā netrūkst automašīnu, kurām iespējams aizbraukt līdz parkingam pie ūdenskrituma Cascade de Espigantosa. Ūdenskritums tiešām ievērības cienīgs, esmu aizgrābta un pat palūdzu kādu mani nofotografēt. Kamēr ceļš uz kalnu namiņu turpinājās gar upi, bija jauki un viegli, bet pēdējā posmā bija jākāpj upes stāvajā kraujā augšā, līkumojot starp akmeņiem un ciņiem gandrīz vertikāli, īsā posmā pārvarot kādus 400 augstuma metrus. Kad biju tikusi kraujai pāri un šķērsojusi mežiņu, acīm pavērās klajš akmeņains klaids, bet kādai klintij piekļāvies aiz akmeņu milžiem vīdēja vientulīgā namiņa jumts. Kādas 15 minūtes pakāpjoties, sasniegts arī pats namiņš. Durvis meklējot, apgāju klusajai ēkai apkārt. Iekšā pie gariem koka galdiem ar ēdamo un dzeramo sēdēja pilns ar kalnos kāpējiem, kas stiprinājās ar pusdienām skaļās balsīs tērzēdami. Kāda sieviete mani pamanīja un parādīja vietu, kur tūristu zābaki nomaināmi pret gumijas čībām, kā jau šādās viesnīcās ierasts. Ar sievieti pie virtuves lodziņa sapratāmies vāji, tomēr manu ID karti viņa savāca un dabūju arī lielu krūzi ar kafiju, bet pēc brīdiņa "plato"─ kuram biju ar pirkstu iebakstījusi spāniskajā ēdienkartē - gaļas šķēli ar kartupeļiem, mazliet dārzeņiem un ceptām olām. Pēc pusdienām bija pienācis iečekošanās laiks, kas izpaudās tā, ka tiku aizvesta uz guļamistabu, kur biju pirmā un varēju izvēlēties labāko gultu telpas stūrī apakšējā plauktā. Tur arī pavadīju vakarpusi snauduļodama pie interneta, klausoties, kā vakariņu laikā lejā ēdamistabā nenorimst skaļās un priecīgās ceļotāju balsis. Runāt jau tāpat nebūtu ar ko, ja ir sapulcējušies kādi 50 spāņi vienuviet, kurš tad ņemsies ar vienu ārvalstnieci runāt angliski?
Nākamā diena radīja manī bažas un nervozitāti, jo kartē taka uz nākamo namiņu Refugio de Estos nesolīja neko vieglu, lai gan kopumā no 2100 m nokļūšu zemāk - uz 1800 m, bet ceļā pārvarama kalnu pāreja vairāk nekā 2700 m augstumā, tuvu virsotnēm, kas visapkārt sasniedz vai mazliet pārsniedz 3000 m. Vairāki ezeriņi trases tuvumā solīja arī mazliet romantikas starp kailajām klintīm un akmeņiem. Pēc tieši šādas kalnu vides vienmēr esmu tiekusies, šaubas bija par savām spējām. Brokastis namiņā tika servētas sešos - citādi jau būtu nekas, bet maizes vietā bija sausiņi un keksi. Pēc izčekošanās vēl labu laiku klīdu gar namiņu, vērojot debesis un gaidot uzaustam gaismu. Beidzot pamale sārtojās un gaisma tapa, pirms vēl bija parādījusies saule, kura te galnos gan ieraugāma tikai pēc vairākām stundām, bet kaut kur jau saule uzleca un apgaismoja arī kalnus. Tiklīdz tas bija noticis, pa vienam un bariņos tūristi ieņēma vietu uz takas. Kādu laiku visi gājām pa vienu un to pašu, bet kad takas sadalījās, vairums aizgāja otrā virzienā. Tā uz takas paliku es un akmeņi.
Tie akmeņi tiešām bija milži ne pa jokam. Vispār man kā jau kalnu cilvēkam akmeņi un klintis ir viena no vismīļākajām vielām šai pasaulē, bet te nu bija tādi uz kuriem vispirms jāuzrāpjas un pēc tam ar dibenu jāšļūc nost, jo nokāpt nepietika kāju garuma. Un tāds ne viens vien - daudzi. Uz norādes paredzamais iešanas laiks 6 stundas, parasti man prasa divreiz vairāk, tātad 12 stundas būs pagājušas 8-os vakarā, kad iestājas pilnīga tumsa. Pēc kādas stundas ieraudzīju melnu ūdenskritumu ar mazu upīti, kas iztecēja no melna akmeņu ieskauta ezera - tāds nopietns skats, lai neteiktu - drūms. Vilkos tālāk cauri neparastajai akmeņu valstībai līdz nākamajiem diviem arī melniem ezeriem, aiz kuriem likās, ka būs gaidītā pāreja, tomēr pāreja vēl nebija sasniegta, toties sabiezēja pamatīga migla. Dažus metrus, taku, marķējumu un akmeņus saredzēt varēja, tātad varēja virzīties uz priekšu. Beidzot miglai paliekot plānākai, sasniedzu pāreju un kad nokāpu no tās slapjā plato ar vairākiem ezeriem, miglas auti jau bija prom un pavērās skats uz kalnu smailēm un dažādas formas klintīm.Arī pārejas otrā pusē akmeņu daudzums un varenums nemazinājās. Zemāk bija jāpārvar dažas nogāzes ar to nogruvumiem pa knapi saskatāmo taciņu, lai ieietu skrajā mežā, kur taka līkumoja starp akmeņiem zālainas nogāzes vidū. Pēdējais maršruta posms bija viegls, taka gāja pa mežu virs upītes krastiem un būtu tīri omulīgi ja nebūtu uzkrājies nogurums, kas parasīja atsēsties ik pēc katra kilometra. Liels bija prieks, kad šķērsojot upi pa tiltiņu, tepat ar roku aizsniedzams stāvēja akmens namiņš ar sarkanām logu rūtīm. Bija vēl tikai ap 17-18, tātad biju izgājusi maršrutu apmēram 9 stundās ar astīti.
Ārēji pievilcīgā Refugio Estos bija mazāk ērta nekā Angel Oro, jo dušas un tualetes telpas atradās atsevišķā ēciņā. Ja nav kabatas baterijas, tad pa tumsu var kaklu nolauzt. Tumsa valda no 8 vakarā līdz 8 rītā. Saimnieks izrādījās laipns, nebija jau arī viņam nekas daudz darāms, jo viesi bijām tikai trīs, es un jauns pārītis. Teicu, ka esmu izsalkusi un vēlētos paēst tūlīt, negaidot vakariņas. Man ieteica zupu un atnesa lielu terīni ar zupu, kas sastāvēja no lieliem dzelteniem zirņiem, tiesa, ne visai mīkstiem. Tomēr biju tik izsalkusi, ka iztukšoju terīni, apēdot trīs šķīvīšus zupas un uzdzerot brīnišķīgu zaļo tēju. Sāpēs savilktais kakls atslāba un klepus atkāpās.
