Kalni un jūra, tā ir Grankanārija
Ierašanās
Piejūras parkā pastaigājoties atvados no Lanzarotes, tomēr klusajā lidostiņā nonāku stipri pāragri. Lidojam pāri okeānam, kurā skatam no augšas izplatījumā bez neviena mākonīša paveras skati uz ūdens zilumu un man nezināmām salām. Rosīgajā Grankanārijā nolaižamies pēc kārtīgas pusstundas, atrodu ceļu cauri tunelim uz autobusu pieturu. No 1.autobusa, kas arī brauc uz galvaspilsētu, mani aizraida prom, jo tūristiem jābraucot ar 60. 60.autobuss pietur tikai dažās vietās un aizrauj uz Las Palmos centru nemanot. Šosejas vienā pusē okeāns, otrā nami. Las Palmos nav šāda tāda, bet eleganta pilsēta ar skaistu daudzkrāsainu centru, āra kafejnīcās naski oficianti apskraida galdiņus ar laiskiem tūristiem, kuru te netrūkst. Redzams, tūrismam pavisam cits atvēziens salīdzinājumā ar Lansarotes mieru. Hostelī čalis laipns, parāda virtuvi, labierīcības un āra terasi, beidzot ierāda vidējo no trīsstāvu gultām. Līdz tumsai vēl paspēju izstaigāt centru, paēst ceptus rīsus ar vistas gaļas skrandiņām, izdzert mango smūtiju un izsēdēties skvēriņā, kur katrs trešais garāmgājējs vēlas parunāties (vai tas kāds sarunu soliņš?), uz ko diemžēl varu vien atsacīt "ņo hablo espanol".
Grankanārija atšķiras no Lansarotes pēc formas - tā ir apaļa gandrīz kā pankūka, tikai dažviet ar kādiem ragiem vai pussaliņām iestiepjoties dziļāk okeānā. Apkārt salai austrumu, dienvidu un ziemeļu piekrastēs iet lielā šoseja, bet rietumu piekraste tāda mazāk apdzīvota un tur iet tikai mazāki ceļi, arī ne visur gar pašu okeānu. Sākumam pamanāmi pazemie kalni un akmeņu un smilšu tīrumi atgādina Lansarotes skatus, tomēr tāda ainava sastopama tikai vietumis, kopumā salā ir gana bagātīga veģetācija. Salas lielāko daļu aizņem kalni, no tiem brīva zona ar pludmalēm un apdzīvotām vietām aptver samērā šauru joslu starp okeānu un kalniem. Kalni te tādi savādi pēc struktūras, kā jau vulkāna izsvaidīti, tie neveido kārtīgas grēdas ar skaidri saskatāmām pārejām, bet mikslīgi mijas zemas apdzīvotas lejas ar augstām šķautnēm un klinšu stabiem turpat blakus. Lai gan dažās piekrastes vietās kalni uzņem augstumu diezgan krasi, tomēr lielākais augstums virs jūras līmeņa izmērīts salas sirdī (vidū), kur augstākās smailes pietuvojas 2000 m (augstākais kalns Pico de las Nieves 1949 m). It kā augstākajās vietās arī vajadzētu būt grūtāk ejamām takām, tomēr viss atkarīgs no reljefa un takas labiekārtojuma. Ja vēlas tikai gūt vizuāli emocionālu iespaidu par kalniem, netērējot daudz spēka, pietiek izbraukt salu krustām šķērsām ar automašīnu, jo asfaltēti ceļi te uzved pašās augstākajās vietās, atstājot nesasniegtas vien atstatas klinšu radzes.
Mani plāni - iziet Grankanārijas Santjago ceļu jeb camino
Mans skatiens uz šīs salas, ignorējot pludmales, tika vērsts kalnu virzienā - biju nospraudusi mērķi iziet Kanāriju salu camino no ziemeļiem uz dienvidiem pa salas centrālo, kalnaino asi, trases kopgarums 76 km. Kur gan tik tagad nav iekārtoti Santjago ceļi, atdarinot Spānijas pirmdzimto! Camino oficiāli sākas ziemeļu pilsētā Galdar un beidzas Maspalomas dienvidos (var virzīties arī pretēji), taču biju nolēmusi maršrutu mazliet individualizēt un sākt no blakus esošās pilsētiņas Ajeites (Agaete), jo vēlējos apskatīt šo pievilcīgo vietiņu.
Agaete - pilsētiņa ziemeļrietumu punktā ar masīvām piejūras klintīm
Pilsētiņa nelika vilties, tās ŗelaksētais miers apņēma jau izkāpjot no autobusa uz ceļa ar baznīcu vienā, nelielu parciņu ielas otrā pusē. Hostelī iečekošanās sākas no 12, līdz tam vēl var apskatīt centru. Tas ir jauks. Ceļu krustojumā karte ar pastaigu maršrutiem visos virzienos, kā arī norādes uz galvenajiem objektiem pilsētā - ziedu (botānisko) dārzu un arheoloģisko parku. Kā pirmo izvēlos ziedu dārzu turpat aiz stūra un samaksājot 1 eur nokļūstu pasakainā dabas valstībā - ziedu gan te nav daudz, bet pastaiga lieliska. Bez manis te pastaigājas tikai viena ģimenīte ar bērnu, izrādās, latvieši. Pie izejas aprunājos ar saimnieku par satiksmes iespējām tālāk kalnos, gūstu izsmeļošu informāciju un dabūju arī labu salas karti - taisni tas, kas vajadzīgs! Uz arheoloģisko parku ejams kādu kilometru, baudot mierpilno ielu jaukumu un piesēžot kādā vēsturiskā mācību dārzā, kur redzu grupiņu cilvēku izpildām jogas vingrojumus. Arheoloģiskais parks sākotnēji atgādina Lanzaroti, jo ģeoloģiski ir tai līdzīgs, tomēr interesantas ir apbedījumu vietas, kur kapavietas veidotas kā mucas no lavas materiāla.