Rītā pēc brokastīm slamstījos pa terasi, smidzinot sīkam lietutiņam. Namiņa biedri devās uz pretējo pusi pa GR11 maršrutu, bet es arī pa šo maršrutu uz pretējo, vieglo pusi, pa Estos upītes ieleju pēc 9 km sasniegšu Benasque ieleju un vēl pēc trim kilometriem būšu savā iemīļotajā viesnīcā, kurā jau pavadīju pirmo nakti Pirenejos. Izprātoju, ka palikšu tur trīs naktis, netriekšos nekur tālāk, bet izmantojot stopošanu, mēģināšu realizēt jau reiz iesākto maršrutu Vellibierna ielejā, kā arī padoties uz Francijas pierobežu.
Lietus, lai gan prognozēts jau trešo dienu, arī šoreiz neizvērtās kaut cik vērā ņemamā intensitātē. Mans gājums izvērtās skaists un, galvenais viegls. Dziļā un iespaidīgā kanjonā šalca upe, bet es augšā pa romantisku ceļiņu starp dzeltēt sākušām mežainām nogāzēm. Ievērojamu objektu nebija daudz - apskatīt aizsprostu ar dzirnavu ezeriņu neļāva kāds pēkšņi uzradies sargs, toties vientuļnieces Sv.Annas namiņš ļāva ieiet iekšā un pasēžot uz sola iejusties Annas reliģiskās meditācijas lomā. Koka galds, sols, pavards kamīnā, tās arī visas eremītes ērtības. Namiņš - laba opcija paslēpties no lāčiem un vilkiem, kurus gan neredzēju - tikai melnu vāverīti lēkājam egles zaros un kārtējās govis ganāmies ceļmalās.
Benaque sagaidīja klusa un pamesta. Ielas tukšas, kafejnīcas slēgtas, pat autobuss uz Barbastro nu kursē tikai vienreiz dienā, 5.45 rītā. Ar to arī ceturtdien braukšu. Bet pagaidām izbaudu viesnīcas komfortu - internetu (kura iepriekšējā namiņā nebija), televizoru, siltu dušu un veikalā pirkto pārtiku.
Ar stopēšanu rītā nevaicās. No parkinga neviens tūrists ceļā nedevās, bet garāmbraucošie vāģi pat nepiebremzēja. Beidzot tomēr atradās viens, kas paveda pāris kilometrus, pēc tam vēl viens kādu kilometru. Tad jau labāk iet, šādi līdz La Besurtai nenokļūt, bet aiziet līdz Senartai varu un mēģināt no turienes dabūt rokā kādu braucēju pa ieleju Aneto virzienā. Pa meža ceļu ap pulksen 10 bija sasniegts pagrieziens, bet ja iepriekšējā reizē te mašīnas brauca viena pēc otras, tad šoreiz stāvu jau pus stundu - nevienas. Nolēmu stāvēt stundu, tad domāt, pa kuru ceļu virzīties tālāk. Bet nodomam nebija lemts tikt mainītam, jo parādījās mašīna un uz manu enerģisko rokas mājienu apstājās. Braucējs izrādījās vietējais, daudz ko zināja, pastāstīja arī, ka pa izejamām dienām atsaucoties uz pieprasījumu, bijuši palaisti arī vietējie kalnu autobusi. Tā, lūk, kas to savlaicīgi dos zināt ārvalstniecei! Laipnais šoferītis arī pavēstīja, ka lāčus te pārāk nevarot sastapt un incidentu ar uzbrukumiem cilvēkiem neesot bijis vispār. Šī ziņa priecēja un nomierināja.
Nobraucām 6-7 garo ceļa gabalu līdz Refugio de Coronas, izbraucamais ceļš tālāk neved. Parkingā tikai 2 mašīnas. Laipnais vedējs došoties atpakaļ pēc divām stundām, ja es būšot izstaigājusies, varot viņam pievienoties. Teicu, ka diez vai tik ātri būšu izstaigājusies, un devos pa akmeņiem nobērtu ceļu kalnu virzienā. Pa GR11 maršrutu uzņēmu virzienu uz Refugio Cap de Llauset, zinot, ka līdz galam neiešu. Skaisti! Akmeņu arī šeit netrūka, tomēr tie tik neganti neaizšķērsoja taku. Ik pa laikam takas malā iznira no kalniem nākošais strauts ar nelieliem ūdenskritumiem, šur tur rododendru krūmus rotāja vēlīnie pavasara ziedi, starp akmeņiem izspraukušies ceriņkrāsas krokusi vai vēlziedes, un, lūk, apsārtuši mellenāji ar mazām odziņām, ļoti saldām. Apkārt varenas baltas klintis aizsedz skatu uz Aneto smaili. Esmu samierinājusies, ka to saskatīt neizdosies. Pēc dažām stundām sasniegts pirmais ezers ieplakā starp klintīm, tas arī ir avots strautiņam. Visumā šīs ielejas ainava jaukāka un ne tik smaga kā aizvakardienas akmeņainais ceļš.
Aiz ezeriem vajadzētu sekot pārejai, nevēlējos mocīties ar kāpšanu tajā, tāpēc devos atpakaļ pa jau ieto ceļu, jaunā rakursā pamanot citas detaļas un ainavas īpatnības, kuras krāsas mainās arī gaismas iespaidā. Lūk, klints, kas pirms stundas bija pelēka, tagad laistās balti dzeltenīgā mirdzumā. Pie namiņa Refugio de Coronas ganās govis, ir drusku bailīgi doties cauri bariņam, bet vilina iespēja iedzert kapučino, tāpēc dodos uz ieeju un govis arī nemaz drosmē nepārspēj mani, jo pavirzās malā. Bet tavu brīnumu! Namiņā nesmaržo ēdiens un kafija, te ir vienkārša telpa ar kamīnu, galdu un solu, kā arī divstāvīgu koka lāvu bez matračiem, kur notes brīdī guļammaisā var pārlaist naktī. Tiešām, labāk nekā teltī, esi pasargāts no lietus un zvēriem, turklāt vēl kamīnā uz restēm var uzcept gaļu. Man ēdot plūmes un piedzerot ūdeni, uzrodas GR11 gājējs no Dānijas. Pacienāju redzami izvārgušo puisi ar plūmēm un skubinu nekautrēties notiesāt kādu gabalu no uz kamīna malas atstātās vēl gluži svaigās maizes. Kamēr atpūšamies namiņā, uzradušies trīs spāņu jaunieši pie vienas no divām mašīnām. Saredzu iespēju tikt lejā braukšus, tomēr jaunieši braukšot tikai pēc pāris stundām.
Atstājusi visus puiša cilvēkus tusējam, dodos pa ceļu lejup. Lēnu gaitu baudot dabas skatus ar mežiem un klintīm, tīri omulīga sajūta. Nevienas dzīvas dvēseles, nevienas ēkas, tikai ceļmalā ganās govis. No kurienes tās te uzradušās un kas tās pieskata? Laikam jau kalnu ceļš tik pamiris nemaz nav, jo kur lopi, tur jābūt cilvēkiem. Neviena mašīna mani nepanāk un arī 6 km no Senarta līdz viesnīcai nosoļoju kājām. Dažus kilometrus pirms galamērķa mani panāk dāņu jauneklis, celšot telti Benasque. Bat es nolemju paēst viesnīcas restorānā. Izvēlos puspilno komplektu, kas sastāv no pamatēdiena un deserta. Ar pamatēdienu laikam nokļūdos un ar skaudību skatos uz kaimiņu makaronu pilnajiem šķīvjiem, jo es dabūju tikai nelielus tunča gabaliņus ar dažām salātlapām piedevās. Arī desertā tāds nieks vien, bet nolemju uzskatīt, ka vakariņas paēstas. Brokastīs šajā viesnīcā ir ko pieēst pilnu vēderu.
Rītā vēders piepildīts, bet diena tomēr izvērtās muļķīga. Beidzot bija savilcies sen solītais lietus un lija kārtīgi, te atslābstot, te pieņemoties spēkā. Pastāvējusi nedaudz parkingā un vedēju neatradusi, devos atpakaļ uz numuriņu un ieritinājos zem segas. Pamodos tikai vienos, aiz loga vēl pakšķēja lietus, bet aplikācija rādīja, ka ap diviem lietus mitēsies. Pēdējā iespēja tikt līdz iecerētajai Francijas pierobežai, tāpēc izkūņojos no segām un ietērpusies mitrumu atgrūdošā apģērbā, devos uz parkingu stopot. Neveicās. Beidzot piestāja kāda jauka sieviete, bet aizveda tikai līdz tuvējam benzīna tankam. Intensīvākas līšanas brīžos slēpjoties zem kuplākiem kokiem, atslābuma brīžos turpināju ceļu uz priekšu. Kad bija sasniegts tilts, kur mašīnām vajadzētu braukt tālākus gabalus, iekārtojos labā stopēšanas vietā. Mašīnu maz, bet no tām pašām trīs aizgāja garām, bet ceturto un piekto pat neuzdrošinājos uzrunāt. Kļuva skaidrs, ka Francijas robežu sasniegt nevaru, ka jāizvēlas kas vienkāršāks. Viens asfaltēts ceļš vedot kalnup, pēc četriem kilometriem solīja aizvest uz vietu Cerler. Nolēmu palūkoties, kas šai vietai tik pievilcīgs, ja jau vairums mašīnu nogriežas pa šo ceļu.
Beidzot, ap četriem atspīdot saulei, atguvusi kalnu sajūtu, sasniedzu Cerler - autentisku kalnu ciematiņu vai pilsētiņu. Te arī viss pamiris, neredz cilvēkus, kafejnīcu logi tumši, bet vieta tūristiska. Uz informācijas stendiem vēstīts par takām uz ūdenskritumu un citur. Bet es līdz tumsai varu izstaigāt tik vien kā caur mežu lejupejošo taku atpakaļ uz viesnīcu.
To sasniedzu krēslai iestājoties.
Rītā viesnīcas personāls sagatavoja man galdiņu ar agrajām brokastīm, cik mīļi! Lietum līstot, pus sešos jau stāvēju autoostas būdiņā, un lietum turpinoties, pēc pāris stundām bijām Barbastro. Autobuss uz Barselonu jāgaida vairāk par divām stundām, tas ļāva izstaigāt Barbastro centru. Divas baznīcas, upīte,šauras vecpilsētas ieliņas, kafija stilīgā ar vīna mucām un visu ko omulīgu dekorētā bāriņā.
Barselonā silti un lietus nelīst, un hostelis liels un labi iekārtots. Līdz vakaram noeju prāvu gabalu pa galveno maģistrāli Diagonal un pasēžu uz trepēm Katalonijas laukumā, un laipnas saimnieces iespaidā izvēlos paelju, kas izrādās tiešām lieliska un kopā ar zaļo tēju ļoti makam draudzīga (8 eur). Valdzina kafejnīcu skatlogi ar maizītēm un kūciņām, nenoturos un vienā tomēr ieeju, lai gan maizes Spānijā apēsts krietni par daudz.
Lidojums uz Rīgu tikai parīt. Atlikušo dienu nolemju pavadīt nelielā kūrortpilsētiņā pie Vidusjūras Sidžes (Sitges). Tā no Bartselonas atrodas apmēram tikpat tālu kā Ogre no Rīgas. Braucu gar jūru garām dažām citām mazām pilsētiņām. Uz jūras krastu ejams cauri vecpilsētai ar šaurām ieliņām un gaišiem namiem. Pašā jūras krastā gaida baznīca, no kuras terases pa molu var baudīt jūras klātbūtni. Taču šodien ceļš uz molu norobežots ar lenti, jo jūra puto nevaldāmās bangas. Pelēki zaļo viļņu šļakatas sitas pāri norobežojumiem un apšļaksta cilvēkus. Ir tik neparasti redzēt trakojošu Vidusjūru, jo tā vienmēr ir bijusi silta un peldēt aicinoša. Kad bija noieti vairāki kilometri gar piekrasti, atradu kādu parku ar eksotiskiem kokiem un baseinu, no kurienes uzrodas piekrastes takas. Izvēlos kādu, kas caur palmām, piparkokiem, olīvkokiem un citiem eksotiem aizved uz kādu ciematiņu, kur pie koptiem žogiem zied olīvkoki un citi rozā un zili krūmi, kuriem nezinu nosaukumus.
Uz lidostu biju nolēmusi braukt ar vilcienu no stacijas Sants tāpat kā atbraucu šurp. Tā kā bija vairākas stundas brīva laika, no Sants aizgāju uz Spāņu laukumu un Montžū parku, kur varēju apjūsmot baznīcu, uzdūros grieķu teātrim un botāniskajam dārziņam ar rozāriju, kur auga mazas vienkāršas rozītes, kā arī no kalna augstumiem baudīt skatus pār Barselonu. Spāņu laukumā arī uzdūros pilsētas autobusam nr.46, kas uz lidostu aizveda 40 minūtēs. Divreiz lētāk nekā vilciens, turklāt pa ceļam varēja turpināt baudīt pa logu redzamos pilsētas skatus. Atlika tikai padzert kafiju lidostas kafejnīcā un sagaidīt iekāpšanu Ryanair lidmašīnā uz Rīgu.
Starp ezeriem un akmeņiem. Pastaigas Triglava nacionālajā parkā Slovēnijā
Mans ceļojums uz par “Eiropas zaļo pērli”’ dēvēto Slovēniju sākās no Vīnes. Lai izvairītos no pārsēšanās un stundām ilgas gaidīšanas lidostās (tiešo reisu no Rīgas uz Ljubļanu nav), iegādājos Flixbus biļetes diviem nakts braucieniem. Pulksten 11-os vakarā, lietum smidzinot, pie Vīnes centrālās stacijas, kurai blakus atrodas arī autoosta, gaidīju autobusu. Tas pienāca 10-15 minūtes agrāk. Šai firmai raksturīgi garie reisi dažreiz cauri pus Eiropai - nezinu, no kurienes manējais devās ceļā, bet tā galamērķis bija Venēcija Itālijā. Pirms autobusa atiešanas sākās pamatīgs gāziens, jau baidījos, vai autobusa braucienu tas neaizkavēs (pirms tam bija lasīts par pamatīgiem postījumiem ar plūdiem un vētrām kaut kur Klāgenfurtes apkaimē), tomēr 4 stundu garais brauciens netika kavēts. Snaužot un pieturās pamostoties (tās bija divas, Grācā un vēl kaut kur), jo pa logu tumsā neko saskatīt nevarēja, Ljubļanā iebraucām pat pusstundu pirms paredzētā laika, 3-jos naktī. Tomēr autoostā uz soliņiem sēdēja diezgan daudz cilvēku, arī es pievienojos tiem, lai sagaidītu kaut nelielu rīta rosību pilsētā. Izrādās, Ljubļana ir caurbraucamā vieta daudziem Flixbus maršrutiem, kas no Itālijas un Albānijas puses dodas uz Austriju, Rumāniju, Ungāriju un vēl nezin kur, tāpēc ik pēc pusstundas vai biežāk piestāja kāds Flixbus, izlaida un uzņēma pasažierus, lai atkal dotos tālāk.