Pēc iečekošanās hostelī klāt arī pusdienu laiks un iestājos rindā uz brīvu galdiņu vienīgajā pilsētas centra kafejnīcā. Trīs britu kungi manīgi aizlien man priekšā, taču oficiants viņus nodzen no krēsliem un apsēdina mani. Laika jau man netrūkst, tomēr patīkami. Papētījusi kartes, saprotu, ka nākamais apmeklējamais punkts ir Puerto de les Nieves, kas atrodas okeāna krastā. Dodos turp pēc norādēm un pēc krietnas pusstundas relaksētas pastaigas esmu nokļuvusi rosīgā kūrorta centrā ar veikaliņiem, suvenīriem, kafejnīcām un restorāniem, visu kā jau pienākas. Te, lūk, atpūšas tūristi, nevis klusajā pilsētiņā. Pludmale ir skaista, jo no tās paveras skati uz monumentālām piekrastes klintīm. Pa ceļu vai pastaigu taku virzoties uz rietumiem, varētu baudīt burvīgu klinšainās piekrastes ainavu, taču piepūlēties negribas, tāpēc apmetos uz atpūtu peldvietā. Starp dabas izveidotiem lavas dīķiem, kuros ieskalojas okeāna ūdens, izveidota labu labā peldvieta. Dīķīšos iekšā var tikt pa trepītēm, lai mestos peldus kristāldzidrajā ūdenī, ko saulīte iesildījusi siltāku nekā atklātajā okeānā. Diemžēl, mans peldkostīms palika viesnīcā, tāpēc vēlme ienirt ūdenī netika piepildīta.
Vakars hostelī izvērtās saviesīgs. Visi sapulcējāmies uz terases, to skaitā arī Londonas latviete un Holandē dzīvojošs poļu pārītis, tikko izgājuši camino pretējā virzienā manis iecerētajam. Pēdējais vairāk nekā 25 km garais posms esot bijis dikti grūts, bet pusceļā nav naktsmītņu, attālumu dalīt iespējams tikai tad, ja ir telts. Kļuvu domīga un šaubīga par savu spēju pieveikt šo posmu, par ko biju šaubījusies jau Rīgā. Vēlāk terasē uzrodas kāds spāņu jaunietis ar ģitāru, kurš sniedz ļoti baudāmu priekšnesumu, lai dotos atkal uz kādu tusiņu, kur viņš tiekot gaidīts. Naktī īsi snaudas mirkļi mijas ar nomoda stundām, lai risinātu problēmu ar rītdienas pārgājienu. Tikai pret rītu iemiegu dziļāk, jo esmu pieņēmusi lēmumu veikt pirmo pārgājiena posmu ar autobusu. Lai gan no tuvējās Galdar uz man vajadzīgo Artenara ved labs asfaltēts ceļš, satiksmes autobusi pa to nekursē. Atceroties slikto pieredzi ar stopošanu Lanzarotē uz Haria, nolemju neļauties gadījumam, bet doties uz Artenara pa posmiem ar autobusu, pavisam kopā pārsēžoties 4 reizes.
Camino sākas ar braucienu četros autobusos
Svešā vietā un īsti nezinot autobusu kustības grafikus, nolemju sākt pēc iespējas agri un pēc 7 jau esmu pieturā. 7.30 pirmais autobuss, gaismai austot, aizved mani līdz Galdar. Vēlāk saprotu, ka vajadzēja braukt tālāk līdz nākošajai pieturai, bet tomēr tālāk tieku pēc nedaudz minūtēm un vēl pēc kādas pusstundas esmu izkāpusi El Pagadar, neapdzīvotā vietā pašā okeāna krastā. Nākošo autobusu uz vietu ar bīstamo nosaukumu Teror jāgaida 40 minūtes, tās paiet, veroties, kā okeāna viļņi šķīst pret piekrastes klintīm un sildoties uz akmeņiem. Teror vairs neatrodas uz lielā salas apvedceļa, bet iegriežas kalnos, tāpēc skati ir gleznaināki, zaļāki un arī pauguraināki. Arī pašas pilsētas reljefs veidots no slīpumiem, kāpumiem un pakalniem. Diemžēl autoosta atrodas pilsētas malā un nākamais man vajadzīgais autobuss uz Artenara ir pēc nepilnas stundas, tāpēc pagrozos vien turpat pa tuvākajiem pakalniem privātmāju rajonā. Brauciens uz Artenara jau ir ļoti skaists, sākas īsti kalni, te uzbraucam augstu ar panorāmu uz zemāk esošajām ielejā izsvaidītajām pilsētiņām, te nolaižamies zemāk.
Artenara izrādās maza, bet ļoti pievilcīga pilsētiņa ar daudziem tūristu objektiem. Tūristu relaksētā daļa te aiziet līdz baznīcai, paveras pār kanjonu tālumā, pasēž kafejnīcā. Turpretim es pat pusdienas nolemju atlikt, lai nekavētu laiku un mierīgi pagūtu noiet 10 kilometrus līdz naktsmītnei, kas atrodas Tejeda.
Pirmie 10 camino kilometri
Ieņēmusi taku, atrodos jau uz camino, 16 tā kilometri jau aiz muguras, nobraukti autobusos. Taka ir jauka, pacēlumi un kritumi nelieli, vēl elpa nav paspējusi aptrūkties, kad esi jau kalniņa galā un veries lejup uz skaisto aizu. Bieži vien taka ieved pīniju un citu skujkoku mežā, aizsedzot dienas vidus sauli. Tik ļoti bija gaidīts pārgājiens pa šādu taku, ka nespēju pat attapties, kad esmu jau Cruz de Tejeda - tas ir krustojums, no kura ceļi ved vairākos virzienos, uz Tejeda pilsētu braucot pa šoseju laikam kādi 8 km. Mana naktsmītne Casa la Finca atrodas apmēram pusceļā uz Tejeda, pa taku pāris kilometri.
Taka ved vienmēr lejup,diezgan nepatīkami ejama, tomēr pēc kādas stundas esmu lauku saimniecības pagalmā. Viesu mājas nami zemi, līdzīgi barakām, nepatīkamo sajūtu pastiprina interneta pārrāvums tieši pirms manas iečekošanās. Gaidu pusstundu, stundu, internets neatjaunojas, gribas ēst, bet te līdz vakariņām, kas būšot 8, nevar dabūt pat kafiju, tikai alu-to arī jaunieši dzer pie pagalma galdiņiem ar skatu uz kalniem. Palūdzu iespēju vismaz atstāt somu, jo iešu uz Tejedes pilsētu meklēt pārtiku. Esot jāiet divas stundas, tā arī abos virzienos sanāk- turp no kalna, atpakaļ pret kalnu. Supermārkets gan turpat pie kalniem. Sapērku pilnas rokas, sakrāmēju kastītē, kas mētājas pie veikala un brīvdabas restorānu iekārtoju uz kāda akmens takas malā. Nemanot esmu izdzērusi visu litru piena un iztukšojusi pusi no kastītes labumiem, otra puse paliks brokastīm. Jau pustumsā esmu atpakaļ, nu arī datori atdzimuši un dabūju gultu telpā ar klaudzošām dzelzs durvīm, āra tualeti un dušu ar aukstām betona grīdām. Kā nebūt nomazgājusies vēl noskatos saulrietu, bet jau vēlāk tumsā nav spēka sekot istabas biedrenes aicinājumam apbrīnot savādo mēnesi . Vēlāk naktī ieraugu to mēnesi- tiešām, apaļš, smaidošs un īpaši gaišs.
Otrās dienas pastaigas šurpu turpu
Neomulīgajā viesu namiņā esmu rezervējusi divas naktis, domādama, ka pēc ļoti garā pirmās dienas ceļa prasīsies ilgāku atpūtu. Lai arī gribētos turpināt maršrutu, būs vien jāpaslaistās tepat apkārt. Pārgājienam iespējami divi virzieni - Tejedes pilsēta un tālāk no turienes, vai Crus de Tejede un kāda taka no turienes. Izvēlējusies otro, pēc stundas kāpuma augšup esmu rosīgajā krustojumā, kur tieku pie rīta kafijas, ko nakšņošanas vietā varēja dabūt vien, ja ņēmi pilnas brokastis. Tālākās takas trīs - vakar ietā Artenara, "Tejede circuit" un tā, kuru vajadzētu iet rīt. Pēdējā izskatījās vispievilcīgākā, un to arī izvēlos, un taka tiešām ļoti jauka, ved gar kalnu mugurām pa līdzeniem brūniem ceļiņiem, vietām tikai mazliet pakāpjoties augšup lejup. Skati uz robainajām virsotnēm un klinšu stabiem pasakaini. Gāju, līdz taku aizšķērsoja krituši koki, kam apkārt asi dfzelokšņaini krūmi. Pienāca pāris vācu pensionāru un atrada iemītu vietiņu kritalu apiešanai, bet es tomēr nolēmu griezt atpakaļ. Paagrā pēcpusdienā biju atpakaļ Crus de Teide restorānā pie kafijas tases un kūciņas. Viesu namā pabeidzu vakardienas biezpienu un pie āra galdiņiem lasīju recepcijā uzietos Kanāriju ceļvežus.
Vakarā nomainījās viesu sastāvs ar jauniem iemītniekiem, mēs ar vienu britu un diviem vāciešiem ēdām 12 eiro vērtās veģetārās vakariņas - plikā ūdenī vārītu zaļumu zupu, rīsus, kam uzpidžināta karotīte vārītu dārzeņu un minipīrāga klucīti, ko sauca par kūku. Austriešu jaunietis, kas apceļojot salu ar velosipēdu, mielojās ar smaržojošām vistas nagetām, ko veikalā nopircis par 2 eur, un ko pats nespēja notiesāt, tāpēc piedāvāja mums ar Melāniju. Ļoti gardas. Brokastis nebija labākas - kaut kāda sačammāta omlete ar krikumiņu dārzeņu. Kafiju neredzēju, tāpēc dzēru tēju, bet vēlāk kāds teica, ka kafija esot bijusi.
Starp salas augstākajām smailēm
Nākošais camino posms līdz San Bartolome de Tirajana - 16 km no Cruz de Tejede, bet kaut kā atkārtot vakar ieto negribējās, Nolēmu aiziet lejup līdz Tejede pilsētai un tad domāt, vai virzīties tālāk pa alternatīviem ceļiem uz Ayacat (10 km) un tālāk, vai atkal haltūrēt, braucot ar autobusu. Rīta svaigumā sasniedzu pilsētu, satiekot daudzus skrejošus jauniešus ar numuriem uz krūtīm. Tejedē troksnis, mūzikas skaņas un balss skaļrunī aizveda uz galveno laukumu pie baznīcas, kur joprojām startēja skrējēji. Apskatījusi baznīcu, steidzos uz kādu no konditorejām, kas viena pie otras rindojās galvenās pastaigu ielas malā. Pēc rīta kafijas rituāla bija atlikusi stunda līdz autobusam, kas mani var aizvest līdz Cruz Grande- skatu punktam, kura tuvumā vajadzētu būt nākamajai viesnīcai - lauku saimniecībā mani gaidīja telts.
Autobuss brauca pa pasakainiem virsotņu ceļiem ar sirdi aizgrābjošiem skatiem uz visām pusēm. Viens no brīnišķīgajiem skatu punktiem ir arī Crus Grande, kur man bija jāizkāpj. Lēnītiņām devos uz viesu namu nolikt somu. Kad bija izstaigāts dārzs, parādījās arī jauna sieviete, bet viņai pielipusi neatlaidīgi sekoja gadus piecus veca meitene, un pa durvīm galvu izbāza garmatains vīrs. Viņš arī pagatavoja man lielu krūzi kafijas, kamēr dāmas tērzējām dārza uzkalniņā pie apaļa galdiņa. Dārzā patālu viena no otras divas teltis, no kurām viena šodien būs manējā. Telts izrādījās iekārtota pēc labākajiem standartiem karaliski - vairākas rakstainiem pārklājiem segtas kušetes, divi galdiņi, atpūtas krēsls, liels mīksts matracis gulēšanai, lampiņas un elektrības kontakti, tējkanna un viss tējai nepieciešamais, pašu tēju ieskaitot. Saimniecības īpašā ekstra - kaķi, saimniece teica, ka esot divdesmit, man nelikās, ka ir tik daudz, tomēr daži tūlīt bija klāt, viens ierāpās klēpī, piespiedās un vēlējās iemigt, otrs nebija dabūjams ārā no telts, kad gatavojos pastaigā. Nevarēju jau draudziņu te atstāt, diezin kādi šejienes kaķiem paradumi.
Cruz de Grande dažādos virzienos ved vairākas takas. Sākumam izvēlējos to, pa kuru man šeit vajadzēja ierasties - camino. Tā mani veda arvien augstāk, drīz vien biju smailes augšā un augstāk par mani atradās tikai blakus esošais klints stabs. Šķiet, biju Pico Nieves līmenī vai tikai kādu kriksīti zemāk, man blakus slējās kraujas un grotas un zigu zagu līkumoja akmeņaina, tomēr labi veidota taka. Skats vērās uz pilsētiņām un ciemiem tālu ielejās. Debešķīga vieta! Kad atgriezos atpakaļ starta vietā, līdz tumsai vēl bija vismaz stunda, tāpēc izvēlējos vēl vienu pastaigu virzienu, kas gāja pa līdzenu zemes ceļu, kura vienā pusē slējās krauja ar neparasti baltām klintīm un grotām. Aizgāju līdz norādē minētajam galapunktam, no kurienes sākās ceļš uz kādu citu galamērķi, tomēr jau sāka krēslot. Teltī nonācu jau krietnā pustumsā.