Sēžot pamanīju ielas pretējā pusē kāda nama izgaismotus logus ar uzrakstu “Buločnica”. Izrādās, maizes veikals atvērts visu nakti. Iegādājos lielu ar biezpienu pildītu pīrāgu, ko apēdu tūlīt, un kruasānam līdzīgu maizīti, ko pataupīju rīta kafijas rituālam. Tas varēja sākties plkst.5, kad atvēra dzelzceļa staciju un tās kafejnīcu (stacija atrodas tieši blakus autoostai). Kad bija izpētīts vilcienu saraksts un norakstīti Jesenicas vilciena atiešanas laiki, gaismai lēnām svīstot, pēc stacijā iegūtās kartes devos centra virzienā.
Pēc kādu 10 minūšu gājuma pa Miklošičeva cesta (Slovēnijā lielāko daļu ielu sauc cesta, citas -ulica, atšķirību nezinu), sasniedzu Prešeroy trg (laukumu) ar rozā baznīcu un pieminekli ar strūklaku. Šeiit arī no stūra izlīkumo upīte Ljubljanica, lai tālāk virzītos cauri pilsētas galvenajai, vecajai daļai. Abās upītes pusēs iekārtots promenādes ceļš. Devos gar vienu krastu baudīt miera pilno pilsētu. Kafejnīcas slēgtas, soliņi mitri pēc naktī lijušā lietus, pretī uz darbu nesteidzīgā solī dodas mierīgi cilvēki, vicinot aizvērtos lietussargus. Jūtos gandrīz kā Rīgā, ejot no kanāla tiltiņa Nacionālā teātra virzienā, tik ļoti man šī vieta un cilvēki asociējas ar Latviju un latviešiem. Laikam tas pats ritms. Kartē manu uzmanību piesaistīja pils ar lielu parku - nolēmu no upītes krasta uz parku nogriezties tā tālākajā galā, lai pa parka ceļiņiem sasniegtu pili. Cauri zaļajam dārzam un lekniem zālājiem sasniedzu augsto kalnu, uz kura slejas no jebkura pilsētas skatu punkta redzamā vēsturiskā celtne. Tā ir no 12.gadsimta, taču vairākkārt pārbūvēta. Apgāju apkārt mūrim un ieskatījos pagalmā. Vārti uz pili slēgti,biļešu kase tāpat, tikai sētnieks ar lapu pūtēju dzenā apkārtnē nobirušās lapas. Paskatos pulksenī, pili atvērs tikai pēc stundas, tas arī atrisina jautājumu par iekšpuses apskati. Pagriežos pa kādu citu ceļiņu, lai ietu atpakaļ. Necik tālu neesmu tikusi, kad strauji atveras pār parku savilkušies mākoņi un sāk gāzt lietus aumaļām. Knapi paspēju nokļūt līdz kādai arkai, kur lietus netiek klāt. Stāvu zem tās, klausoties lietus šļakstos. Garām paiet daži cilvēki ar lietussargiem un suņiem. Acīmredzot pilsētnieki pieraduši pie tādiem dabas untumiem. Kad gāziens pārgājis mierīgā čaboņā, atstāju arku, taču necik tālu netieku, kad lietus atkal pieņemas straujumā, bet man laimējas atrast citu nojumi. Tā tas turpinās stundas trīs, mainoties gāzieniem ar mierīgākām epizodēm, bet man laimējies
sasniegt pilsētu un upīti. Slēpjoties zem kāda nama balkona, vēroju debesis kļūstam cerīgi gaišākas, līdz parādās arī saule. Pa peļķēm gar upīti dodos uz centru. Eju cauri Kongresa parkam, piestāju pie universitātes strūklakas, apēdu siltu tikko ceptas picas gabalu. Re, pie ilūziju mājas jau sastājusies rindiņa. Tas ir tāds rets objekts, bet nav mans žanrs. Laikam pietiks Ljubļanas, braukšu tālāk, jo mans mērķis nav Slovēnijas pilsētu kultūras apskate, bet daba un kalni.
Pēc stundas jau esmu iekārtojusies vilcienā, kas iet uz Jesenicu, bet mans rezervētais hostelis atrodas Lesce, nelielā pilsētiņā 4 kilometru attālumā no Bled ezera - šo slaveno Slovēnijas pērli esmu nolēmusi apskatīt pirms došanās uz kalniem. Bleda gan atrodas Triglava nacionālā parka pievārtē, tomēr neietilpst tā teritorijā, Re, vilcienā parādās pavecāks vīrs kontroliera formas tērpā. Pārbaudījis biļeti, viņš pavēsta, ka man jāizkāpjot Kranj, tālāk būšot jābrauc ar autobusu. Kas un kā, vīrs plašākos skaidrojumos neielaižas, vai nu negrib, vai tik labi nepārvalda angļu valodu. Kad sasniegta Kranj, iztukšojas viss vilciens un sapulcējas pie stacijas stūra, arī biļešu kontrolieris grozās turpat. Pēc kādām 15 minūtēm pienāk divi autobusi, sakāpjam tajos un braucam. Domāju, ka vedīs visus līdz pašai Jesenicei, taču nē. Pa skaistiem zaļumu ieskautiem un mazliet līkumaini kalnainiem ceļiem tiekam nogādāti līdz nākamajai stacijai, te atkal autobuss iztukšojas un visi dodas uz vilcienu, kas stāv uz sliedēm. Saprotu, ka kaut kāda ķibele vai remonts ir starp šīm divām stacijām, tālāk brauciens atsāksies vilcienā. Patiešām, Lesci sasniedzu bez sarežģījumiem un atrodu hosteli kalniņā pie baznīcas. Man nav nekādu iebildumu pret baznīcām, un tā kā rītos mostos agri, arī šoreiz to nav. Ja vēlētos ilgāk pagulēt, tad gan būtu. Jo baznīca zvanīšanu sāk septiņos rītā ar skaļu un enerģisku kononādi, atkārtojot to ik pēc 15 minūtēm ar mazāku spēku. Citādi hostelis jauks ar atsaucīgiem cilvēkiem un plašu dormitorija istabu, kur visas gultas ir vienstāvīgas. Hosteļa priekšā terase ar galdiņiem un krēsliem, bet no lietus aizargāts esi tikai pie dažiem galdiņiem gar sienu. Te arī paēdu zupiņu, ko esmu aplējusi no paciņas. Brokastis maksā 3 eur, bet neiekļauj kafiju, tā kā bez dzēriena nekādi, patiesībā izmaksā 4.50 eur un ir diezgan patrūcīgas. Toties hostelis piedāvā bezmaksas braucienu uz Bledu - rītā aizved, vakarā atved. Nolemju šo ērtību izmantot, un kad mikriņš ieripo hosteļa pagalmā, sakāpjam pilns, es un jaunieši, jo šajā hostelī vecāku cilvēku ir ļoti maz.