Saimnieki bija par ik sīkumu padomājuši , lai viesis būtu komfortā. Tumsā ceļiņus apspīdēja lampiņas, bet āra duša izklāta ar materiālu, kas glabāja siltumu kājām. Tieši septiņos, kā norunāts, saimniece atnesa pasūtītās vakariņas - ar tautisku sedziņu izklātā kastītē pankūka ar ceptu sieru un omleti, klāt bļodiņa ar ļoti svaigiem dažāda veida salātiem - garšoja pēc ekoloģiskiem, gluži kā manās lauku mājās. Pavērusies naksnīgajā dārzā, debesīs un lejā mnirdzošās pilsētiņas ugunīs, saritinājos zem biezajām mīkstajām segām. Līdz ar tumsas iestāšanos apkārtni pārņēma dzestrs vēsums, kas nesaudzēja arī telts iekšpusi, tomēr telts omulība, mīkstās segas un komforts ļāva justies silti un labi.
Brokastīm tieši norunātajā laikā tuvojoties, kaķītis izleca no mana klēpja siltuma un devās apsveicināties ar saimnieci. Bija skumji šķirties no tik pasakainas vietas, bet taka cauri krūmiem uzveda uz pīniju ieskauta meža ceļiņa virzienā uz Tunti, ko arī pēc kādas stundas sasniedzu. Šodienas plāns bija aiziet līdz pilsētiņai Arteara, kur nebija izdevies dabūt naktsmājas, tāpēc tālāk doties ar autobusu uz piejūras kūrortu Maspalomas, kas arī ir camino galapunkts. Bija doma uz pēdējā posma pārvarēšanu nākamajā dienā atbraukt no Maspalomas ar autobusu atpakaļ, tomēr beigās to neizdarīju. Bet pagaidām vēl priekšā stāsts par ceļu līdz Maspalomas.
Pēdējā camino diena gan jauka, gan sarežģīta
Esmu Tuntē, pasēžu zem liela lauru koka un dodos tālāk, sākumā pa šoseju, pēc tam taciņu, kas ved puslīdz paralēli tai. Kalni saplakuši tādi kā mazāki, veidojot plato, priecē zaļumi un dārzi visapkārt, arī kāda upe šejienes upēm raksturīgajā veidā - tā ir sausgultne jeb aiza, jo ūdens nav. Bet varbūt kādreiz tas uzrodas? Pēc pāris stundām relaksēta pārgājiena esmu sasniegusi nelielu skaistu pilsētiņu Fataga. Jauki pasēdēt ēniņā zem kokiem pretī baznīcai. Arī baznīcas durvis ir vaļā, jo ir svētdiena. Divas kafejnīcas piepilda tūristi, taču to nav pārāk daudz. Izbaudu kafiju vienā no tām. Žēl doties no šīs vietas projām, bet lielāku pusdienu pauzi ar pasēdēšanu restorānā esmu nolēnusi taisīt Arteara, un no turienes tad ar autobusu pēc sešiem vakarā došos uz Maspalomas viesnīcu.
Vai jūs varat iedomāties svētdienas pēcpusdienu mazpilsētā, kur nebūtu neviena cilvēka, nevienas kafejnīcas un pat neviena atvērta veikala? Ja nevarat, tad aizbrauciet uz Arteara! Šo pilsētiņu vispār pat nevar no lielceļa pa gabalu pamanīt, tā iegūlusies starp divām kalnu kraujām tādā kā ieplakā, pa vidu ved viena iela, kurai abās pusēs dzīvojamie nami un pat dārzi ar apelsīniem. Tomēr neviens pats auglis nav dabūjams, tos sargā žogi mazām acīm. Pa garo ielu izejot cauri pilsētai līdz arheoloģiskajam parkam tās galā, redzēju tikai vienu cilvēku - sporta laukumā sēdēja meitene. Arheoloģiskā parka ofiss slēgts, bet ceļiņi staigājami un pāri tam turpinās pat mans camino.
Vēl tikai 4, gribas ēst un atpūsties, līdz autobusam vēl 2,5 stundas. Vai sēdēt tukšajā pieturā vai tomēr paiet kādu gabalu nevis pa akmeņaino taku, bet pa šoseju līdz nākamajai autobusa pieturai, cerot kaut kad varbūt ieraudzīt kādu ēstuvi? Biju cerējusi un domājusi, ka šoseja tāpat kā nupat ietajā posmā, smuki vīsies pa ieleju, slīdēdama arvien zemāk prom no kalniem. Arī kartē tā iezīmēta bez nevienas virāžas, taisna kā laba šuvēja vīle. Tomēr izrādās, ka dzīvē šis tas mēdz būt pretējs loģikai un kartē redzamajam. Šoseja veda arvien augstāk kalnos, reizēm liekot piespiesties pie pašas klints, lai pretimbraucošās automašīnas mani neaizķertu. Neviens pa šādiem ceļiem nestaigā! Bet es no tā vairs projām tikt nevarēju - ne griezties atpakaļ un iet vēlreiz vairākus bīstamā ceļa kilometrus, ne rāpties klintīs, ne krist aizā ceļa labajā pusē. Saule, nogurums, nav ne ēdiena, nu jau vairs arī ūdens nav. Apsēžos uz akmens kādā mazā laukumiņā starp divām klintīm, nometu to nejauko mugursomu un pūtinu, pūtinu visu nogurumu... Varbūt varētu aiziet atpakaļ līdz pieturai un braukt atpakaļ uz Fataga, paēst tur un sagaidīt autobusu ejam atpakaļ? Par vēlu, lūk autobuss jau aiziet, cita tai virzienā nebūs. Tā domājot, man pretī apstājas mikriņš, atpakaļgaitā atstūmies tieši man pretī. Viņi mani atceroties, gatavojuši man ēst. Es viņus gan neatceros, bet tāpat labi. Braucam. Izstāstu kā te gadījos un brīnos par varenajām klintīm un serpentīniem, kas beidzas tikai pirms pašas Maspalomas. Nezinu gan, kā būtu izpērusies tam ceļam cauri, ja nebūtu šie labie cilvēki!
Ceļojuma nobeigums dienvidū kūrortā Maspalomas
Maspalomas ir liela un moderna kūrortpilsēta ar plašiem tirdzniecības centriem un baltu namu rindām. Piezemējos pirmajā restorānā, ko ieraugu izejot no viesnīcas, kurā esmu piereģistrējusies. Restorāns izrādās aziātu, makaroni ķīniešu stilā, diezgan padārgi tādai kvalitātei, izsalkums nomierināts, bet vairāk te nenākšu. Viesnīcas veikaliņā dabūju lielo pudeli ar neste tēju un pazūdu istabā. Pa atvērto logu mani sasniedz pilsētas kņada, kas ieaijā miegā.
Izčekojusi kādas 20 kafejnīcas, kas viena pie otras savietotas tirdzniecības centra priekšā, beidzot palieku pie prāvas kūkas un labas kafijas. Maspalomas duns - tā sauc okeāna krasta īpašās kāpas, kas šajā pilsētā ir vienīgais mani ieinteresējošais apskates objekts. Maps me rāda vairāk kā 4 kilometrus. Eju. Re, "Spar", šis pārtikas zīmols man patīk. Sapērkos banānus un vēl šo to ēdamu un soļoju tālāk. Pēc kāda laika sasniedzu zaļumu ieskautu ielu, kādā tās stūrī dārzs, rakstīts - botāniskais, bet vārti ciet. Pēc 10 minūtēm jātiek atvērtiem, un tā arī notiek. Izstaigāju katru ceļiņu un izlasu uzrakstus vai pie katra koka un krūma, tomēr kaut kā maz kas no nepazīstamajiem paliek atmiņā uz mūžīgiem laikiem. Kopiespaids jauks. Atrodu kādu soliņu un patukšojusi provianta krājumus, turpinu ceļu uz kāpām pa tādu kā upes, kā kanāla krasta taisnu kā diegs ceļu - kartē iezīmēts ūdens, bet dabā sausgultne, kā jau te ierasts.
"Upe" beidzas vietā, kur sākas 'Maspalomas duns" iežogotā rezervāta teritorija. Tā stūrī zaļas krāsas ezeriņā tusē pīles un lidinās kaijām līdzīgi balti putni melniem cekuliem. Tālāk stiepjas kāpas, kuras vietvietām bagātina pelēcīgi, mūsu kārkliem līdzīgi krūmi un koki. Lai apskatītu kāpas, gar žogu ar stabiem nosprausts ceļš. Līdz ar daudziem cilvēkiem, noāvusi kurpes, brienu pa karstām sarkanīgi baltām smiltīm. Skaisti? Nu, nav neko pārāka vieta kā Kuršu kāpās. Saule pašā zenītā, tomēr pāris reizes atstiepusies un atpūtinājusi sevi kāda krūma paēnā, sasniedzu galamērķi, kur visi atzīmē uzvaru ar saldējumu. Tad seko atpakaļceļš, kura beigās griežu uz pludmales pusi. Pirmo reizi ceļojuma laikā degustēju ūdeni. Auksts nav, daži šūpojas viļņos, vairāk gan bērni. Atgriezusies pilsētā un notiesājusi lielu kebabu, paslēpjos viesnīcas istabiņā. Divu nedēļu ceļošanas sagurums liek sevi manīt.
Vai arī - slimības sākums, pēc rīta kafijas nolaiskojos pa istabu līdz izčekošanās laikam. Lidojums tikai vakarā, bet plānu īsti šai dienai nav. Eju pa pilsētu uz labu laimi. Deguns sācis tecēt un ap pusdienlaiku iesnas jau plūst kā ūdens. Gribētos vienkārši relaksēties botāniskā dārza zaļumos, jo ne pludmali, ne sauli nekārojas. Taču uz labu laimi staigājot, no botāniskā dārza esmu attālinājusies vēl par pāris kilometriem. Šā tā ar iesnām un sagurumu cīnoties, sagaidu lidojumu un vēlu naktī esmu Barselonā. Viena kafejnīca darbojas. Uzlādēju telefonu, izdzeru tasi kafijas, aplūkoju lidojumu sarakstu. Rīgas reisu neredzu - izrādās, tas esot citā terminālī. Sagaidu autobusu, pasnaužu otrajā terminālī, rīta kafija un arī Rīgas lidojums sagaidīts. Pļāpājam ar meiteni no Liepājas, kas Spānijā ir erasmusā. Un abas esam priecīgi pārsteigtas, ka Rīgā nemaz nav stindzinošs sals, bet svaiguma pilna, tikai nedaudz apmākusies diena ar pavasara smaržām gaisā. Rīgas gaiss, mājas!
Vulkānu sala Lansarote
Visapkārt laukumam tāds kā mūris ar daudzām durvīm, bet mana hosteļa adresei mājas numura nav. Kāds garāmgājējs norāda uz vienām, kur esot hostelis, taču trūkst pat sīkākā uzraksta par to. Bažīgi nospiežu zvana pogu. Pēc laba laika atver jauna sieviete un ieaicina iekšā. Saku, ka man ir rezervācija, bet sieviete krata galvu, it kā es būtu nepareizajā vietā. Vēlāk izrādās, noraidošā izturēšanās nozīmēja to, ka viņa nesaprot ne vārda angliski. Tomēr projām nedzen, nojaušu kaut kādu saistību ar viņu un hosteli. Bēdīgās komunikācijas laikā pēkšņi nodziest gaisma, taču sieviete pašūpo roku un tā atkal uzrodas. Tā tas notiek dažas reizes un izrādās šajā hotelī ir elektrības taupīšanas paņēmiens. Kad esmu jau mērenā panikā, sieviete uzgriež kādu numuru un liek man runāt ar kādu vīrieti krieviski. Saku, ka esmu kaut kur un ka te nav hosteļa, kuru man vajag, bet vīrietis nesaprot. Beigās sieviete piekāpjas un saka, ka aizvedīs mani uz īsto hosteli ar savu mašīnu. Kad abas aizbraucam un satiekam arī Dino, kas runā krieviski, mana pavadone izrādās ja ne viņa sieva, tad hostelim piederīga, viņai arī samaksāju. Dīvainas lietas, bet man beidzot ierāda telti, kā jau rezervācijā bija solīts. Vienvietīgas teltis izkaisītas pa plašu telpu, blakus ir arī labierīcības, virtuve un galdiņi, kur pasēdēt. Nav slikti, nomierinājusies pēc ne visai viesmīlīgās iekārtošanās uz salas, sarunāju palikšanu šeit arī nākamajai naktij.