Arī Bledā līņā lēns un miermīlīgs lietutiņš, bet tā kā jakas izturība pret lietu ir pārbaudīta un uzvilktas jaunās mitrumu atgrūdošās biksiņas, gājumu uz Vintgar aizu lietus nekavēs. Blakus autoostai atrodas tūrisma informācijas centrs ar kartēm un ļoti laipniem jauniešiem, kas piedāvā gan braucienus, gan kolektīvus gājienus uz šo aizu, bet man nekādu kolektīvu nevajag, iešu bez pavadoņiem. Puisis no centra parāda virzienu, taču pilsētas ietvaros un izejot no tās norāžu trūkst. Eju pēc izjūtas, man pa priekšu iet arī četras meitenes, kas izskatās pēc tūristēm un noteikti iet uz aizu, tāpēc diezgan droši dodos pa viņu izvēlētajiem ceļiem. Pēc pāris kilometriem sasniegta apdzīvota vieta Podhom, no kurienes tad sākas norādes uz aizu. Parādās arī vairāk gājēju un braucēju aizas virzienā. Aiza skaitās ievērojamākais objekts Bledas tuvumā, un cilvēku te savācies daudz, kaut ieejas maksa nav maza, 10 eur. To attaisno ar koka tiltiņiem labiekārtota trase gar upes krastu, kura plūst pa zaļumiem un klintīm ieskautiem augstiem krastiem. Pirms 1,6 km garās aizas beigām sasniegts neliels ūdenskritums, bet pašā tās noslēgumā vēl viens, pastaigu noslēdzošais plats un skaists ūdenskritums, kura galā arī
kafijas namiņš ar atpūtas vietu. Atpakaļ uz Bledu dodos pa citu ceļu - cauri mežam, garām nelielai kapelai, vecai pilsētiņai Zasip, tad pa lauku ceļu ar ābeļu dārziem un sīvām bumbierēm ceļmalās , līdz sasniegta Bleda.
Ezers atrodas pašā pilsētiņas centrā. Tā ūdens spogulis atmirdz dzidrā zaļumā, apkārt ved promenādes ceļš, esot apmēram 7 kilometri. Nolemju lēnām apiet apkārt. Drīz vien no promenādes augšup kalnā parādās takas ar norādēm uz pili. Sākumā domāju nekāpt, bet tomēr pavelkos un eju pa krūmu un koku ieskauto taku, kuras malās spēcīgu aromātu izplata ciklamenēm līdzīgas puķītes tumši violetā krāsā. Kāpiena grūtumu gandarī skats no augšas pār ezeru un Bledas pilsētu un apkārtni. Pilī iekšā negājusi, nokāpju pa kalna pretējo pusi, lai turpinātu ceļu ezeram apkārt. Lai gan lietus nav mitējies, daži bauda peldi. Pataustu ūdeni, vilinoši silts! Tomēr lietus laikā īsti līst ūdenī nekārojas. Kad sasniegts ezera tālākais gals, no vairākiem skatu punktiem redzama saliņa ar klosteri, tā sasniedzama ar laivu vai peldus. Laivu noma pieejama, tomēr kaut kā neredz nevienu vizināmies, laikam lietus dēļ. Divās stundās ezers apiets un nopelnīta kafija, ko baudu kādā kafejnīcā iepretī autoostai, līdz pienāk mikriņa atiešanas laiks.
Atlikušās četras dienas Slovēnijā esmu nolēmusi pavadīt kalnos Triglava nacionālajā parkā Jūlija Alpos. Triglavs ir Slovēnijas augstākā virsotne (2864 m). Esmu iepriekš lasījusi, ka ir iekārtota taka, kas 4 dienās ļauj apiet apkārt šim kalnam (tāpat kā Monblānam). Kad esmu ieguvusi kalnu karti ar iezīmētām takām un braucamiem ceļiem, nākas pārliecināties, ka ne no viena piebraucamā punkta šo virsotni saskatīt nevar, to var vienīgi izejot kādu no takām cauri diezgan nopietnām kalnu pārejām. Arī pacēlāju, kas katram dīkdienim ļautu sasniegt virsotni, šeit nav pacentušies ierīkot. Vēl nezinu, ka šīs takas ir krietni grūtākas, nekā iedomājos, tāpat kā neesmu īsti izpētījusi kalnu ģeogrāfiju. Vienkārši Sočas ielejā ir norezervēta kādā naktsm
ītne kalnu mājā Tičarjev dom. Dienu sāku ar braucienu uz šo namu. Tas izdarāms ar diviem autobusiem. Lescē iekāpju autobusā uz Kranjska gora. Tā ir redzamākā kūrortpilsēta uz ceļa, kas iet gar Triglava nacionālā parka robežu tuvu Austrijas robežai. Kad autobuss sasniedzis Jesenicu - lielāko pilsētu šajā ceļa posmā, tas turpina ceļu pa ieleju, kuras abās pusēs slejas mežiem apauguši kalni. Hrušica, Dovje, Mojstarana, Belca, Goza Martuljek - ciemati seko viens otram, Kādā no tiem iekāpj biļešu kontrolieris, bet man autobusa šoferis to nav iedevis, lai gan samaksāju (vēlāk ielāgoju, ka no aparāta iznākušo biļeti šeit pasažieri paņem paši). Varbūt to nebiju izdarījusi? Kontrolieris noprasa biļeti trīs reizes un ar mani skaidrojumos neielaižas, tomēr beigās pēc sarunas ar šoferi problēma atrisinās man par labu - tiek izprintēta biļete, ko kontrolieris pasniedz man ar atvainošanās vārdiem. Turpmāk ar biļetēm būšu uzmanīgāka! Drīz arī sasniegta Kranjska gora.
Pētu autobusu sarakstu, taču tāda maršruta, kā hosteļa meitene norādīja, tajā nav. Ar kuru lai braucu uz Vršič kalnu pāreju? Negaidīti man blakus uzrodas kāda sieviete, kura pastāsta, ka maršruts esot Bovec. Viņa arī braukšot ar šo pašu līdz Trentai, bet pašlaik gribot kafiju. Savukārt es nolemju apjautāties viesnīcā laukuma otrajā pusē par brīvajām naktsmītnēm parītam. Administratore solās paskatīties, bet kaut kur pazūd. Ierodas arī mana ceļabiedre painteresēties par kafiju. Kafiju viņa dabū un pat bez maksas, bet es ieraugu viesnīcas piecas zvaigznes un tinos lapās, cena nebūs manējā. Pieturā viens pēc otra sarodas tūristi, pa pāriem, bariņos un lielos baros. Arī mūsu autobuss ir pilns, tomēr sēdvietu pietiek visiem. Braucam cauri mežam
līkumodami arvien augstāk, kur nav apbūves, tikai pabraucot augstāk mašīnu pilnas ceļmalas - cilvēki krāmējas gar tām, gatavojoties doties takās. Kāds bariņš izkāpj arī pirms manis, bet es sasniedzu Vršič pāreju. Stabiņš vēsta par 1615 m augstumu. Klaja vieta - maza būdiņa ar suvenīriem un našķiem, mašīnu jūra un vēl arī mana kalnu māja. Gaiss auksts, no visām pusēm velk vējš, tomēr parādījusies saule - patīkama sajūta pēc lietus dienām. Reģistrācijas laiks vēl nav pienācis, tomēr kāds vīrietis no personāla mani uzņem. Novelku kalnu zābaciņus, apauju gumijas iešļūcenes un tieku lielā istabā ar kadām 8 gultām. Arī te visas vienā stāvā, tomēr īsti omulīgi neliekas. Lejā ir bārs ar restorānu un āra terase ar soliem un galdiem, kur var iemalkot alu vai vīnu. Es tomēr meklēšu kādu taku, tik ļoti gribas kāpt kalnos!