Kad rītā pēc supermārketā iegādāto vakariņu atlikumiem un hosteļa kafijas izeju ielās, apņem bulciņu smārds no tuvējām konditorejām. Ak, skāde, ka tikkp paēsts! Arecife izskatās tīri jauka pilsēta, nami gaišā, pārsvarā baltā krāsā, kas vēlāk izrādīsies salas arhitektūras galvenā krāsa un labi izceļas uz lavas melnuma. Kur salinieki ņem būvmateriālu, nenoskaidroju, varbūt ieved, jo baltu minerālu uz salas nav, Aizeju līdz lielai ielai, pagrozos tur, tad nolemju sameklēt tūrisma informācijas centru cerībā dabūt karti, jo īsti labi neesmu spējīga orientēties topogrāfijā bez papīra kartes.
Centrs atrodas pie jūras, lai to sasniegtu, jāiziet cauri visai pilsētai, kas ir arī tās vecākā daļa. Augstceltņu maz, tomēr apbūve īsti sena nav, varbūt sākot no 19.gadsimta, bet tāpat jau no pirmā svaiguma interesants katrs izrotāts nams, re, arī baznīca tāda balta bez torņa, tikai krustiņš vienā galā. Okeāna krastā atduros pret promenādi un molu, pa kuru var aiziet līdz cietoksnim ar muzeju. Muzejs gan vēl slēgts, tāpēc apskatu smagnējo ēku tikai no ārpuses. Pa ceļam ieeju kādā smalkā viesnīcā cerībā dabūt karti, taču tās neredz, tāpēc apjautājos šveicaram par numuru cenām, viņš ir laipns un pavēsta, ka informācijas centrs esot tepat mazliet uz priekšu. Tur durvis vaļā, darba vieta izgaismota, taču neviena nav, arī blakus diezgan greznajā foajē kā izmiris. Izvēlos dažas reklāmas, beidzot sadūšojos noplēst no pakām arī pa kartei - vienu Arecifes, otru visas Lanzarotes. Ar ieguvumu zaglīgi dodos prom, pakaļ neviens nedzenas, bet varbūt pašapkalpošanās te paredzēta?
Arecifes kartē pašā jūras krastā atzīmēta autoosta. Cauri pludmalēm un atsvaidzinošiem no palmām, sukulentiem un kaktusiem sastāvošiem piejūras apstādījumiem sasniedzu autoostu, taču tā izrādās neīstā, uz kuru ved tikai lidostas autobuss. Īsto autoostu jāmeklē pilsētas pretējā malā, tā pārliecinoši pastāsta un kartē parāda kāda autoostai piederīga darbiniece. Atkal gājiens cauri pilsētai, līdz re, kalniņā mirdz pavisam smalka ēka, kura būvēta no stiklotiem kvadrātiem košās krāsās. Iekšpusē gan ir vienkārši, kases nav, jo biļetes ja neesi iegādājies piepīkstināmu karti, te pērk pie šofera, bet ir informācijas centrs un darbinieks pastāsta, ar kādu autobusu jābrauc uz ziemeļiem. Tas gaidāms pēc 20 minūtēm - veiksme, jo autobusi pa salu nemaz nekursē bieži. Tikai izbraucot no pilsētas skatam paveras salas ģeogrāfija, kas pavirši skatoties rada īstas posta vietas iespaidu, sastāvošu no vulkāniskas masas smilšu un akmeņu veidā, ko vietām atsvaidzina panīkuši kaktusu un agavju stādi. Autobuss cauri pelēku vulkānisku smilšu laukiem un retiem apvītušiem augiem brauc uz vietu Orzola salas ziemeļos, no turienes esmu ieplānojusi apmeklēt Mirador del Rio, kas ceļvežos minēta kā skaistākā salas vieta. Lanzarotes sala pēc formas ir līdzīga banānam ar sāņiski nobīdītiem galiem, tās garums kādi 70 km, bet platums platākajās vietās kādi 20-25. Tomēr kad jāpārvietojas, krustām šķērsām ejošie ceļi izrādās diezgan gari un labākais pārvietošanās veids te noteikti ir automašīna, ko arī tūristi pārsvarā izmanto. Es esmu tas retais, kas pārvietojas ar sabiedrisko. Pēc kāda stundas braukuma caur smilšu un sadrupušu akmeņu laukiem kādā pieturā redzu uzrakstu "Jardin de Cactus"─ kur sadzīts daudz automašīnu un apgrozās tūristi. Šo vietējā slavenības, mākslinieka Cēzara Manrikes (Manrique) ierīkoto kaktusu audzētavu pagaidām izlaidīšu. Pa ceļam pārdomāju un izkāpju Punta de Mujeres, jo atceros kādas meitenes ceļojuma aprakstā šo kā pieturu, no kuras jāejot uz Cueva de los Verdes (zaļā ala), kas ir arī viens no maniem mērķiem. Punta de Mujeres ir neliela balta pilsētiņa pašā okeāna krastā, kādā bāriņā pasūtu kafiju, ko bārmenis man neļauj dzert pie parasta galdiņa, bet pie letes, jo galdiņi, lai gan visi tukši, esot paredzēti ēdājiem. Izeju ārā, kur prom no galdiņa nedzen, un iztukšojusi tasīti, dodos meklēt zaļo alu.
Pēc kāda 1-2 km nonāku kurstojumā - viens ceļš ved uz Jameos del Aqua, pretējā virzienā Cueva de los Verdes. Nolemju vispirms apmeklēt Jameos del Aqua, lai gan esmu piemirsusi, kas tas īsti ir. Bet ir izrādās patiešām pārsteidzošs mākslas un dabas simbiozes brīnums, kam tapt palīdzējis minētais mākslinieks Manrike. Vispirms apmeklētājs pa no lavas veidotām trepēm nokāpj centrālajā klinšu ieskautā laukumiņā pie baltiem krastiem ieskauta zila dīķīša. Īsta pastkarte. No tā ceļš ved uz abām pusēm, kur brīnišķīģi veidotas alu zāles, cauri vienai pa lavas tuneli var nonākt līdz pašam okeānam. Pretējās puses klintīs iedobtajā zālē skan klusa mūzika, un akustika ir brīnišķīga. Citā cauri baseinam un zaļām saliņām nonāc dabas ieskautā un mākslas apņemtā pazemes zālē, kur dejo nimfas un atraisās fantāzija. Cauri brīnumam, kas tapis pilnīgi neiedomājami skarbā melnas lavas klaju ieskautā vulkāna vidū.