Viesnīcas džeks iesaka taku uz Šlemenova špica, tā ir virsotnīte 1911 metru augstumā. No pārejas uz ceļa abām pusēm neliela zaļu krūmāju josla, aiz kuras slejas baltas stāvas klintis. Lai kuru taku izvēlētos, pa krasu stāvumu kāpjot jātiek šīm klintīm pāri, citādi kalnu panorāmu acu priekšā neatvērsi. Manis izraudzītā taka arī ir visvairāk iecienītā, plūsma gandrīz kā pilsētā - jauni, veci, ģimenes ar bērniem, ar zīdaiņiem plecu somās, ar suņiem, pārsvarā vietējie slovēņi, angļu un citas valodas dzird krietni mazāk, lai mazākā skaitā tomēr arī ārzemnieki ir klātesoši. Jūtos labi, lai gan esmu viena, tomēr tāda kompānijas un solidaritātes sajūta ar kalnu draugu sabiedrību. Šķērsojot zemiem kociņiem un krūmiem klāto joslu, taka paceļas stāvus kalnā, lai tiktu uz pārejas ar nezināmu nosaukumu, ascents varētu būt kādi 200-300 metri. It kā nav daudz, tomēr ņemot vērā kraso pacēlumu, sākums ir grūtākais posms šajā takā. Augšā taka sadalās, no Šlemenova špica takas atiet taciņa pa sīkiem akmeņiem klātu nogāzi uz Mala Mojstrovka - virsotnī 2332 m.v.j.l. Nolemju tomēr iet vieglāko, kā dara citi. Tālākais ceļš nav sarežģīts, nelieli pacēlumi mijas ar descentiem, visumā vienmērīgi, palaikam nelieli akmeņi un skati uz klinšu veidojumiem, kā arī pār ieleju, aiz kuras atrodas Dom Tamaru (uz kurieni arī ir taka, bet es gan lejup kāpt atturēšos). Taku krustojumā neliels pacēlums kalniņā, un vieglam lietutiņam sijājot, sasniegts mērķis. Tikai nepilni 2000 metri, tomēr mazas uzvaras sajūta, stāvot kalna galā un veroties apkārt.
Atpakaļceļu mēģinu atrast pa citu ceļu, sekojot aitām. Tomēr kad nokāpts no kraujas lejā, nonāku sīkiem akmeņiem klātas slīpas nogāzes gūstā. Taciņa izrādās tikai aitu iemīta, jo pāri akmeņu nogāzei nav ne marķējuma, ne takas turpinājuma pazīmju. Šādos akmeņos var iekulties lielās nepatikšanās, tāpēc kāpju kraujā atpakaļ un atpakaļceļā baudu jau izieto ainavu. Izrādās, ejot pretējā virzienā, skatam paveras jauni veidojumi, jauni iespaidi!
Esmu agro rītu cilvēks, sevi liek manīt nogurums, nolemju gaidīt vakariņas, kas esot servētas no 19.30. No restorāna gan nāk tīkamas smaržas, tomēr pacietīgi gaidu norādīto laiku. Kad tas ir sagaidīts, oficiantes paziņo, ka no ēdieniem esot palikusi tikai zupa, jo vakariņu laiks jau beidzies. Kā tā? Kurš te ko pārprata? Par laimi, zupas bļoda ir krietni liela un jūtos paēdusi.
Rītā pēc 10 eur vērtajām viesnīcas brokastīm (citu alternatīvu te nav) dodos meklēt kādu taku pretēji vakar ietajai ceļa pusei, cerot iegūt atšķirīgu panorāmu. Kad caur egļu ieskautu ceļiņu sasniegts taku sazarojums - viena taka uz Poštarski dom, kuram jābūt tepat netālu, otra virzienā uz Prisank virsotni (2547). Vēl nezinu, ka šie Slovēnijas zemie kalni var būt izaicinājums maniem vājajiem spēkiem, tāpēc jestri līkumoju starp skujeņiem ar drošu pārliecību pēc dažām stundām (norādes vēsta - pēc četrām) vērot panorāmu no Prisank augstumiem. Pēc kādām minūtēm taka uzlīkumo zālainā uzkalnā, no kura plakanās virsmas paveras skats uz
klinšu sienu, gar kuru tālāk vijas taka. Žēl, ka jākāpj no uzkalna atkal nost, bet to apiet nevarēja klints dēļ. Kā jau kalnos - ne vienmēr un lielākoties jau nevari iet, kur acis rāda, jāpaļaujas vien uz taku, kura kā allaž izraudzīta ar gudru ziņu. Labi, ka nav biezs mežs, caur kādiem braucu ar autobusu. Esmu sasniegusi klinšu sienu, kas slejas vienā pusē, bet eju pa nogāzi zem tās, kas piebirusi mazizmēra akmeņiem līdz pašai ielejai. Nezinu, vai šī skaitās ieleja, izskatās, ved uz pāreju, tomēr pēc brīža viens takas zars aiziet uz leju, bet es turpinu pa akmeņiem. Klinšu formas un vispār poanorāma būtiski neatšķiras no vakardien redzētās, tomēr iešanas prieks lielāks, jo esmu uz citas takas. Akmeņu Jūlija Alpos ir Dieva svētība! Īsta sodība sākas, kad tie kļūst arvien lielāki, sākumā vēl apejami un izlienami pa spraugām, līdz beidzot sasniegtas vietas, kad rāpus jālien tiem pāri, lai lecot nesalauztu kādu kaulu. Esmu ceļmalā atradusi egles nūju, uz kā atsperties, un šeit tā labi palīdz tikt pāri akmeņu krāvumiem. Mazi krūmiņi, zāles kumšķi, pa retai puķītei, balti akmeņi pie kājām un baltas klintis starp zaļajām eglēm. Klusums, ne putnu dziesmu, ne murkšķu vai ķirzaku, ne protams kalnu kazu. Esmu nomocījusies un spilgtās saules nokausēta, pulkstenis ir tieši 13 dienā, un es no paredzētajām 4 ceļa stundām esmu nogājusi tikai vienu, lai gan reāli ietas jau trīs! Un taka kļūst arvien akmeņaināka un stāvāka, nu ne gluži 90 grādu leņķī, bet tomēr stipri vertikāla. Ja pa šo pašu nebūtu jāiet arī atpakaļ, varētu vēl aizkulties līdz augšējam punktam un palūkoties , kas aiz tā, bet tā... Lejā tikšana arī nebūs viegla. Nolemju kapitulēt. Lēnā pastaigas solī dodos atpaka· Ir vēl tikai trīs, kad tuvojos viesnīcai, pat ēst īsti negribas. Pastaigāju gar Poštarski dom - eleganta viesnīca ar sarkaniem logu rāmjiem, šarmantāka par manējo. Bet ēdienkarte gandrīz identiska, laikam reģionam raksturīga. Nolemju palikt uzticīga savai ēdnīcai. Varbūt nevajadzēja, jo reģionam tipiskās desas nebija garšīgas, arī piedevas ar neizteiksmīgu garšu. Tā arī neaizbraucu ne uz Trentu, ne Bovec, bija laikam kūtrums, ko veicināja aukstums hoteļa lielajā istabā un dušā, un pārāk liela vēlme tikt no šejienes prom.