Cueva de los Verdes tiku tikai līdz ieejai, kur priekšlaukumiņā grozījās apmeklētāji ar biļetēm, bet skats uz alas iekšpusi nebija ieraugāms. Izdomāju, ka diez vai šī ala pārspēs nupat redzēto paradīzi, tāpēc nolēmu netērēt 16 eur ieejas maksai un doties tālāk uz Haria, lai apmeklētu Manrikes māju- muzeju.
Tikai viens labi asfaltēts ceļš cauri melniem lavas pieblīvētiem laukiem veda virzienā, kur nezināmā attālumā kaut kur salas vidienā vajadzēja atrasties Haria. Pa to arī naskā solī turpināju ceļu, spožas dienas vidus saules apspīdēta. Lanzarotē vidējā temperatūra dienā ir ap 20 grādu, tomēr sajūtas ap pusdienlaiku ir tādas, ka iešanai par karstu. Peldēties okeānā gan nevelk, bet kāda ir ūdens temperatūra - pat nepamēģināju. Cilvēkus peldamies neredzēju, lai gan populārākās atpūtas pludmales apmeklējusi netiku. Garām un pretī pārvietojas mašīnas, svaigas un labā kārtībā, acīmredzot nomas. Kad noieti kādi trī kilometri, viena pietur. Divas mana vecuma francūzietes brauc uz kaut kurieni, bet Haria tā nav. Braucam nezinu kurp. Beidzot ieraugu kādā krustojumā norādi par Jameos del Aque un lūdzu dāmas pieturēt - no turienes taču nāku. Tomēr izrādās esmu citā krustojumā, nevis tajā, kur jau biju. No šejienes uz Haria ved taisns ceļš, 7 km. Stāvu un balsoju, visi rullē garām. Nolemju saskaitīt 10 mašīnas, tad doties uz tuvāko pilsētu lūkot autobusus. Pilsētiņu sauc Arrieta, un autobuss uz Haria būs pēc 2 stundām - ātrāk arī iedama neaizietu. Gaidīdama iegriežos restorānā, tie te uz ielas gar okeāna krastu viens pie otra. Pasūtu gan zivju zupu, gan zivi. Zupa tomēr nav ne uz to pusi tik laba kā Portugālē - brūnīgs šķidrums, kurā peld neliels jūras radījums ar 10 centimetrus garu ūsu, kas karājas pār šķīvja malu. Izlobītais kumosiņš garšo kā garnele, krabis vai kas tamlīdzīgs.
Uz Haria braucam cauri kalnu zonai ar nelielu pelēkzaļu veģetāciju - kaut kādiem pelēkiem izkaltušiem krūmiem, kuros plaukst zaļums. Izskatās, te tagad skaitās agrs pavasaris un varbūt krūmiņi vēlāk ietīs daļu salas zaļā sagšā. Arī pati Manrikes dzīves vieta ir salīdzinoši dzīva, ar iekoptām terasēm kalnu nogāzēs un palmām. Līdz muzejam kādi divi kilometri. Tā izrādās zaļa palmu dāza ieskauta Lanzarotei tradicionāli balta māja ar labiekārtptu pagalmu. Lēnām izstaigāju visu un vēl arī nedaudz pariņķoju pa pilsētu. Autobuss Arecife atgriežas jau tumsā, kas te iestājas ap 7iem vakarā. Tā ka dienas gaišā daļa Lanzarotē ilgst nedaudz mazāk kā tumsa, jo gaisma aust ap 7.30.
Otrā ceļojuma diena paredzēta salas pretējā pusē esošā vulkānu parka apmeklējumam, īpaši Timanfaya nacionālajam parkam, kas ir aizsargājama teritorija. Naktsmājas esmu rezevējusi pilsētā Yaiza vulkānu parka tuvumā. Paagrā stundā jau pieturā Mancha Blancha grozos uz visām pusēm, meklēdama ceļu uz Timanfaya nacionālo parku, līdz manu vēlmi uzmin kāda nule izkāpusī līdzbraucēja. Sprigani kājoju cauri mazām vīnodziņām apstādītiem lavas laukiem,
līdz pēc pāris kilometriem sasniegts parka informācijas centrs ar ekspozīciju un soliņiem, te dabūjamas arī parka kartes. Ieeja parkā esot pēc 4 km, kur samaksājot 20 eiro varēšot tikt pie vietas autobusā un izbraukt maršrutu. Ceļš, kas ved uz Yaiza un pēc tam noslēdzas Playa Blanca pludmalē salas dienvisu galā, ved cauri Vulkānu nacionālajam parkam. Vīnogu stādījumu vairs nav, ceļmalā bedraini akmeņu gruveši, bet abās ceļa pusēs slejas diezgan prāva augstuma vulkāniskie kalni, pārsvarā pelēki, vietām sārtām vai baltenām mugurām, bet bez veģetācijas. Kā nekā tā ir salas augstākā un vulkāniskākā kalniene, kur nekam dzīvam nav lemts izspraukties cauri akmeņiem. Labajā ceļa pusē Timanfaija parkam ir rezervāta statuss, tāpēc ik pa laikam uzraksti atgādina par aizliegumu tur spert kāju. Pie ceļa, kas ved uz parku, mašīnu puduris un kontrolpostenis. Nauda tiek iekasēta no automašīnās braucošajiem, arī man iekšā laidējs stiepj pretī 20 eiro vērtu biļeti, pēc trim km būšot autobuss, kurā varēšot ar šo biļeti pabraukāties pa parku. Turpinot ceļu, laikiem redzu šo autobusu riņķojam pa kalnu korēm. Bet es vēl pēc kādiem 4 km sasniedzu nākamo parka rekreācijas vietu, kur bez soliņiem ir arī kafejnīca un kamieļu nomas punkts. Ik pa laikam kamieļu karavāna ar pasažieriem atgiežas no pārgājiena pa vulkāniem, bet kājniekiem arī šeit ieeja liegta. Pēc kafijas un atpūtas turpinu ceļu uz Yaiza, vulkāniskos kalnus jūtos diezgan labi apskatījusi un redzējusi no ceļa.
Pilsēta, balta kā visas, sākas aiz liela apļa un izskatās izplētusies pa lavas laukiem, ko norobežo paaugsti kalni, tomēr centrs diezgan kompakts. Kad atrasta adrese ar vajadzīgo naktsmītni, tur nekas neliecina par viesnīcu un arī nav, tas izrādās dzīvoklis. Rakstu īsziņu saimniecei un saņemu atbildi, ka viss esot paziņots e pastā, tomēr e pastā atrodu tikai atgādinājumu par reģistrācijas laiku. Pēc cītīgas sarakstes saņemu kaut kādu informāciju ar bildītēm, no kuras neko nesaprotu. Par laimi, no mājas iziet jauna meitene, kas izrādās glābēja. Viņa atšifrē, ka atslēgas slēpjoties aiz mazām ar kodu atveramām durtiņām. Un tiešām, durtiņas atveras un tiekam pie atslēgām. Meitene arī atkodē informāciju par vajadzīgā dzīvokļa durvīm. Esmu ļoti laimīga tikusi nelielā jaukā dzīvoklītī, kurā pati atkodēju atsūtīto informāciju par wifi. Saimnieci tā arī neredzēju, atslēgas nākošajā dienā paslēpu tai pašā kabatiņā aiz kodētajām durtiņām. Re, kāda ērta sistēma, klienti nav ne jāredz, ne jāapčubina
Gribētos pastaigāt gar jūru pie El Golfo, bet ar autobusu puslīdz piebraukt iespējams vien Salinas de Janubia tuvumā, tāpēc izvēlos šo lokāciju startam. Salinas de Janubio izrādās no okeāna atdalīti baseini, kur iegūst sāli. Ir arī kaut kas muzejam līdzīgs, kas agrajā stundā slēgts, tāpēc aplūkojusi baseinus, dodos tālāk uz atklātā okeāna pusi. Ceļš tukšs, varbūt tāpēc, ka uzraksts brīdina par slēgtu ceļu priekšā kaut kur tālāk. Dažas mašīnas tiek vien līdz pludmalei, no kurienes tikai sākas skaistais jūras piekrastes ceļš. Pāris vietās tā pašās malās iegruvušas bedres, kas laikam ir ceļa bīstamības vaininieces. Gājējam tas netraucē, un arī riteņbraicējiem, kas mani panāk un apdzen. Skati brīnumdaiļi - vienā pusē rīta saulē laistās zaļgani, dzelteni, brūngani un pelēki vulkānisko kalnu kūkumi, otrā pret skarbām klinšu sienām šķīst baltās putās sakultas okeāna viļņu šļakatas. Eju cik atļauj laiks, lai atgrieztos līdz autobusa atiešanai. Gribas iet vēl, bet kad esmu pieturā, arī nogurums sagūlies kāju muskuļos.
Yaizā pie pieturas izpētu plāksnīti ar kājnieku takām, tomēr izvēlos Arecifes virzienu. Pēc pāris kilometriem sasniegta Uga, jauka pilsētiņa, kur beidzas vulkānu parks un tālākais ceļš iet gar ierastajiem lavas laukiem, kuru vienmuļību bagātina mazāki un lielāki pakalni, aiz kuriem ceļa vienā pusē ir okeāns ar pludmalēm. Eju laikiem pa zemes ceļu līdzās šosejai, laikiem pa šoseju, līdz sasniegta Tia. Šajā dienā noieti jau vismaz 20 km, tāpēc no Tia ierodos atpakaļ Arecifē ar autobusu.
Pēdējā dienā apmeklēšu Mirador del Rio, kas izrādās, atrodas dažu kilometru attālumā no Pila, kas ir arī autobusa galapunkts un tālākais salas ziemeļu punkts. No jau reiz skatītās Haria līdz Pila ceļš ved cauri diezgan zaļām kalnu nogāzēm- ziemeļu vēsums te palīdz uzturēt mitrumu un saglabā iespējas kaut kam augt. Ejot no pilsētiņas uz skatu punktu, no okeāna nākošā auka gandrīz vai no kājām gāž un auksts vējš izpūš līdz kaulam. Arī Mirador del Rio iekārtojis jau minētais mākslinieks Manrike, ieejot romantiskajā telpā ar kafejnīcu un izejām uz skatu punktiem, jūt viņa īpašo salas dabiskajai arhitektūrai atbilstošo mākslas stilu. Tomēr visiespaidīgākās ir mātes dabas veidotās masīvās klintis, kas aplūkojamas gan tuvplānā, gan redzamas stiepjamies uz abām pusēm gar piekrasti. Skats atduras arī okeānā pret kādu citu salu ar baltu smilšu pludmali un nedaudz mājām. Skatu punkta nelielo teritoriju izlodājusi,atpakaļ uz Pilo dodos pa citu ceļu gar okeāna piekrasti, kas ļauj baudīt aizraujošus skatus, bet ir garāks. Kad kādi 5 km nosoļoti, sākas vietējo zemkopju mājas ar iestrādātiem dārziem un augļu koku stādījumiem.
Esmu lasījusi, ka arī ceļš uz salas augstāko vulkānu Monte Corona vedot cauri vīna dārziem, tomēr takas malā gan redzamas terases, bet vīnogulāji tādi nīkulīgi, varbūt nav īstais gadalaiks to plaukumam. Ar visu to taka tīri interesanta - var iepazīt tuvplānā šejieniešu zemes kopšanas mākslu, kā arī laist skatu pār kalniem līdz pat okeāna zilumam. Līdz vulkāna sen apdzisušajam krāterim var tikt nepilnas stundas laikā. Aktīva darbība te nenotiek labi sen, un krātera bedre apaugusi zaļām sūnām, tās otrajā pusē nelielo dūmaku ja patīk, var iztēloties kā vulkāna kūpēšanu.
Tā kā no Pilas autobuss atiet tikai 8 vakarā, nolemju paturpināt pārgājienu līdz Maguez, no turienes braukšu jau 6 ar to pašu autobusu, kuru izmantoju pirms dažām dienām, kad apmeklēju Haria. Maguez atrodas kalnu ieleju krustpunktā, ceļš uz turieni arī baudāms skatu ziņā, bet pašā ciematā vienīgā kafejnīca izrādās slēgta, tā ka ar ēšanu nākas paciesties līdz Arecifei. Te viesnīcas ledusskapī mani gaida vakar iegādātais saldējums un vēl citi labumi, kas jānotiesā, lai rīt nebūtu jāved uz Grankanāriju. Jo vulkāniskās lavas smilšu, akmeņu un apdzisušo kalnu salu esmu gana baudījusi. Varbūt redzēts ne gluži viss, kas ceļvežos ieteikts, bet diezgan laba sajūta gūta. Šo salu interesanti atbraukt un apskatīt, taču tik sausā, vulkāniskā lavas smiltīm un akmeņiem klātā vidē negribētu ne dzīvot un ne pat ilgstoši uzkavēties.