Rītā viesnīcu pametu jau septiņos, lai gan autobuss būs tikai pirms 11. Soļoju pa ielejas ceļu lejup Kranjska gora virzienā, līdz pilsētai 14 km. Gar ceļmalām piestāj automašīnas viena pēc otras, vairums gan brauc man pretī, lai no stāvlaukumiem uzsāktu trekingu. Pa kādai dodas arī uz leju, tomēr neviena nepiestāj. Jau zaudēju cerības kādu apturēt, kad viena tomēr apj. Jauks vidēja vecuma holandiešu pāris, kurš apceļo Eiropu ar savu auto un pašlaik gatavojas triju dienu trekingam apkārt Triglavam. Tieku aizvesta tālāk par Kranjska Gora, tieši līdz Mojstrana, kas ir mana šārīta ceļojuma galamērķis. Esmu internetā izlasījusi, ka no šā nelielā ielejas ciematiņa ir bezmaksas tūristu autobusi pa Vrata ieleju līdz Šlajmerjev dom. No turienes tad atkal var ņemt taku Triglava virzienā un varbūt pat sasniegt punktu, no kura var ieraudzīt Triglava aprises. Nu jaukie holandieši pietuvināja cerētajam mērķim, atgādājot šurp jau pirms deviņiem, kamēr ar satiksmes autobusiem kuļoties tiktu tikai pirms pusdienlaika.
Mojstrana kaut kā iepatikās no pirmā mirkļa. Kāds melnādains pretimnācējs norāda, kurā virzienā centrs, bet mana intuīcija ved uz pretējo pusi, un tā ir pareizā. Nonāku tieši autobusa pieturā, tajā, no kuras atiet vajadzīgais tūristu autobuss, pus desmitos. Vēl paspēju izdzert labu kafiju turpat aiz stūra, picas un citi ēdieni gan būšot tikai no 12. Nekas, apgādājos ar maizītēm un persikiem "Spar"ā un iestiprinājusies sagaidu autobusu. To ieņem vairāk vecāka gadagājuma cilvēki, kas vairs nav autobraucēji, un tiešām dodamies kalnu virzienā, nemaksājot neko. Tāpat kā Vršič, arī Vrata sākumā iet cauri egļu mežiem, un arī galapunkta laukumiņš egļu ielenkumā.
Tālāk kalniņā daži restorāni un kalnu viesnīcas, un arī taku sākumpunkti. Vēl nezinu, cik tālu iešu, bet neko smagu uzņemties negribas, lai gan saulainā diena kā radīta pastaigām kalnos. Draudzīgi pa pulciņiem vai vienatnē visi dodamies gar upīti uz priekšu. Klausos ūdens šalkoņā, vietām atkāpjoties no takas, piestāju palūkoties tās tecējumā. Takai sadaloties, galamērķi ir divi - viena taka uz Luknja, kas ir tikai 1758 m, otra vedīs gar Triglavska severna stena līdz pašam Slovēnijas kalnu karalim. Ja man nebūtu lieluma mānijas, prātīgāk būtu bijis doties Luknja virzienā, kur varbūt pavērtos pat skats uz Triglavu, bet es nebūtu es, ja izvēlētos vieglāko. Šķērsojusi upīti, varonīgi minu akmeņaino taciņu, pagaidām nekas grūts. Pretī nāk pārsvarā jaunieši, redzu, kā tie kāpj nost no sānis no manis atrodošās masīvās un pilnīgi vertikālās klinšu sienas, kas pilnīgi noteikti izskatās klāta akmeņiem, kam jārāpjas pāri. Nu nē! Pasēdēšu padomāšu. Tomēr padomāšana perspektīvu vieglāku nepadara, un vēl nedaudz pakāpelējusi, nolemju doties atpakaļ, lai vienos brauktu atpakaļ. Pieturā nonāku pusstundu pirms autobusa atiešanas un kopā ar padzīvojušajām sievietēm no rīta brauciena nonākam atpakaļ Mojstranā.
Picērijā jau pilnā sparā tiek servētas pusdienas. Apsēžos pie koka galda un pasūtu vīnes šniceli. Ir garšīga gan šnicele, gan alus. Bet vēl ir tikai pusdienlaiks, par agru doties uz Lesci, kur rezervēta viesnīca. Ko sadarīt, uz kuru pusi pastaigāt, ja kāpt augšup īsti nevelk? Apskatos kartē, ka no Mojstaranas Jesenicas virzienā iekārtots veloceļiņš. Varētu pa to noiet kādu gabalu, piemēram līdz nākamajai autobusa pieturai Hrušicai. Blakus ceļiņam iezīmēta upe, un tieši gar kalnu upēm man taču tik ļoti patīk staigāt. Līdzens ielejas ceļš, varbūt pat asfaltēts, un upes burbuļošana blakus. Ekselenti!
Pilsētiņas namiem paliekot aiz muguras, saniedzu nelielu baznīcu, kas lepni slej savu slaido torni pretī debesīm. Tādas, ne visai lielas un slaidiem torņiem te visas baznīcas, laikam luterāņu, kontrasts ar nesen Gruzijā redzētajām plakanajām baznīcām. Tālāk ceļiņš ieved tieši zaļajā dabā, lai gan ne tieši gar kāroto upi. Ik pa laikam iekārtotas atpūtas vietas ar soliņiem, riteņotāju maz, tā ka netraucē ne viņi man, ne es viņiem. Esmu sasniegusi tiltiņu, kas pāri upei ved uz kādu plašu kempingu ar visādām ietaisēm glītumam, puķēm un kafejnīcu. Relaksējusies starp kokiem uz kāda soliņa, turpinu ceļu. Vienā brīdī tas pagriežas krasi nost no upes. Man nepatīk mest līkumus, tāpēc soļoju pa pļavu gar krūmu ieskauto pļaviņu. Vietām mitri zemes ceļi pieved pie upes. Arī es esmu nonākusi tās akmeņainā krastā ar interesantu panorāmu, kur upe izplūst plata. Ceļiņi un taciņas ir pazuduši, bet meklēju izeju tālākajam ceļam pa pļaviņām, cenšoties neiekulties biezos krūmos vai egļu mežā, kas plešas pār ieleju kalnu nogāzes virzienā. Kur veloceļiņš, nezinu, tomēr pēc krietnas izpēršanās pa bezceļiem tas atkal uzrodas. Iestājies jau neliels nogurums, noieti kādi seši kilometri, bet nekas neliecina, ka Hrušica būtu manā priekšā. Tomēr beidzot sasniegts īstais tiltiņš, aiz kura jābūt autostrādei ar autobusu pieturu. Tā arī ir, laika kāju pūtināšanai gana daudz, jo autobuss uz Lesci tikai pēc stundas.
Lescē esmu vēl agrā pievakarē. Ir svētdiena, pilsētiņa kā izmirusi, slēgta gan iekārotā buločnica, gan arī lielveikals un vairums kafejnīcu. Tikai bārā pretī pieturai iestiprinās vīru bariņš. Rezervēto un apmaksāto hosteli neviena navigācija nemeklē, nesaprotu pat, kurā virzienā doties, tāpēc saņemu dūšu un uzrunāju dzērienu baudītājus. Viens no kompānijas tūlīt atsaucas, ka zinot šo hosteli, tas esot tieši pāri pretī dzelzceļam, un vedina mani līst cauri stāvošā vilciena vagonu apakšai. Atsakos, un nu palīgs vedīs pa apkārtceļu. Esmu īsti neticīga vecim zem grādiem, tomēr pēc kādiem 300 metriem tiešām atrodas industriālās apbūves vidū
paslēpies bāriņš ar hosteli. Tikai viss ir kā izmiris, durvis slēgtas. Mans palīgs tur rūpi līdz galam, un saskatījis uz durvīm numuru, sazvana saimniekus. Tie dzīvojot citur un tūlīt būšot ceļā uz šejieni, 10 minūtes jāpagaidot. Sēžu uz trepītēm 10, 20 minūtes. Garām aizbrauc vairākas automašīnas, bet neviena nepiestāj pie hosteļa. Nolemju atkal meklēt cilvēku palīdzību, un arī atrodu kādu vīru pie blakus ēkas. Arī šis slovēnis ir izpalīdzīgs un vēlreiz sazvana saimniekus. Braucot, būšot pēc laiciņa. Pēc diviem zvaniem tā kā vajadzētu reaģēt, un tiešām vēl pēc kādām 20 minūtēm viņi ir klāt, krietni iereibis vīrietis un sieviete, jauni un laipni cilvēki. Izrādās iečekošanās līdz 24 vakarā darbojas darbdienās, kad atvērts bārs, bet tagad bārs ciet un tāpēc ar hosteli par ierašanās laiku jāvienojas. iepriekš. Es bez interneta neesmu varējusi izlasīt pēdējā dienā saimnieces atsūtīto vēstuli, kur tas bijis rakstīts! Kaut kā nav pirmā reize, kad hosteļu īpašnieki nesaprot, ka ceļā var nebūt interneta. Bet nu laimīgi esmu tikusi svaigi izremontētā dzīves telpā virs bāra, viena pati lielā istabā. Vēlāk būšot vēl viens viesis, bet kamēr tā nav, nokāpju lejā uz virtuvi blakus bāriņam. Tējas nav, bet ir kafija un popkorna paka. Ledusskapī atrodu pusēstu pamestu riekstu sviesta bundžiņu. Tā kā nav cerību kaut kur šajā miestā tikt pie pārtikas, piekožu pie kafijas popkornu un panašķojos ar riekstu sviestu, un dodos sērfot interneta plašumos un labi izgulēties šo pēdejo nakti, jo nākamā un pēdējā nakts Slovēnijā atkal aizritēs klaiņojumos un braucienos.
Bet man vēl priekšā ir viena skaista diena. To esmu nolēmusi izmantot braucienam uz Bohinj, lai apskatītu slaveno ezeru un varbūt iemestu aci arī Piecu ezeru ielejā, kas izdaudzinātā kā skaistākā ieleja Triglava nacionālajā parkā. Slovēnija ir neliela valsts, arī kalnu masīvs nav liels, un uz Bohinju jābrauc tikai kādu stundu vai nedaudz vairāk. Autobuss, izbraucis cauri vairākām nelielām pilsētiņām vai ciemiem, izlaiž pie paša ezera. No dambja augšas pārredzama ūdenskrātuve visā garumā. Tepat no kalniem ezerā ietek arī upe Mojstrica. Bleda man patika labāk, bet arī šim var apiet apkārt. Ieņemu Stara Fužina virzienu pa iebrauktu celiņu cauri pļavai.Ceļam pārveidojoties par taciņu, sasniedzu mežu. Garām slīd koki, ezers kaut kur aiz tiem. Civilizācija sākas tikai pēc kādas stundas, kad sasniegts ezera tālākais gals, Te ieraugu virzienrādītājus uz Savičas ūdenskritumu, kas meklējams augstāk kalnā uz tāda paša nosaukuma upes. Eju atkal kādus divus vai trīs kilometrus. Šķērsojusi upīti pa tiltiņu, sasniedzu parkingu un kafejnīcu, bet līdz ūdenskritumam vēl jāpārvar krietns kāpums, varbūt kādu kilometru garš, bet ļoti stāvs. Cilvēku pulki, vecākie atvelk elpu katrā kāpņu laukumiņā, tomēr varonīgi turpina ceļu. Ūdenskritums skaists kā visi, taču nekas savdabīgs tur nav. Tomēr panorāma uz ezeru no augšas priecē.
Pēc kāpiena jūtos izsmēlusi kāpšanai nepieciešamos enerģijas krājumus, un piecu ezeru ieleju apmeklēt negribētu, pat ja redzētu taku uz to. Bet nav arī takas, tāpēc nav citas alternatīvas kā gar otru ezera krastu doties atpakaļ. Atpakaļceļā sākumā eju pa asfaltēto ceļu, bet tad ieraugu virzienrādītāju uz Ukanc. Taka pusaizaugusi un nolaista, laikam retais gājājs te iet, bet tomēr enerģētika nav slikta, vietām redzama arī upīte laužamies caur krūmiem. Ukac izrādās nevis pilsētiņa, bet milzu kempings. Te atrodu arī kādu restorānu, kur baudu nacionālā tradīcijā pagatavotu zupu. Ezera krasts izrādās civilizētāks par pretējo, eju pa asfaltētu kājnieku ceļiņu. Centrs, rītā tik kluss, tagad čum un mudž no atpūtniekiem. Nobaudu vietējo saldējumu, spēcinos ar kafijas tasīti un dodos meklēt autobusu. Ap pieciem esmu atpakaļ Lescē, hostelī paņemu somu un dodos uz autoostu un staciju - braukšu ar to, kas pirmais vedīs. Pirmais ved
autobuss, un vēl nav pat satumsis, kad esmu Ljubļanā.
Flixbus uz Vīnes lidotu atiet divos naktī, priekšā garš vakars Slovēnijas galvaspilsētā. Pa kādu dzīvu ielu dodos centra virzienā. Mērķis smuki paēst, pastaigāt pa pilsētu, vēlreiz atgriezties pie upītes, maksimāli izbaudot pilsētas iespējas. Pārstaigāju pirms nedēļas staigātās ielas, tumsai sabiezējot, izstaigāju Kongresu parka ceļiņus un atkal nonāku pie upītes, ko izgaismo tiltiņi un krāsainas kafejnīcu gaismiņas. Līdz pašai pusnaktij kavējos kādā āra kafejnīcā, klausoties dzīvajā džeza mūzikā. Ap vieniem nobaudu pēdējo Slovēnijas pīrāgu jau pazīstamajā buločnicā. Un tad jau arī autobuss ir klāt.